Savādā universālā orģija
Vents Vīnbergs
Par itāļu filozofu Emanueli Koču
Par ekoloģiju ir pierasts domāt teleoloģiski – tā, it kā pastāvētu kāda a priori sakārtota, strukturēta un tāpēc “lietderīga” dzīvo radību kopdzīves forma tai speciāli piemērotos apstākļos. Tāpēc tradicionālajai ekoloģiskai domāšanai ir raksturīga iestāšanās par šīs “dabiskās kārtības” saglabāšanu un trauksmes celšana, ja tā šķiet izjaukta. Itāļu filozofs, Parīzes Sociālo zinātņu augstskolas (École des Hautes Études en Sciences Sociales) asociētais profesors Emanuele Koča (1976) neuzskata, ka uztraukumam nebūtu pamata, taču viņš apšauba stabila status quo iespējamību un iepriekš noteikto jeb dabisko apstākļu ideju, un aicina pasauli ieraudzīt kā nebeidzamu metamorfožu ritu, bet dzīvi – kā pārlaicīgu un visiem kopīgu vienumu, kas ik brīdi pasauli rada no jauna.
Šī doma caurvij Kočas slavenāko grāmatu “La vie des plantes. Une métaphysique du mélange” (2016), kas nu jau tulkota 10 valodās, un to viņš izvērš vēl plašāk šogad izdotajā darbā “Métamorpohoses”. Eiropas metropoļu stilīgajās mākslinieku un intelektuāļu aprindās Koča jau bija kļuvis populārs ar saviem spriedumiem par laikmetīgo kultūru, modi un reklāmu[1], un nozīmīga vieta viņa bibliogrāfijā ir antoloģijai par eņģeļiem ābramiskajās reliģijās, ko viņš sastādīja kopā ar savu skolotāju Džordžo Agambenu. Taču viņa domāšanai par augiem ir daudz senāks un biogrāfisks cēlonis. Praktiskā māte Emanueli kopā ar dvīņubrāli (“Augu dzīve” ir veltīta viņa piemiņai) ielika lauksaimniecības arodskolā, redzēdama viņos ģimenes zemkopju tradīcijas turpinātājus, un tieši tur dzima Kočas interese par botāniku un citām bioloģijas disciplīnām.
Cilvēkiem kā faunas pārstāvjiem gluži instinktīvi ir raksturīga lielāka empātija pret dzīvniekiem un tāpēc arī specifiska zoocentriska aprobežotība, domājot par pasauli un savu vietu tajā. Katrreiz, kad jādomā par to, kas ir cilvēks, tas parasti tiek pretstatīts vai salīdzināts ar dzīvniekiem, un tas pats notiek, mēģinot definēt intelektu. Kurpretim augiem šajās pārdomās tikpat kā nekad nav bijis vietas. “Zoošovinisms”, kā Koča saka, tos automātiski izslēdz no diskusijas par to, ko nozīmē būt dzīvai un saprātīgai būtnei, un nicīgi atvēl augiem vien pilnīgi utilitāru ekonomiska resursa vai dekoratīva fona funkciju. Kurpretim viņš atgādina, ka tikai pateicoties augu specifiskajām īpašībām, dzīve uz Zemes ir varējusi attīstīties arī dažādu dzīvnieku formā un ka augu metabolisms un fotosintēze ir Zemes dzīvības tiešā saikne ar kosmiskajiem procesiem. Vide Kočam nav dabiskā savvaļa, kurai atliek vien pielāgoties, vai kuras iepriekšnoteiktie apstākļi būtu veidne tās iemītnieku evolūcijai. Pasauli viņš drīzāk redz kā vienmēr mainīgu dārzu, kurā augi ir nevis iekārtojuma elementi, bet vieni no pirmajiem tā dārzniekiem. Tiem vēlāk pievienojās citas būtnes, un tikai pavisam nesen – arī cilvēki. “Dzīvot būtībā ir dzīvot citu dzīves, – tā ir dzīvošana iekš vai caur tām dzīvēm, ko spējuši radīt vai izgudrot citi. Dzīvošanai piemīt sava veida parazītisms, universāls kanibālisms, – tā barojas pati no sevis, neapzinādamās, ka tai nepieciešamas citas eksistences formas vai modi. Tā, it kā dzīve tās vissarežģītākajās un izteiktākajās formās nekad nebūtu nekas cits kā vien milzīga kosmiska tautoloģija – tā iepriekšparedz sevi un nerada neko citu kā vien tikai sevi,” Koča raksta “Augu dzīves” ievadā. Nesenākās, kompleksās dzīvības formas ir pilnībā atkarīgas no vides, kuru radījuši augi. Mēs pasauli uztveram caur viņu radīto organisko filtru (ar skābekli, barības un ārstniecības vielām, un izejmateriāliem, ko augi rada, pārstrādādami nedzīvo vidi – saules gaismu, augsni un ūdeni). Tādā ziņā tā ir vienīgā, bet arī visizplatītākā dzīvības forma, kurai attiecības ar īstenību ir pilnīgi tiešas un nepastarpinātas. Dzīvnieku (un cilvēku) ķermeņi ir attīstījušies tā, ka dzīve viņiem nozīmē pastāvīgu (un selektīvu) citu organismu “internalizēšanu” – vai nu ar smadzeņu vai gremošanas orgānu sistēmu. Augu dzīve noris totālā atvērtībā un mijiedarbībā ar vidi; auga ķermeņa visraksturīgākais lielums ir virsma. Augi neiekaro telpu, un nenoslēdz to priviliģētā “sevī”; viņi tai atveras.
