Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties
Vents Vīnbergs
Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni
Ir vērts kaut ko zināt vismaz par divām Eiverijas Gordones grāmatām: “Ghostly Matters. Haunting and the Sociological Imagination” (1997) un “The Hawthorn Archive. Letters from the Utopian Margins” (2017). Pirmajā viņa, kā daudzi radikāli domātāji, pirmām kārtām apšaubīdama savas disciplīnas metodoloģisko ierobežotību, ievieš haunting jēdzienu, kurā vienlīdz labi var nolasīt gan apsēstības, gan vajāšanas, gan rēgošanās nozīmes, un kas ir cieši saistīts ar “utopisko robežzonu” jēdzienu, ko viņa plaši lieto visā savā turpmākajā darbā. (Ap abiem jēdzieniem centrēsies arī viņas tiešsaistes prezentācija RIBOCA2 Publiskajā programmā.)
Būt spoku vajātam ir dzīves īstenība. Atmiņas un pagātnes rēgu klātbūtne bieži vien ir ne tikai viena no komponentēm realitātes konstruēšanā, bet bieži vien galvenā, kas to nosaka gan privātajās, gan kolektīvajās dzīves praksēs. Tādi paši rēgi ir arī utopiskie priekšstati par nākotnes vai citādas dzīves iespējamību. Tādi rēgi ir arī mūs vienmēr vajājošās ilgas un iekāre, kas tiešā veidā ietekmē to, kā dzīve notiek šobrīd. “Mūs vajā vēsturiskās alternatīvas, kas varētu būt bijušas, un savdabīgais laicīgums, ēnojot zudušas vai labākas nākotnes, kas sevi piesaka kā kaut kas, kas jāizdara – reizēm kā nostalģija, reizēm kā nožēla, reizēm kā sava veida kritiska steidzamība. Kad tas, kas jāizdara, kļūst steidzams, ir sajūta, ka tas ir bijis nepieciešams vai gribēts jau iepriekš, iespējams, – vienmēr, ilgu laiku noteikti. Kad tas, kas jāizdara, kļūst steidzams, mēs jūtam, ka nevaram vairs ilgāk gaidīt, lai lietas mainītos, “niknais tagad”, bet, protams, ka gaidīts tiek, reizēm pacietīgi, reizēm – nē.”[1]
Tai pat laikā metodes, ar kurām mūsdienās tiek pētītas zināšanu, pieredzes un varas attiecības, šo teritoriju pārsvarā ignorē. Tāpēc Gordone piedāvā alternatīvu paņēmienu, kā izgaismot šo pagātnes un nākotnes rēgu apsēsto, un tāpēc kliedzoši neatliekamo tagadni, kas vispārpieņemtajos diskursos paliek nepamanīta. “Ikvienam nākas dzīvot spraugā starp teoriju un praksi, starp mūsu idejām un to, kā mēs tās varam likt lietā, iemiesotas dzīves veidā. Ikviens dzīvo un strādā šajā spraugā. Jautājums ir, – ko tu tajā dari.”[2] Apmēram šādi varētu ilustrēt grūti aprakstāmo “utopiskās robežzonas” jēdzienu, ko Gordone patapinājusi no vācu filozofa Ernsta Bloha tekstiem – kā izvairīgu un bēguļojošu dzīvošanas modu, kurā “iespējamais” tiek pieņemts par īstenību. Tā ir atrašanās pastāvīgas pārejas teritorijā starp dzīvi, kāda “tā bija izsapņota” un dzīvi “kādai tai vajadzētu būt”.
“Ghostly Matters” izraisīja plašu rezonansi humanitāro zinātņu aprindās, piedzīvoja atkārtotus un papildinātus izdevumus, bet tajā aizsākto tēmu pētīšanu Gordone turpināja nu jau vairāk nekā 20 gadus ilgušā projektā jeb tā saucamajā “Vilkābeles arhīvā”, kura neliela daļa ir otra augstākminētā un ne mazāk ietekmīgā grāmata. (Ērkšķainā vilkābele ir mītiem apvīts koks; to saista ar “raganiskajām praksēm” jeb tautas medicīnu, un daudzās eiropiešu kultūrās tas sargā robežu starp dzīvo un mirušo pasaulēm.) “Arhīvs – lai gan tā nav gluži bibliotēka – ir mājvieta mazliet, bet ne pilnīgi nejaušas radikāļu, bēgļu, aizbēgušo, dezertieru, abolicionistu, ķeceru, sapņotāju un ne-iesaistīto[3] izlases nepilnīgajai un neorganizētajai vēsturei, kuri kādā brīdī pārtrauca darīt to, ko viņiem bija pieteikts darīt, pārtrauca domāt tā, kā viņiem bija noteikts domāt, un pārtrauca piedalīties lietās, kuru izveidē un kontrolē viņiem nebija teikšanas.”
