Ūdens ir neizsmeļama tēma
Vents Vīnbergs
Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani
Kultūra ir kopta un mērķtiecīga domāšana, un arī vide, kas tādas domāšanas rezultātā rodas, pastāv un ilgtspējīgi attīstās. Šādā ziņā kultūra nav nošķirama no ekoloģijas, jo abas raksturo vides un organismu jeb ķermeņu mijiedarbība. Līdz ar to jebkura domāšana par šo elementu savstarpējo saistību un atkarību citai no citas ir kulturāla un ekoloģiska, bet diskrētu objektu nošķiršana un to hierarhiju būvēšana nav nedz viena, nedz otra. Apzinoties, ka katrs organisms ir atvērta sistēma un mūžam mainīgs process, kļūst arvien grūtāk pieņemt, ka vieni ķermeņi var būt priviliģētāki par citiem, un ka citi ķermeņi un vide, kuros tie pastāv, ir tikai resurss pirmo patēriņam. Ierastās prakses pašas par sevi nekonstituē kultūru; tā notiek tur, kur tiek meklēti citi domāšanas veidi par būšanu pasaulē. Konvencionāla domāšana rada nedzīvi sastingušas dogmas; patiesi ekoloģiska domāšana vienmēr ir nekonvencionāla un plūstoša.
RIBOCA2 Publiskajā programmā šādas domāšanas piemēri jau tika apskatīti gan sarunā ar Tobiasu Rīzu, kurš cilvēka izņēmuma stāvoklim pretim liek mikrobiomu un visu dzīvo būtņu eksistenciālo atkarību no tā, gan ar Maiklu Marderu un viņa centieniem iekļaut empātijas laukā augu dzīvi. Par vides ietekmi un paplašinātajām dzimtām, kas “iznēsā” un veido katru organismu, un kas ir brīvas no represīvā kodolģimenes koncepta, runāja arī Sofija Luisa, bet Boaventura de Souza Santušs vēlreiz atgādināja par nepieciešamību atgriezties pie pamattautām pazīstamās kolektīvās “mātes-zemes” idejas, ko tik ilgi nīdējuši Rietumu kolonizatori.
Nu šīm balsīm pievienosies arī Astrīda Neimanis, latviešu izcelsmes kanādiete, kura šobrīd ir Sidnejas Universitātes lektore Dzimtes un kultūras zinātņu nodaļā un Sidnejas Vides institūta pētniece. Viņas darba un interešu centrā ir ūdens jeb fakts, ka tas ir visas mums zināmās dzīvības pamatā, tas ir dzīvības klēpis un visu dzīvo būtņu mijiedarbības medijs. Ūdens veido 60-90% no dzīvo organismu ķīmiskā sastāva (cilvēkam tie ir ap 80 procentiem), tas nosaka gan barības vielu un piesārņojuma apriti starp vidi un ķermeņiem, gan klimatiskos un ģeoloģiskos procesus. Visplašāko rezonansi ekoloģiski domājošās publikas lokā līdz šim radījusi Astrīdas Neimanis grāmata “Bodies of Water. Posthuman Feminist Phenomenology” (2017), kuras tapšanu viņa pamato šādi: “Es cerēju izpētīt veidus, kādos mūsu zināšanas par pasauli ir tieši saistītas uz to, kā mēs pasaulē uzvedamies. Tātad tas, ko mēs zinām par ūdeni, un kas, mūsuprāt, ūdens ir, tieši ietekmē to, kā mēs pret to izturamies. Ja mēs domājam, ka ūdens ir par preci pārvēršams resurss, ja mēs domājam par ūdeni kā par kaut ko ārpus, ja mēs domājam par ūdens trūkumu vai ūdens piesārņošanu, kas gadās noteiktās kopienās, tad tas ietekmēs veidu, kā mēs rīkojamies ar ūdeni mūsu ierastajā ikdienas dzīvesveidā. Ūdens nav kaut kas ārpus mums, tas esam mēs paši. Kā mēs izturamies pret to, tā mēs izturamies paši pret sevi, pret mūsu tuviniekiem, pret mūsu ne-tikai-cilvēku tuviniekiem.”[1]
Atšķirībā no savas māsas, kura ir šauri specializējusies tieši jūras bioloģijā, Astrīdas filozofijas, feminisma un kvīru teorijas studijas ļauj viņai skatīt ūdens tēmu starpdisciplināri. “Mans sākotnējais plāns bija paskatīties, kā cilvēka ķermeni veido gaiss, ēdiens, augsne, ūdens. Bet laimīgā kārtā es sāku ar ūdeni un pie tā arī paliku. Tieši tur visa bija vairāk nekā vajadzīgs. Tas bija nejaušs ekoloģisms. Personiskajā dzīvē man bieži ir bijušas ekoloģiskas intereses. Bet kā pētnieci domāt tieši šajā virzienā un domāt ekoloģiski mani vadīja feminisma teorija. Un tad tā atklāja man pilnīgi citu veidu, kā domāt par vides un pasaules problēmām, sākot ar mūsu pašu miesiskumu.”
