Atrodi sevī hakeri
Vents Vīnbergs
Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku
Visu vasaru lasīdams RIBOCA2 Publiskās programmas dalībnieku tekstus, aizrautīgi un ar gandarījumu lasīdams, tomēr jutu, ka pēc šī projekta uz ilgu laiku gribēsies atturēties no vārdu savienojuma “neoliberālais kapitālisms” lietošanas, kas nomācoši bieži un šķietami pašpaskaidrojošā veidā minēts kā galvenais iemesls visām mūsdienu apspiestības formām un citām globālajām problēmām. Taču pavisam negaidīti līdzīgu nepatiku pret šīs mantras nekritisku atkārtošanu izteica nākamais sarunu cikla dalībnieks, Austrālijā dzimusī, bet jau krietnu laiku Ņujorkā mītošā Jaunās sociālo pētījumu skolas (The New School for Social Research) kultūras un mediju studiju profesore Makenzija Vorka (1961).
Pirmām kārtām šis vārdu salikums viņai šķiet “slikta dzeja” – kārtējais apzīmētājs uz apzīmētāja, kamēr pats kapitālisms gan tā pretinieku, gan atbalstītāju prātos paliek “mūžīgs” un neatceļams. Nekritisks un klišejisks valodas lietojums drīzāk maskē problēmu, nevis atklāj tās apmērus, un drīzāk samierina ar situāciju, nevis mobilizē tās risināšanai: “viss ir slikti, neko vairs nevar darīt”.
Vorka uzskata, ka viss, iespējams, ir vēl sliktāk, taču precīzas diagnozes un nepieciešamās pretdarbības formulēšanai nepieciešama cita valoda, un ar tās meklēšanu saistīta vai visa viņas profesionālā karjera.
2004. gadā Vorka (toreiz vēl ārpus Austrālijas nevienam tikpat kā nezināms teorētiķis un publicists) ieradās Amerikā ar jau piecus gadus vecu manuskriptu kabatā, ko tā “nesaprotamās” formas dēļ iepriekš neviens nebija piekritis publicēt. Savukārt Hārvarda Universitātes izdevniecība to ņēma pretī uzreiz un bez iebildumiem, pēkšņi padarīdama Vorku par starptautiski atzītu domātāju un nodrošinādama viņai vietu ASV akadēmiskajās aprindās. Runa ir par “Hakeru manifestu” (A Hacker Manifesto), joprojām vispopulārāko ļoti ražīgās Vorkas darbu, kas oficiāli publicēts jau 11 valodās, neskaitot pirātiskos tulkojumus. Vorka pati to dēvē par dzejprozu, kas sarakstīta mitoloģizētā “eiropiešu” valodā. Vārdu krājumu tajā lielākoties veido latīņu izcelsmes jēdzieni un biznesa valodas un marksisma žargons, un kas to tiešām padarīja viegli pārceļamu citās Eiropas valodās. Apspēlēdama gan Marksa un Engelsa manifestu, gan Gija Debora “Izrādes sabiedrības” stilu (arī situacionisma mantojuma izpēte ir viņas pastāvīgais priekšmets), Vorka grāmatā konstatē tādas tirgus attiecību pārvērtības, kas ir stindzinoši acīmredzamas tagad, bet par kurām tikpat kā neviens nerunāja 90. gadu beigās, kad šis darbs faktiski tapa.
