No Homo sapiens līdz Homo solidarius
Una Meistere
Saruna ar brazīliešu mākslinieku Ernesto Neto
Šī saruna ar brazīliešu mākslinieku Ernesto Neto notika februāra vidū – viņa studijā Riodežaneiro. Kaut visas pazīmes jau tobrīd liecināja par pandēmijas neizbēgamību, tajā mirklī tā vēl šķita abstrakts lielums. Šobrīd, kad pandēmija un tās joprojām neprognozējamās sekas ir kļuvušas par realitāti, likumsakarīgu aktualitāti ieguvis jautājums – ko Covid-19 krīze mainīs pasaules līdzšinējā kārtībā un vai tā būs izrādījusies pietiekami spēcīgs satricinājums, lai padarītu pasauli kopumā un mūs – cilvēkus – labākus?
Vienlaikus paša Ernesto Neto dzīvē šis kūlenis ir jau noticis – pirms sešiem gadiem, kad viņš iepazinās ar Huni Kuin cilts indiāņiem un aizsāka pats savu transformācijas ceļu, kļūstot par seno kultūru un zināšanu vēstnesi un savos darbos uzsverot seno zināšanu un mūsdienu Rietumu kultūras dialoga nepieciešamību kā cilvēces vienīgo izdzīvošanas iespēju šī laikmeta realitātē.
Mums abiem šī bija jau otrā tikšanās – pirmoreiz Ernesto Neto satiku Helsinkos tieši pirms četriem gadiem, kad Laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA notika viņa personālizstādes atklāšana. Mūsu toreizējā saruna kļuva par netiešu pavedienu negaidītu notikumu virtenei arī manā dzīvē un apliecināja vispārzināmo – ka šai saistītajā tīklojumā, ko dēvējam par biosfēru, nav nejaušību.
Kopš 2016. gada, līdzās jau pieminētajai izstādei Helsinkos, Ernesto Neto realizējis vēl virkni nozīmīgu un plašu rezonansi izsaukušu projektu. To vidū ir gan instalācija Um Sagrado Lugar (Svētā vieta, 2017) 57. Venēcijas mākslas biennālē, kas izsauca pretrunīgu mākslas vides un mediju redakciju, vienlaikus apliecinot, cik negribīgi liela daļa sabiedrības joprojām ir gatava runāt un pieņemt citādo, iedziļināšanās vietā izvēloties ignoranci un norobežošanos. Savukārt 2018. gada vasarā sadarbībā ar Fondation Beyeler divus mēnešus Cīrihes dzelzceļa stacijā, kas ir apmeklētākā vieta valstī, bija skatāms 20 metrus augsts un 40 x 29 m liels Ernesto Neto radīts objekts – kontemplācijas telpa GaiaMotherTree. Kā intervijā Arterritory.com izteicās Beielera fonda direktors Sems Kellers: “Ne visi mākslinieki spētu izveidot projektu, kas funkcionētu šādā kontekstā.”
Pagājušajā gadā vērienīga Ernesto Neto retrospekcija – Sopro (Elpa) – bija skatāma Sanpaulu pinakotēkā (Pinacoteca de São Paulo), savukārt dienu pirms mūsu sarunas Ernesto Neto bija atgriezies no Buenosairesas, kur bija piedalījies savas personālizstādes slēgšanā Buenosairesas Latīņamerikas mākslas muzejā (MALBA).
Ernesto Neto ir arī aktīvs vietējās mākslas ainas atbalstītājs. Apmēram desmit minūšu gājiena attālumā no viņa studijas atrodas galerija A Gentil Carioca, kuru mākslinieks 2003. gadā nodibināja kopā ar domubiedriem Marsju Botneru un Lauru Limu ar mērķi popularizēt Brazīlijas laikmetīgo mākslu – gan mītnes zemē, gan starptautiskajā mākslas telpā.
Mūsu saruna ilgst vairāk nekā divas stundas – dienasgaismu aiz loga pamazām nomaina vakara krēsla. Kad esmu jau atgriezusies Rīgā, vēl pēc pāris nedēļām informācijas telpu pāršalc ziņa, ka Brazīlija ir viena no pandēmijas visvairāk skartajām Latīņamerikas valstīm. 19. martā Ernesto Neto man e-pasta vēstulē raksta: “Tā ir boa – Gaija boa (Zemes dievietes čūska – red.), kas aptur cilvēka kustību. Jā, tas ir skumji, ka daudzi cilvēki mirst, taču tas nav vairāk kā katru dienu mirst šeit, Brazīlijā (un daudzās citās bijušo koloniju valstīs), no vardarbības un ekonomiskās struktūras konsekvencēm. Un vienlaikus tas ir neticami – šis neredzamais vīruss mūs pēkšņi ir apstādinājis. Kaut kas ir kļuvis svarīgāk nekā taisīt naudu: dzīve, vecā maģiskā un skaistā dzīve, jebkur un visur, un mums beidzot ir laiks būt mājās, lasīt grāmatu, parūpēties un spēlēt spēles ar savu ģimeni. Mēs visi esam atdalīti un vienlaikus esam kopā. Tas ir ārpus kultūras; tā ir daba, kas, saliekot mūs visus vienā laivā, rāda, ka šeit ir vēl kaut kas lielāks nekā mēs. Zemes dieviete, dzīves čūska, dod mums laiku sajust, domāt; ir it kā neredzami eņģeļi dotu mums iespēju apstāties, elpot un apdomāt: kurp mēs vēlamies doties? Kas ir solidaritāte? Kas ir svarīgi? Es ceru, mēs izdzīvosim un kļūsim par labākiem cilvēkiem – kas zina, no Homo sapiens tapsim par Homo solidarius?”
Kad pirms četriem gadiem satikāmies Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos, kur tikko bija atvērusies jūsu izstāde “Boa”, jūs teicāt, ka satikšanās ar Huni Kuin ir pilnībā mainījusi jūsu dzīvi. Toreiz sacījāt: “Kad nokļuvu pie Huni Kuin tautas un sāku izprast iezemiešu pirmatnējo garu, sāku vairāk saprast arī to, ko es daru. Tas nemainīja veidu, kādā es strādāju, tikai piešķīra tam dimensiju. Ideja, kas visu laiku kaut kur tepat vien bija, nu ir skaidra. Es varu par to runāt.” Jūs teicāt arī, ka esat pārstājis lietot alkoholu. Vai viss joprojām ir tāpat?
Dažkārt es iedzeru. Iedzēru, piemēram, pagājušo piektdien. Taču apmēram trīs gadus es nebiju dzēris ne grama alkohola. Kad tikāmies Helsinkos, vispār nedzēru. Savā ziņā es pat baidījos to darīt. Ar alkohola lietošanu ir jābūt ļoti uzmanīgam.
Kāpēc tagad dažkārt iedzeru? Visādā ziņā tas ir būtisks jautājums. Kādudien biju ciemos pie drauga, arī mākslinieka, un viņi vēlējās uzsaukt tostu, paceļot alus kausus. Teicu alum nē, bet tad padomāju – kāpēc nē, iedzeršu mazliet! Un līdz ar šo malku kaut kas manī noklikšķēja; tas, kas notika, man ne visai patika. Arī alkoholu var izmantot garīgās praksēs. Un arīdzan citiem mērķiem. Taču man nav šo zināšanu. Labi, iespējams, man tās ir, bet šī robeža ir ļoti trausla, un dažkārt arī viens malks var nebūt pārāk labs ceļam, kuru šobrīd eju. Katrā ziņā vismaz kādu laiku. Iespējams, vēlāk es būšu tam gatavāks.
