Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim
Vents Vīnbergs
Par itāļu filozofu Federiko Kampanju
Vislabāk laikam ir sākt ar laiku. Viss liecina par to, ka tā nav, un tomēr par to nākas domāt visu laiku. Federiko Kampanjam (1984), Londonā mītošam itāļu filozofam, laiks nav vispārpieņemtā bezgalīgā līnija ar ērto tagadnes punktu tai vienmēr tieši vidū. Viņam laiks ir savs katram laikmetam, kas kā loks jeb arka sākas ar savu arhaisko pagātni, sasniedz nosacītu tagadni arkas zenītā un tad noriet pats savā galīgajā nākotnē. Tam seko jau pavisam cits laikmets ar savu, no iepriekšējās neatkarīgu pagātni un savas gaidāmās nākotnes beigām. Jeb pavisam cita pasaule pati par sevi. Jā, tā notiek tajā pašā teritorijā, kurā reiz bija notikušas un beigušās iepriekšējās pasaules, bet ar citiem noteikumiem, citu sevis un pasaules apzināšanos un citu laika skaitīšanu. Veco pasauļu vraki jaunajām ir noderīgi tikai kā atkritumi, kuros sirot vai ko varbūt pārstrādāt jaunās nozīmēs. Visbiežāk gan jaunajai pasaulei par vecās vērtībām nav nekādas intereses. Katrs laikmets sarunājas pats ar sevi; tas ir autonoms, sevī noslēgts naratīvs. Tas sevi piesaka, iekaro sev telpu rītausmā, reflektē pats par sevi spožajā dienas vidū, un tikai pats sevi apraud norietā. Kā grāmata vai kā skaņdarbs, kas ir “par to pašu tēmu” gan sākumā, gan vidū, gan beigās.
Tas, kā mēs par sevi runājam šobrīd, ir vai nu dialektiska polemika ar pašu laikmeta iepriekšējiem stāvokļiem, vai daudzkārtēja, sevi izsmēlusi reprīze un mehāniska atražošana. Federiko tam ir piemērs no paša biogrāfijas. Pirms kļūt par filozofu, viņš Milānā studēja ekonomiku. Bet drīz vien, nesaprasdams kāda velna pēc viņam tas vajadzīgs, sāka sabotēt mācības, bastodams lekcijas un nepildīdams mājasdarbus. Kādudien tēvs viņu sastapis, kārtējo reizi dienas vidū gulšņājam mājās, un noteicis: “Ar lielu nākotni aiz muguras.” [1] Šī doma viņu satriekusi, jo tā parādījusi, cik lielā mērā mēs vienkārši mehāniski reproducējam savas ēras priekšteču nākotnes ideālus un no viņiem patapinātus priekšstatus par pareizu dzīvi. Lai gan, kā tas daudzkārt pieredzēts vēsturē, arī mūsu laika vērtības, mēmi, joki, zemteksti un noklusētās nozīmes būs pilnīgi nesaprotamas nākamā laikmeta iemītniekiem.
“Piemēram, es pats un daudzi man līdzīgie redz sevi situācijā, kurā notiek tuvošanās konkrēta laika segmenta, konkrētas nākotnes vēsturiskās līknes beigām. Ko gan mums iesākt tagad, ja nebūs neviena, kas varētu uzklausīt to, kas mums sakāms, jo nekādas nākotnes vairs nav?
Kā mums mijiedarboties ar cilvēkiem, kas nāks pēc šīs nākotnes beigām?” Jautā Kampanja, gatavodamies savai RIBOCA2 lekcijai “Pasaules (pasauļu) gals”. Ar šo jautājumu viņš nodarbojas gan grāmatās “Technic and Magic. The Reconstruction of Reality” (2018) un “Prophetic Culture. Recreation for Adolescents” (gaidāma 2021. gada sākumā), gan daudzos simpozijos, pirmām kārtām vērsdamies tieši pie kultūras teorētiķiem un praktiķiem, kuru darbības būtība ir esošās īstenības fiksēšana artefaktos, tās apsvēršana, apšaubīšana un, vēlams, citu scenāriju apspēlēšana.
“Protams, nemaz nerunājot par faktu, ka mūsu kultūras produkcija ir tik ļoti saistīta ar digitālajiem medijiem, ka viņiem [nākotnes cilvēkiem] tā vispār nebūs pieejama. Digitāls medijs ir vistrauslākais no visiem, kas jebkad bijuši izgudroti. Pat vēl trauslāki par papirusu, kas mums zudis no Antīkajiem laikiem. Es domāju, ka tieši šāds ir šodienas izaicinājums. Un mums tas jāpieņem, pirmkārt, bez satraukuma.”