Lai raksturotu šodienas situāciju, viņa ievieš jaunus šķiru cīņas dalībniekus – “hakeru” un “vektoriālistu” šķiras, kas nevis aizvieto vienu bināro pretstatījumu ar citu, bet atklāj daudz sarežģītāku varas uzurpēšanas, īpašuma akumulēšanas un ekspluatācijas mehānismu par marksisma tradīcijā ierasto. (Abu jēdzienu tapšanu iedvesmoja agrīnā interneta vide un blogosfēra, kurā toreiz aktīvi darbojās jaunais mediju pētnieks, un lai gan Vorka tagad bieži vien saka, ka tie šodienas virtuālajā īstenībā skan mazliet neveikli, tomēr ir stabili iegājušies, un viņa tos lieto arī pērn izdotajā grāmatā Capital is Dead: Is This Something Worse?, kurā “Manifesta” idejas tiek pārskatītas un koriģētas.) “Hakeri izmanto savas zināšanas un apķērību, lai saglabātu savu autonomiju. Daži paņem naudu un mūk. (Mums jāsadzīvo ar mūsu kompromisiem.) Daži atsakās piekāpties. (Mēs dzīvojam, kā vien protam.) Tie mēs, kas izvēlas vienu ceļu, pārāk bieži nicina tos, kas izvēlas otru.”[1] Feodālajās un kapitāla sabiedrībās šāda autonomija jeb neoficiālā dzīve ārpus ražošanas attiecībām bija iespējama tradicionālās kultūras un brīva laika pavadīšanas praksēs. Saskaņā ar “Manifestu” hakeri ir tie, kas rada citas dzīves iespējamību ārpus dominējošās sistēmas robežām. Par labu šī apzīmējuma izvēlei runā tas, ka vārdam “hakeris” elites valodā ir tikpat nicinoša konotācija, cik aizbēgušam zemniekam un dumpīgam strādniekam agrākajās ekspluatācijas formās. Tomēr laika gaitā gan Vorkas, gan viņas komentētāju tekstos tas ir paplašinājis savu nozīmi, un tagad to bieži vien attiecina uz arvien pieaugošo intelektuālā darba veicēju šķiru, kas bieži vien ir pašnodarbināti, bez garantēta nākamā darba uzdevuma un ar tikpat nestabiliem ienākumiem, bet kuri ir galvenie jaunu abstrakciju (tātad jaunu izdzīvošanas formu un citu iespējamo pasauļu) radītāji.
Šodienas pasaulē par īpašumu kļuvusi ne vien zeme un kapitāls, bet arī informācija, un tas ir radījis vektoriālistu šķiru, kas kontrolē informācijas plūsmu. Tā ir šķira, kas pati neko neražo, bet kurai pieder zīmoli, patenti, autortiesības un informācijas ievākšanas, kontroles un loģistikas algoritmi. Tradicionālie kapitālisti-rūpnieki un pat baņķieri vektoriālistu šķirai ir tikai apakšuzņēmēji: Apple neražo telefonus, Google nav nedz zināšanu radītāja, nedz krātuve, bet ievāc ļoti daudz metadatu par lietotāju interesēm un tādā veidā regulē informācijas pieejamību, savukārt Facebook faktiski ir tukša lapa, kurai mēs brīvprātīgi un bez maksas nododam informāciju par sevi, un kur tā tiek apstrādāta un pārdota vai nu tālāk, vai atpakaļ mums pašiem. Tā ir vēl nežēlīgāka ekspluatācijas forma par tradicionāli kapitālistisko, jo, ja iepriekš mēs kaut kādu autonomiju varējām praktizēt no darba brīvajā laikā – tā darba, kura augļi joprojām turpina nepiederēt mums pašiem –, vai kādu neafišētu vēlmju vai neformālu apkārtceļu veidā, tad arī šīs dzīves sfēras mēs tagad esam nodevuši interneta rīcībā, kuru pilnībā kontrolē vektoriālisti.
Apzinoties šo situāciju, pirmā intuitīvā doma ir izstāties no interneta un paļauties tikai uz oflaina komunikāciju un sadarbību ar sev līdzīgiem dīvaiņiem savā ciešajā lokā, bet otrā, – ka tas tomēr nav jēdzīgākais risinājums. Pirmkārt, nevis tuvākā apkārtne, bet tieši virtuāla informācijas un zināšanu apmaiņa ir ļāvusi uzzināt, ka kaut kur pastāv līdzīgi domājošie. Otrkārt, zināšana par to, kas notiek pasaulē, ir izdzīvošanas jautājums, un to nodrošina arī visi tie, kas dalās ar savām dzīvēm sociālajos tīklos – gan tie, kas to dara nedomājot un nekritiski, gan tie, kas apzinās, ka viss, ko viņi dara, visa viņu meklējumu vēsture var tikt padarīta par preci, nonākt vektoriālistu īpašumā, vai tikt izmatota pašiem pret sevi. Izstāšanās nešķiet risinājums arī Vorkai. Iespējamo pretošanos viņa redz veidos, kā sabotēt sistēmu ar nebūšanu iepriekšparedzamiem, eksperimentēt ar fikciju un sevis reprezentāciju, kas neatbilstu citu gatavajiem priekšstatiem, un kas tādā veidā nebūtu pakļauta ērtai kategorizēšanai algoritmu ērtības labad.
[1] Hakeru manifests [005]. Vorka ar nodomu sadalījusi tekstu šādi numurētās “epigrammās”, jo tādā veidā tas ir brīvs no konkrētā izdevuma dizaina un lappušu numerācijas.
***
Makenzijas Vorkas lekcija “Fikcijas un fakti” notiks RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 24. septembrī.