Tas ir grūti, protams. Piemēram, šobrīd tuvojas karnevāls, un savā ziņā iedzeršana, dejošana un dziedāšana ir ļoti atbrīvojoša. Kaut kas pret visu šo apkārt valdošo stulbumu. Vienlaikus, viss šis stulbums sevī ietver arī iedzeršanu. Tas iznīcina sabiedrību, kaut vienlaikus iedzeršana ir atbrīvojoša. Tam var būt gan labā, gan sliktā puse.
Taču, manuprāt, lielākā problēma, ar kuru mūsdienās uz šīs planētas saskaramies, ir kristietība un dogmatisms, kas mūsos ir atstājis savu nospiedumu, piepildot mūsu apziņu ar vainas sajūtu. Veids, kā mēs skatāmies uz lietām – varoņa ideja, planētas glābšanas ideja, labā pretnostatījums ļaunajam. Taču tā nav realitāte. Realitāte ir tāda, kurā pastāv tumsa un gaisma. Un tās ir abas kopā. Kā iezemiešu grafismo. Vai kā ‘iņ’ un ‘jaņ’, kur ir šis melnais, bet tajā ir balts punkts, un ir baltais, kura centrā savukārt ir melnais punkts. Proti, tie abi ir kopā un nav atdalāmi.
Realitāte ir tāda, kurā pastāv tumsa un gaisma. Un tās ir abas kopā. Kā iezemiešu grafismo.
Piemēram, kad pirmtautas runā par svētumu, viņi nesaka, ka svētums ir nelietīguma pretmets. Taču mūsu kultūrā un veidā, kā mēs lietojam savu valodu, no šī pozicionējuma izvairīties ir ļoti grūti. Taču es esmu pārliecināts, ka tas šobrīd ir vissvarīgākais. Arī izkļūt no pozicionējuma, kas pretstata pirmtautu pieeju zināšanām Rietumu pieejai. Jo savā ziņā tie ir pretstati, taču zinātne šobrīd ir sasniegusi līmeni, kur tā par šīm lietām sāk runāt aizvien vairāk un vairāk. Teiksim, kvantu mehānika un citas lietas, kas šobrīd ir atklājumu procesā.
Piemēram, patlaban lasu grāmatu O Oráculo da Noite: A História e a Ciência do Sonho (Nakts orākuls: sapņu vēsture un zinātne), kuru sarakstījis Sidarta Ribeiro, neirozinātnieks un Smadzeņu institūta direktors Riugrandi du Nortes Federālajā universitātē (Universidade Federal do Rio Grande do Norte). Viņš ir pazīstams arī starptautiski. Grāmata ir par sapņiem. Es varu kļūdīties, bet laikposmā no 1940. līdz 1980. gadiem zinātnes līmenī par sapņiem runāt bija gandrīz vai aizliegts. Līdz pamazām atsevišķi cilvēki sāka par tiem runāt. Izšķirošais mirklis bija 70. gadu beigas, kad Alans Hobsons un Roberts Makkārlijs nāca klajā ar jaunu teoriju, kas mainīja sapņu pētniecību un kopš tā brīža šie pētījumi turpinās.
Mēs visi zinām par REM stāvokli, kurā notiek sapņošana, un par miega stadiju nozīmīgumu. Sapņi ir savveida ikdienas domu un zināšanu gremošanas process, un mums tas ir nepieciešams, lai sakārtotu smadzeņu darbību. Un, ja mēs domājam par šamaņiem, kad viņi runā par ajavasku, viņi runā arī par sapņošanu. Ajavaska ir veids, kā piešķirt sapņiem apziņu – caur vīzijām, kas pie jums atnāk ajavaskas rituālā.
Ernesto Neto. NixiForestKupiXawa, 2015 /
650 x 1550 x 1010 cm / Instalācijas skats TBA21 mākslas telpā Vīnē / Ernesto Neto un Huni Kuin – Aru Kuxipa kopdarbs / Foto: Camilla Coutinho
Atceros, piemēram, kad TBA21 mākslas telpā Vīnē rīkojām izstādi (Ernesto Neto and the Huni Kuin – Aru Kuxipa | Sacred Secret, 2015 – red.), atklāšanas laikā es visai pamatīgi saslimu. Preses konference bija gandrīz trīs stundas gara, un, kad no tās telpas izkļuvu, pēkšņi sajutu, ka man ir drudzis. Divas dienas vēlāk Huni Kuin pajé (šamanis) Dua Busens izveica ar mani rituālu, sakot: “Pievērs uzmanību dzīvniekam, kas parādās tavos sapņos, un rīt man par to pastāsti.” Es īpaši neatceros savus sapņus, turklāt, cik vien spēju sevi atcerēties, man nemēdz būt sapņi ar dzīvniekiem. Taču tajā naktī es sapnī redzēju mērkaķi, un tas bija kā no multfilmām. Nākamajā rītā šamanim izstāstīju savu sapni. “Ak, tas ir reibonis, un var būt vai nu tas, vai tas, vai tas...,” viņš teica. Caur sapņiem šamaņi zina, kādus augus izmantot dziedināšanai. Piemēram, ja šis konkrētais dzīvnieks parādās jūsu sapnī, jālieto tas augs... Savukārt, ja parādās cits dzīvnieks, ir cita veida problēma, un tās ārstēšanai jālieto atkal cits augs. Proti, tā nav jūsu sapņa interpretācija; tas ir pietiekami objektīvi.
Cilvēki bieži man jautā, ko būšana starp pirmtautām ir manī mainījusi un tādā garā. Un zināt, ko tas ir mainījis? Viņi ir mani it kā iztaisnojuši, padarījuši izlīdzinātāku. Piemēram, agrāk es skuvos vien tad, kad sajutu šādu nepieciešamību, ne regulāri. Taču pēc šīs tikšanās es sāku to darīt katru dienu. Tas var izklausīties muļķīgi, bet tas ir veids, kā par sevi rūpēties. Tas nebija mans apzināts lēmums, es vienkārši sāku to darīt. Un arī dzeršanas pārtraukšana nebija lēmums, kuru es pieņēmu. Taču medicīna sāka manī darboties – šajā garīgajā dimensijā. Un alkohols tai nav labs, tas ir pārāk anestezējošs. Arī mans ķermenis sāka mainīt veidu, kā es ēdu, izvairīties no rūpnieciskas pārtikas, atverot arvien vairāk un vairāk telpas un vēlmes pēc dabiska, organiska ēdiena. Mana saskarsme ar zemi kļuva patiešām spēcīga; es skaidri sajutu mūsu brālību ar augiem, dzīvniekiem, kalniem utt.
Viena no krīzēm, ko šobrīd piedzīvojam, ir šī “spieduma sabiedrības” krīze. Kristīgās morāles krīze – par Dievu un velnu, pareizo un nepareizo, melno un balto.
Cilvēki mēdz vērtējoši spriest par citiem. Tas attiecas uz visu iespējamo, vienalga, vai tās ir klimata pārmaiņas, liekais svars vai kaut kas cits. Un, manuprāt, cilvēki pat vēlas tiesāt citus – tā teikt, jūs kaut ko darāt, lai palīdzētu pasaulei un vienlaikus citi nedara neko un sāk jūs kritizēt. Tas ir tieši tas, kas notika ar Grētu Tūnbergu. Viņa nav izdarījusi neko nepareizu, viņa vienkārši kaut ko darīja. Un daļa pasaules sāka viņu tiesāt. Līdzīgi ir ar alkoholu – daudzi cilvēki patiesībā nevēlas dzert, bet viņi to dara, un tad viņi netiesā sevi, bet jūs.