Ūdens savij mūsu ķermeņus veltes, parāda, zādzības, līdzatbildības, nošķīruma un saiknes attiecībās, Astrīda saka, un lai parādītu tā visaptverošo nozīmīgumu, viņa ņem talkā visa veida žanrus un prakses – gan dabazinātņu atziņas un sociālekonomiskos apsvērumus, gan privāta ķermeņa juteklisko pieredzi, ar ūdeni saistīto mitoloģiju un dažādas mākslas formas, kurās ūdens ir gan tēma, gan medijs. Mūsdienu tehnoloģiskā attapība, ūdens apsaimniekošanas politika, uzskaite, attīrīšana un kvalitātes kontrole pati par sevi vēl nenozīmē videi draudzīgu domāšanu, ja vērā netiek ņemts ekoloģiskais taisnīgums un ūdens pieejamība visu dzīvo radību labā, un fakts, ka mūsu pašu un citu sugu ķermeņi ir nevis globālās ūdens cirkulācijas galapunkts, bet tikai īslaicīga pietura. Tā par ētisku jautājumu kļūst ne tikai ūdens privatizācija un sadale, patēriņš un kanalizācija, bet arī “izlietotais” ūdens, kas ik brīdi pamet katru organismu, un ķermeņa ūdeņainie šķidrumi kā jaunas dzīvības vai nāves draudu avots. (Kvīru feminismam jau labu laiku ir iebildumi pret sievišķā bioloģisko esenciālismu un normatīvo reproduktīvo morfoloģiju, kas iesloga ķermeņus dzimumu lomās. Ne mazāk auglīgi sulojoši vai toksiski piloši ir arī vīrišķie ķermeņi.)
Zināšanu trūkums par ūdens globālo apriti rada neapzinātas koloniālisma formas. Piemēram, klimata pārmaiņas un ūdens piesārņojums daudz vairāk ietekmē tos ķermeņus, kuri par globālās ekonomikas radītajām blaknēm paši nemaz nav atbildīgi. (Blakus straujajai Arktikas ledāju kušanai Neimanis min arī pētījumus, kas uzrāda paaugstinātu toksīnu koncentrāciju inuitu mātes pienā. Tas tur nonāk no industriālā piesārņojuma upēs, jūrā un nokrišņos, un arī no saindēta jūras velšu uztura.) Pastāvīgs atgādinājums par koloniālismu un negausīgo dabas ekspluatāciju ir arī burtiskā un metaforiskā slīkšana, slāpšana, plūdi un sausums. Turklāt fallogocentrisma (Deridā ieviests jēdziens, ko no Helēnas Siksū tekstiem uz saviem pārnesusi arī Neimanis) akmenscieto kategoriju konkrētību ik katru brīdi apšaubāmu dara pat tādas klišejiskas ūdens metaforas kā politiskā viļņošanās, bēgļu ieplūšana, kapitāla aizplūšana un tamlīdzīgi. Šajā brīdī nāk prātā, ka maskulīni imperiālistiska ir arī mana sajūsma par astrofiziķu entuziasmu, ar kādu šobrīd tiek meklētas un atklātas dzīvībai piemērotas eksoplanētas. To galvenā pazīme ir ūdens klātbūtne, un pat citos Saules sistēmas debess ķermeņos tā kopā ir daudzkārt vairāk nekā Zemes okeānos un atmosfērā. Kurpretim feministiskā domāšana daudz vairāk koncentrēta uz gādību par to, kas notiek šeit pat, mājās un uz Zemes. (Lūk, iebraucu “vīrietis – izlūks un mednieks, sieviete – pavarda sargātāja” kontroversijā, taču tikpat neērtas teritorijas gadās arī domāšanā par ūdens postošo dabu, piemēram, cilvēka nespēju izdzīvot ūdenī, un Neimanis nevairās pētīt arī to.)
Ūdens plūstamība, nerimstoša cirkulācija un elastīgā spēja pielāgoties jebkura trauka formai šķiet raksturīga arī pašas Astrīdas Neimanis darbībai jeb veidam, kā viņa ienirst citu tekstos, sapludina dažādas disciplīnas un ļaujas starpdisciplināriem projektiem, veikli kuģo starp dogmu zemūdens akmeņiem un aizrautīgi tiecas ieraudzīt, kas atrodas aiz apvāršņa. Ķermeņu un dažādu pieredžu nepārtraukta mijiedarība un sajaukšanās viņai ir būtiska arī kā akadēmiskai pētniecei, jo viens nekad nevar zināt visu, tāpēc viņa nodarbojas ar visām iespējamajām kopā būšanas praksēm. Iestāties par kāda tiesībām vai runāt kāda cita vārdā bez zināšanām par to, kā vēl varētu just vai domāt, arī ir patronizējoša un koloniāla prakse. Astrīda Neimanis rāda, ka ūdens tai nepakļaujas, un ka tā ir neizsmeļama tēma.
[1] edgeeffects.net/astrida-neimanis/
***
Astrīdas Neimanis lasījums “Meklējot ceļu jūrā” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 16. jūlijā.
