Vārdi pasaulēm
Vents Vīnbergs
Sarunājas Sofija Lemosa un Vents Vīnbergs
Sofija Lemosa ir Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (“viss reizē zied”) publisko programmu līdzkuratore. Programma norisinājusies 20 nedēļu gaitā, par pamatu ņemot glosāriju, kurā iekļautie atslēgas vārdi iedvesmojuši biennāles kuratores konceptu. Cikls pēta, kā vārdi var veidot pasaules un formulēt daudzskaitlīgus un nenobeigtus iztēlojumus. Šī saruna ir veltīta nākotnēm; tā ir izdevība atskatīties un paraudzīties uz priekšu, apkopot svarīgākās domas un aicinājumus rīkoties, kas izskanējuši biennāles laikā.
Vents Vīnbergs ir kultūras kritiķis, kurš dzīvo Rīgā, Latvijā. Viņš sarakstījis lekciju un sarunu cikla dalībnieku profilus, kas angļu, latviešu un krievu valodās publicēti tīmekļa vietnē arterritory.com. Tie, līdz ar vietnē publicētajām intervijām, iecerēti un realizēti kā mēģinājums pietuvoties cikla runātāju personībām, atspoguļojot aplūkotās idejas domātāju darbības kontekstā. Apraksti ir ārkārtīgi informatīvi, un cikla veidotāji ļoti iesaka tos izlasīt. Šie ievada teksti ļauj dziļākā līmenī veidot saikni ar idejām, kas iedvesmojušas biennāles programmu.
Sofija: Nākotnes ‒ daudzskaitlī ‒ mūsu izpratnē ir saknes un ceļi, pa kuriem iespējams nonākt pie tādu alternatīvu pieeju un jūtīguma izkopšanas, kas veicina jaunus paradumus un uzmanības, inovācijas un eksperimentēšanas prakses, pretstatot tās auksti aprēķinošajai loģikai, kas raksturīga vēlīnās modernitātes priekšstatiem par lineāru attīstību. Gatavojoties šim dialogam, jūs pieminējāt domu par sevi kā viltvārdi vai amatieri, un es gribētu tieši to izvēlēties par mūsu sarunas sākuma punktu. Mēs abi pret šīm lekcijām izturējāmies kā kaismīgi lasītāji un pazemīgi klausītāji, kuri mēģina šīs idejas pārtulkot nespeciālistu auditorijai. Tagad, atskatoties uz šo lekciju ciklu, man liekas interesantas jūsu domas par šo pieredzi ‒ saskaršanos ar šiem darbiem gandrīz katru nedēļu.
Vents: Es bieži domāju par savu kritiķa lomu. Es sāku kā arhitekts, bet jau ļoti ātri pārslēdzos uz rakstīšanu par šo jomu un vēlāk ‒ uz kultūras publicistiku vispār. Es par sevi domāju kā par cilvēku, kurš dodas uz dažādām dīvainām vietām un pēc tam atgriežas, lai ziņotu par to publikai, lai gan ne gluži žurnālistikas žanrā. Manās acīs tas vairāk atgādina mākslinieka praksi. Man liekas, ka mākslinieki bieži dara to, ko parasti cilvēki neuzdrošinās. Viņi kaut kur dodas, šķērso robežas, nonāk neizpētītās teritorijās, bet pēc tam atgriežas un ziņo par pieredzēto saviem vārdiem: “Dosimies tajā virzienā” vai “Tā ir bīstama vieta, labāk izvairīsimies no turienes”. Tā es uztveru pats savu darbu. Un tā es attaisnoju pats savu praksi ‒ daudz lasīt, interesēties par visu un tad atgriezties, lai ziņotu par to, ar ko esmu sastapies.