Jau pirms dažiem gadiem visu šo rituālu laikā es sāku saprast, ka pirmtautas neredz lietas tā, kā tās redzam mēs. Huni Kuin, Yawanawá, citas ciltis. Viņiem ir citādas attiecības ar vizuālo lauku, ķermeņa formu, skaistumu. Pēc sešiem vakarā mežā vairs nav nekādas gaismas, tikai ugunskurs vai svece. Tādējādi acs kļūst vājāka attiecībā pret citām maņām.
Kādu dienu es pamodos ar domu par aci un mūsu attiecībām ar to. Acs uztrauc, acs mulsina, acs kavē... Atceros, reiz lasīju rakstu par Bērniju Krausu, amerikāņu mūziķi, bioakustiķi un skaņu ainavu ekologu, kurš ieraksta dabas skaņas. Daži cilvēki vēlējās sacirst mežā malku – aizsargātā ASV mežā – ilgtspējīgā un videi draudzīgā veidā, un Bērnijs Krauss jautāja, vai viņš vispirms šo mežu var ierakstīt. Tur bija ļoti daudz trokšņu, daudz skaņu. Pēc gada viņš uz šo pašu vietu aizbrauca vēlreiz, un tā izskatījās gandrīz tāpat. Un viņš nodomāja, cik labi tomēr tie puiši pastrādājuši. Taču tad viņš šo mežu atkal ierakstīja, un tajā bija tikai dzenis, nekādu citu skaņu. Proti, acs kaut ko redzēja, taču ir vajadzīgi gadi, lai atdzimtu dziļākas lietas.
Mēs dzīvojam attēlu sabiedrībā, un tas, ko es esmu sācis atklāt – tā ir arī gaismas sabiedrība. Lai redzētu, jums ir nepieciešama gaisma. Zināt, mēs mēdzam lietot šāda veida teikumus: vai tu redzēji, ko viņa izdarīja? Vai tu redzēji, ko viņa teica? Mēs neredzam, ko viņa teica. Mēs nevaram redzēt, ko jūs sakāt. Taču mēs šo vārdu izmantojam, jo esam acs sabiedrība. Un mūsu fundaments ir Renesanse. Kas ir Renesanses simboli? Glezniecība, perspektīva. Acs ir visobjektīvākais no mūsu maņu orgāniem. Un Apgaismība ir acs sabiedrības suminājums – objektīvs, racionāls, maskulīns – un tagad mēs redzam šīs pieķeršanās rezultātus.
Pirmtautu sabiedrības ir ļoti subjektīvas. Un te ir šī atšķirība. Reiz es runāju ar Karlosu Papu, savu draugu, Guarani Mbyá šamani. Un viņš teica: “Zini, tumsa ir kā sievišķība, tumsa ir kā māte. Mums ir nepieciešama tumsa, lai tā mūs apskautu, samīļotu, par mums parūpētos un noliktu mūs gulēt. Mums ir nepieciešama tumsa arī, lai atlabtu. Un, kad esam tumsā, mēs neesam tik kritiski.
Acs ir visobjektīvākais no mūsu maņu orgāniem. Un Apgaismība ir acs sabiedrības suminājums – objektīvs, racionāls, maskulīns – un tagad mēs redzam šīs pieķeršanās rezultātus.
Tas ir ļoti svarīgs punkts. Un viena no krīzēm, ko šobrīd piedzīvojam, ir šī “spieduma sabiedrības” krīze. Kristīgās morāles krīze – par Dievu un velnu, pareizo un nepareizo, melno un balto. Tas ir līdzīgi kā jūs teicāt – Grēta kaut ko dara, un viņu aprej, taču vienlaikus paši nedara neko. Grēta saka, ka deg Amazones lietusmeži, bet mūs prezidents saka, ka tie ir indiāņi vai NVO, kas aizsākuši šos ugunsgrēkus, lai dabūtu naudu no pasaules fondiem. Jeb – ja Ernesto Neto atvedis uz Venēcijas biennāli iezemiešus, tad Ernesto viņus izmanto. Daži vienkārši nespēj pieņemt, ka citi mēģina kaut ko darīt. Un tas vienmēr tā ir bijis šajā sabiedrībā. Un tas kļūst tikai aizvien ekstrēmāk, pateicoties sociālajiem tīkliem. Un mēs nezinām, kā tikt ar to galā, jo tas ir pārāk ātri. Visi šie cilvēki (mūsu prezidents un viņa militāristi) ir Apgaismības laikmeta mantinieki, kas beigu beigās vēlas slēgt Apgaismību, un sociālie tīkli ir šīs bandas jaunākais ierocis. Interesanti gan, jo no mana skatu punkta pirmtautu zināšanas ir ārkārtīgi būtiskas Rietumiem. Un ideja, kā es to redzu, ir nevis konfliktēt, bet paplašināt Apgaismību.
Proti, tas, kas šobrīd notiek, ir ļoti pretrunīgi. Man ir sajūta, ka mēs izdzīvojam ekstrēmu negatīvo enerģiju, kas pār mums gāžas. Jo, no otras puses, paralēli notiek arī pozitīvās enerģijas ekspansija. Visa šī sievišķā planētas transformācija, rūpes par vidi, šamanisms, kas izplatās visapkārt… Pirms pieciem gadiem tas tā vēl nebija. Varbūt sākums bija pirms gadiem desmit, taču pēdējos piecos gados tas viss ir ieguvis gigantiskus apmērus. Kā pretsvars negatīvisma, pašmērķīgas kritikas un melu lavīnai.
Šis pārmaiņu vilnis ir jūtams arī globālajā mārketingā. Piemēram, vegānisms. Vēl pirms gadiem pieciem vegāniem vairāk vai mazāk bija autsaideru statuss, taču šobrīd globālajām kompānijām – pat McDonald’s – ir vegānu versijas. Jeb britu laikraksts The Guardian, kas pagājušā gada nogalē paziņoja, ka vairs nepieņems naftas kompāniju reklāmu.
Jūs droši vien zināt Ernstu Gēču (šveiciešu fermeris un pētnieks, kurš aizsāka klimatam un biodaudzveidībai draudzīgas, ilgtspējīgas lauksaimniecības tehnikas, kas pazīstamas kā dinamiskā agromežsaimniecība un sintropiskā lauksaimniecība – red.)? Nacionālā kongresa ietvaros Brazīlijā bija lauksaimniecības konference, kurā piedalījās cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem par lauksaimniecības attīstību, tostarp arī sojas biznesa pārstāvji. Ernsts, kurš ir ģēnijs un izstrādājis savu slaveno “mierīgās lauksaimniecības” (peace farming) filozofiju, uzstājās ar izcilu un kaislīgu runu, kas beidzās ar vārdiem “ūdens ir stādīts”. Viņa pieejas galvenais instruments ir dabas atdarināšana: strādāšana ar dabu, nevis pret to, jeb, kā viņš saka: “Stratēģijas, kas līdzinās veidam, kā darbojas dabiskās ekosistēmas.”