Šādai patvaļības un nekonvencionālu dzīves prakšu kolekcijai, ko veido privātas vēstules, piezīmes, atstāsti, sarunas, ziņojumi, liecības, dažādi attēli un citi atrefakti, saprotamā kārtā atbilda nevis strikta zinātniskā pētījuma metode, bet drīzāk tādas eksperimentālas materiāla apstrādes formas, kādas izmanto uz izpēti balstītās mākslas praksēs. Tās Gordonei nav svešas, jo agri apjautusi universitāšu smagnējo birokrātisko formālismu un to straujo komercializēšanos, viņa no tā arī pati sāka “bēguļot”. Gan kā daudzu mākslas forumu un biennāļu projektu līdzdalībniece, gan kā dažādu citu starpdisciplinaritātes formu praktizētāja. Jaunas valodas meklējumi, kas ņemtu vērā, gan to, kā par savu pieredzi stāsta paši “ne-iesaistītie”, gan intelektuālās un akadēmiskās vides komunikācijas standartus, ir tā īstenības “sprauga”, kurā mājo Gordones teksti. Arhīva grāmatas ievadā viņa saka, ka akadēmiskas pētniecības ziņā šis projekts ir caurkritis, (lai gan lielā atsaucība, ko tas izpelnījies kolēģu aprindās, rāda, ka izgāšanās būtu notikusi tieši pretējā gadījumā – kā sekošana stingrām zinātniskās literatūras normām). Ir daži komentētāji, kas Gordones darbā saskata līdzību ar Italo Kalvīno un Valtera Benjamina darbiem to daļēji fikcionālā, daļēji filozofiski lietišķā un dokumentālā stila dēļ. Citi pievērš uzmanību viņas poētiskajai valodai un personiskas apsēstības ilustrācijai, kas parādās tādos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos kā biežie refrēni un atkārtojumi, un dzejas kvalitātei, kāda mēdz piemist gariem sarakstiem. (Tas, cerams, ir pamanāms arī šim rakstam izvēlētajos citātos, un mani iepriecināja, ka ir vēl citi, kas, runādami par “Vilkābeles arhīvu”, dzejas un literāra eksperimenta pazīmes ir saskatījuši arī tādās tradicionālās grāmatniecības formalitātēs kā satura radītājā, zemsvītras piezīmēs un bibliogrāfijas sarakstā. Tas viss šajā gadījumā nav noticis nejauši. Arhīva sakārtošanas aktā, ko pieprasa grāmatas formāts, Gordone apzināti pieļāvusi neprecizitātes, divdomības un pretrunas, kurām zinātne vienmēr pretojas, bet kas piemīt patvaļīgai dzīvei. Un mākslai. “Viss tajā ir patiess, viņa saka ar smaidu, ko jūs nevarat redzēt.”)
Gordones pašas vārdiem sakot, “Vilkābeles arhīvs ir viesmīlīga vide domai, sarunai, rakstīšanai, izdomai, draudzībai un politiskai sazvērestībai.” Visus vairāk nekā divdesmit gadus, ko viņa veltījusi arhīva radīšanai, krāšanai un glabāšanai, Gordone savas universitātes radiostacijā vadīja arī iknedēļas raidījumu “No Alibis”, tā radīdama vēl vienu iespēju sadzirdēt visus tos dumpiniekus, vajātos, ieslodzītos un izstumtos, kas ir bijuši spiesti izstāties vai arī paši patvaļīgi izstājušies no šībrīža normatīvās sistēmas, ko viņa, pretodamās oficiālajai socioloģijas terminoloģijai, dēvē nevis par ceturto industriālo revolūciju, bet gan par ceturto pasaules karu pret cilvēcību.
[1] No esejas “Exile of Our Longing” grāmatā “The Hawthorn Archive”
[2] Turpat
[3] Mans patvaļīgs vārda “in-differents” latviskojums, kas Gordonei nozīmē dzīvošanu “pēc saviem noteikumiem” jeb tādu politisku apziņu, kas par spīti visu varas sistēmu visaptverošajam raksturam neļauj tām kļūt par dzīvi noteicošiem apstākļiem.
***
Eiverijas Gordones prezentācija “Rēgu apsēstas nākotnes - utopiskās robežzonas” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 27. augustā.
