Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda
Vents Vīnbergs
Par kosmisma kustību un tās idejām
Iztēlojieties, ka valsts darbojas kā muzejs. Viss tās iemītnieku kopums ir muzeja kolekcija, bet valdība ir tā kuratori. Muzeja uzdevums ir rūpes par kolekciju, tās vairošana un katra artefakta “mūžīga” saglabāšana. Tādai valstij būtu jābūt tieši mākslas muzejam, jo no visām lietām, kas veido materiālo pasauli, tieši ar mākslas darbiem tiek saistīta mūžīga nemainīguma un pabeigtības ideja. Tehnoloģijas un ikdienas priekšmeti tiek aizvietoti ar arvien jaunākiem modeļiem, arī cilvēki visās vecajās sistēmās ir bijuši aizvietojami, tikai ne mākslas darbi. Toties muzejā jaunas tehnoloģijas tiek izgudrotas, lai tos atkal un atkal restaurētu, radītu tiem īpašus glabāšanas un eksponēšanas apstākļus, vītu ap tiem mītus un būvētu jaunus kontekstus. Mākslas darbs ir apbrīnas un rūpju objekts, un valstī, kas ir mākslas muzejs, bet tā iemītnieki – artefakti, visi resursi tiek ieguldīti to mīlošā un gādīgā aprūpē. Zinātnieki, dizaineri, mākslinieki un politiķi tad strādātu kā artefaktu nemirstības tehnoloģiju inženieri, bet viņu centienu unikālie objekti (nevis politiskie subjekti) būtu gan cilvēki, gan dzīvnieki un augi, gan dažādas ekosistēmas, dabas procesi un veidojumi jeb visa matērija. “Nāve mūs šķir”. Savas mirstības apzināšanās padara cilvēkus par nāvīgiem konkurentiem gan sev, gan pārējai pasaulei. Īsteni vienlīdzīgi var būt tikai nemirstīgie, tāpēc sevis kā mūžīga mākslas darba radīšana ir patiesi cildens sabiedrisks mērķis.
Tā ir viena no krievu kosmisma kustības pamatlicēja Nikolaja Fjodorova (1829-1903) idejām, kuras jau krietnu laiku pēta filozofs un mākslas teorētiķis Boriss Groiss (1947), un tās iedvesmojušas arī “Kosmosa institūta” tapšanu, kurā apvienojušies tādi mākslinieki un pētnieki kā Antons Vidokle, Marina Simakova un Arsēnijs Žiļajevs. Ši ideja ir pilnīgi materiālistiska, tā nav filozofiska spekulācija un tā risina tīri praktiskus dzīves pārkārtošanas jautājumus. Tieši tāpēc kosmisma sekotāji bija ne tikai krievu avangarda mākslinieki, bet arī zinātnieki un pirmie lielie pēcrevolūcijas politiķi. Un vienlaikus tas ir arī daudz optimistiskāks koncepts par lielajiem nemirstības apsolījumiem pagātnē. Pēc Groisa cilvēku līdz 19. gadsimta beigām pastāvīgā frustrācijā turēja gan kristietības prasība atbrīvoties no visa miesiskā, lai varbūt nopelnītu pestīšanu, gan nespēja pietuvoties Apgaismības radītajiem racionalitātes ideāliem. Kosmisms no šīs frustrācijas atbrīvo, jo apzinoties sevi kā totāli materiālās pasaules sastāvdaļu, strādāt, lai saglabātu tās nemirstību (un tādā veidā arī savu personisko nemirstību tajā), atkal kļūst jēdzīgi. Kurpretim pamatot sevis upurēšanu pēcnāves mūžības vai nebeidzama progresa un nākamo paaudžu labklājības vārdā bija kļuvis neiespējami. Izgāšanās un pēcnācēju nepateicība ir garantēta abos gadījumos, Groiss smiedamies atgādina, bet kosmisms šādu neveiksmi neparedz. Pat ja kādā brīdī personiskās nemirstības projekts vēl nav realizējams, vienmēr paliek ekstāzes iespēja jeb sairšana un matērijas atbrīvošana no sava fiziskā veidola gūsta. Līdz brīdim, kad tehnoloģijas – vienalga, vai tās būtu fiziskas, maģiskas vai intelektuālas – spēs šo veidolu atsaukt atpakaļ dzīvē.
Materiālā pasaule kosmistiem nav cilvēces cietums, no kura nebūtu glābiņa, jo vairāk tad, kad nāk zināms, cik neaptverams ir Visums un kā tajā notiek kosmisko procesu mijiedarbība un jaunu pasauļu tapšana. Un ķermenis viņiem ir nevis dvēseles cietums, no kura būtu jāatbrīvojas, bet vienīgais transporta līdzeklis, kurā var notikt ceļojums telpā un laikā jeb kosmosā. Savukārt vēsture, piebilst Antons Vidokle, no nebeidzamas katastrofu un bojāejas sērijas tādā veidā kļūst par neizsmeļamu jauno atdzīvināšanas projektu banku.
