Dienvidu asni uz ziemeļu drupām
Vents Vīnbergs
Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu
Sešdesmito gadu beigās BBC pārraidīja episku 13 sēriju dokumentālo filmu “Civilizācija”, ko vadīja dižciltīgais mākslas vēsturnieks Kenets Klarks (Kenneth Clark). Tajā viņš stoiski, bet ar viegli traģisku patosu balsī pārstāstīja Rietumeiropas kultūras vēsturi no Viduslaikiem līdz 20. gadsimta sākumam. Lai izvairītos no kritikas par to, ka filmā vispār netika apskatīta nedz antīkā, nedz pārējās pasaules kultūras, tās apakšnosaukumā tika norādīts, ka tas ir viņa “personiskais skats”. Tomēr piebilzdams, ka viņa skatījumā nav nekā ārkārtēja, ka tas būtu pašsaprotams jebkuram izglītotam 19. gadsimta buržuā, ka civilizācija ir pretstats barbarismam un ka ir īstais brīdis par to runāt. Barona Klarka īstā brīža un drīzās bojāejas sajūtai piespēlēja globālie notikumi: bija beigusi pastāvēt Britu impērija, Rietumu pilsētās liesmoja studentu nemieri un visā pasaulē apgriezienus uzņēma visdažādākās atbrīvošanās un cilvēktiesību kustības.
2018. gadā BBC atgriezās pie šīs tēmas, un tapa vēl iespaidīgāks seriāls “Civilizācijas”, kurā trīs ne mazāk prominenti britu vēsturnieki – sirma sieviete Mērija Bērda (Mary Beard), ebrejs Saimons Šama (Simon Schama) un tumšādainais Deivids Olusoga (David Olusoga) – uzsvaru lika uz maz zināmiem vēsturiskajiem starpkultūru sakariem un to, kā citas kultūras, būdamas ne mazāk diženas, ir bagātinājušas cita citu gan pirms, gan pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un Rietumu koloniālisma sākuma.
“Rokas nost!”, iesauktos portugāļu sociologs un tiesību pētnieks Boaventura de Souza Santušs (1940), dzirdot šādu naratīvu. Vēl bez tā, cik šovinistiska, novecojusi un izsmelta viņam, toreiz jaunam jurisprudences studentam dzimtajā Koimbrā, un drīz arī marksistam Jeilā, jau tad būtu šķitusi Klarka eiropocentriskā koncepcija, būtiski iebildumi Santušam varētu būt arī pret jauno BBC pasaules kultūras vēstures redakciju ar tās politkorekto un šķietami visaptverošo skatījumu. Jo arī tā nav brīva no koloniālas domāšanas. Ja Rietumu impēriju ziedu laikos “kultūru savstarpēja bagātināšanās” faktiski bija mūžam patērnieciskā mode uz eksotisko, negausīgi aprijot visu to, kam metropolē varētu būt preces vērtība, un “civilizēšanas” vārdā kā tumsonīgas nīdējot nemateriālās kultūras prakses, tad tagad koloniālisms joprojām turpinās kā patronizējošs aizbildnieciskums un ekspluatācija “attīstības, vienlīdzības un demokrātijas vārdā”.
Britu krietni iecerētā izglītojošā TV projekta nolikšana pa sitienam šeit ir mana patvaļīga izvēle un vēlme pakļaut Santuša kritikai to, ko, Rietumu Apgaismības ideju un zinātnes iedvesmots, pats automātiski uzskatu par apgūstamu un izplatāmu vērtību. Un ka manam priekšstatam par lietderīgām zināšanām un par labas dzīves standartu varētu būt tikpat patērnieciska daba kā tiem trīs lielajiem spēkiem, kas turpina verdzināt pasauli – kapitālismam, koloniālismam un patriarhijai.