Šai pašā konferencē kāds no dalībniekiem teica, ka jau pirms desmit gadiem viens no Coca-Cola vadītājiem rosinājis, ka Coca-Cola vajadzētu investēt sulas ražošanā. Viņam bija daudz pretinieku, sakot: “Jūs esat idiots, mēs ražojam Coca-Cola, mēs neinvestēsim sulā.” Taču tagad Coca-Cola ir nopirkusi Suja Life un citus sulas ražotājus un pamatīgi investē šajā jomā. Jo viņi gana labi zina, ka tas, ko viņi ražo, ir inde un agrāk vai vēlāk tiks izstumts no biznesa. Un tā viņi taisa biznesu no sulas, kas Brazīlijā ir pilna ar cukuru – šausmīgi, taču tā ir pārmaiņu zīme.
Kā mēs zinām, cukurs ir narkotika un viena no sliktākajām un toksiskākajām Rietumu diētas sastāvdaļām. Vienlaikus cukurs ir visur. Atliek vien izlasīt jebkura pārtikas produkta sastāvdaļu listi.
Runājot par cukuru un Amazones lietusmežu degšanu… Šajos gados esmu ļoti daudz ko sapratis. Kas patērē Amazoni? Es domāju, visu šo soju, gaļu, naftu, zeltu – tas viss nepaliek Brazīlijā. Tas viss iet ārā. Un verdzība šeit bija cukura dēļ. Jo kas patērēja cukuru? Tolaik tie bija eiropieši. Jūs saprotat, ko es domāju? Tas ir lieliski, ka eiropieši ir lielākais spēks cīņā pret globālo sasilšanu, par to nav šaubu. Taču vienlaikus eiropieši ir lieli mežu un visa cita patērētāji, kopā ar amerikāņiem un ķīniešiem. Un bizness visur pasaulē postdekartiskā manierē seko dzīvesveidam: “Es patērēju, tātad es esmu.” Manuprāt, mums šodien ir nepieciešams apzināties, ko mēs ēdam.
Gaļas ēšana ir viena no vissliktākajām lietām planētai. Ja jūs esat pret globālo sasilšanu, pirmais, kas ir jāizdara, jāpārtrauc ēst gaļu. Viens liellops patērē apmēram 15 000 litru ūdens. Un vēl mums ir nepieciešamas jaunas “vecās”, kolektīvās vērtības.
Kas patērē Amazoni? Es domāju, visu šo soju, gaļu, naftu, zeltu – tas viss nepaliek Brazīlijā. Tas viss iet ārā.
Un ko šajā gadījumā dara lielākie gaļas ēdāji? Viņi sāk teikt, ka avokado patērēšana arī nav ilgtspējīga. Monokultūras dēļ, tālab, ka nepieciešams liels ūdens daudzums un tādā garā. Viņi netiesā tos, kuri ēd gaļu, bet apsūdz avokado. Cilvēkiem vienmēr bijis raksturīgi atrast attaisnojumu: “Tā nav mana vaina, ka es ēdu gaļu”, “Tā nav mana vaina, ka es ēdu cukuru; tā nav mana vaina, ka mans ķermenis pēc tā brēc...”
Jūs lieliski aprakstījāt šīs krustceles – krustceles, kuras mums kā sabiedrībai jāšķērso. Tā ir liela siena, liels mežs, liels tuksnesis, milzīgs okeāns, kas mums ir jāšķērso. Jo realitātē šī transformācija nav par citiem, tā ir par katru no mums individuāli. Un to jums iemāca ajavaska – kā būt ar sevi. Jo, nokļūstot dziļi Amazones lietusmežā, tur nav, kur aizmukt. “Ei, Ernesto! Kā ir ar tevi, draugs? Tagad mēs esam tikai divi vien – tu un es.” Un jūs patiešām lieliski to noformulējāt, jo tas ir par to, kur mēs tagad esam. Un kā no tā tikt ārā – tas būs process mūsu dzīves laikā.
Realitātē šī transformācija nav par citiem, tā ir par katru no mums individuāli. Un to jums iemāca ajavaska – kā būt ar sevi.
Bet kā lai mēs to izdarām? Šaubos, vai mēs varam sarīkot ajavaskas rituālu visai planētai. Turklāt šī problēma ir veca kā pasaule un sastopama visur. Piemēram, tās desmit minūtes, kuras jāmēro, lai no jūsu galerijas A Gentil Carioca nokļūtu jūsu studijā, ir pasaules modelis miniatūrā. Brīnišķīgas vēsturiskas ēkas, kuru pirmajos stāvos atrodas veikali, kas pārdod lētus Ķīnā ražotus plastmasas izstrādājumus. Tonnām dažādu lietu. Visu, ko vien iesējams iztēloties. Patērētājkultūras ritenis turpina griezties – ja jums ir daudz naudas, jūs pērkat luksuspreces; ja jums naudas nav, jūs sapņojat par luksusprecēm un pērkat lētas to imitācijas. Vai arī patērējat milzīgos daudzumos cukuru, lai radītu īslaicīgu laimes ilūziju.
Mākslinieki vienmēr atradušies laikam priekšā, spējuši sajust un ieraudzīt procesus vēl pirms tie aizsākušies. Arī tagad ir pamanāms, ka arvien vairāk mākslinieku ieņem aktīvu pozīciju. Kāda šodien ir mākslinieka loma? Vai mākslinieka uzdevums ir mēģināt ietekmēt procesus un māksla ir pietiekami spēcīga, lai to izdarītu?
Jā, mākslinieki par šīm lietām runā arvien vairāk un vairāk. Tā ir tiesa. Arī dizaineri. Savā ziņā jūs “tamborējat” šo sasaisti, un tas palīdz jums augt. Taču jūs nevarat aizsteigties laikam priekšā un panākt, ka tādā pašā veidā darbojas arī pārējā sabiedrības daļa. Mums ir jāturpina šīs lietas darīt, taču mums tas jādara pacietīgi. Ar ommmmm… elpojot…
Jo tā ir daļa no problēmas – mēs vēlamies visu atrisināt uzreiz, zibenīgi, ātri. Taču lietas tā nenotiek. Man ir skumji jums to teikt, taču es to sapratu pēc Venēcijas biennāles – šis notikumu kopums mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Neviens nerunāja par to, ko es teicu, par mana darba vēstījumu, proti, ka pirmtautu zināšanas Rietumu zināšanām ir svarīgas. Nē. Tā vietā cilvēki klaigāja: “Kādā jēgā kāds ir atvedis uz biennāli iezemiešus?” It kā iezemiešiem tagad būtu jāatrodas mežā. Mākslas pasaule un biennāles apmeklētāji nevēlas būt ar viņiem vienā telpā.
Un es sapratu, ka esmu turp devies ar pārāk atvērtu sirdi un pārāk uzticoties. Man ir jābūt mierīgākam, jāpadomā par sevi komunikācijas aspektā un jāļauj šim… (dziļi ieelpo un izelpo – red.) un jādara savs darbs.
Un tas, manuprāt, ir vissvarīgākais. Piemēram, šis darbs manā darbnīcā pie sienas – kaut kādā mērā tā ir boa. Taču, atšķirībā no boa manos agrākajos darbos, šī ir rāmāka, saprotamāka. Un es nebūt nedomāju, ka tā ir pakļāvība. Tas vienkārši ir cits laiks, un, es domāju, mani tas ir pat vēl reflektīvāk. Es vēlos nokļūt dziļāk šīs situācijas iekšienē, ne tik daudz tās stereotipā.