Sofija: Daudz kas no jūsu pieminētā sabalsojas ar manu personīgo pieredzi un kuratora darbam raksturīgo dzīšanos pēc nezināmā. Man liekas, ka zināmā mērā tā zinātkāre, doma par neatrisinātā vai neskaidrā izkopšanu vai meklēšanu, kas lielā mērā pieder pie mākslinieka prakses, ir arī būtiska kuratora pētniecības darba sastāvdaļa. Un guvums no šiem ceļojumiem ir daudzveidīgs ‒ tie var būt mākslas darbi, idejas, dzeja, teorija vai kaut kādi nenoteikti formāti no vēl neizpētītiem slāņiem. Viens no avotiem, kas man gadu gaitā sagādājis patiesu gandarījumu un pie kā es ik pa laikam atgriežos, ir britu kolektīva Art & Language piedāvātās amatiermākslas definīcija. Šis kolektīvs, kas darbojas kopš 20. gadsimta 60. gadiem, apraksta savu praksi kā “radikāli nepilnīgu”, kā mākslas radīšanas formu, kas ne tik daudz atrodas tuvu mākslas robežām, cik jūtas to samulsināta; kas savā garā ir drīzāk bēgle nekā trimdiniece. Viņi apraksta amatieri kā personu, “kas parakstās uz spēli bez kādām garantijām attiecībā uz to, kur tā beigsies ‒ kāds būs tās iznākums ‒ un kas tieši tāpat nevar būt droša par to, kur un kad šī spēle sākusies.”[1] Mani interesē šī gatavība riskēt, šis intereses trūkums par to, kas zināms jau iepriekš, un par tā pēctecību. Šo postulātu atbalsis es saklausu, teiksim, Tobiasa Rīza sacītajā. Tobiass ir daudzpusīgs antropologs, kurš strādā ne tikai akadēmiskajā pasaulē, bet drīzāk darbojas pilsoniskās sabiedrības, informācijas tehnoloģiju un dažādu citu disciplīnu krustpunktos. Viņa politiskās ekspozīcijas ideja lieliski parādīta arterritory.com intervijā.
Vents: Man tā ļoti patika, jo visas idejas vai vismaz lielākā daļa no idejām, kam pieskārās šī cikla lekcijas, zināmā mērā apstiprinājušas to, ko biju jutis intuitīvi, un manus sīkos privātos knifus, kas palīdz tikt galā ar dzīvi. Es to nesauktu par sistēmas sabotāžu, drīzāk par tādu dīku praksi, ko iespējams piekopt bez konkrēta mērķa. Mēs varam pievērsties arī valodas jautājumam. Teiksim tā ‒ racionāla doma ir kaut kādā mērā pabeigta. Lai domu varētu atzīt par derīgu, tai jābūt labi izsvērtai un artikulētai. Pirms tam tā vienkārši tāda nav. Un es ar to nemitīgi cīnos, jo manā izpratnē savukārt nekas nav pabeigts, kamēr vien dzīve turpinās. Un kad tu kaut ko pabeidz, tas pārvēršas par produktu, ko var pārdot ‒ par pārdošanas “piču”. Tas ļoti bieži tika pieminēts šajās lekcijās ‒ kā idejas un informācija ir pārvērstas par patēriņa precēm, arī tas, ka nepieciešams izvairīties no klasifikācijas, no precīzas un tiešas valodas, bet tā vietā labāk būt poētiskākiem. Es ar to arī esmu nocīnījies pats savos tekstos.
Sofija: Tieši tā. Un man liekas, ka klausīšanās spriedze varbūt ir process, kura gaitā var mest izaicinājumu šiem pieņēmumiem un šīm kategorijām. Tas mani noved pie jautājuma, par kuru jūs man rakstījāt e-pastā ‒ par potenciālo spriedzi un pretrunām starp teoriju un praksi. Varbūt te runa nav tikai par to, kā sintakse vai gramatika ļauj organizēt un pasniegt kādu ideju, bet arī par to, kā šo ideju iespējams pasniegt eksperimentālā veidā. Pasniegt kā procesu. Vai jūs vēlētos kaut ko teikt par šo spriedzi?
Vents: Tas ir tas pats, ko Tims Ingolds pieminēja savā lekcijā par “šībrīža paaudzi”. Var lolot ekstravagantas teorijas un radikālas domas par to, kas notiek un kas tūlīt notiks, taču vienlaikus kaut kā jātiek galā arī ar ikdienas lietām. Un tā ir pretruna, ko es sajūtu ik uz soļa. Tev jādzīvo normāla dzīve, jātiek galā ar zināmām lietām jau tagad, uzreiz, un pēc tam tu vari lieliski noformulētos spriedumos runāt par vēlīnā kapitālisma problēmām. Tas ir jautājums par to, kā radikālas idejas sadzīvo, piemēram, ar raizēm par akadēmisko karjeru vai hipotekārā kredīta nomaksāšanu, un tā tālāk.