Santušam gan šo destruktīvo asi pārstāv nevis klišejiskie “Rietumi”, bet globālie Ziemeļi, kas arī ir nevis ģeogrāfisks, bet epistemoloģisks jēdziens. Un kam savukārt tiek pretstatīti “epistemoloģiskie Dienvidi”, viņa pētniecības mūža projekts. Ģeogrāfiski tie lielākoties aptver bijušās kolonijas, kuras aizbildnieciski tiek dēvētas par jaunattīstības valstīm, bet, sekojot viņa skaidrojumam, kļūst redzams, ka ar tiem caurausti arī paši ziemeļi. Ne vien imigrantu kopienu, bēgļu plūsmas un citu ierasti diskriminēto grupu formā, bet arī turpinot marginalizēt savus “iekšējos protektorātus”, piemēram, “slinkās un fiskāli nedisciplinētās” Vidusjūras valstis vai “mūžīgos diedelniekus” Austrumeiropā. Kurpretim dienvidus vēl nežēlīgāk turpina noplicināt globālā tirgus radītais neoficiālais koloniālisms, kuram, pēc “vēstures beigām” un pēc “ziemeļos” dzimušā neoliberālā kapitālisma loģikas šķietami vairs nav alternatīvu. Turklāt ieilgusi krīze, šajā gadījumā – alternatīvu trūkums – nevis rada jaunas iespējas, bet padara to par attaisnojumu vēl drastiskākai apspiešanai un ekspluatācijai. (Kā vienu no daudzajiem šī neoliberālā koloniālisma piemēriem viņš min valdību padevīgo ļaušanos starptautisko finanšu institūciju spiedienam un arogantajiem auditoru padomiem, kas parasti nedz ņem valstu iekšējo sociālo un politisko konjunktūru, nedz vēlāk nes atbildību par sekām.)
Santušs nepaguris atgādina par divām iespējamajām izejām no šīs globāli bīstamās situācijas. Pirmkārt ir nopietni jāpārskata pieņēmumi, kuros balstīta rietumu epistemoloģija: “absolūtā prioritāte, kas piešķirta zinātnei kā nelokāmai zināšanai; precizitāte, kas tiek uzskatīta par risinājumu; universālisms, kas tiek uzskatīts par rietumu modernitātes specifiku; atsaukšanās uz jebkuru lielumu vai stāvokli tā, it kā pamatojums nebūtu atkarīgs no kāda specifiski sociāla, kulturāla vai politiska konteksta; patiesība, kas tiek uzskatīta par īstenības reprezentāciju; atšķirība starp subjektu un objektu, zinātāju un zināmo; daba kā res extensa; lineārais laiks; zinātnes progress caur disciplīnām un specializāciju; sociālā un politiskā neitralitāte kā objektivitātes priekšnoteikums.”[1] Tieši šie pieņēmumi jeb kartēziskā sevis nostādīšana ārpus pārējās pasaules (tās objektivizācija) padarījusi Rietumus par tik postošiem iekarotājiem.
Otrkārt viņš aicina iesaistīties “dienvidu epistemoloģijās”. No rietumu zinātniskās atsvešinātības tās atšķiras pēc būtības: “zināšanas, kas iegūstamas no dienvidu epistemoloģijām, tehniski un kulturāli izriet no konkrētām praksēm – pret apspiestību vērstām pretošanās praksēm. Tās drīzāk ir nevis zināšanas, bet “zināšanas veidi”. Tie pastāv, iemiesoti sociālajās praksēs. [..] Ja zināšanas apropriē realitāti, tad “zināšanas veidi” realitāti iemieso.” Rietumos šāda bieži vien nevis apgūta, bet piedzīvota vai intuitīva “zināšana” mīt dažādu diskriminētu, marginalizētu vai nelegālu subkultūru nenormatīvajās sociālajās praksēs. Taču pēc Santuša domām, pat cīnīdamās pret apspiestību vai būdamas patvērums pret to, tās turpina būt ziemeļu domāšanas paradigmas daļa nevis konkurē ar to tā, kā konkurē, piemēram, dažādu kolonizēto pirmiedzīvotāju tradicionālais dzīvesveids, pasaules redzējums un ticība. “Epstemoloģiskajā līmenī šāda daudzveidība pāriet tajā, ko es esmu nosaucis par “zināšanu ekoloģiju”, t.i., dažādu zināšanas veidu koeksistences atzīšanu un nepieciešamību pētīt to līdzības, nesakritības, savstarpējo bagātināšanos un pretrunas, lai vairotu pret apspiestību vērstās pretošanās cīņas efektivitāti,”saka Santušs.