Ernesto Neto. Gaia Mother Tree, 2017/2018, instalācijas skats Cīrihes dzelzceļa stacijā / 19,60 x 33,20 x 48,25 m / Foto: Mark Niedermann
2018. gadā, kad veidojām instalāciju “Gaija, mātes koks” (Gaia Mother Tree) Cīrihes dzelzceļa stacijā, bija cilvēki, kas raudāja abos brīžos – gan, kad mēs uzstādījām šo darbu, gan, kad to novācām. Garīguma līmenis, ko cilvēki saņēma šīs instalācijas iekšienē, bija patiešām ļoti spēcīgs. Izstāde “Elpa” (Sopro), kas pagājušajā gadā bija skatāma Sanpaulu pinakotēkā, kļuva par vienu no visapmeklētākajām izstādēm šajā muzejā. Cilvēki tajā bija prieka pārņemti. Ekspozīcijas ietvaros mums bija daudzas tikšanās ar dažādām pirmtautu ciltīm un afrobrazīliešiem, piemēram, lai runātu par mūsu pirmo māti, kura ir iezemiešu sieviete, un par mūsu otro māti, kura ir afrikāņu sieviete. Un par visu to vardarbību, kas saistās ar šo stāstu. Jo realitāte ir tāda, ka Brazīlijas iedzīvotāji ir īsts sajaukums, un šis sajaukums ir ikvienā no mums. Un mūsu galvenā problēma ir nespēja pieņemt šo situāciju. Mūsu skolās mēs vienkārši mācāmies Rietumu kultūru, un mums ir skolotāji, kuri saka: “Mēs, rietumnieki, blā, blā, blā, blā, blā, blā.” Taču mēs neesam rietumnieki, mēs esam brazīlieši. Un mēs esam Rietumu, Amerikas pirmtautu un Āfrikas sajaukums.
Ernesto Neto. Gaia Mother Tree, 2017/2018, instalācijas skats Cīrihes dzelzceļa stacijā / Foto: Camilla Coutinho
Izstādē Sanpaulu pinakotēkā mums bija darbs ar nosaukumu Cura Bra Cura Té. Bra nozīmē ‘Brazīlija’, cura nozīmē ‘ārstēt’, un té nozīmē ‘zeme’. Jo problēma ir globāla, taču savā veidā Brazīlija atrodas tās centrā, monokultūru masu ražošanas aizmetņi sākās tieši šajā valstī. Ar visu pavadošo komplektu – cukurniedrēm, kapitālismu, verdzību, spīdzināšanu utt. Portugāļi tolaik bija Eiropas avangardā. Vērts atcerēties, ka tolaik visattīstītākā vieta Eiropā bija Andalūzija, arābu kultūras dēļ. Tolaik Andalūzijā bija apmēram 400 bibliotēku, kamēr pārējā Eiropā – desmitreiz mazāk. Visas zināšanas Eiropā nāca no arābiem. Un tad šeit sākās šī masu ražošana, lai citus padarītu bagātus.
Ir kāda grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, “Kalibans un ragana: sievietes, ķermenis un primitīvā akumulācija” (Caliban and the Witch: Women, the Body and Primitive Accumulation, 1998), kuras autore ir Silvija Federiči. Viņa runā par pāreju no viduslaikiem uz moderno laiku, no mirkļa, kad starp vīrieša un sievietes darbu nebija pārāk lielas atšķirības, arī zeme bija kopēja un cilvēki dalīja ēdienu, dzīvi un svētkus. Soli pa solim sākās privatizācija, kā arī nepietiekams sievietes novērtējums, un kopā ar privatizāciju, sievietes un vīrieša atdalīšanu, sākās milzīga nabadzība. Un tas viss notika īsi pirms Kolumba. Vispirms bija šie eiropiešu kristīgie vingrinājumi pirmskapitālismā, samaļot savējos, un tad viņi bija gatavi genocīdam Amerikā un Āfrikas sadalīšanai.
Ernesto Neto. Cura Bra Cura Té. Skats no izstādes Sanpaulu pinakotēkā / Foto: Andre Mantelli
Un šī sieviešu nogalināšana bija sievišķības nogalināšana. Vīrišķīgais racionālisms, objektivitāte un brutalitāte.
Kāda paziņa man reiz stāstīja, kā kāzās klausījusies runas – tajās bijušas vīriešu un sieviešu runas. Vīriešu runas bijušas ļoti apgaismojošas; viņa redzējusi tās nākam kā no debesīm. Savukārt sieviešu runas bijušas ļoti intīmas, teju neticamas; viņa redzējusi tās nākam no zemes. Un tad es viņai jautāju: “Mana dārgā, vai tu zināji, ka basa bungas eiropiešu mūzikā ilgstoši bija aizliegtas?” Ziemeļamerikā afrikāņiem aizliedza spēlēt bungas, jo kolonisti uzskatīja, ka bungu skaņas ir velna skaņa. Zemes, mūsu mātes, skaņa pielīdzināta velnam – vai jūs spējat tam noticēt? Brazīlijā, protams, ar bungām viss bija ok, jo portugāļiem patika, kā sievietes dejo to pavadījumā…
Mans draugs, franču mūziķis, reiz teica: “Ernesto, vai tu zināji, ka augšējais reģistrs bija skaņa, kas mūs aizved pie Dieva, savukārt bass bija skaņa, kas mūs veda pie velna?” Līdz ar to tā bija aizliegta. Manuprāt, Ričards Vāgners bija pirmais, kurš sāka visam šim pievērsties. Tas ir neprāts! Tas ir zemes un Mātes Zemes noliegums. Patiesībā tas bija aizmetnis mūsu attieksmei pret dabu: iedibinot visas šīs gigantiskās monokultūras, izmainot upju tecējumu un citas lietas. Un, veroties debesīs, mēs aizmirsām par zemi, un tagad mēs visi esam šajā “slazdā.” Māte Zeme, pacha mama, ko nu mēs lai tagad darām?
Grāmata “Kalibans un ragana: sievietes, ķermenis un primitīvā akumulācija,” kas stāsta par laiku no zemnieku dumpjiem Viduslaikos līdz raganu medībām un mehāniskās filozofijas dzimšanu, pievēršas šai pārejai uz kapitālismu. Un tagad mums ir šī vīrišķā pasaule, kurā šodien dzīvojam. Džairs Bolsonāro, Donalds Tramps, Viktors Orbans un citi. Un, ja, iespējams, mēs agrāk to nezinājām, tagad tas ir skaidrs.
Proti, jau atkal – tumsa un gaisma, tumsa un gaisma... šis grafismo... 010101010101... Šīs polaritātes. Taču problēma ir mūsu morāle. Mūsu kristīgā jeb falšā morāle. Un tā ir boa problēma.
Boa dzemdēja cilvēci. Ja nebūtu bijusi boa, Ādams un Ieva joprojām būtu paradīzē. Labi viņiem, taču mums šodien nebūtu šīs sarunas. Nebūtu cilvēces, muzeju, žurnālu, ne šīs, ne citu tradīciju kultūras. Cita starpā, noteikti iesaku izlasīt Džeremija Nerbija grāmatu: “Kosmiskā čūska: DNS un zināšanu izcelsme” (The Cosmic Serpent: DNA and the Origins of Knowledge, 1998). Jūdaisma un kristīgajā tradīcijā boa čūska ir mūsu māte; viņa un viņas ābols dzemdēja cilvēci. Tas viss ir Pirmajā Mozus grāmatā.
Ernesto Neto. Cura Bra Cura Té. Skats no izstādes Sanpaulu pinakotēkā / Foto: Andre Mantelli
Tiesa, kaut no kristietības skatupunkta mēs tikām izraidīti no paradīzes, tikmēr pirmtautu kultūras šeit, Amazones reģionā, un Austrālijā tic, ka mēs joprojām esam paradīzē un kopā ar dieviem.