Sofija: Jā, spriedze starp ikdienas praksi un augsto teoriju noteikti bija sajūtama, īpaši jau ņemot vērā to, kā valsts sankcionētais nekustīgums sakrita ar vēsturisku brīdi, kad tik aktuāli bija politiski nemieri un solidarizēšanās ar Black Lives, kā to jau cikla sākuma posmā atzīmēja Andrē Lepecki. Viena no galvenajām idejām, kura iespaidoja Rebekas kuratores konceptu un kuru mēs apspriedām šīs programmas sākuma posmā, bija valdzinājuma atjaunotne kā aicinājums uz radikālu vērtību pārskatīšanu. Mani ļoti iedvesmoja jamaikiešu kultūras teorētiķe un literatūras kritiķe Silvija Vintere, kura uzdod jautājumus par to, kā mēs varētu atjaunot humānisma valdzinājumu un piedāvā praksi kā cilvēka esamības kontekstu. Tā ir tieša iestāšanās pret cilvēka esamību kā lietvārdu. Tā ir tā absolūtā valoda, uz ko jūs pirmīt atsaucāties. Un tas lielā mērā sasaucas ar Marisolas de la Kadenas lekciju par runakuna jeb “cilvēku, bet ne tikai”. Vai arī atkal jāatsaucas uz Tobiasu, kurš vaicā, ko nozīmē būt cilvēkam, kad šis vēsturiski konstruētais lietvārds tiek pakļauts gremošanas trakta mikrobioma iedarbībai un citiem konceptuāliem notikumiem. Tie ir momenti, kas radikāli maina spēles noteikumus un vienlīdz lielā mērā var būt ieradušies pie mums no tik dažādām jomām kā Andu kosmoloģija (Marisola) vai Mākslīgais intelekts, ģenētika un bioinformātika (Tobiass). Viņi abi, runājot no ārkārtīgi atšķirīgiem skatpunktiem, spriež par konceptuāliem notikumiem, kas liek apšaubīt cilvēka esamību kā stabilu kategoriju, kā lietvārdu, kas anulē citas cilvēcības formas, kas strikti definē ne-cilvēcisko un kontrolē sugas iekšējās un starpsugu attiecības, kādas var veidoties to saskarsmē.
Atgriežoties pie Vinteres ‒ viņa saka, ka cilvēks ir mītopoētiska būtne. Visa cikla un šīs sarunas nosaukums ir tiešs veltījums viņai ‒ kā vārdi veido pasaules. Vintere uzskata, ka mūsu cilvēciski izdomātie un no šodienas skatījuma uz pagātni projicētie pasaules radīšanas stāsti ir “auto-poētiski” iedibināti, subjektīvi pārdzīvoti un performatīvi izspēlēti; tas nozīmē, ka cilvēks izgudro pats sevi un pats sakārto savas sociālās formācijas naratīva veidā. Pēdējais ir gan bioloģisks, gan sociāls. Šie mīti uzbūvē īpašas esamības arhitektūras, ko viņa sauc par “cilvēciskā žanriem”, un to eksistences mērķis ir kalpot vienai vienīgai iespējamai cilvēka esamības definīcijai: tā ir baltā, ar īpašumu, juridiskām tiesībām un liberālu patību apveltīta vīrieša figūra. Tātad viņa nošķir cilvēku no cilvēciskā un pieļauj pilnīgi cita veida cilvēka valdzinājuma atjaunotnes iespēju.
Mums nepieciešama jauna domāšana, cita uztvere un jauni naratīvi, kas radikāli apvērstu vecos, heteropatriarhātā, koloniālismā un kapitālismā sakņotos, un pārskatītu nostiprinājušos priekšstatus par īpašumu, cilvēcisko, ne-cilvēcisko un necilvēcisko, par ražošanu un pakļaušanu. Un doma par to, ka mēs spējam sevi realizēt kā praksi, likta pamatā mūsu glosārija cikla runātāju attīstītajai leksikai. Federiko Kampanja ļoti atklāti runāja par absolūtās valodas realizēto uzurpāciju, uzstādot un institucionalizējot mūsu pasaules metafiziskos pamatelementus. Taču pasauļu ir daudz. Tāds domātājs kā Boaventura de Souza Santušs, kurš ir radikāla autoritāte dekolonizācijas teorētiķu aprindās, sāpīgi norāda uz plaisu starp epistemoloģiju un ontoloģiju, runājot par referentu, universalizējošo “mēs”. Savā lekcijā viņš atsedz šo dziļi satraucošo stāvokli pandēmijas kontekstā. Vienā no cikla tālākajām lekcijām
Makenzija Vorka pievērsās nobīdei starp faktiem, viedokļiem un uzskatiem situācijā, kad zinātniskie dati un izpēte atkāpjas, priekšplānā iznākot nepatiesīgumam, maldināšanai un apzinātiem meliem. Tas kļuvis iespējams, pateicoties asimetriskām attiecībām ar informāciju, kuras būtībā ļauj veidoties atšķirīgiem realitātes pieredzējumiem.
