Par mums
Kā un kāpēc mēs radījām Spiriterritory
Kad 2020. gada 18. februārī viesojos brazīļu mākslinieka Ernesto Neto studijā Riodežaneiro, lai intervētu viņu topošajam Arterritory.com izdevumam “Arterritory Sarunas: Planētas detokss un dziedināšana,” globālā pandēmija vēl bija tikai nākotne. Protams, mēs runājām arī par Covid-19, bet tobrīd tas lielā mērā bija vēl tikai “Ķīnas vīruss”. Kaut vienlaikus bija skaidrs, ka pārmaiņas līdzšinējā pasaules kārtībā un arī nepieciešamība pēc tām ir neatgriezeniska.
Cita starpā Ernesto teica: “Es domāju, ka jūsu izdevuma nosaukums Arterritory ir absolūti lielisks, jo mākslai ir sava teritorija. Reiz sarīkoju izstādi, kuras nosaukums bija “Ķermenis kā teritorija”. Teritorijas ideja ir ļoti plaša, un tā var izpausties gan abstraktā, gan materiālā veidā.
Taču ir kāda svarīga detaļa. Portugāļu un, domāju, arī latīņu valodā ‘teritorija’ apzīmē politisku vienību, taču tā ir arī terra – zeme, Māte zeme, mūsu ķermenis. Māksliniecei Ližijai Klarkai ir darbs A Casa é o Corpo (Māja ir ķermenis, 1968), kuru viņa dēvēja par “bioloģisko arhitektūru” un “ķermeņa nostalģiju”. 2014. gadā tas bija izstādīts Ņujorkas MoMA. Reiz, dejodams pludmales ballītē zem koka, es saņēmu ziņu, būtībā Klarkas darba nosaukuma variāciju, proti, “A Terra é o corpo” jeb “Zeme ir ķermenis”. Kad to pasakām šādi, sajūtamies tā, it kā atrastos zemes/terra iekšienē – kā daļa no tās; mēs atgūstam ainavu savā ķermenī un mēs jūtamies kā daļa no šīs ainavas, un nevis kā atsevišķa vienība.”
Tieši pēc mēneša, kad jau biju atgriezusies Rīgā, un pandēmija apgriezusi kājām gaisā ierasto pasaules kārtību, saņēmu epastu no Ernesto, kurš beidzās ar vārdiem:
“Saglabāsim labu noskaņojumu un virzīsimies tālāk!
Cita starpā, tā kā visi muzeji, galerijas un citas mākslas institūcijas ir slēgtas, šis ir labs un svarīgs mirklis žurnāliem
arterritory foresterritory spiriterritory
Ejam tālāk!
skauju, mīlu
e”
Vēl pēc mēneša, 2020. gada aprīlī, - ievesmojoties no Ernesto vēstules, Arterritory aizsāka jaunu rubriku Spiriterritory – telpu, kurā tiek risinātas sarunas par būtiskāko: cilvēku, planētu, mūsu attiecībām ar to un mūsu nākotni uz tās. Par to, ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam; par mūsu nospiedumu. Apzinoties, ka ilgtspējīga cilvēces nākotne un risinājums šī brīža krīzei (ekoloģiskai, sociālai, politiskai, mentālai) rodams tikai mijiedarbībā – satiekoties dažādu jomu idejām un no tām sintezējot jaunas. Starptautiskā tīklojumā sakņotā dialogā starp senajām zināšanām, dažādām garīgām praksēm un mūsdienu zinātni; šamaņiem un filozofiem; māksliniekiem un neirozinātniekiem; antropologiem un mūziķiem; politiķiem un reliģiskajiem līderiem; pusaudžiem un pieaugušajiem - tiecoties izrauties no vienas disciplīnas un viena domāšanas “burbuļa” narcisisma.
“Apziņas transformācijai ir jānotiek globālā apmērā,” 2020. gada nogalē intervijā Arterritory.com teica etnofarmakologs un domātājs Deniss Makena. Un zināmā mērā šie viņa vārdi kļuva par katalizatoru Spiriterritory pārtapšanai jaunā un patstāvīgā Arterritory atzarā.
Citējot hrestomātisko Alberta Einšteina teicienu: “Mēs nevaram atrisināt problēmas, izmantojot to pašu domāšanu, kas mums bija tās radot,” - transformācijas process nav viegls, un šajā ceļā katram ir jāatrod savi instrumenti. Spiriterritory ir stāsts par ceļu un instrumentiem, kas ved tuvāk sev un caur sevi – idejai par ilgtspējīgu pasauli. Mēs ticam, ka tā – par spīti prognozēm, nav utopija.