Tieši no augu valsts mēs varam mācīties dažādas radikāli citas, bet simbiotiskas kopdzīves formas, kuras parasti izslēdz zoocentriskais, darviniskās konkurences idejā balstītais pasaules redzējums. Apburošs piemērs gan viņa grāmatā, gan citos priekšlasījumos, kas pēc tās sekojuši, ir augu sekss. Vairumam augu tas nenotiek tiešā veidā. Augi komunicē savā starpā, tas ir pierādīts fakts, bet kad runa ir seksu, viņi “klusē”. Augi nepavedina savas sugas partneri ar izskatu vai intelektu. Viņi to pat neizvēlas. Šīs procedūras augi nesavtīgi ir atstājuši “citu” ziņā. (Dažbrīd tās ir tādas entitātes kā vējš vai lietus, bet visbiežāk – citas dzīvas radības un tagad arī cilvēki.) Ziedi ir augu dzimumorgāni. Augu ķermeņi regulāri pārvēršas ziedos, kad pienācis laiks seksuālam aktam, un atmet tos nost pēc akta beigām. Auga būtības pamatā ir nevis kādas formas pieņemšana un “savas identitātes” manifestēšana tajā, bet pastāvīga transformācija. Caur ziediem viņi sarunājas, pavedina un iesaista savā dzimumaktā trešās puses. “Iztēlojieties,” Koča saka, “ka lai tiktu pie partnera, jums par to būtu jāpārliecina kāds suns vai sēne.” Lūk, tāda ir viena no mācībām, ko cilvēki varētu likt lietā savās attiecībās ar pasauli – mazāk pļāpāt savā starpā, bet spēt komunicēt ar citām dzīvām būtnēm kopīgu mērķu sasniegšanā. (Augu starpniecību sava seksa veicināšanā paši pagaidām izmantojam tikai tik primitīvās formās kā rotāšanās ar ziediem vai ziedu dāvāšanā, vai vīna patēriņā.) Augu seksa piemērs atklāj, ka dzīvošana, vairošanās un informācijas apmaiņa pasaulē nozīmē daudzpusīgu un maksimāli publisku komunikāciju starp visām dzīvības formām un entitātēm: gan starp augsni, gaisu un ūdeni, gan starp dažādām sugām un augu un dzīvnieku valstīm. Turklāt, kā Koča nebeidz atgādināt, mēs no šīs saskarsmes sekmīga iznākuma esam daudz vairāk atkarīgi nekā augi, kuri šo praksi ir izkopuši jau ilgi pirms mums. Vai precīzāk – daudzu kolektīvās dzīvības transformāciju rezultātā šajā savādajā universālajā orģijā tagad esam aicināti piedalīties arī mēs.
“Metamorfozēs”, kas pagaidām pieejama tikai franču valodā, Emanuele Koča paplašina šo pastāvīgās transformācijas un savstarpējās atkarības ideju, sākdams ar šķietami triviālo kukaiņu metamorfozes piemēru, kas atklāj, kā viena radījuma dzīves cikls var nozīmēt radikāli atšķirīgas identitātes, kas savukārt pieprasa ne mazāk atšķirīgus vides apstākļus. Un viņš turpina arī pastāvīgajām ģeoloģiskajām un kosmiskajām pārvērtībām, par kurām zināšanas gan ir salīdzinoši nesenas, bet kuru politiskās implikācijas Koča ir gatavs prognozēt, piemēram, domājot par to, ko kāda varētu transformēties telpas apzināšanās un attiecīgi arī cilvēces teritoriālās pretenzijas. Dzīvība kā nebeidzamu pārvērtību process būs Kočas tēma RIBOCA2 Publiskās programmas ietvaros.
[1] Par to liecina, piemēram, viņa nesenā intervija žurnalā Domus par māju vardarbību izolācijas laikā.
***
Emanueles Kočas lekcija “Viena pasaule, viena dzīve” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 3. septembrī.
