Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija
Vents Vīnbergs
Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Deprē
Kādā no pēdējām pārpildītajām pirmspandēmijas tikšanās reizēm ar laikmetīgās dejas studentiem Briselē Vensjāna Deprē (Vinciane Despret, 1959), Lježas Universitātes filozofijas profesore un nozīmīga balss aktuālajā dzīvnieku studiju novirzienā, atgādināja slaveno amerikāņu bioloģes Linnas Margulisas formulu “dzīvība ir matērija, kas paņēmusi brīvsoli” (“Life is a matter gone wild”). Šajā aforismā un tajā, kā esmu mēģinājis to tulkot, ietverts daudz kas no tā, par ko ir interesanti domāt Deprē sakarā.
Pirmām kārtām, tā zinātnes apsēstība ar kategorizēšanu un hierarhiju būvēšanu, ko Deprē kritizē. Viņas populārās grāmatas “What Would Animals Say If We Asked the Right Questions?” (2012. gadā publicēta franču valodā ar angļu tulkojumu 2016. gadā) iespaidā Deprē nereti tiek pieskaitīta etologiem, dzīvnieku uzvedības pētniekiem, (lai gan būtībā tajā risināts viņas pastāvīgais jautājums par attiecībām starp vērotāju un novēroto,) tāpēc uz minēto zinātnes problēmu var palūkoties bioloģijas kontekstā. Kopš Darvina un 19. gadsimta sociālekonomisko teoriju ietekmē tajā dominē konkurences naratīvs. Dzīvnieku un augu pasaule tiek aplūkota kā nebeidzamas sacensības lauks, savukārt hierarhiskās sistēmas, kas tādā veidā tika saskatītas dzīvnieku grupās, tūlīt pat tiek projicētas atpakaļ uz cilvēku sabiedrību, tā “pierādot”, ka konkurence, kas pastāv starp cilvēkiem, ir dabiska, tātad mūžīga. Visām formām, kādās evolucionējušas sugas un kopienas, saskaņā ar dabiskās izlases principu piemīt vai nu jau atklāts vai vēl atklājams lietderīgums, un tās vada plika izdzīvošanas loģika. Un, lai gan šis skatījums kopš 1960. gadiem ir piedzīvojis radikālu kritiku, pieņēmums par “dabisko” konkurenci turpina ietekmēt gan zinātniskās izpētes procesu, kurā par izdzīvošanu un “absolūtās patiesības” statusu cīnās dažādas hipotēzes, gan valodas lietojumu. Autoritatīva reducēšana līdz vienam pareizajam skaidrojumam var būt pieļaujama eksaktajās zinātnēs, kas operē ar matemātiskām abstrakcijām, bet tā ir ļoti problemātiska tajās sociālajās zinātnēs (un pēc Deprē – arī bioloģijā), kurās pētījumu rezultāti ietekmē pašus pētāmos.
Es, piemēram, šādu nelielu cīņu nupat piedzīvoju, no vairākiem tulkojuma variantiem izvēlēdamies vienu, kas, manuprāt, visprecīzāk atbilstu Margulisas citāta oriģinālam, bet Deprē teiktu, ka vienlīdz lielas tiesības pastāvēt un tāda pati taisnība piemīt arī tām versijām, kas šajā gadījumā tika atmestas, un ka dzīvi daudz lielākā mērā nosaka šādu patvaļīgu un estētisku izvēļu secība, nevis implicīts lietderīgums izdzīvošanas vai vienīgās taisnības vārdā. Šādu iespējamo versiju daudzveidību un vienlaicīgu līdztiesību Deprē redz gan zinātnē, gan dzīvajā dabā. Pētnieki labi zina, ka tas, ko viņi atklāj, ir cieši saistīts ar to, kā tiek formulēti jautājumi. Redzams kļūst tas, kam tiek pievērsta uzmanība.