“Mēs dzīvojam izmiršanas laikā – izmirst dzīvnieki, augi, iespējams, arī cilvēce. Šajā kontekstā nemirstības un atdzimšanas jēdzieni gūst nepārprotamu aktualitāti. Un tam visam fonā ir tehnoloģiju un zinātnes progress, kas paātrinās nepieredzētā tempā. Idejas, kas pirms simt gadiem varbūt šķita pilnīga fantāzija, pakāpeniski sāk veidot reāli saskatāmo biotehnoloģijas, skaitļošanas un tamlīdzīgu novirzienu nākotni. Visu šo apstākļu dēļ kosmisms mūsdienās gūst neparasti lielu atsaucību.”[1]
Groiss norāda uz līdzību starp radikālo materiālismu un Rietumu kolektīvo depresiju, ko bija radījusi “dieva nāve”, industriālā revolūcija, progresa ideja un psihoanalīze līdz Pirmajam pasaules karam un globālo situāciju šodien. Un tieši ar to viņš saista pieaugošo interesi par kosmisma idejām. Ja tic, ka auga, dzīvnieka vai cilvēka ķermenis ir vienīgā vieta, kurā noris dzīve, tad visai politikai, zinātnei un sociālajām praksēm ir jākoncentrējas uz tā saglabāšanu. Daudzu kreiso domātāju redzējumā šo it kā pašsaprotamo principu joprojām bremzē iedibinātā sociālekonomiskā sistēma, kas lielu daļu ķermeņu padara par neredzamiem, tātad neeksistējošiem un tāpēc no glābšanas projekta izslēgtiem. Tieši ar to, ar “citu” ķermeņu redzamību, saistāma gan dažādu sociālo kustību dzimšana 20. gadsimta gaitā, bet jo īpaši kopš 60. gadu beigām, un tieši tad, kā Groiss novērojis, pasaulē atdzima interese arī par krievu avangarda mākslu un revolūcijas laika utopiskajiem projektiem. Kosmisma idejas ir komunistiskas un revolūcijas radikālisms deva tām papildu cerības un sparu, bet uzskatīt tās par specifisku un tāpēc apšaubāmu vai atmetamu Padomju Savienības mantojumu nav saprātīgi, zinot, ka kosmisma uzburtā starpdisciplinaritāte un universālisms bija pirmais Staļina un viņa rekonstruētās kvazireliģiskās impērijas upuris. Tā bija visai materiālai pasaulei piedāvātā pastāvēšanas alternatīva, kas būtu brīva gan no “dieva gribas”, gan no visu lietu kā “abstraktu saskaitāmo” loģikas, kas raksturīga kapitālismam. Un tieši Padomju Savienībā tā drīz vien tika aizliegta.
Boriss Groiss ar kosmisma tekstu popularizēšanu nodarbojas jau kopš 90. gadu sākuma, pēdējos desmit gadus tam pievienojies arī Antons Vidokle ar paša vadīto e-flux mākslas platformu un dokumentālo filmu triloģiju par slavenākajām kosmisma figūrām, un nu arī viņu kopīgi radītais “Kosmosa institūts”. Savu aizraušanos ar kosmismu Vidokle, piemēram, pamato šādi: “mēs dzīvojam laikā, kurā ir utopisku ideju izsīkums, kurā trūkst jaunu priekšlikumu par to, kā mums kopā dzīvot. Progresīvā domāšana pēdējā laikā pārsvarā ir aizņemta ar sevis aizstāvēšanu un attaisnošanu, jo lielu daļu publiskās diskusijas, šķiet, veido visādas tradicionālisma, konservatīvisma, reakcionārisma idejas. Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc kosmisms mūsdienās šķiet pievilcīgs, ir, ka tas piedāvā ļoti drosmīgu vīziju par sabiedrības reorganizāciju un nākotni.”[2] Taču kā mākslinieks viņš aizstāv arī kosmisma nepakļāvību kategorizēšanai. Ikviens atbilstoši savai gaumei vai temperamentam to var uzskatīt gan par radošu praksi, gan par domāšanas veidu, gan reliģisku filozofiju, gan zinātnisku eksperimentu. Vienmēr paturot prātā, ka tā ideju realizēšana pieļauj pilnīgi negaidītu iznākumu. Piemēram, kosmistu aizsāktā fantāzija par Visuma apgūšanu, ir radījusi tehnoloģijas, kas tagad atvieglo vai pat glābj dzīves tepat uz Zemes. Vai vienas specifiskas slimības ārstēšanai radītas zāles izrādījušās ilgi meklēts glābiņš pilnīgi citai problēmai. “Kosmisms noteikti piedāvā mācību,” Groiss piebilst, “tikai mēs vēl nezinām, kādu”.
[1] Tā kosmisma aktualitāti pamato Antons Vidokle savā viesošanās reizē Rīgā 2019. gadā: www.punctummagazine.lv/2019/04/29/tiesibas-uz-nemirstibu/
[2] Turpat.
***
2. jūlijā RIBOCA2 publiskās programmas ietvaros notika Kosmosa institūta pirmā visplanētas telekonference “Kosmiskais disputs”, kurā Boriss Groiss, Marina Simakova, Antons Vidokle, Arsenijs Žiļajevs un vairāki vieslektori aplūkos sekojošos sasāpējušos jautājumus:
Kā iespējams paplašināt mūsu izpratni par laiku un telpu? Kā paildzināt mūsu mūža ilgumu? Kādi ir organiskās un neorganiskās dzīvības apvāršņi? Kā kontrolēt laiku? Kā saprast visa pastāvošā vienotību? Kādu socialitāti atnesīs nākotne kosmisma skatījumā? Kā sīkāk aplūkot dzīvību uz Zemes un ārpus mūsu planētas? Kāda varētu būt ārpuszemes civilizāciju māksla un literatūra? Vai augiem ir apziņa un vai mums vajadzētu tos ēst? Kā dzīvot, nenogalinot nekādas dzīvības formas?