Visas šīs dažādās idejas par cilvēka esamību kā praksi pārbauda metafiziskos pamatus, uz kuriem balstās tas, ko mēs dēvējam par realitāti, un cilvēka esamības naratīvā versija. Es biju patīkami pārsteigta, ka lekciju ciklā visai reti tika piesaukta ontoloģija, ja neskaita brīžus, kad tā tika kritizēta kā absolūtās valodas projekts. Man šķiet, tā bija īpatnība, kas atklājās visā cikla gaitā un pasvītro mūsdienās bieži izskanējušos aicinājumus tiekties uz politiskās organizēšanās principiem, kas nepaļautos uz iepriekšējiem pieņēmumiem par to, kurš un kas uzskatāms par politikas aģentu. Ko nozīmē veidot jaunas sociālas formācijas? Kā mēs varam izmantot autopoētiskas valodas sistēmas ideju, radot jaunas leksikas mākslas prakses vajadzībām, bet arī izlīdzinot netaisnības, kuru pamatā ir cilvēks kā lietvārds? Es teiktu, ka Džeks Halberstāms norādīja mums iespējamus ceļus, kas ved patiesi interesantos virzienos.
Vēl viena svarīga atsauce mūsu programmai ir Emē Sezēra 1945. gadā nolasītā lekcija “Dzeja un zināšanas”, kurā viņš pārmet dabas zinātnēm, ka tās ir “pusbadā”, nespējīgas risināt cilvēka eksistences problēmas. Viņš tā vietā piedāvā “jaunu vārda zinātni” ar septiņiem poētiskā izdomājuma postulātiem: “Mūsos ‒ visi cilvēces laikmeti. Mūsos ‒ visa cilvēce. Mūsos ‒ dzīvnieks, augs, minerāls. Cilvēce nav tikai cilvēce. Tā ir universs.” Šajā jaunajā zinātnē dzeja kļūst par “procesu, caur kuru vārds, tēls, mīts, mīlestība un humors mani ieliek manis paša un visas pasaules dzīvajā sirdī.”[2] Šobrīd, kad post-disciplīnu un starp-disciplīnu savienību veidošana kļuvusi tik akūti nepieciešama kā vēl nekad iepriekš un eksperimentālas (un pieredzē sakņotas) zināšanu radīšanas prakses, kas sapludina uztveri, jutekļus, jūtas un zināšanas, sāk ieņemt akceptētu vietu laikmetīgās mākslas praksē un ārpus tās, mums ir būtiski radīt telpas, kurās mēs varam mājot iztēlē, cerību pilnos naratīvos, poētiskā izdomājumā un mītradē. Tas ir arī iemesls, kāpēc mēs atklājām savu ciklu tieši ar dzejnieka CA Conrad lekciju, par tā sākuma punktu izvēloties vārdu “beigas”, un kāpēc mēs atkal un atkal esam atgriezušies pie zinātniskās fantastikas rakstnieces Ursulas le Gvinas.
Šajā pirmajā lekcijā piesauktā le Gvinas runa, saņemot ASV Nacionālā grāmatu fonda mūža balvu, ir likta pamatā arī daudzām turpmākajām sarunām. Atļaujiet man citēt viņas vārdus: “Domāju, ka tuvojas grūti laiki, kad mēs vēlēsimies dzirdēt, kas sakāms rakstniekiem, kuri spēj saredzēt alternatīvas tam, kā mēs dzīvojam šodien. Kuri spēj cauri mūsu baiļu pārņemtajai sabiedrībai un tās apsēstības radītajām tehnoloģijām saskatīt citus eksistences veidus un pat iztēloties zināmu reālu pamatu cerībām. Mums būs nepieciešami rakstnieki, kuri spēj atcerēties brīvību ‒ dzejnieki, vizionāri, kādas lielākas realitātes reālisti.” Un tad, protams, visas tās kopdarbības formas, kas izrietējušas no feministiskas pieejas zinātnes un tehnoloģijas studijām, zinātnes vēsturei, antropoloģijai...