Ar šādu pētniecību viņš nodarbojas paša dibinātajā ALICE projektā Sociālo projektu centrā pie dzimtās Komibras universitātes Ekonomikas fakultātes (arī tās veidotājs bija viņš pats pēc tam, kad pēc studijām ASV un Portugāles fašistiskā režīma krišanas radās tāda iespēja). Viņš ir arī viens no Pasaules Sociāla foruma inicatoriem, kas kopš 2001. gada pulcē aktīvos globālā kapitālisma un neoliberālisma aktīvistus. Tā sesijās, tāpat kā savās daudzajās grāmatās un vieslekcijās visā pasaulē viņš dāsni dalās ar zināšanu ekoloģiskās daudzveidības piemēriem. Pierādījums šo dienvidu epistemoloģisko konceptu principiālajai citādībai ir nespēja vai nevēlēšanās tos tulkot un definēt rietumu zinātniskajā valodā. Tāda ir Āfrikas dienvidu tautu “ubuntu” jec cilvēces nedalāmās kopā pastāvēšanas ideja, ko aptuveni tulko kā “es esmu, jo tu esi”. (Savukārt, kā stāsta Santušs, dienvidāffrikāņu filozofiem ir bijušas grūtības savās valodās tulkot Dekarta slaveno frāzi.) 2000. gadu beigās, kosultējoties ar Santošu, Ekvadoras un Bolīvijas jaunajās konstitūcijās tika iekļauts arī kečua un ajamara tautām pazīstamais “sumak kawasay” jeb “labas dzīves” princips, kas atbrīvoja abus dokumentus no rietumnieciskajiem izaugsmes un sociālisma jēdzieniem. Savukārt “pachamama” nozīmē “māte-daba”, un tai tagad Ekvadorā ir tāds pats konstitucionālais statuss kā cilvēktiesībām.
Kādā Rietumeiropas augstskolā pēc šiem piemēriem no auditorijas atskanēja komentārs: “Skaisti, bet tas droši vien nav priekš mums.” Santušs uz to atbildēja, ka ja jūsu domāšana to nepieļauj, tad laikam gan nav. Taču ja ir iespējams pieņemt, ka dzīvā daba ir nevis kaut kas ārpus cilvēka, kā resurss vai īpašums, vai drauds, bet cilvēks ir tās daļa, kā tas joprojām saglabājies daudzās tradicionālajās kultūrās, tad var dot papildu impulsu dabas aizsardzības cīņai un tiesību normu maiņai tās sakarā. Lūk, to Santošs atgādina visiem aktīvistiem: tajā brīdī, kad visas iespējas šķiet izsmeltas, ir jāmeklē un jādibina jaunas negaidītas koalīcijas. Un viņš aicina mācīties no tiem, kam krīze ilgstoši ir bijusi norma, nevis cīnīties par apšaubāmas normālības uzturēšanu spēkā. Turklāt īstermiņa un viltus problēmas, ar kuru pastāvīgu atgādināšanu visu mūsu uzmanību cenšas kolonizēt gan politiķi, gan mediji, gan preču ražotāji, traucē domāt par tiešām svarīgām tēmām, piemēram, par dzīvi pēc kapitālisma un patriarhijas. Turklāt par tādu labo dzīvi, kuras sasniegšanai nevajadzēs radīt jaunas nevēlamo, izstumto vai ekspluatējamo kategorijas.
[1] No esejas “Why the Epistemologies of the South?, kas likta par pamatu Riboca2 tiešsaistes sarunai.
***
Boaventuras de Souzas Santuša lasījums notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 11. jūnijā.
