Nevis labāku pasauli, bet citādu
Vents Vīnbergs
Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu
Pārcilāju savu piezīmju arhīvu un pamanīju, ka pie Džeka Halberstama (1961) tekstiem kā pie sava veida glābiņa ik pa laikam atgriežos jau gandrīz desmit gadus, bet jo īpaši – kopš sastapšanās ar viņa slavenāko grāmatu “Queer Art of Failure” (2011). Jau virsraksts vien ir uzmundrinājums, bet zem tā izklāstītās idejas un dažādi kvīru dzīves un mākslas piemēri – apliecinājums tam, ka manām intuitīvajām aizdomām pret visu, kas mūsdienu pasaulē tiek uzskatīts par panākumiem un normalitāti, ir pamats. Vai drīzāk, – pie Halberstama vēršos katrreiz, kad ir nepieciešams sev atgādināt, ka par neatbilstību citu gaidām un neiederēšanos iedomātajā vairākumā sevi vajag nevis šaustīt, bet gan apsveikt.
Pirmām kārtām lielu daļu manas pastāvīgās spriedzes noņem viņa ģimenes un “otrās pusītes” koncepta kritika. Ar ideju, ka pāra atrašana un kopdzīves veidošana divatā ir norma un panākums, kurpretim būšana vienam ir izgāšanās, un citādu sociālās intimitātes formu praktizēšana ir deviance, inficēta ir ne vien lielākā daļa sabiedrības, bet arī vairums geju, es tai skaitā. Šī ideja reizē ar vispārējām pieklājības un paklausības normām tiek uzsūkta jau ģimenē no vecākiem un citiem radiem, mācīta skolās, translēta medijos, un spiedienu noteikti tikt pie pāra spēkā bieži vien uztur pat tuvāko draugu un vienaudžu loks, ar ko ir pierasts samērot savas dzīves veiksmes un neveiksmes. Viendzimuma pāru kopdzīves tiesisku atzīšanu par savu karogu ņēmuši arī LGBTQ aktīvisti, tā cerēdami panākt sevis atbilstību sabiedrības vairākuma normai, un būt tajā iekļautiem.
Halberstamam šī stratēģija šķiet absurda. Centieni iekļauties viņam šķiet vardarbība pret sevi pašu, un ne mazāk vardarbīgi mēdz būt arī citu centieni būt iekļaujošiem, tāpat kā valsts imperatīvs šo iekļaušanu regulēt un kapitālisma – padarīt to ienesīgu. Vēl bez tā, ka kvīrība, citādība un neiekļaušanās ir vērtība pati par sevi, un neatbilstība normai var būt nozīmīgs politisks rīks, viņš atgādina, ka laulības institūts ir izgāzies, tāpat kā sabiedriskā iekārta, kas to uztur spēkā, un ka 21. gadsimta geju mešanās to aizstāvēt būtībā ir atteikšanās no radikāli citādas sabiedrības iespējamības, kuru kvīru dzīve vienmēr ir piedāvājusi. (To pašu nereti saka arī cita man tuva kvīru ikona, Frena Lebovica –, ka aizliegums laulāties, jeb brīvība nepakļaut sevi šādiem sabiedrības noteikumiem mēdza būt viens no lielākajiem geju dzīves bonusiem. Tāpēc cīņa par tiesībām laulāties ir cīņa par šīs vēsturiskās verdzības formas saglabāšanu.)
Anarhistiskais potenciāls, kāds piemīt kvīru dzīves praksēm pēc Halberstama nav tas pats, kas libertārisms jeb koncentrēšanās uz savām privātajām interesēm un prasība izbeigt valsts iejaukšanos to īstenošanā. Un arī laulības institūta noliegums automātiski nepadara cilvēkus vientuļus un izolētus. Atbrīvošanās no pastāvīgās frustrācijas par nespēju izveidot normatīvu pāri un ģimeni, paver iespēju citām kopdzīves un kopā būšanas formām, gan baudpilni īslaicīgām, gan solidāri ilglaicīgām; tik elastīgām, mainīgām un nereglamentējamām, kāda īstenībā ir dzīve pati. Halberstams gan nekonstruē utopisku jeb labāku sabiedrību (jo “uzlabot” mūsdienu izpratnē faktiski nozīmē “padarīt pārdodamāku”), bet savos darbos arvien no jauna ceļ gaismā piemērus tam, ka citāda dzīve kaut kur ir pastāvējusi vienmēr, un ka par spīti totalitārismam, ko radījusi peļņas un racionālas rīcības ideja, tā ir iespējama arī tagad. “Es ticu populāro vietu zemajai teorijai, visam sīkajam, nebūtiskajam, antimonumentālajam, mikro, nesvarīgajam; es ticu, ka pārmaiņas rada sīku domu domāšana un to plaša izplatīšana. Es tiecos provocēt, uzbāzties, traucēt, kaitināt un uzjautrināt; es dzenos pēc maziem projektiem, mikropolitikām, nojausmām, iegribām, iedomām.”