Visi šie domātāji būtībā runā par to, ka vārdā “cilvēks” nav ietverts atsevišķais “es”, tikai kopības kontinuums un mūžam topošs “mēs”, kas nav nedz absolūts, nedz universāls, kā to mēģina pasniegt modernitātes domāšana.
Sofija Luisa, Astrīda Neimanis un Maikls Marders, piemēram, mūs izprovocēja uz domām par “turēšanu” kā iespējamu gādības poētiku; par citu saturēšanu sevī, pat, ja šie citi šķiet pārāk dusmu un sēru plosīti, pārāk milzīgi ‒ kā mūsu planētas ūdens ķermeņi, vai tik tāli kā 12. gadsimta benediktīniešu erudīts. Ziniet, izcilajai bioloģei Linnai Margulisai “saturēšana” nozīmēja vienšūnu organismu kopā sanākšanu eikariotu šūnu evolūcijā, kas pārvērta attiecības starp dzīvības formām. Antropoloģei Annai Tsingai tā ir sēņu un koku savstarpējā atkarība, bez kuras nebūtu mežu. Donnai Haravejai tieši sim-poēze jeb radīšana-ar, nevis auto-poēze jeb pašradīšana, piedāvā līdzekļus dzīvei piemērotāku nākotņu veidošanai. Un tā šis lekciju un sarunu cikls nopietni pievērsās ne tikai jautājumam par dzīvojamību, bet arī šķietamajam attālumam, kas šķir teoriju un praksi.
Vents: Jā. Un tagad, sociālo mediju laikmetā, mums ir sajūta, ka mēs dzīvojam burbuļos. Mums pastāvīgi atgādina, ka mēs dzīvojam burbuļos, kas savā starpā nespēj mijiedarboties vai iekļūt cits citā. Mēs esam tik polarizēti kā nekad agrāk. Taču tā reizēm var nebūt taisnība. Teiksim, es pats apgrozos vairākos stipri atšķirīgos lokos un cenšos dalīties tajās idejās, ko dzirdu vienā vietā, ar citiem cilvēkiem kādā citā vietā ‒ ar paņēmieniem, kas viņiem varbūt nav bijuši pieejami. Tieši tādu es saredzu savu rakstnieka un kritiķa uzdevumu. Es šobrīd runāju no Rīgas nomales, no kādas izteikti proletāriskas apkaimes. Un šeit, protams, es nevaru lietot tos vārdus, ko izmantoju parasti vai ko esmu dzirdējis šajās lekcijās un lasījis šo autoru grāmatās, taču cenšos tos pārveidot vai nu citā valodā vai varbūt, atsaucoties uz šeit jau zināmām praksēm.
Sofija: Jūs e-pastā pieminējāt šo grūtību pārstrādāt un pārtulkot vietējiem lasītājiem jēdzienus un idejas, kam dažos gadījumos nav nekādas lietojuma tradīcijas latviešu valodā. Kā jums izdevās vai kā jums likās iespējams pārvarēt šo šķērsli, rakstot katra runātāja profilu tīmekļa vietnē arterritory.com? Vai jūs izmantojāt alegorisku valodu? Vai arī, kā jūs minējāt, atgriezāties pie metonīmijas? Kā jūsuprāt izdevās pastāstīt par šīm idejām latviešu valodā?
