Laiks ir nozagts, bet to var atgūt
Vents Vīnbergs
Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu
“Reizēm es nezinu, ko jums teikt vai kā beigt. Jau kādu laiku es esmu domājusi par to, kā jums nodot policijas un cietumu atcelšanas vēsti. Taču es zinu, ka man kā dzejniecei nav pienākuma dabūt jūs savā pusē ar pārliecinošu argumentu, bet sniegt jums vibrāciju pieredzi, kas spētu modināt vēlmi pēc citas pasaules. Mūsu ķermeņi nav slēgtas cilpas. Mēs turam cits citu un esam cits citam vienlaicīgi – soļojot, dziedot, apskaujot, elpojot. Mēs sinhronizējam savu tempu, lai atrastu ritmu, caur kuru dzīvotgribu var izteikt kolektīvi. Un tādā veidā mēs iekustinām pasauli. Tādā veidā dzejnieki kļūst par revolūcijas skaitītājiem.” Tā savu misiju raksturo amerikāņu dzejniece un performanču māksliniece Džekija Vanga, arī Hārvarda Universitātes Āfrikāņu un Afroamerikāņu studiju doktorante. Tas ir citāts no 2018. gadā izdotās grāmatas “Carceral Capitalism”, ar ko Vanga izpelnījās starptautisku ievērību, un tas labi ilustrē viņas modus operandi. Akadēmisko eseju vispārpieņemto toni viņa lieliski papildina ar pārdomātiem un prasmīgi izkārtotiem iespraudumiem, kas šķiet kā fragmenti no sava veida personiskās dienasgrāmatas un lasījumā atgādina gluži vai dzeju[1]. Par to var pārliecināties, klausoties Vangas dažādu konferenču priekšlasījumus – savus tekstus viņa lasa kā ritmisku, pat maigi melodisku deklamāciju, reizēm papildinot to arī ar samplētu muzikālo pavadījumu. To var salīdzināt ar seno dziedoņu mnemoniskajām tehnikām, kas ļāvušas svarīgas idejas iededzināt klausītāju atmiņā un cauri gadsimtiem nodot mutvārdu formā.
Un Džekijas Vangas pētījumi, vērojumi un atziņas ir tā vērtas, lai tās paturētu prātā. Viņai ir nācies daudz domāt par cietumu. Tas ir personīgi ietekmējis viņas dzīvi, jo jau 16 gadus ieslodzījumā uz mūžu atrodas viņas brālis, kurš tur nonāca vēl kā pusaudzis. Ieslodzījumu sistēmai un arī policejiskās pārvaldības metodēm ir arvien lielāka loma vēlajā kapitālismā, un kalpojot “parāda ekonomikai”, cietumnieki savā ziņā esam mēs visi. Viņa apskata cietumsodam raksturīgo “spīdzināšanu ar laiku” gan caur ieslodzījuma termiņu ilgumu, gan stingri reglamentēto dienaskārtību, kas radīta, lai salauztu personas subjektivitāti un psihi, un nebūt nav humānāka un mazāk nežēlīga par sen atceltajiem miesas sodiem. Šī sistēma tiek uzskatīta par leģitīmu, jo sabiedrībā valda konsenss, ka nodarīt citam sāpes var tikai fiziski, bet emocionālas sāpes neatstāj miesiskus bojājumus, tāpēc nevar tikt uzskatītas par noziegumu pret personību. Vanga redz, ka parādsaistību termiņu un citu noteiktā laika verdzībai un arvien plašākiem brīvības ierobežojumiem “drošības apsvērumu dēļ” ir pakļauts ikviens. Laiks ir padarīts par varas ieroci, lai nodrošinātu kontroli un pakļautību abpus cietuma sienām. Ja pieaug sodāmu likumpārkāpumu saraksts, tad pieaug arī vajadzība pēc totālas kontroles un masu ieslodzījuma sistēmas, un tas, kā vienmēr, pirmām kārtām skar neaizsargātās sabiedrības grupas. Vanga raksta, ka neoliberālajā sistēmā valsts no nodokļu iekasētājas pārvēršas par parādu iekasētāju, tā kļūstot par plēsējvalsti. Ja kādreiz pārvaldes struktūru ilgstspējību nodrošināja nodokļu ienākumi, tad – un tas jo īpaši novērojams ASV – liela daļa ienākumu tiek gūta no sodiem par laikus nenomaksātiem parādiem, kas drīz vien draud arī ar ieslodzījumu. Parāds ir tieši saistīts ar laiku, jo tik ilgi, kamēr tas pastāv, parādnieka nākotne pieder viņa kreditoram. Šādā valdības nevis pārstāv savus iedzīvotājus, bet cīnās pret tiem. ASV gadījumā šī jaunās formas represīvā sistēma ir cieši saistīta arī ar strukturālo rasismu, kur vairums maznodrošināto, tātad parāda radītai vajāšanai pakļauto ir melnie un latīņamerikāņi, un viņi veido arī lielāko daļu no cietumu populācijas, kas Amerikā nu ir lielāka par verdzībai pakļauto cilvēku skaitu tās “ziedu laikos”.
