Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti
Vents Vīnbergs
Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu
Viens no kvīru kultūras lielajiem pienesumiem cilvēces dzīvē ir pastāvīga sociālo normu kritika. Turklāt kvīri to realizē ne tikai ar savu eksistenci vien, bet bieži vien ir pirmie, kas formulē un izmēģina alternatīvus sabiedriskās dzīves modeļus, kuros apgūtās kopības, solidaritātes un empātijas iemaņas var būt noderīgas visiem. Tāds piemērs man savulaik bija Endrū Salivans, kurš savā grāmatā “Nenosakāmā mīla” (Love Undetectable: Notes on Friendship,Sex and Survival, 1998) augstāk par romantisko mīlestību, kas bieži vien ir nežēlīgas konkurences, ilūziju un vilšanās avots pat partneru starpā, stāda biedrisku draudzību. Feminisms, viņaprāt, pirmo reizi cilvēces vēsturē ir radījis iespēju masveidīgai sieviešu un vīriešu draudzībai. Savukārt geju aktīvisms lielā mērā ir arī heteroseksuālu vīriešu atbrīvošanas kustība, jo viņu homofobija bieži rada bailes no dziļas un emocionālas draudzības pašu starpā.
Cits kvīru paraugs bioloģiskās un heteronormatīvās nolemtības pārvarēšanai ir, piemēram, drag saimes, kas sākotnēji veidojās kā daudzu no savu asinsradinieku loka izraidīto, sabiedrības vajāto un pazemoto kvīru patvērums. Ar tādu pašradīto “mammu” un adoptēto “meitu” savstarpējo atbalstu un mīlestību, kas reti novērojama “normālajās” ģimenēs. Jo radniecība īstenībā vienmēr ir nevis dota, bet radīta, atgādina kvīru feminisma teorētiķe un kultūras kritiķe Sofija Luisa (1988). “Šādā pat veidā – daudz biežāk nekā mums šķiet – tur, kur radniecība tiek uzskatīta par pašsaprotamu, tā tā arī netiek radīta.” Šīs pašsaprotamības noliegums ir Luisas tradicionālās ģimenes un vecāku un bērnu privātīpašniecisko attiecību kritikas pamatā un atspēriena punkts viņas pirmajai pērn izdotajai grāmatai Full Surrogacy Now: Feminism Against Family. Šī darba nosaukums un tonis ir mērķtiecīgi provokatīvs (tā vienmēr bijusi efektīvākā kvīru komunikācijas taktika), taču to caurvij biedriskuma un mīlestības ilgas, kuru piepildījumam esošā sabiedrības struktūra un ģimenes uzbūve ne vien traucē, bet pat kaitē. “Lai gan “asins” radniecības fantāzija ir tāda, ka tā padara cits cita pieņemšanu par nevajadzīgu, īstenībā – kā es to cenšos pamatot grāmatā – bērni jau no paša sākuma nepieder mums, viņu radītājiem. Sociālais audums ir kaut kas, ko mēs galu galā vijam, sākdami tur, kur beidzas iznēsāšana, satikdami viens otru kā svešinieki, kas mēs vienmēr esam, pieņemdami viens otru ādas līmenī, veidodami mīlošas un vardarbīgas attiecības, un tiekdamies pēc biedriskuma.” Cilvēks ir kopienas radīts fenomens, un par mātēm būtu dēvējamas visas tās personas, kas viņam mātišķumu ir sniegušas, nevis kurām tas pienākas iznēsāšanas rezultātā vai esošo legālo normu ietvaros. Šķietami šokējošā prasība atzīt un atbalstīt surogātmāšu praksi (tā radīja sašutumu arī daudzās feministēs, kas arvien augošajā komercsurogātismā redz jaunu verdzības formu, nemaz nerunājot par visa veida “tradicionālistiem”) manā lasījumā pirmkārt ir aicinājums atvieglot vienpersonisko bioloģiskās mātes slogu, solidāri sadalot atbildību par jaunā cilvēka tapšanu starp visiem viņa nākamās “cilts” biedriem. (Un viņa piedāvā atdzīvināt senu angļu vārdu kith, kura nozīme elastīgi ietver arī draugu, kaimiņu un visas vietējās un ierastās kopienas loku.) Bet otrkārt tas ir atgādinājums par to, ka ja kapitālismā cilvēks tiek uzskatīts par ekonomisku aktīvu, tad ir nepieņemami, ka tā “radīšanas” darbs, kas tradicionāli ir uzkrauts vienai personai, mātei-iznēsātājai, turpina būt neapmaksāts un dzīvībai bīstams. Jo vairāk tad, ja nodrošinātas personas atļaujas savu nākamo bērnu iznēsāšanas riskus pārkraut uz maznodrošināto pleciem, tā ekspluatējot viņu nabadzību un neaizsargātību.