Tā ir Bībele, kas mūs izņēma no paradīzes....
Vai es varu jums kaut ko pateikt? Jūs arī esat paradīzē. Mēs visi. Šī ir paradīze. Es par to nešaubos. Bet, kad mēs nespējam saredzēt, mēs iznīcinām.
Un mums pret to būtu jāizturas un jāattiecas kā pret paradīzi.
Lai to izdarītu, mums ir jāaizmet Bībele. Taču mēs šobrīd esam evaņģēliskā valstī, un katrs staigā apkārt ar Bībeli rokās. Evaņģēliskās baznīcas Brazīlijā aug kā sēnes pēc lietus, tās atbalsta Bolsonāro un pārņem pirmtautu zemi. Tas ir šausmīgi.
Vienlaikus mūsdienās tieši baltais kontakts ir palīdzējis indiāņu ciltīm atgūt pašapziņu un lepnumu par savu kultūru, kas koloniālisma periodā tika apzināti iznīcināts... Rietumu sabiedrības interese par indiāņu cilšu senajām zināšanām ir ļāvusi indiāņiem pašiem šīs zināšanas atkal novērtēt. Īpaši jaunajai paaudzei.
Tas sākās apmēram pirms divdesmit gadiem. Es dzirdēju Nišivaku Biru, Yawanawá cilts garīgo un politisko līderi, mums sakām: “Paldies jums, jo jūs bijāt tie, kas mums atgrieza lepnumu, spēku ticēt mūsu kultūrai, mūsu tradīcijām un tagad dalīties tajās ar jums.”
Un ir tieši tā. Man ir divas draudzenes, kuras šai kustībā darbojušās jau vairāk nekā desmit gadus. Kamilla Kutinju ir fotogrāfe, savukārt Bia Maija ir tulkotāja. Es viņām teicu: “Jums ir svarīgas zināšanas, jo jūs vienmēr esat kopā ar viņiem, jau gadiem. Visi tie ieraksti, ko esat veikušas, fotogrāfijas, kuras esat uzņēmušas, visas zināšanas, ko esat ieguvušas – tā ir vēsturiska pasaules transformācijas dokumentācija.” Jā, tagad tas viss izplešas, bet pirms piecpadsmit gadiem neviens par to nedomāja, vēl vairāk – cilvēki no tā ārkārtīgi baidījās.
Taču lieta ir tāda, ka tie bija paši augi, kas pieņēma lēmumu mainīt lietas. Huni Kuin cilts pajé (šamanis) Agustinju Ika Muru, kurš deva zaļo gaismu sadarbībā ar Riodežaneiro Botāniskā dārza pētniecības institūtu tapušajai grāmatai Livro da Cura (Dziedināšanas grāmata, 2014), nomira īsi pirms grāmata tika sastādīta. Visi Huni Kuin cilts šamaņi devās uz viņa ciematu un pavadīja tur desmit dienas, lai apmainītos zināšanām un apkopotu materiālu grāmatai. Piecas dienas pēc šīs tikšanās Ika Muru aizgāja. Īsi pirms tam viņš Annai Dantešai, grāmatas izdevējai, teica: “Anna, mēs nestrādājam Huni Kuin ciltij vai citiem. Mēs strādājam augiem. Mūsu klienti ir augi.”
Jūs domājat, ka augi kaut kādā veidā rāda mums ceļu?
Jā, bet mums ir jāpievērš uzmanība saviem lēmumiem. Augi ir mūsu māte; augi izplata dzīvības asnus uz šīs planētas. Pirms tam šeit nebija dzīvības, un tad sāka parādīties augi un izveidoja mums šo jauno telpu. Katram augam jeb lielākajai to daļai puse ir – pacha mama, pilnīgā tumsā un otra, kas ved pretim absolūtajai gaismai – tēvam saulei. Saknes un lapas, un stumbrs pa vidu – tie ir kosmoloģiski. Un tas ir ļoti spēcīgi. Un atkal šis grafismo – tumšs gaišs, tumšs gaišs, iņ un jaņ, jā un nē, diena un nakts. Tas ir tik skaisti, maģiski un pacilājoši – DZĪVE patiešām dzīva, ārpus kultūras, bet vienlaikus arī kultūra.
Kā jums šķiet, vai mēs augiem esam vai neesam vajadzīgi?
Nē, tie ir nepieciešami mums. Bet paskatieties… (dziļi ieelpo un izelpo – red.) Tiem ir vajadzīgs mūsu CO2. Augi mīl mūsu CO2, taču es esmu pārliecināts, ka tie atrastu veidu, kā saražot paši savu CO2, ja mūsu šeit nebūtu. Mēs esam problēma. Viss, ko mēs ēdam, nāk no augiem. Ja mēs ēdam gaļu, govs ir ēdusi augus. Šī ir augu pasaule. Un mēs šeit esam sava veida slimība.
Atgriežoties pie mākslas, ja mēs salīdzinām mākslinieku ar šamani vai skolotāju – kāds ir mākslinieka uzdevums? Kas ir mākslinieks?
Kad es pēc nedēļas atgriezos no Huni Kuin ciemata, kur biju dzēris ajavasku... Trīs reizes, trīs naktis. Līdzko tur ierados, es biju pārbijies un panikā, jo domāju, ka nekad neatgriezīšos. Un patiesībā es arī nekad neatgriezos. Tāpat arī jūs nevarētu atgriezties. Es nezināju, kas īsti notiek, bet tajā visā bija viena ļoti svarīga patiesība – viņi visi ir mākslinieki. Māksla ir visur sabiedrībā. Viss ir kopā – medības, zemkopība, amatniecība, medicīna, zinātne, politika – un māksla un garīgums ir tam visam pa vidu. Viss šis process ietver dziedāšanu, dejošanu, zīmēšanu utt. Man mūsu “civilizētajā sabiedrībā”, kur viss ir atdalīts, visas zināšanas ir fragmentētas, atmiņa ir ievietota grāmatās, māksla ir attiecībās, kuras mums ir ar mākslas darbu. Māksla nenotiek mākslas darbā; māksla notiek starp jums un mākslas darbu. Līdzīgi ir ar mūziku. Kāds skaņdarbs jūs aizkustina, kādu citu jūs varat arī ienīst. Un patiesība ir tajā, ka šajā Rietumu nošķiršanas/klasifikācijas un augstas objektivitātes sabiedrībā, māksla ir vienīgā subjektivitātes telpa.
Māksla ir visur sabiedrībā. Viss ir kopā – medības, zemkopība, amatniecība, medicīna, zinātne, politika – un māksla un garīgums ir tam visam pa vidu.
Kulturālā sabiedrība nedodas uz baznīcu, bet dodas uz muzejiem, kinoteātriem un deju klubiem. Tās ir vietas, kur mēs dalāmies savā garīgumā. Taču problēma ir tajā, ka mēs dalāmies garīgumā, bet vienlaikus neviens nevēlas par to runāt. Jo, kad jūs sakāt “garīgums”, Rietumu sabiedrībai tas uzreiz raisa asociācijas ar baznīcu un visi smiedamies metas prom. Dieva vārdā ir noticis tik daudz karu. Dieva vārdā kolonizatori iebruka Āfrikā; Dieva vārdā viņi iebruka Amerikā; viņi devās uz pirmtautu zemēm, lai tās “glābtu”, ar Dieva vārdu atbrīvotu tās no velna. Bet tagad mēs zinām, ka pirmtautas jau dzīvoja paradīzē. Un Dieva vārdā kolonizatori šo paradīzi iznīcināja, atvedot velnu uz viņu ciematiem.
