Garīgais disidentisms jeb piga kabatā
Vents Vīnbergs
Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā
Ir tāds Aleksandrs Gabiševs jeb Saša Šamanis, kā sevi dēvē viņš pats un viņa sekotāji. Pērn martā viņš kājām devās ap 8000 kilometru garā ceļā no dzimtās Jakutskas uz Maskavu, lai izdzītu no Krievijas “dēmonu” Putinu. Drīz vien par viņu sāka ziņot mediji, bet septembrī, kad viņš bija nogājis jau trešdaļu ceļa, vilkdams aiz sevis ratiņus ar iedzīvi un pulcēdams arī ceļabiedrus, šamani ļoti demonstratīvā veidā aizturēja drošībnieki, apsūdzēdami viņu ekstrēmismā un noteikdami viņam piespiedu psihiatrisko izmeklēšanu. Decembrī Gabiševs mēģināja atsākt savu ceļojumu, bet jau pēc dažām dienām atkal tika aizturēts un ievietots psihiatriskajā izolatorā. No sava nodoma šamanis joprojām neatsakās, tāpēc nupat, maijā, viņu arestēja trešo reizi paša mājās, pamatajot to ar karantīnas ierobežojumiem.
Varētu šķist, ka šis gadījums uz daudzo šodienas Krievijā praktizēto represiju fona pret dažādiem “citādi domājošajiem” ir nenozīmīgs un ka tik uzkrītoša varas cīņa ar pavisam nekaitīgu margināli, varbūt pat vienkārši “ciema dīvaini” vai pareizticīgo tradīcijā populāro “svētā vientieša” tēlu ir smieklīga un absurda, taču krievu mākslinieks Nikolajs Smirnovs, kurš šobrīd pēta garīgā disidentisma vēsturi pēcpadomju telpā, un vācu profesore Birgita Mencele, krievu kultūras pētniece Maincas Universitātē, šajā situācijā saredz daudz senāka un dziļāka procesa iezīmes.
Runa ir par margināliem, no oficiālās reliģijas un vispārpieņemtajiem priekšstatiem atšķirīgiem garīgajiem meklējumiem un praksēm, kuru saknes meklējamas gan pirmskristietības pagānismā un folklorā, gan to pamattautu kultūrās, kas laika gaitā nonāca Krievijas impērijas sastāvā, gan jaunajās ezotēriskajās mācībās, ar kurām aizrāvās 19. gadsimta intelektuālā elite un pat galma pārstāvji. Krievijā ir dzīvs, ar tās pašidentifikāciju saistīts mīts, ka tās kultūra ir īpaši adaptīva pret šiem strāvojumiem, tāpēc pret tiem ļoti jūtīga ir arī valsts vara, un jebkuras citādības pamanīšana un apkarošana tai ir tikpat sena tradīcija.
Akadēmiskā rakstu krājuma “The New Age of Russia. Occult and Esoteric Dimensions” (2012) ievadā, kuras līdredzaktore ir Mencele, viņa raksta: “Krievijā robežas starp zinātni, reliģiju un okulto ir bijušas atšķirīgas no tām, [kādas ir] Rietumos, vairāku iemeslu dēļ: Krievijas pareizticīgā kristietība, kas sakņojas bizantiskajā, t.i. Austrumu tradīcijā, vienmēr ir bijusi atvērta mistiskai pieredzei un ezotēriskām zināšanām. Mistikas, utopijas un pagānisma saknes reliģiskās un intelektuālās pārliecības sistēmās un krievu tautas kultūrā kopumā bija daudz spēcīgākas nekā modernajās Rietumu sabiedrībās, un tām bija ievērojama ietekme visa 20. gadsimta laikā. Āzijas filozofija un reliģijas, tai skaitā pamattautu šamanisms un sūfisms, kas tika pārnestas ar sibīriešu, burjatu, kaukāziešu un Centrālās Āzijas tradīcijām, bija impērijas sastāvdaļa un izdzīvoja arī 20. gadsimtā, piedāvādamas alternatīvas Eiropas krieviem.”
Jau Krievijas impērijā, kurā baznīca bija identitātes stūrakmens un faktiski padarīta par varas instrumentu un valsts pārvaldes institūciju, no oficiālās doktrīnas atšķirīgi reliģiskie un intelektuālie strāvojumi tika uzskatīti par disidentiskiem. Nikolajs Smirnovs kā piemēru min narodņiku kustību, kas cara gāšanai nepieciešamo revolucionāro potenciālu redzēja “vienkāršajā tautā”, tās folklorā un puspagāniskajās tradīcijās. Pirmajiem anarhistiem un Marksa ideju adeptiem saistoša šķita arī impērijā ilgstoši vajāto vecticībnieku un radikālo sektu – hlistu un skopcu – nepakļaušanās un pagrīdes pieredze. Savukārt jauno ezotērisko kustību, piemēram, teosofijas un antroposofijas popularitāti izglītotajās aprindās Mencele skaidro ar vilšanos un iebidumiem pret zinātniski tehniskā progresa primātu: “20. gadsimta sākuma Krievijā ambivalence jaunās pasaules sakarā un neērtā atziņa par visu cilvēka zināšanu galīgo nenoteiktību, ko atrisināt nespēj nedz zinātnieki, nedz tiesību eksperti, nedz baznīcas, pastiprināja tieksmi pēc veseluma, harmonijas un sintēzes, un vedināja daudzus ar modernitāti neapmierinātus cilvēkus pieņemt jaunās okultās doktrīnas.”
