Pētniecība kā mīlas akts
Vents Vīnbergs
Par britu antropologa Tima Ingolda metodi
Nupat Arterritory publicēja plašu Unas Meisteres interviju ar britu sociālo antropologu Timu Ingoldu (1948), un 6. augustā viņš viesosies RIBOCA2 tiešsaistes lekciju un sarunu ciklā, lai dalītos savās pārdomās par iztēles un atmiņas attiecībām, un šo fenomenu nozīmi jaunības un vecuma kolektīvo aizspriedumu pārvērtēšanā. Tāpēc šobrīd, nepateicīgajā brīdī starp šiem abiem notikumiem, kas ir piesātināti un izsmeļoši paši par sevi, varētu būt interesanti palūkoties uz to, kāda ir Ingolda pētniecības metode, un kādā veidā tā var būt saistoša ikvienam.
Pirmkārt, viņš, tāpat kā cits šajā sarunu ciklā un manā piezīmju sērijā satikts varonis, Tobiass Rīzs, iestājas pret iedibinātajiem “stingrās zinātnes” pētniecības protokoliem, pret disciplīnu šauru specializēšanos, obligāto distancēšanos no pētāmajiem objektiem, to kategorizēšanu un pret etnogrāfiskā apraksta pieeju antropoloģijā. Šī nostāja un tās iespaidā radušās idejas un prakses no akadēmiskās vides normu žņauga ir atbrīvojušas ne vien viņus pašus, bet krietni paplašinājušas arī viņu auditoriju. Tims Ingolds, būdams augsta statusa akadēmiķis, jau labu laiku ir drīzāk nevis zinātnisku konferenču, bet mākslas forumu zvaigzne, turklāt šādu pavērsienu noteicis nevis pasaulē arvien pieaugošais pieprasījums pēc zinātnes popularizētājiem, bet atziņa, ka laikmetīgie mākslinieki faktiski nodarbojas ar to pašu, ko viņš – ar antropoloģiju. Taču, viņaprāt, mākslā tas notiek daudz “iesaistītākā”, no dzīves īstenības daudz mazāk atrautā veidā, nekā tas pieņemts zinātnē.
“Mūsdienās mēs sliecamies vērtēt kādu darbu kā mākslu nevis pēc tā attēlojuma precizitātes, bet pēc tā konceptuālās novitātes. Tomēr neviena mākslas prakse sevī nenes to, kas jau nebūtu balstīts rūpīgā un uzmanīgā piedzīvotās pasaules vērojumā. Nedz arī – no otras puses – antropoloģiskajiem pētījumiem par visdažādākajiem veidiem, kā notiek dzīve, būtu kāda jēga, ja tos nevadītu spekulatīvi meklējumi pēc tā, kādas dzīves vēl varētu būt iespējamas. Tādējādi, un nemaz ne tāpēc, ka vieni lūkotos tikai uz priekšu, bet otri tikai atpakaļ, laikmetīgajai mākslai un antropoloģijai kopīgs ir tas, ka tās abas vēro un izdara pieņēmumus. Tās ir vienlīdz lielā mērā orientētas gan uz cilvēces nākotni, gan uz cilvēces pagātni; taču šī nākotne tiek nevis uzburta no zila gaisa, bet gan izlieta kolektīvās pieredzes veidnē. Es uzstāju, ka gan mākslas, gan antropoloģijas mērķis ir būt – vai vismaz tam tādam jābūt – vienotām ar šīm dzīvēm, lai veidotu tādu pasauli, kas būtu piemērota nākamajām paaudzēm.”[1]
Runājot par zinātnieka, mākslinieka un būtībā ikvienas dzīvas būtnes vajadzību atrasties dialogā ar savu apkārtni un pārējo pasauli, nevaru nepieminēt Ingolda polemisko žestu viņa populārajā grāmatā “Making: Anthropology, Archaeology, Art and Architecture” (2013). Viens no nodaļu nosaukumiem tajā ir “Redzošais pulksteņmeistars” – kā atsauce uz pasaulē, iespējams, slavenāko eksakto zinātņu popularizētāju, biologu Ričardu Dokinsu un iesaistīšanās diskusijā ar viņu par evolūcijas un dabiskās izlases “aklo” mehānismu, kura pasīvā pakļautībā, kā tiek uzskatīts, atrodas visas dzīvās būtnes uz zemes. Nē, nešķiet vis, ka Ingolds tāpēc būtu kreacionists, taču viņam noteikti ir iebildumi pret objekta pasivitāti dabas spēku vai pētnieka priekšā un pret vērotāja vai mākslinieka-radītāja spēju turēties pretim “materiāla” īpašību ietekmei.