Vents: Viena lieta, uz ko es rakstot tiecos, bija atrast kaut ko vismaz aptuveni līdzīgu metaforiskā izteiksmē. Būtībā ‒ mēģināt izgudrot jaunas metaforas. Tā ir vēl viena lieta, kas atkal un atkal atkārtojās šajās lekcijās. Metaforu izmantojums un nepieciešamība pieturēties pie reiz izvēlētajām metaforām līdz pat lekcijas vai sava darba galam. Tas ir viens. Otrs ‒ zināmas līdzības ir jāmeklē ikdienas praksēs, kas atbilstu šīm akadēmiski noformulētajām idejām. Cilvēki reāli piekopj dažas no šīm lietām, taču tās nav nodefinētas vai bieži vien pat vispār verbalizētas. Tās nav šādā veidā kontekstualizētas. Teiksim, šeit, Austrumeiropā, mēs daudz runājam par ēnu ekonomiku un to, ka reizēm šķiet neiespējami to izskaust. Taču man tā šķiet viena no izpausmēm tieši tam, ko jūs visā lekciju cikla gaitā teicāt par Baltijas pieredzi ‒ ka mēs šeit tik daudzas reizes jau esam piedzīvojuši kādas pasaules galu. Un tā ir taisnība. Pēdējo aptuveni simts gadu laikā pie mums kopskaitā bijušas astoņas režīma maiņas ‒ ne trīs vai četras, bet kopš 1914. gada veselas astoņas reizes. Un tāpēc šejienes cilvēki, lai gan reti par to teoretizē vai pat vispār nosauc vārdā, izstrādājuši dažādas apkārtceļu un līkumošanas prakses. Mēs šeit visu laiku kaut kādā mērā dzīvojam “starp rindiņām”. Un tieši to mēģināju darīt arī es ‒ atrast saikni starp to, kā es saprotu šīs tēmas, un kaut ko tādu, ko cilvēki varētu atpazīt paši savās jau notiekošajās personīgajās dzīves praksēs.
Sofija: Mani patiesi apbūrusi šī reģiona liminalitāte ‒ te var redzēt, kā agrākie Austrumi un Rietumi vēl joprojām ir savstarpējā konfliktā, taču sadzīvo ar progresīvi orientētu ētiku un tajā pašā laikā arī pilnīgu pagānismu, teiksim, vietējos tautas tērpos. Jūs man rakstījāt par “mūsu dīvaino mazo baltu valodu sīkstumu” kā lielisku piemēru “tai daudznozīmībai, nepakļāvībai, brīvdomībai, kvīrībai, iracionalitātei utt., par kuru tika runāts lekcijās”. Man ļoti patīk, kā ikdienas prakses un šī doma par dzīvi starp dažādām pasaulēm iedvesmoja Rebekas konceptu. Pēdējais varbūt attiecas uz to, ko nozīmē veidot kultūru kādas pasaules gala vai, kā teiktu Federiko, kādas nākotnes gala situācijā.
Man liekas, šis fakts, ka Baltijas valstis piedzīvojušas tik daudzas režīmu un ideoloģiju maiņas, vardarbīgo kādas kultūras izdzēšanas aktu un 20. gadsimta pastāvīgā politiskās nestabilitātes scenārija iespaidā uzplaukušās dažādās sīkstas noturības un pretošanās formas, izveidojis ārkārtīgi specifisku dzīvās pieredzes lauku; tā ir dzīve pasaules galā vai pasaules malā. Un savā ziņā tas, kā šīs daudzskaitlīgās pasaules un laika koordinātas pārklājas, atkāpjas un tad atkal atdzimst, liekas ļoti aktuāli tieši šodien, vai ne? Teiksim, energosistēma, kas Baltiju vieno ar Maskavu ‒ mantojums no Baltijas valstu pagātnes, kad tās pret pašu gribu bija daļa no Padomju Savienības. Ja es pareizi saprotu, Latvija, Lietuva un Igaunija, baidoties, ka Krievija varētu tās atslēgt, vēlas sinhronizēt savas energosistēmas ar pārējo Eiropu. Kad mainās režīms un tam līdzi vismaz šķietami mainās pat ideoloģija, tas nebūt nenozīmē, ka mainījušās arī ikdienas dzīves struktūras. Dzīve plaukst arī vecās ideoloģijas drupās.
Tieši to Boaventura sauc par “drupām-sēklām” un Federiko ‒ par “auglīgām drupām”. Nepieciešams apzināties un radoši attiekties pret savu mantojumu, vienlaikus uzņemoties atbildību par tā izmantojamību. Tā noteikti ir viena no svarīgākajām domām, kas mani nodarbinājusi šo pēdējo 20 nedēļu gaitā: kā izkopt estētiskus žestus pēc kādas nākotnes gala. Tas man uzkritis ne jau tikai saistībā ar Baltijas valstu vēsturi, bet arī, pateicoties šīs domas spējai sasaukties ar mūsu aizejošā laikmeta dabu ‒ mūsu spoku apsēsto tagadņu un to piedāvāto iespēju vienlaicību, uz ko mums norādīja Eiverija Gordone.
