Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)
Vents Vīnbergs
Par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu
Stīvens Frajs – tas, šķiet, bija sarunā ar Semu Harisu – pastāstīja, lūk, kādu gadījumu: reiz, dziļos Anglijas laukos viņš kopā ar apburošo Megiju Smitu esot ilgi gaidījis filmēšanas sākumu. Megija vērojusi tipisko ainavu aiz loga, tālu pļavu un govis tajā, un tad pēkšņi tikai sev raksturīgajā manierē iesaukusies: “Vai viņām nekad nekļūst garlaicīgi?”
Šķietami bērnišķīgais jautājums Fraju satriecis, jo tiešām, – šādi stāvēdamas pļavā cauru dienu gan lietū, gan saulē, nepārtraukti gremodamas, retu reizi pārvietodamās un šad tad varbūt paskatīdamās apkārt, tās savu “govību” realizē simtprocentīgi, kurpretim mēs par savu cilvēcību nez kāpēc šaubāmies visu laiku. Govis, būdamas govis, šķiet sasniegušas absolūtu apzinātību, kamēr mēs ik rītu mostamies nemierā ar sevi – vai nu ar vainas sajūtu par iepriekš pastrādāto, vai ar trauksmi par vēl nepadarīto. Savukārt pret tādu personu, kura savu cilvēcisko nepilnību neapzinās vai ir apzināti pieņēmusi, vai arī ir atmetusi piepūli kļūt par “labāku cilvēku”, Frajs uzlūkotu ar lielu neuzticību. Labākajā gadījumā.
No tik triviālas, bet vienlaikus tikpat neērtas vietas sāku iepazīšanos vācu-amerikāņu antropologa Tobiasa Rīza (1973) tekstiem. Un jau kopš paša sākuma viņš šo Fraja minēto (un arī man tik pazīstamo) ontoloģisko nemieru vēl tikai vairoja. Pirmkārt, rādīdams, cik nesens, uz cik ļodzīgiem pamatiem būvēts un cik novecojis ir vispārpieņemtais priekšstats par “būšanu cilvēkam” vai par “tāda tapšanu”, un, otrkārt, jūtami paplašinādams neērtās, bet tomēr diezgan ierastās neskaidrības lauku nevis ar atbildēm, bet ar papildu jautājumiem.
Esejā “On Being Human after The Human” [Tās tulkojums un publikācija gaidāma arī Rīgas Biennāles izdevumā – red.] Tomass Rīzs izdala divus vienlīdz apšaubāmus “cilvēciskuma” konceptus – “vispārīgo” un “askētisko” (generic/ascetic). Askētisko cilvēku, viņš stāsta, citēdams Aristotelu, bija formulējuši jau grieķi un šo tradīciju turpināja arī Viduslaiku autori. “Viņuprāt, tikai nedaudziem piemita pilns potenciāls kļūt par īstiem cilvēkiem, un pat tiem dažiem nācās piepūlēties – dzīvot pašaizliedzīgu dzīvi –, lai varbūt par tādiem kļūtu”. Pēc Aristotela šāda iespēja “no dabas” bija dota tikai (no darba) brīviem vīriešiem, kuriem piemīt saprāts, bet ne vergiem un sievietēm, un pat ne amatniekiem, kuri prāta dzīvē spēj piedalīties tikai kā tā uzdoto pienākumu izpildītāji. Bez tā, cik šī brīža epistēmai nepieņemama šāda segregācija šķistu, tieši šādos priekšstatos meklējami pirmsākumi arī labas un tikumīgas dzīves pamācību tradīcijai filozofiskajā literatūrā un iepriekšminētajai trauksmei par nespēju šim askētiskajam ideālam atbilst. (Un aizdomām pret visiem tiem, kuri pietiekami daudz necenšas.)
Daudz pamatīgāk Rīzs uzbrūk “vispārīgā cilvēka” idejai, jeb tāda, kuram būt par saprātīgu cilvēku ir dots jau kopš dzimšanas, neatkarīgi no izcelsmes, vietas, laika, dzimuma un tā tālāk. Par šī koncepta aizsācēju tiek minēts Dekarts, bet par tā nostiprinātājiem – turpmākie modernitātes un Apgaismības smagsvari: Hobss, Hjūms, Kants un citi. Blakus cildenajam cilvēku vienlīdzības principam viņu “nodarījums” pasaulei, Rīzaprāt, ir centieni paskaidrot “cilvēcisko” kā kaut ko atšķirīgu gan no dzīvās, gan nedzīvās dabas. No vienas puses katram cilvēkam piemītošā spēja zināt un zināšana gan par apkārtējo pasauli, gan par savu “cilvēcisko stāvokli” var atbrīvot viņu no apspiestības, bet no otras puses tas viņu nostāda ārpus paša būšanas pasaulē. Un tāpēc es gaidu viņa tiešsaistes uzstāšanos, lai pārbaudītu, vai, šo domu šādi pārstāstīdams, neesmu to pamatīgi pārpratis. Jo Rīzs turpina ar piebildi: “Uz kārts nav likta kādas kļūdas labošana. Es nedomāju, ka cilvēciskais (the human) – modernitāte – ir bijusi kļūda, pretēji tam kā mums uzskatīt likuši Latūra sekotāji vai ontoloģisti, vai posthumānisti un heidegerieši. Es nedomāju, ka tas, kas pastāvējis iepriekš, ir bijis ētiski vai eksistenciāli pārāks. Mani neinteresē (un es neuzticos apgalvojumam, ka) agrākais [priekšstats] būtu svētīgs tagadnes vai nākotnes glābiņš.”
