Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne
Vents Vīnbergs
Par filozofu Maiklu Marderu
Valoda ir piesātināta ar augu dzīves metaforām. Tās ņem talkā, kad runa ir tiklab par tikumu un ražīgumu (darba augļi un auglīgas sarunas, senču saknes un sabiedrības zieds, vīri kā ozoli un meitenes, kas zied), kā par inertumu, neizdarību vai neatbilstību aktīvas sociālās dzīves normām. Tad cilvēks vai nu veģetē vai – vēl nicinošāk – ir pilnīgs dārzenis.
Filozofam Maiklam Marderam (1980) augu dzīve ir kas vairāk par materiāliem resursiem vai dāsnu avotu valodas klišejām domāšanas ērtības labad. (Tēlainība un metaforas atvieglo attiecības ar realitāti, samierina ar to, savulaik teica Sūzena Sontāga. Tūlīt pat jautādama, ka kāpēc gan lai kāds būtu pelnījis atlaides šajās attiecībās.) Vieglu ceļu, vienkāršotu skaidrojumu un augu dzīves ciklos balstītu vispārīgu ilustrāciju pasaules sarežgītībai nemeklē arī Marders, taču atmetamas viņam šīs līdzības nešķiet. Vēl vairāk – tieši tajās, viņaprāt, būtu meklējami alternatīvas domāšanas paņēmieni. Pretēji formālajai loģikai un Rietumu pragmatismam, kas visu pārvērš nedzīvās abstrakcijās.
Augi domā un jūt, turklāt tā ir nepārtraukta jušana un dzīva domāšana. Savā ziņā “dārzeņi” lielākoties esam mēs paši, cilvēki, kuriem dažādas maņas pamostas vai šāda tāda domāšana aktivizējas tikai ekstrēmu kairinājumu vai ekstraordināru situāciju iespaidā, kamēr ikdienas dzīve paiet pasīvā neapzinātībā un nedomāšanas drošībā.
Jo domāšanu Marders definē kā “žonglēšanu ar galējībām”, vienlaikus dzīvojot šo pretrunu vidū un sadzīvojot ar tām. Kamēr formālā loģika vidusceļus, kuros notiek īstā dzīve, parasti nepieļauj. “Ir “vai nu, vai”, un trešais nav dots.” Ar šādu definīciju kļūst saprotama Heidegera frāze, ka “zinātne nedomā”, un Mardera domājošo augu hipotēze. Nekas cits dzīvajā dabā šo žonglēšanu neveic tik centīgi un pašaizliedzīgi kā augi, kuri sevī pastāvīgi līdzsvaro dažādas galējības. Tātad domā. Pats acīmredzamākais līdzsvarošanas akta piemērs, protams, ir augu vienlaicīgā dzīve virszemē un zem zemes, sakņu dzīšana barojošajā tumsā vienlaikus ar lapotnes tiekšanos pēc gaismas. Ja loģikai piemīt akmenscieta stingrība, tad augu domāšanai – jutekliska augšana. Salīdzinājumam Marders min Rietumu ekonomiskās izaugsmes konceptu, aprobežotas domāšanas piemēru, kuras būtība ir tikai vērtības vairošana, ekspluatējot un izsmeļot visu, kam iespējams piešķirt resursa un preces statusu. Augi savukārt ir ilgtspējīgas izaugsmes čempioni, kas jūt un pārbauda apkārtējās vides iespēju robežas un spēj reaģēt uz tām. Tie atrodas pastāvīgā mijiedarbībā ar apkārtni, palēninādami savu augšanu, kad apstākļi nav labvēlīgi vai kad jāsāk vairošanās, un ātri iekarodami jaunu telpu, kad tāda paveras. (Tāpēc Maderam apšaubāms šķiet “kustīgās” dzīvnieku un “nekustīgās” augu valsts nošķīrums. Augu šķietamā pasivitāte arī ir mūsu uztveres un domāšanas brāķis.) Tādējādi augiem domāšana ir nevis iekšējs, izolēts, subjektīvā “sevis” privatizēts process, kā to pieņemts uzskatīt vismaz kopš Dekarta, bet pastāvīga atvērtība un mijiedarbe ar ārējo vidi, pārrunas, diskusijas un vienošanās ar to. Tas iet roku rokā ar ideju par domāšanu kā spēju interpretēt no apkārtējas vides saņemtās zināšanas. Kraujas malā spītīgi iekrampējies koks un sūnas, kas pārņem to, cilvēks ir atstājis novārtā, ir interpretācijas akts. Tāpēc šādu auga dzīvi tiešā dialogā ar vidi var uzskatīt par saprātīgu.