Ar saviem laikabiedriem ir pieņemts sarunāties savā valodā, bet mūsu tehnoloģiskais laikmets sevi apraksta tajā, ko Kampanja dēvē par “absolūto valodu”. Tā izriet no pieņēmuma, ka eksistē tikai tas, ko ir iespējams nosaukt vārdā jeb konceptualizēt un nošķirt atsevišķā autonomā (un tādā veidā viegli pārvaldāmā) kategorijā. Kurpretim viss tas, kas aprakstam nepakļaujas, kļūst vai nu nelikumīgs vai pakļauts izstumšanai un bojāejai. Par piemēru tam Kampanja min faktu, ka “robežas šķērso pases nevis cilvēki”, kas savukārt pašsaprotamu padarījis imigrantu marginalizēšanu un pat dehumanizēšanu, un traģiskai nāvei Vidusjūrā nolēmis tūkstošiem nedokumentētu bēgļu. Viņš gan atzīst, ka šāda fenomenu nosaukšana vārdā un jaunu “lingvistisku institūciju” radīšana dažbrīd ir palīdzējusi glābt kādu no iznīcības, ļāvusi izdzīvot un pat plaukt (uz tā lielā mērā balstās identitātes politika), bet tā ir tikai absolūtās valodas sistēmas taktiska pielāgošana vai arī pagaidu līdzeklis simptomu ārstēšanai. Tādi pagaidu risinājumi ir nosaukt kādu par sievieti, geju vai, piemēram, latvieti, bet tam nebūs nekādas nozīmes tajā pasaulē, kas nāks pēc šīs. Jo tajā dzīvot turpinās tikai vārdos nenosaucamais.
Lūk, kas rūp Kampanjam – veids, kā sarunāties ar tiem, kas nāks pēc mums. Vārds “laikmetīgs” viņam šajā ēras beigu situācijā šķiet nejēdzīgs. Turklāt acīmredzami veltas ir cerības, ka mūsu laiks atstās tikpat diženus (kaut faktiski nesaprotamus) pieminekļus kā Šovē gleznojumus, vēdas, Tikalu vai Homēru. Metafiziskais valodas lietojums, tehnoloģiskais progress, abstraktie finanšu produkti un “parāda” administrēšana – parādības, kas nosaka un organizē šo laikmetu – aiz sevis atstās tikai metāllūžņus, stikla lauskas un noplicinātu zemi un neko, kas būtu izlasāms bez elektrības, par saprašanu nemaz nerunājot. Tāpēc ļoti intriģējošs šķiet Kampanjas topošās grāmatas pieteikums – tādas “pravietiskās kultūras” radīšana, kas varētu būt auglīga augsne pa mūsu pasaules drupām sirojošajiem “nākotnes pusaudžiem”. Jo katrs jauns laikmets sākas ar savu “arhaiku”: agrākās tehnoloģijas vairs nedarbojas, rakstība un valoda tiek pazaudēta, un vecās kārtības paliekas tīniskā entuziasmā izlaupa visīstākie izdzīvotāji, zaļi, barbariski, nezinoši, totāli subjektīvi, bet vitāli un cerību pilni “mitoloģiskie pusaudži”. (Tādi ir Homēra eposu varoņi un vandāļu barveži Agrajos viduslaikos, un tādi nicīgi demolēs viņiem nekam nederīgās biroju augstceltnes un serveru fermas.)
Viens veids, kā atstāt kādu vēsti šiem pusaudžiem, ir mainīt valodas sistēmu tā, lai tā iekļautu subjektīvo, vārdos nenosaucamo esības brīnumu jeb to, kas viņiem un mums būs kopīgs. Tā ir pretrunu, paradoksu, šamaniskas teatralitātes un raganisku rituālu valoda. Ja metafiziķis uzstāj, ka pastāv tikai “jā” vai “nē”, un ka viena lieta vienlaicīgi nevar būt otra, tad šamanis mierīgi var būt divas un vairākas lietas uzreiz – gan cilvēks, gan lācis, gan koks un uguns. Savukārt burvis teiktu, ka viņš nav ne viens, ne otrs, ne trešais. Tie nav neracionāli valodas lietojumi, Kampanja uzskata, jo tie rada telpu nepasakāmā iespējamībai. Un tieši ar to ir jānodarbojas, jo lai gan nav zināms, kādā valodā runāt “pāri laikiem”, vēsture rāda, ka tieši “nenosauktais, bet nojaušamais” ir izrādījies visdzīvotspējīgākais. Viena no metodēm, kā tādai valodai un pārlaicīgai sarunai tuvoties, ir “senais anarhistu paņēmiens” – dzīvot tā, it kā revolūcija jau būtu notikusi. Un nekautrēties no šķietami antiintelektuālā toņa, ar ko šāda pagrīdes prakse saistās. Cita metode būtu gandrīz visās kultūrās pazīstamais mūka-vientuļnieka ceļš, kas arī spēj rezonēt cauri laikam. Taču visvienkāršāk ir apzināties sevi kā pastāvīgu aktieri, kas vienlaikus pieļauj gan katrai situācijai atbilstošas lomas, gan subjektīvās īstenības, gan vārdos neizsakāmā dzīvības brīnuma eksistenci. Un atbrīvo no pārliekas nopietnības.
Uzlūkojot laiku šādi un šādi domājot par savu vietu tajā, šīs pasaules beigas Kampanjam vairs nešķiet tik traģiskas.
[1] Citāts no Džeimsa Džoisa “Ulisa” 7. nodaļas “Aiols” Dzintara Soduma tulkojumā.
***
Federiko Kampanjas lasījums notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 25. jūnijā.