Vai Bībele ir Dieva grāmata? Atcerieties stāstu par Kainu un Ābelu, pirmajiem diviem Ādama un Ievas dēliem. Tas Kungs (man ir grūti lietot šo vārdu), kurš izraidīja viņu vecākus no paradīzes, tika gaidīts ierodamies, un šim notikumam par godu Kains un Ābels sagatavoja viņam brīnišķus ziedojumus. Kains kā dāvanu piedāvāja lauksaimniecību, savukārt Ābels dzīvnieku gaļu. Dievs pagrieza muguru Kainam un pieņēma Ābela dāvināto gaļu. Kā mēs varam kādu, kurš ko šādu izdara, saukt par Dievu? Cilvēki sauc viņu par To Kungu, taču labāks vārds būtu Boss. Ja jums būtu draugs, kas šādi rīkotos – ko jūs par viņu domātu?
Māksla nenotiek mākslas darbā; māksla notiek starp jums un mākslas darbu.
Taču, turpinot par mākslu, vai tomēr nav tā, ka mākslas vērošanas procesā, mainās arī skatītājs? Proti, ka mākslas darbs var mainīt tā uzlūkotāju. Mākslai savā ziņā kļūstot par atslēgu, ceļvedi...
Es ticu, ka tā ir. Varbūt cilvēki neko daudz nezina par pirmtautām, bet viņi zina par boa, Gaijas spēku. Boa ir visur – katrā valstī, katrā kokā, katrā būtnē, katrā upē… Un dažreiz visi šie cilvēki, kas atnāk uz izstādēm, viņi zina vairāk par boa nekā par mākslu. Un māksla dažkārt ir ļoti hermētiska lieta. Tajā valda šī klubam līdzīgā sajūta, dažs varētu teikt – jo izolētāka un noslēgtāka vide, jo labāk, jo, ja tikai es un jūs kaut ko saprotat, tas mūs nostāda augstākā pozīcijā.
Otrs aspekts, kas man šķiet gana nozīmīgs, ir fakts, ka lielākā daļa mākslas ir neaizskarama. Gan fiziski, gan zināšanu un finansiālā nozīmē. Un kad kaut kas ir neaizskarams, mēs tam piešķiram lielāku vērtību. Līdzīgi kā augstākā ranga uzņēmējs – jums ir jāšķērso neskaitāmi cilvēku “sieti”, lai beigu beigās nokļūtu līdz kompānijas prezidentam. Un visa šī drošības sistēma ap “Monu Lizu” Luvrā, kas šai gleznai piešķir vērtību. Līdzko jūs cilvēkiem ļaujat lietām pieskarties, tās uzreiz šķiet mazāk intelektuālas, tām tiek piešķirta mazāka monetārā jeb tirgus vērtība. Mēs izmantojam savu ķermeni, lai sajustu, un tas ir labi – mums patiešām ir nepieciešama atpūta no saviem problēmu pārsātinātajiem prātiem. Un tas ir tas, ko es daru. Jūs pieskaraties cilvēkiem un ļaujat cilvēkiem pieskarties mākslai.
Kad pirmoreiz nokļuvu džungļos, es sapratu, ka “svētie” nav kaut kur tālu prom, debesīs un neaizskarami. Svētie ir kopā ar mums. Šī kristiešu Dieva neaizskaramība ir tā pati uzņēmēja, kapitālisma un visa, kas iznīcina planētu, neaizskaramība. Un mākslas scēna ir tajā totāli iesaistīta, jo šie cilvēki pērk mākslu. Tas ir ļoti sarežģīti.
Nav tā, ka mums vajadzētu pieskarties katram mākslas darbam. Arī man ir māksla, kurai labāk pieskarties tikai ar acīm, un mums ir bijis gana daudz sarežģījumu lielās publiskās izstādēs. Taču tā ir metafora, un ir gana svarīgi sākt aizdomāties par to. Es to neesmu izgudrojis, pieskaršanās mākslai sākās ar Ližiju Klarku. Bet tas ir mūsu kultūrā. Mums, piemēram, ir [deju un dziesmu festivāls] Roda de Samba, kur vienmēr centrā ir galds – cilvēki ap to spēlē ģitāras un bungas, apkārt stāv cilvēki ar ritma instrumentiem, un visi kopā dejo un dzied. Līdzīgi kā pirmtautu ugunskurs, ap kuru tiek dejots. Tādi mēs esam. Māksla dzen asnus no kolektīvās domas un saskarsmes un balstās senču garā, tā bija arī Eiropā – pirms kapitālisma un visiem citiem “ismiem”.
Runājot par “neaizskaramo” mākslu, kad jūs pēdējoreiz bijāt Luvrā? Vai jūs zināt, kā tagad izskatās “Mona Liza”? Jums vispirms desmit minūtes jāstāv rindā aiz speciāla nožogojuma, un tad jūs varat ieiet un uzņemt ar to pašbildi speciāli iezīmētā vietā...
Cik daudzas muzeju izstādes jūs pēdējos gados ir patiesi aizkustinājušas? Tik daudzas no tām savā ziņā ir kļuvušas paredzamas, vai arī jūs tam nepiekrītat?
Jums taisnība. Un tā ir problēma pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam. Atceros, ka pirms gada kāds galerists man vaicāja: “Vai ir kāds afrobrazīliešu mākslinieks, kuru varat rekomendēt?” Šobrīd viss ir ļoti saistīts ar tematiem. Šodien tā var būt Brazīlija, rīt – kaut kas cits. Tas ataino mūsu sabiedrību, akadēmiskumu, mākslas izglītību, stereotipisko cilvēku izpausmes mūsu stereotipiskajā laikā. Taču māksla pastāv ārpus tematiem; tā ir vitāls spēks.
Es domāju, ka problēma šobrīd ir tā, ka jums ir bijusi saskarsme ar augu medicīnu, un tā ir medicīna, kas urda – kas ir šī mākslas pasaule, kurā mēs dzīvojam? Jūs to apšaubāt.
Ernesto Neto. Gaia Mother Tree, 2017/2018, instalācijas skats Cīrihes dzelzceļa stacijā / 19,60 x 33,20 x 48,25 m / Foto: Mark Niedermann
Bet, šķiet, jūs arī darāt tieši to pašu.
Jā, pilnīgi noteikti. Es domāju, ka jūsu izdevuma nosaukums Arterritory ir absolūti lielisks, jo mākslai ir sava teritorija. Es reiz sarīkoju izstādi, kuras nosaukums bija “Ķermenis kā teritorija”. Teritorijas ideja ir ļoti plaša, un tā var izpausties gan abstraktā, gan materiālā veidā.
Taču ir kāda svarīga detaļa. Portugāļu valodā un, domāju, arī latīņu ar ‘teritoriju’ apzīmē politisku vienību, taču tā ir arī terra – zeme, Māte zeme, mūsu ķermenis. Māksliniecei Ližijai Klarkai ir darbs A Casa é o Corpo (Māja ir ķermenis, 1968), kuru viņa dēvēja par “bioloģisko arhitektūru” un “ķermeņa nostalģiju”. 2014. gadā tas bija izstādīts Ņujorkas MoMA. Reiz, dejodams ballītē zem koka, es saņēmu ziņu, būtībā Klarkas darba nosaukuma variāciju, proti, “A Terra é o corpo” jeb “Zeme ir ķermenis”. Kad to pasakām šādi, sajūtamies tā, it kā atrastos zemes/terra iekšienē – kā daļa no tās; mēs atgūstam ainavu savā ķermenī un mēs jūtamies kā daļa no šīs ainavas, nevis atsevišķi no tās.