Šādā veidā pat pilnīgi privāti garīgie meklējumi un sevis transformēšanas prakses kļūst par politisku aktu ar plašākas sabiedriskās ietekmes potenciālu. Tāpēc arī vēlāk, Padomju Savienībā pareizticīgais misticisms, interese par alternatīvajiem reliģiskajiem strāvojumiem un okultajām praksēm bija gan intelektuālas opozīcijas un eskeipisma forma, gan bieži vien arī klajš pilsoniskas nepakļaušanās un disidentisma akts. Jo īpaši pēc Staļina nāves, viņa represiju beigām, un līdz ar nosacītā Atkušņa iestāšanos. Samizdata formā atgriezās pirmsrevolūcijas laika misticisma un reliģiskie teksti. Glābiņu no unificētās padomju īstenības varēja meklēt akadēmiskās indiešu, ķīniešu un tibetiešu filozofisko sistēmu studijās, turklāt pie tiem, kas prata lasīt starp rindiņām, garīga satura idejas un arī kapitālistiskajā pasaulē aktuālās New Age vēsmas nonāca pat caur kanonisko tekstu fragmentiem pilnīgi oficiālās publikācijās, piemēram, žurnālā “Zinātne un reliģija”, kura mērķis bija zinātniskā ateisma garā polemizēt un “atmaskot” “pūstošo Rietumu” ideoloģijas. Pēc Atkušņa beigām, Brežņeva stagnācijas laikā, daudziem intelektuāļiem, kuriem nebija iespējas emigrēt, vai kuriem to nelika darīt piespiedu kārtā, reliģijas, joga, misticisms, parapsiholoģiski eksperimenti un citas nenormatīvās prakses (starp tām arī etnogrāfijā balstītais nacionālisms) kļuva par “iekšējās emigrācijas” līdzekli. Slepenības un ekskluzivitātes aura, kas rādās, slēgtos lokos pulcējoties ap garīgajiem skolotājiem – gan dzīviem, gan sen mirušiem, gan bieži vien arī šarlatāniem –, vairoja gan risku, gan pagrīdes uzdrīkstēšanās romantiku.
Pēc Menceles domām, bez izpratnes par pagrīdes praksēm totalitāri represīvā valstī neskaidri būs arī daudzi pēcpadomju dzīves fenomeni. Piemēram, ne vien organizēto reliģiju bums visā sabrukušās impērijas telpā, bet vēl daudz plašāks dažādu kultu, nekonvencionālu ideju un ezotērisku prakšu popularitātes vilnis. Perestroikas laikā un deviņdesmito gadu sākumā par margināļiem mierīgi varēja izrādīties tie, līdz kuriem ar valsts televīzijas tiešo pārraidi nenonāca ekstrasensa Kašpirovska dziedinošais lādiņš vai astrologa Pāvila Globas pareģojumi. Ja politiskā sistēma nav represīva, tad brīvā tirgus konkurences un demokrātijas apstākļos katra jauna ideja ātri vien profesionalizējas, atrod sava pielietojuma nišu un savus patērētājus, vai arī bankrotē un iziet no modes un aprites. Tur sava vieta atrodas gan dziedniekiem, gan šamaņiem un gaišreģiem, ufologiem un parapsihologiem. Savukārt monopolistiska vara pati ir ezotēriska, tāpēc tā necieš ideju un viedokļu konkurenci. Sabiedrībā populāras kustības un iniciatīvas tā mēģina nacionalizēt un padarīt par ietekmes instrumentu, bet nenormatīvas pašizpausmes aktus tā uzskata par savas leģitimitātes apdraudējumu.
Bijušās impērijas alternatīvā garīguma vēsture un mūsdienu Krievijas marginālās garīgās prakses ir pamatots atspēriena punkts domāšanai par šiem fenomeniem visā pēcpadomju telpā. Abi pētnieki savu RIBOCA2 Publiskās programmas tiešsaistes dialogu būvē tieši ap sociāli transformatīvo potenciālu, kas šādām opozīcijas formām piemita agrāk, kā tās turpina ietekmēt politisko dzīvi tagad, un kādā veidā nonkomformisms atrod vai lauž jaunas plaisas tur, kur viss šķiet jau “sakārtots”.
***
Birgitas Menceles lasījums notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 9. jūlijā.