Lai parādītu, ka zinātne, gan eksaktās, gan humanitārās disciplīnas, šobrīd tiek praktizētas tikpat postošā veidā kā neoliberālais kapitālisms, Ingolds aicina padomāt par datu jēdzienu, kas ir, iespējams, pats svarīgākais vārds mūsdienu zinātnē. Latīņu “datum” nozīmē “dotais”, savukārt došana nozīmē dāvāšanu. Dāvāšana nekad nav vienvirziena process. Tā ietver sevī arī pateicības pilnu pieņemšanas aktu, un abpusējo bagātināšanos, ko šī mijiedarbība rada. Tūlīt pat kļūst acīmredzams, ka mūsdienu zinātnē tā nenotiek. Dati tai ir tas, ko iegūst; vērtīgs izraktenis, ko ievākt un izmantot. Lai šī viela būtu derīga zinātnei, tā ir bezkaislīgi jānošķir no kopējās dzīves plūsmas, jāsijā un jāfiltrē, lai atdalītu to no citām vielām, ar ko šis materiāls pasaulē ir nesaraujami saistīts. Jāizgriež lietderīgās informācijas biti no cieši savītā pasaules auduma. Datiem, lai tie būtu lietojami, jābūt izolētiem un saskaitāmiem. Zinātniskā objektivitāte neparedz palikšanu parādā par šādu iejaukšanos un piesavināšanos. Ingoldam tas šķiet augstākā mērā neētiski. Viņš to salīdzina ar sarunu, kurā viena puse iesaistās atvērti un dāsni, bet otra to izmanto tikai sev vajadzīgās informācijas ievākšanai. Tas labi redzams veidā, kā darbojas digitālā vide, un kas tagad ir galvenais globālās ekonomikas dzinējspēks. Dzīve, ar kuru mēs šajā vidē dalāmies – gan labticīgi, gan būdami spiesti to darīt sistēmas noteikumu dēļ –, kļūst par lielo datu raktuvi. Dzīve tajā ir izlietojams resurss. No tās tiek ņemts, neko nedodot pretim. Šādu ekspluatācijas modu Ingolds redz arī humanitārajās zinātnēs, kas savus pētāmos objektus izolē no pasaules, novietodamas tos “kontekstā” – sociālā, vēsturiskā, politiskā un tā tālāk. Objekts pārstāj būt “pats par sevi”, tas tiek sagūstīts interpretācijās un kļūst nepieejams tiem, kas “nezina kontekstu”.
Pretspēku šai zinātniskajai datu ekspluatācijai Ingolds redz tādā izziņas un izpētes veidā, kāda tiek praktizēta laikmetīgajā mākslā. Tā raksturošanai Ingolds lieto vārdu “korespondence”. Tā ir apmaiņa ar jautājumiem un atbildēm starp mākslinieku un tēmu vai fizisku materiālu viņa rokās. Šajā dialogā abas puses reaģē un pārveido viena uz otru. Minētajā grāmatā par četriem “A” viņš min virkni piemēru, kā šī korespondence notiek vai varētu notikt antropoloģijā, arheoloģijā, mākslā un arhitektūrā. Šajās disciplīnās pētāmais vai apgūstamais “izejmateriāls” mēdz pretoties pētnieka vai mākslinieka intencei vai ļauties tai neparedzētos veidos. Šajā procesā pārvērtības piedzīvo abas puses. Var teikt, ka tas pārvērš abu dzīves, vai arī rada citas dzīves iespējamību abām. Tas ir nevis iekarošanas, bet mīlestības akts.
“Es uzskatu, ka mēs kļūdāmies pieņemdami, ka novērojumam pietiek ar objektivitāti. Jo vērošana nenozīmē tikai skatīšanos uz lietām. Mums tām ir jāpievienojas, jāseko tām. Un tieši tāpat, kā vērošana ir kas vairāk par objektivitāti, patiesība ir kas vairāk par faktiem. Šis ir brīdis mūsu vērojumā, kad lietas, ar kurām mēs pētām kopā, sāk mums teikt priekšā, kā jāskatās. Ļaudamies to klātbūtnei, nevis turēdamies no tām pa gabalu, pievērsdamies tām, mēs atklājam, ka tās vada arī mūsu uzmanību. Šādā veidā gan mēs atbildam lietām, gan tās atbild mums. Tad pētījums kļūst par korespondences praksi, un arī gādības. Tas ir mīlestības darbs, parāda atdošana pasaulei par mūsu pašu eksistenci tajā.”[2]
Šāda vērošanas spējas un korespondences prakses apgūšana ir kritiski nepieciešama ikvienam, jo tā ietekmē lēmumus, kurus mēs pieņemam gan attiecībā uz savu privāto nākotni, gan uz visiem citiem, ar kuriem esam saistīti. Šo pastāvīgas mijiedarbības principu viņš liks lietā, savā tiešsaistes lekcijā skaidrojot iztēles un atmiņas fenomenus, kas arī nekad nav vērsti tikai uz priekšu un tikai atpakaļ.
[1] No raksta “Art and anthropology for sustainable world” Karaliskā Antropoloģijas institūta žurnālā, 2019
[2] Turpat
***
Tima Ingolda lekcija “Jaunā, vecā un šībrīža paaudze” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 6. augustā.