Tāpēc jau labu laiku kā refrēns Halberstama tekstos un prezentācijās parādās mežonības jēdziens. Par to viņš sāka domāt tieši augstākminētās tendences sakarā, redzot, ka kvīrība pārstāj būt disidentisma un pretošanās forma un ka kvīru aktīvisms sāk padoties normalitātes spiedienam un visu dzīves jomu reglamentēšanai un komercializācijai. Viņš tiecas mainīt mežonības vispārpieņemto skaidrojumu, kas modernitātē nozīmē visu, kas ir pretējs civilizācijai, tāpēc ir vai nu izstumjams, vai kolonizācijas ceļā “sakārtojams”. Ja kvīrība vairs nenozīmē nedz protestu, nedz citādību, bet gan noteiktu kategoriju normatīvajos aktos vai sortimenta daudzveidību paredzamo dzīvju katalogā, tad brīvības potenciāls slēpjas visā, kas ir neparedzams un nekontrolējams, tātad mežonīgs. Tā ir ārkārtīgi savlaicīga doma, jo postindustriālajā laikmetā un pie šībrīža tehnoloģiju progresa neparedzamībai un ierasto dzīves scenāriju sabrukumam ir pakļauts ikviens, ne tikai kvīri. Par to būs arī Halberstama nākamā grāmata “Wild Things. The Disorder of Desire” (2020. gada rudenī). Tajā viņš turpina savu tik iemīļoto praksi nevis spekulēt par iespējamajām alternatīvajām dzīvēm, bet atklāt, ka tās jau reiz ir notikušas un kaut kur turpina notikt. Šādu pārvaldei un vispārpieņemtajām kārtības normām nepakļautas mežonības teritoriju Halberstams redz mākslā. Liela nodaļa gaidāmajā grāmatā veltīta skandālam, ko savulaik radīja Stravinska “Svētpavasara” pirmizrāde Parīzē. Lai gan nu jau ilgu laiku šis gadījums ir ierakstīts augstās kultūras kanonā un normalizēts, Halberstams atgādina par tā mežonīgo dabu un revolucināro raksturu vai Stravinska pavērto iespēju ieskatīties mežonīgajā, kas mīt zem civilizācijas apvalka jeb sakārtotības šķituma. “Manu mūziku vislabāk saprot bērni un dzīvnieki,” vēlāk ne mazāk dumpīgi paziņoja Stravinskis pats. Turklāt tieši bērnišķību viņam pārmeta Adorno, jeb visu to, kas pretējs izglītotas publikas gaidām, apgūtai harmonijas un simetrijas izpratnei. Jo bērniem šīs kategorijas ir svešas tik ilgi, kamēr vien tās netiek iedresētas. (Halberstama lasītājiem šajā brīdī nāks prātā paralēles arī ar viņa agrākajiem pētījumiem, par “bērnišķīgā”, sociālistiskā dumpja naratīvu, kas savu mājvietu atradis ienesīgajās meinstrīma Pixar multenēs, par izstumtiem dīvaiņiem, kas cīnās pret sistēmu, par dažādiem zvēriņiem, kas vienojas kopīgai cīņai, vai par postapokaliptisku robotu, kurš izmet mēslainē dimantu, bet patur kārbiņu, jo tā ir noderīgāka.) “Svētpavasara” pirmiestudējuma dumpīgo mežonību Halberstams saredz arī tā vienreizības faktā – nav saglabājušies nekādi Ņižinska horeogrāfijas pieraksti (iespējams, ka tādu nemaz nebija), un visas vēlākās interpretācijas un rekonstrukcijas mēģinājumi ir vesela jauna pasaule, kurai šis unikālais mežonības akts deva iespēju rasties. Sākotnējā publikas nespēja šo mākslas aktu nedz kategorizēt, nedz zināt, ko ar to iesākt, ir sajūta, ko Halberstams atkal un atkal cenšas aktualizēt. Un viņš iesaka šādu neparedzamību praktizēt kā dzīves principu.
Iespējams, ka radīju maldīgu priekšstatu par Halberstamu, kad teicu, ka man viņš rada glābiņa un mierinājuma sajūtu. Ir drīzāk otrādi – viņš iedvesmo uz nesamierināšanos ar ierasto lietu kārtību un iemācītajiem dzīves scenārijiem. Savulaik mēdzu apskaust visus tos austrumeiropiešus Budapeštā, Belgradā un citur, kuri bija spējuši radīt apstākļus, lai ielūgtu Halberstamu uzstāties pie sevis, un ka tas nozīmē, ka pat tur šādai pagrīdes citādībai ir labāka augsne. Bet nē, tā ir iespējama visur, un tagad iespēja satikt Halberstamu – joprojām gan attālināti – ir radusies arī rīdziniekiem.
***
Džeka Halberstama lekcija “Mežonība: apmulsuma estētika” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 21. augustā.