Ne mazāk acīmredzama šajā sakarā kļūst augu līdzība ar dzīvnieku nervu sistēmas sazarotību un “domājošā orgāna”, smadzeņu, šūnām – neironiem. Pati to morfoloģija ir augveidīga, to attīstība ir tieši atkarīga no ārējās vides piegādātajiem iespaidiem, un jo sazarotāki tie ir, jo lielākas kognitīvās spējas tie prezentē. Pēc šīs analoģijas lokalizēt pilnībā privātu domāšanu jeb glorificēto iekšējo monologu kļūst neiespējami. Ja nepieciešams kāds nošķīrums, tad Marders iesaka funkcijas un struktūras atdalīšanu vienu no otras. Piemēram, acu un ausu esamība nenozīmē redzēšanu un dzirdēšanu, tāpat kā smadzeņu “īpašnieks” ne vienmēr ir domājošs. (Spilgts piemērs tam ir abstrakta konceptualizēšana, ko nereti saista ar “īstu domāšanu”, bet kas vairumam cilvēku nav raksturīga, pretēji maņu pieredzē balstītai zināšanai, uz ko spējīgas visas dzīvās būtnes.) Tātad visas šīs funkcijas ir iespējamas – un pēc Mardera domām augi tam ir pierādījums – arī bez to struktūru klātesamības, kurām funkcijas tradicionāli tiek piedēvētas.
Tieši līdzīgas pazīmes, piemēram, nervu sistēmas, smadzeņu un maņu orgānu esamība, ir ļāvusi atzīt dzīvnieku saprātīgumu un nedaudz paplašināt cilvēku empātiju viņu virzienā, un pie šīs līdzības tradicionāli apelē arī dzīvnieku tiesību aizstāvji. Kurpretim ārkārtīgi jutīgie augi (biologi min vismaz 20 dažādus vides faktorus, uz kuriem tie reaģē) joprojām tiek uzskatīti par tik galēji atšķirīgu un reizē tik ikdienišķu dzīvības formu, ka uz to reti kad attiecina pat filozofiski saistošo “citādā” kategoriju. “Mēs uzskatām augus par tik pašsaprotamiem, ka mūsu praktiskais uzmanības trūkums attiecīgi atbilst to marginalizēšanai filozofiskajos diskursos. Ir interesanti, ka augu absolūtā atpazīstamība sakrīt ar to pilnīgo svešādību; cilvēku nespēja augu esības formā atzīt līdzību ar sevi tādā veidā nosaka dīvaino – svešādi familiāro – attiecību dabu ar tiem,” Marders raksta savā slavenākajā grāmatā “Plant-Thinking: A Philosophy of Vegetal Life” (2013), un visu savu pētniecību fokusē uz līdzību pamanīšanu, kas ļautu šo nesaprašanās bezdibeni pārvarēt. Tajā pašā laikā viņš uzmanīgi apiet antropomorfisma un animisma slazdus. Lai redzētu augos dzīvas, domājošas būtnes, viņam nav nepieciešama personifikācija. (Lai gan dvēseles koncepta analīzei Aristotela, Hēgeļa un, jo īpaši, Plotīna darbos viņš velta lielu daļu savas grāmatas. Un viņa lekciju par augu spēju dziedināt pasaules salauzto dvēseli RIBOCA2 publiskajā programmā ir iedvesmojusi Svētās Hildegardes dzeja.)
Vērā ņemamas un izglītojošas augu valsts pazīmes Marders redz arī sociālajā dzīvē un politiskajos protestos. Tāda bija, piemēram, Occupy kustība, par kuru neoliberālie intelektuāļi vīpsnāja, ka tā tā arī nespēja definēt nekādas saprātīgas prasības. Marderam tajā turpretim daudz svarīgāka šķita vietas mēmas ieņemšana (nevis skaļas maršēšanas) un sevis pakļaušana ārēju spēku iedarbībai (exposure) jeb tieši tam, kā augi mēdz par sevi atgādināt. Tā ir intuitīva “grass roots” taktika nevis komandcentra vadīta analītiska stratēģija. Tikpat situatīva un oportūnistiska (Marders to saka bez vērtējošas konotācijas, bet tīri bioloģiskā nozīmē), drīzāk augu dabai nevis abstraktiem ideāliem pielīdzināma, savā ziņā ir jebkura politiskā cīņa, kas vienmēr ir atkarīga no konteksta, kurā tā notiek. Augu daba ir mūsu anamnēzē, Marders atgādina, un piebilst, ka viņi nešķiro tos, kam viņu radītā elpa tiek.
***
Maikla Mardera lasījums notiks RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 18. jūnijā.