Vents: Piemērs tam, kā tas vēl joprojām notiek, nav jāmeklē tālu; tā ir, teiksim, Austrumukraina. Un mēs šeit ļoti, ļoti asi sajūtam turienes notikumus. Tas patlaban ir reģions, kas dzīvo būtībā ārpus likuma, un tā ir arī vieta, kur pienācis gals zināmai vēsturei. Vieta, kur pusaudži klaiņo apkārt, Federiko vārdiem runājot, kā tādi arhaiski karakungi, kas meklē iespēju nodibināt jaunu kārtību. Cilvēki tur dzīvo visai nedrošā situācijā, kas aizsākās jau 90. gados un vēl joprojām ļoti asi sajūtama. Tas spēcīgi atbalsojas arī pie mums. Un tieši to es mēģināju parādīt, lasīdams šo autoru darbus un noklausījies viņu lekcijas.
Sofija: Vai kāda no lekcijām uzrunāja jūs īpaši spēcīgi?
Vents: Tā bija Federiko lekcija, kura lielā mērā iespaidoja arī to, kā es uztvēru visu programmu kopumā. Es arī uzskatu, ka pasaulēm ik pa laikam pienāk gals, un es piekrītu, ka to vajadzētu uztvert bez lieka satraukuma un pesimisma taču sagaidīt un būt gataviem, ka jebkurā brīdī var parādīties šie jaunie arhaiskie pusaudži. Nezinu, kāda jums bija sajūta citās Eiropas pilsētās, taču mēs šeit pandēmijas sākumā ļoti skaidri sajutām īstu savvaļas “sprādzienu”: tas bija pavasaris, un viss tiešām ziedēja. Man ir sajūta, ka šis “sprādziens” bija vēl jo lielāks tāpēc, ka cilvēki atkāpās, norobežojās savās mājās un tā tālāk. Man tas likās kā īsta eksplozija. Cilvēki tvītoja un lika Instagrammā fotogrāfijas, kurās eži stāv pie luksoforiem. Es redzēju daudzkārt vairāk putnu nekā parasti. Daba pārņēma telpu vienā rāvienā, ne pakāpeniski, kā tas ir Andrejsalā vai citās vietās, kas pamestas pirms kādiem 20 vai 30 gadiem. Tas nav lēns un vienmērīgs process, tas patiesībā notiek ļoti strauji.
Sofija: Man liekas, ka Covid-19 zoonotiskā daba, kas šķiet tiešas sekas konsekventam cilvēka iebrukumam mūsdienu industriālā kapitālisma komodificētajās ekosistēmās, iezīmē zināmas atdzimšanas aizsākumu. Varbūt ir ne tik daudz tā, ka šī pavasara sākumā dabā ziedēja viss reizē, bet drīzāk fakts, ka mēs visi par soli atkāpāmies, ļāva mums pašiem noskaņot sevi tā, lai uztvertu to, kas vienmēr bijis daļa no pasaules, bet palicis apslēpts mūsu skatienam. Vairākas uzstāšanās mūsu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklā un mākslas darbi biennāles izstādē aicināja uz jaunu jūtīgumu, jaunu uzskaņošanos pasaules uztveršanai. Man liekas būtiski arī ņemt vērā, kā šie jautājumi, lai arī nav tiešā veidā saistīti ar mākslas praksi, tomēr parāda, kāda ir mākslinieku un mākslinieciskās pētniecības loma, izkopjot uzmanības, inovācijas un eksperimentācijas prakses, un arī to, ka neviena no cilvēka darbības jomām ‒ māksla, teorija vai politika ‒ nav autonoma. Iespējams, ka šopavasar mēs sajutāmies tuvāki tai “okeāniskajai izjūtai”, tai visas dzīvās būtnes vienojošajai relacionālajai pakāpei (par to runāja Džekija Vanga), kur mēs visi sajūtam, ka mūsu dzīves savijušās savā starpā un arī ar visu pārējo sugu dzīvēm.
[1] Art & Language, “We Aimed To Be Amateurs.” Art-Language, 2 (June 1997): pp. 40–49, reprinted in Conceptual Art: A Critical Anthology, edited by Alexander Alberro and Blake Stimson. Cambridge, MA and London: The MIT Press, 1999, pp. 443–44. Print.
[2] Aimé Césaire, Poésie et connaissance [Poetry and Knowledge] (orig. 1945) reprinted in Aimé Césaire: L'Homme et l'oeuvre (Paris: Presence Africaine, 1973) and translated Aimé Césaire: Lyric and Dramatic Poetry 1946-82 (Charlottesville: University of Virginia Press, 1990)