Un tai tic arī mūsu interviju varoņi, katrs no savas puses darot visu iespējamo, lai šī nākotnes vīzija piepildītos.
“Mūsu laikā apziņa ir pilnībā pārņēmusi kontroli pār zemapziņu, par ko tik daudz sprieda Freids. Es teiktu, ka cilvēks ir kaut kādā veidā jāatbrīvo un ir jāatgriež viņa iracionalitāte. Taču, protams, vienlaikus nevajag atgriezties pie tādām lietām kā vīriešu vardarbība pret sievietēm. Vai mēs varam atgūt nedaudz iracionalitātes, taču vienlaikus palikt labi? Lūk, tas, manuprāt, arī varētu būt galvenais mūsu laikmeta jautājums.”
/Ļevs Manovičs, datorzinātņu profesors un
grāmatu “Kultūras analītika” un “Jauno mediju valoda” autors/
“Es tiešām ar lielu zinātkāri raugos uz iespēju izmantot veidu, kādā mikrobiomas izpēte grauj mūsu priekšstatus par imūnsistēmu, lai veidotu jaunu planetāru politiku. Tomēr, lai tas būtu iespējams, mikrobioloģija mums jāsaprot kā sava veida eksperimentāla politiskā filozofija. Mums jālasa mikrobiomas pētījumi, mums nepieciešams, lai filozofi un mākslinieki strādā laboratorijās, plecu pie pleca ar zinātniekiem un inženieriem.
Un atkal ‒ uz spēles nav likta ne ontoloģija, ne kosmoss, ne metafora, ne patiesība. Uz spēles likta izdevība pavērt jaunas iespējas būt cilvēkam citādi. Protams, mikrobioloģija nekādā gadījumā nav vienīgā joma, kas piedāvā šādas iespējas. Mums konsekventi jāturpina piedāvāt jaunas iespējas domāt citādi.”
/Tobiass Rīzs, vācu-amerikāņu antropologs/
“Maz ticams, ka jebkad tiks atrasts pilnībā zinātnisks apziņas skaidrojums. Un es domāju, ka tas ir jau iepriekš minētā iemesla dēļ ‒ tāpēc, ka tas, ko tu redzi, ir tas, kas tu pats esi. Un tas, kas tu esi, ir atkarīgs no ģenētikas, protams, no audzināšanas, bet arī no kultūras, kurā tu esi piedzimis. Un to nav iespējams izskaidrot zinātniskā ceļā. To, kas tu esi, nevar pastāstīt tīrā zinātnes valodā. (...) Tāpēc, ka tu redzi to, kas tu pats esi, un tas, kas tu esi, vienlīdz lielā mērā atkarīgs no kultūras un no bioloģijas.”
/Daniels Gleizers, britu neirozinātnieks/
Spiriterritory nav apzināti izdomāts konstrukts, un vienlaikus tā rašanās nav nejaušība. Tā ir mūsu mazā artava globālās apziņas kosmoloģiskajā vīzijā par labāku pasauli, jo mēs vienkārši ticam, ka tāda ir iespējama. Tāpat nav nejaušība, ka šīs idejas simboliskais krusttēvs ir Ernesto Neto, kuru pirmoreiz satikām pirms sešiem gadiem viņa izstādes atklāšanā Kiasma laikmetīgās mākslas muzejā Helsinkos, un kas toreiz vēl bija pats sava transformācijas ceļa sākumā.
Vienīgais, kas Spiriterritory tapšanā patiešām ir bijis apzināts lēmums – mans pagājušā gada nogalē izteiktais lūgums Ernesto Neto uzrakstīt ceļavārdus Spiriterritory. Ernesto uzrakstīja dzejoli un izvēlējās to ilustrēt ar diviem attēliem no izstādes O protesto e a serpente (Protests un čūska), kas notika 2014. gadā Madridē, galerijā Elba Benítez, un savā ziņā bija pagrieziena punkts arī viņa paša ceļā. 2013. gadā Ernesto pirmoreiz bija saticis Huni Kuin cilti un pirmoreiz dzēris viņu svēto augu medicīnu ajavasku, kuru viņš simboliski bija ietvēris arī vienā no izstādes darbiem.
Una Meistere
Ernesto Neto. O protesto e a serpente, 2014. Foto: mākslinieka īpašums