Viena no tēmām, kas pētnieku interesē, ir zināšanas (Erkenntnis) vēsture, attīstība un izmaiņas, un pretruna starp priekšstatu iesīkstēšanu un to, kā pasaule tikmēr ir mainījusies arī uz to projicēto priekšstatu iespaidā. Pats būdams profesionāls antropologs un aizrautīgs stāstu vācējs, viņš savā nesenākajā grāmatā “Pēc etnosa” (After Ethnos, 2018) kritizē ierastās pētniecības metodes un zinātnes dalījumu humanitārajās un eksaktajās disciplīnās, pamatodams savus iebildumus ar to, ka tie parasti neapšauba savu objektu “dabu”. Starpdisciplinaritātes entuziasti viņa darbu slavē un apsveic ar drosmi un uzdrīkstēšanos, kurpretim akadēmiskās autoritātes sper zibeņus. Kad kādā intervijā pēc grāmatas izdošanas Rīzam jautāja, pie kā varētu novest šāda “cilvēka dabas” destabilizēšana un ko viņš cerot ar to panākt, viņa atbilde bija: “Savā ziņā tas neesmu es, kurš destabilizē cilvēku. Tie ir pasaules notikumi. Tiktāl cik redzu es, mēs tagad dzīvojam pasaulē, kas cilvēku ir pāraugusi; kas to ir izgāzusi.”
Piemēram, būtisks trieciens pa cilvēka izņēmuma stāvokli ir jaunākie atklājumi mikrobioloģijā, uz ko Rīzs bieži atsaucas. Mikrobioma ir vissenākā, visizplatītākā un pēc jebkuras skalas vislielākā dzīvības forma uz pasaules. Arvien straujāk kļūst zināms, cik nešķirama no bakterioloģiskā fona ir jebkura cita dzīva organisma un arī cilvēka eksistence, un ka tā jau no paša sākuma ir ietekmējusi un turpina ietekmēt gan gēnu mutāciju, gan embrija un arī pieauguša cilvēka neiroģenēzi (tātad arī domāšanu, pat ja tā vēlāk manifestējas vien histēriskā mizofobijā.) Rēķināties ar šīm zināšanām un tomēr turpināt uzskatīt cilvēku par kaut ko ekskluzīvu praktiski vairs nav iespējams, uzskata Rīzs. Un apelē pie māksliniekiem, kuri, lai gan parasti šķietami brīvi staigā pāri disciplīnu robežām un daudzos gadījumos ir pirmie, kuri tās pārbauda, paši tagad bieži vien ļaujas institūciju piedāvātajiem vispārpieņemto normu un komforta rāmjiem un praksēm. Varbūt tāpēc Rīzs pats labprāt piekrīt iesaistīties mākslas projektos, lai arī ar tiem aktualizētu savu tradicionālās “cilvēka dabas” kritiku. Piemēram, 2017. gadā viņš kopā noslēpumaino itāļu mākslinieku Normu Džīnu Palmspringsas biennālei radīja “kautrīgo robotu”, kura ieprogramētais uzdevums bija izvairīties gan no cilvēku, gan augu un akmeņu klātbūtnes. Un par tā pazušanu drīz pēc palaišanas klaiņot tuksnesī ziņoja arī “The New York Times”.
Lūk, tieši tas mani pēc Tobiasa Rīza pirmā paviršā lasījuma satrauca pirmām kārtām, – ka viņš varētu būt viens no tiem, kam nākamais loģiskais solis pēc “radības kroņa” demistificēšanas ir mākslīgā intelekta primāts un transhumānisms. Viņš saka, ka cilvēks vispārpieņemtajā šodienas izpratnē ir nesena fikcija, kas steidzami būtu jāpārdomā, savukārt mani sociālā dzīvnieka instinkti kliedz, ka mēs knapi, knapi, teju tikko, esam sākuši saprast kaut ko par cilvēku, un viņš jau atkal slīd ārā no rokām. (Un Rīzs nenoliedz, ka lai gan “par cilvēku” mēs zinām pavisam nesen, nedokumentētā sugas vēsture ir gandrīz 200 tūkstoš gadu sena.)
No visām bažām, kas izskanējušas mākslīgā intelekta sakarā, tieši šīm es visdrīzāk pievienojos, – ka pirms vēl esam paguvuši padzīvot kā cilvēki ar adekvātu sevis izpratni (ne kā dzīvnieki un ne kā dieva radības, un ne kā bioloģiski mehānismi, bet kā cilvēki), jau drīz varam šo iespēju pazaudēt ar nākamo neatceļamo “paplašinātā intelekta” vilni. (Paturot prātā, ka varbūt tas arī ir cilvēks – ar rīku rokās. Ar akmeni, ar kaltu, ar zīmuli, ar smārtfonu. Un nekas cits viņš nav. Lai gan līdz galam es tam neticu. Jo kur pazūd mīļotais, kura katru mazāko acu, nāšu, lūpu kaktiņu mikrokustību tu vēl tikko prati nolasīt un tulkot, un jebkura cita cilvēka mikrokustību, ar kuru nākas rēķināties – kur viņi pazūd, kad ieskatās savos telefonos? Kur viņi pazūd, kad ieskatās plānotājā? "Savās dzīvēs" pazūd?)
Tobiass Rīzs neatceļ cilvēku, ja viņu rūpīgi lasa. Un arī pie tiem ekstrēmistiem, kam šķiet, ka bez cilvēka pasaulei, zivīm un sūnām ietu labāk, viņš nepieder. Bet man tāpat kā viņam ir ļoti daudz jautājumu šajā sakarā. Piemēram, ko nozīmē mīlēt pasauli, bet ne cilvēkus. Un govis kā tādas.
***
Tobiasa Rīza lasījums notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 28. maijā.