Tāds pats laika zaglis, iespējamās nākotnes gūstā turētājs un kontroles ierocis ir viedās tehnoloģijas. No vienas puses interneta sociālajos tīklos iebūvētā tūlītējā gandarījuma iespēja iesloga lietotāju pastāvīgas tagadnes cilpā, no otras – šī dabiskā vēlme pēc citu atzinības liek brīvprātīgi nodot savas privātās dzīves datus to rīcībā, kam ir pakalpojuma īpašnieku vai likumsargu vara. Pasaulē arvien lielāku ietekmi iegūst preventīvās likumsargāšanas ideja un tādu algoritmu izstrāde, kas varētu izskaitļot iespējamos likumpārkāpējus, un aizturēt viņus, pirms nodarījums ir noticis. Sabiedrībās, kurās pastāv rasisms un visu veidu ksenofobija, par aizdomās turamo automātiski kļūst katrs citādais un viss nenormatīvais. Birokrātijas kā kārtības un likumības uzturētājas būtība ir sekot priekšrakstītiem algoritmiem, un tagad tie arvien biežāk nosaka, kur un ko novērot, pēc kādām pazīmēm atpazīt iespējamos draudus vai kā prognozēt subjektu iespējamo rīcību. “Prognozes lielā mērā attiecas uz nākotnes konstruēšanu, liekot lietā tādu subjektu šībrīža vadību, kas tiek klasificēti kā draudi vai risks. Tādā veidā prognozes dara daudz vairāk, nekā parāda mums iespējamu iznākumu. Tās ievieš nākotni. Uzraudzības kārtības maiņa jeb prognozējošas uzraudzības parādīšanās padara nākotnes neizzināmību par problēmu, kas attaisno tehnisku nenoteiktības pārvarēšanu tagadējā valsts pārvaldībā. Lielo datu laikmetā nenoteiktība tiek pieteikta kā informācijas problēma, ko var pārvarēt ar visaptverošu datu vākšanu, statistisko analīzi, kas var identificēt pazīmes un sakarības, un ar algoritmiem, kas spēj paredzēt nākotnes rezultātus, analizējot tos pagātnē. Prognozējošā uzraudzība sola novērst eksistenciālās šausmas no nezināšanas, kas notiks. Dati piesaka sevi kā neskaidrības problēmas risinājumu, apgalvodami, ka pilnīga izpratne ir sasniegta un cilvēka analītiskie ierobežojumi – pārvarēti.”
Vanga atsaucas uz zviedru filozofa, slavenā mākslīgā intelekta kritiķa Nika Bostroma distopiskajām tehnofašisma prognozēm, un dod smagu triecienu arī pa manu personisko entuziasmu lielo datu un statistiskās analīzes sakarā, uz ko šobrīd balstās visas eksaktās zinātnes. Dzejniece Vanga pretošanos šim datu totalitārismam un pat dumpja iespēju redz nepasakāmajā un neaptveramajā. Visā, kas nevar tikt pakļauts saskaitīšanai un kategorizēšanai. Viens no tādiem fenomeniem ir sapņu pasaule, kas piedāvā citādu nākotnes paredzēšanas iespēju, cits – “okeāniskā” izjūta jeb garīgā ekstāze, par ko savulaik runājuši gan Freids un Romēns Rolāns, gan Lakāns un Jūlija Kristeva. Vangu interesē veidi, kā šo izjūtu no dziļi privātas padarīt par kolektīvu, un kā to padarīt par instrumentu cīņā pret kapitalistisko laika privatizēšanu. Par to viņa runā savā nesenajā esejā “Oceanic Feeling and Communist Affect” un ar to saistīta būs arī viņas tiešsaistes uzstāšanās RIBOCA2 Publiskās programmas ietvaros. Sava personiskā ritma apzināšanās palīdz pretoties uzspiestajam, bet viens nav cīnītājs, un cilvēks nekad nav viens, pat ja izolēts un iedzīts varas radītā strupceļā viņš tāds jūtas. Solidaritāti vairo spēja sajust otra sirdspukstus un ar tiem sinhronizēties, un Vanga izzina jutekliskās tehnikas, kas to darītu iespējamu.
[1] No grāmatas recenzijas journals.openedition.org/
***
Džekijas Vangas lasījums “Okeāniskā izjūta un komunistisks afekts”” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 23. jūlijā.