“Vērīgie lasītāji to, protams, jau ir uzķēruši: “Luisa pieprasa, lai ģimenes būtu vairāk, nevis mazāk,”” autore raksta esejā, kas likta par pamatu viņas tiešsaistes sarunai Rīgas biennāles ietvaros “Mātes aizgādība pret pasauli”.
Liktenīgā kārtā grāmatas iznākšana un tās izraisītais satraukums sakrita ar autores sen atsvešinātās mātes slimību un nāvi, taču šis fakts viņas atziņu pamatotību ir nevis satricinājis, bet nostiprinājis. Savās atmiņās Sofija raksta: “Mana māte blakus visam citam bija ģeniāli apdāvināta humoriste, balta, heteroseksuāla, anglofila vāciete (trīsreiz šķirtene, divreiz – no viena un tā paša vīrieša), vidusšķiras liberāle, kura uz brīdi bija arī 68. gada maoistu organizācijas biedre Getingenes Universitātē, un, pārcietusi vecāku vardarbību, arī pirmā, kas savā ģimenē iestājās augstskolā. Viņa bija apņēmīga, lai gan ne izteikti feministiska sieviete, kura 42 gadu vecumā, pēc tam, kad bija sasniegusi perfektu divvalodību un posteni BBC vācu dienestā, pēkšņi mainīja savas domas par bērnu negribēšanu, steidzami apprecēja angli, kurš strādāja Reuters, iznēsāja divus bērnus pēc kārtas un audzināja viņus līdz pubertātei ar nepietiekamu sava jaunā vīra palīdzību, un tikpat nepietiekamu “auklīšu” virknes palīdzību, apmaksātajām manas bērnības “mammenēm”. Pati to atzīdama, mana [mamma] faktiski izstājās no būšanas par manu māti neilgi pēc manām pirmajām mēnešreizēm, ieslīgdama alkoholismā, kad man bija 11, bet viņai – ap 53.”
(“Mammenes” ir mans neveiklais mēģinājums latviskot jēdzienu momrades, kas darināts no vārdiem “mamma” un “biedrene”, un ko Luisa esejā Momrades against Motherhood pamato un plaši lieto. Viņa izdala divas urbānajā slengā lietotās vārda nozīmes: 1) biedrenes, kurām ir bērni (un tas varētu ietvert gan tik pazīstamās “māmiņu” pašpalīdzības kopas sociālajos tīklos, gan politisku biedrošanos dažādu mērķu vārdā, par karogu ņemot savu mātes statusu, un 2) biedrenes, kuras [kādā kustībā] veic lauvas tiesu nepieciešamā atbalsta un radīšanas darba. Luisa akcentē pretrunu, kas parādās starp abām definīcijām – mammām, kas tādas ir, jo viņām IR bērni, un mammām, kas par tādām kļūst, jo VEIC mātišķu darbu. Tā ir pretruna starp “māti kā institūciju” un “māti kā darbības vārdu”, bet Luisa jēdzienu vēl paplašina jautādama, piemēram, vai par šāda biedriskuma baudītājām var būt mātes, kuras rūpes par pašu bērniem ir atmetušas (kā tas bija ar Sofijas māti), un vai tāds biedriskums, ar kuru mātes dalās savās starpā, pirmām kārtām nepienāktos bērniem.)
Un domājot par mātes nāvi, Luisa nonāk pie atziņas, ka no vienas puses pašas traumatiskā pieredze, mātes gādības trūkums, patiesībā varētu būt bijusi protesta forma pret “mātes institūcijas” ierasto formu un kapitālisma tai uzkrautajām ekspektācijām, un tāpēc “ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti”. Bet no otras, – ka viņai pašai ir jāpaveic tāds pats mātišķas gādības darbs attiecībā pret savu māti, jāadoptē māte pašai.
Šādi apsvērumi kārtējo reizi atklāj, ka tieši vēsturiski pavisam nesenā “nukleāra” ģimene (tikpat lielā mērā gan Rietumu kapitālisma, gan padomju totalitārisma produkts) ir kroplīga kopdzīves forma pretēji senajām un patiesi tradicionālajām paplašinātajām saimēm, kurās vieta atradās gan visu paaudžu, dzimumu un orientāciju radiniekiem, gan brīvprātīgajiem un saimes adoptētajiem palīgiem, gan tām radikālajām nākotnes ģimenes formām, kuras labākajās kreisā utopiskuma tradīcijās savā grāmatā iztēlojas Luisa.
Un lielā kvīru Mamma Rū, kurai pirmajai savu adoptēto ģimeni ir izdevies padarīt par globālās popkultūras meinstrīmu, šajā vietā teiktu:
“Ja tu nespēj mīlēt pats sevi,
Kā gan, ellē, tu mīlēsi kādu citu?
Gribu dzirdēt “Āmen!””
***
Sofijas Luisas lasījums notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 4. jūnijā