Atgriežoties pie “dzīvības brīvsoļa” tropa, ir ļoti daudz novērojumu, kurus nevar izskaidrot ar dabiskās vai seksuālās izlases un “savtīgā gēna” aklā mehānisma ideju. Ja strikti pieturas lietderīguma loģikai, tad ir acīmredzams, ka ziedi reibina un apbur ar savu skaistumu daudz “izšķērdīgāk” nekā tas būtu nepieciešams. Arī putnu dziedāšana un izrādīšanās ir tik ekscesīva, ka ir nepietiekami to saistīt tikai ar pārošanās instinktu vien, un tas pats sakāms arī par citu dzīvnieku uzvedībā novērotajām baudpilnajām un estētiskajām izvēlēm. Deprē uz to aicina palūkoties šādi: cilvēki ir pieraduši uzskatīt, ka spēja pamanīt un radīt skaistumu ir viņu intelekta privilēģija. Taču, ja skaistumu saista ar mākslas praksēm, tad tās pirmsākumi meklējami tieši dzīvās dabas pārmērīgajā krāšņumā. Mākslai vajag telpu, vai drīzāk – telpa rada iespēju mākslai (Delēza un Gvatari ideja, un atsaukdamās uz viņiem, Deprē lieto vārdu “teritorija”). Domāšana utilitārās un ekonomiskās kategorijās liek teikt, ka augi un dzīvnieki izmanto telpas iespējas sava skaistuma izrādīšanai, kurpretim Deprē to drīzāk redz kā pretēju procesu – skaistumam ir radusies iespēja uzplaukt, tāpēc, ka ir telpa, kurā tam notikt. Līdz ar to viņa piesardzīgi, atsaukdamās uz daudziem etologu, bet jo īpaši ornitologu novērojumiem, izsaka pieņēmumu, ka dzīvas dabas “liekvārdīgais” skaistums varētu būt radies kā “māksla mākslas pēc”, no kuras visas dzīvās būtnes gūst ne tik daudz praktisku labumu, cik estētisku baudu. Telpa šādā skatījumā ir nevis tās iemītnieku privātīpašums, kas būtu aizsargājams, konkurences cīņā iekarojams vai pazaudējams, bet gan universāla skatuve, uz kuras tās dažādie aktieri mijiedarbojas, valdzinādami un pavedinādami cits citu.
Ekonomiski orientētais prāts atkal uzgavilētu un uzreiz ieraudzītu piemērus tam, kā šī savstarpējā pavedināšana tik tiešām notiek uz katra soļa arī cilvēku ikdienā. Ir daudz literatūras par to, ka nevis cilvēki ir pieradinājuši dzīvniekus un atlasījuši kultūraugus savām praktiskajām izdzīvošanas vajadzībām, baudai un arī draudzībai, bet tieši otrādi – dzīvnieki un augi ar savu skaistumu, smaržu, garšu un citiem kairinātājiem ir pavedinājuši mūs kļūt par viņu aizbildņiem, kalpiem un dzīvesbiedriem. (Sarunā ar Briseles studentiem Deprē lietoja šādu joku: “mājdzīvnieki ir kā dzeguzes, kas vienkārši vēl nezina, kā izmest no ligzdas mūsu mazuļus.”) Bet arī šis skatījums, lai gan tas mazina šovinismu, kāds piemīt antropocentrismam, tik un tā turpina apelēt pie konkurences cīņas un evolūcijas ekonomiskā izdevīguma modeļa. Deprē aicina pretoties šai loģikai, un ieraudzīt, cik daudz dažādos veidos dzīvība sevi manifestē nevis kādas predisponētas funkcionalitātes dēļ, bet daudz biežāk – tai pretodamās un eksperimentēdama ar savu skaistumu skaistuma pēc.
***
Vensjānas Deprē lekcija “Fonocēns - putnu dziesmas daudzsugu pasaulē” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 17. septembrī.