Mēs runājām par tīklojumu, kurš kļūst aizvien lielāks un lielāks. Visa planēta šobrīd ir cieši saistīta, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tas ir gan labi, gan slikti – kā ar visu. Taču vienlaikus ir acīmredzams, ka pārmaiņas vairs nav iespējams apturēt.
Tās jau ir šeit – šī enerģija jau pārņem planētu. Ziniet, kreisais spārns vienmēr saka, jums, puiši, tagad vajadzētu pretoties. Būtībā labējais spārns, noliedzēji un visi pārējie ir tie, kas turas pretim. Taču pasaule – ar kustības brīvību, feminismu, antirasismu, antikoloniālismu, organisko pārtiku, kopdarbu, sadarbību, ekoloģiju un džungļu garīgumu jeb šamanismu – jau ir mainījusies. Un viņi ir pēdējā barjera. Taču šī pēdējā barjera var arī visu iznīcināt, kas ir visai traki. Taču es neticu, ka viņi to darīs. Interesanti, ko jūs teicāt par “Monu Lizu”, viņa ir kā altāris. Un ir šī rinda ar cilvēkiem… un tā ir boa…
Pie kāda mākslas projekta jūs šobrīd strādājat?
Es veidoju tamborētu skulptūru no plastmasas!!!
Kaut ko jaunu?
Nē, tas ir kaut kas vecs. Šī darba pasūtītājs ir Hjūstonas Mākslas muzejs (Museum of Fine Arts in Houston, MFAH). 2011. gadā tā pārstāvji apmeklēja MALBA muzeja desmitās gadskārtas svinības Buenosairesā. Es toreiz tur atklāju izstādi O Bicho SusPenso na PaisaGen (Ainavā pakārtais kukainis). Vai jūs redzējāt šo darbu? Tas ir iekārts objekts; jūs varat novilkt kurpes, uzkāpt tajā un apgulties. Savā ziņā tas ir kā liels šūpuļtīkls, no šūnām sastāvošs ķermenis, kura iekšienē mēs nokļūstam, un tas pārtop ainavā. Maniem darbiem tas ir raksturīgi, taču šoreiz konkrētais darbs bija iekārts gaisā un to ieskāva krāsaini tamborējumi. Šis darbs bija veidots no polipropilēna, poliestera un plastmasas lodēm, kas piepildītas ar gaisu. MFAH bija domājuši par šādu darbu jau dažus gadus un tad ieradās pie manis ar piedāvājumu. Jūs pat nespējat iedomāties, cik grūti man bija pieņemt šo uzaicinājumu. Pirms parakstīju kontraktu, turpināju sevi pārliecināt: “Tak saproti, Ernesto, tas ir svarīgi...” un tādā garā.
Un tad es iedzēru medicīnu, un boa man vaicāja: “Ko mēs tagad darīsim ar visu šo plastmasu?” Un te nu es biju šajā situācijā – ko es darīšu ar visu šo plastmasu? Un es sapratu, ka tā ir šī tumsa, šis negatīvisms. Un mums to ir jāredz.
Un tagad man būs šī plastmasas galaktika… 2014. gadā es pārtraucu strādāt ar poliamīdu, polipropilēnu un poliesteru un sāku strādāt ar kokvilnu. Bet tagad esmu šajā situācijā, kad mana pagātne sauc mani atpakaļ; savveida senču balss. No otras puses, plastmasa šobrīd ir visur, varam teikt, ka 20. gadsimts bijis plastmasas laikmets. Plastmasa padara mūsu dzīvi praktisku, un vienlaikus tā piesārņo mūsu dzīvi un okeānus. Plastmasas graudi ir katrā upē, zivis un putni mirst, apēdot plastmasu. Nemaz nerunājot par to, ka plastmasa tiek taisīta no naftas, un visi kari – neatkarīgi no tā, vai tas tiek publiski deklarēts vai nē – notiek naftas dēļ. Un šī ir tā globālā situācija, kurā Hjūstonas muzejs uzaicināja veidot šo darbu personu, kas gadu pēc tikšanās ar Huni Kuin cilti un Amazones lietusmežu garīgo medicīnu un pirmtautu kosmovīzijas iepazīšanas pārstāja izmantot plastmasu tieši šīs specifiskās globālās situācijas dēļ. Tas ir neprāts. Taču es to daru, un darot es sāku mācīties… Kā reiz dzirdēju sakām, “pirksti māca”.
Iekārtajai skulptūrai ir spirālveida galaktikas forma – ar centru un divām “rokām”, kas stiepjas lejup. Šīs “rokas” ir ceļš, pa kuru cilvēki var nokļūt darba iekšienē un pēc tam atkal atgriezties zemē. Darba nosaukums ir SunFlowerOceanLife (SauleZiedsOkeānsDzīvība). Tā centrs ir sarkans, tad tas pārtop oranžā, dzeltenā un visbeidzot zaļā, kad pieskaras zemei – kā saules gaismas spēka metafora; tās karstums sasniedz mūsu planētu un caur fotosintēzi atnes dzīvību. Dzīvība, kas sākas okeānos – tajos pašos, kas tagad ir plastmasas piesārņoti.
Šī instalācija ir veidota no tamborētām spirālveida šūnām. Mēs izgatavojam daudzas šūnas, gredzenus, diskus, caurules, un no šiem elementiem aužam visu tīklu. Visām sienām – galvenajām šūnām – ir zaļš kodols, it kā mēs iedēstītu dzīvības sēklas.
Kaut gan mums ir tamborēšanas meistaru komanda, esmu sācis ļoti daudz tamborēt pats. Pēcāk, lai savienotu “šūnas”, mums vajadzēs aizpildīt tukšumus starp tām. Mēs darinām parasto tamborēšanas spirāli – no iekšpuses uz ārpusi. Un beigās mēs veicam tā saukto “fināla aušanu” – negatīvo tamborēšanu no ārpuses uz iekšpusi. Un katru reizi, kad aizsākam jaunu šūnu vai pildījumu, mēs sasienam aukliņu sākumā un negatīvās spirāles šūnas aizpildīšanas procesa beigās. Ikreiz sasienot mēs ar šķiltavām piededzinām aukliņas galus. Līdzīgi kā mašīnai vai lidmašīnai, šķiltavām, lai tās darbotos, ir nepieciešama degviela, un, šim procesam nemitīgi atkārtojoties, es sāku saprast, ka patiesībā strādāju ar uguni. Elementu, kas cēlies no Vectētiņa Uguns, pirmējās enerģijas formas, taču vienlaikus es izmantoju vecmodīgo petroleju. Un tā šis darbs ir aicinājums cilvēkiem nokļūt saulē, pie mūsu tēva, pie uguns, kas radusies, sadedzinot ūdeņradi ar gravitācijas spēka palīdzību. Un tas ir šis paradokss, mūsu cilvēcisko aktivitāšu negatīvs un pozitīvs; mums ir jāatrod līdzsvars, un šis darbs būs līdzsvarā. Redzēsim, ko māksla spēj mums iemācīt. Dzīve ir mācīšanās, un mācīšanās nav viegls process. Dažkārt tas dedzina, taču mums jābūt uzmanīgiem un jāieklausās savā sirdī, savos pirkstos. Sirds dod svētību, pirksti māca.
Ernesto Neto. NixiForestKupiXawa, 2015 / 650 x 1550 x 1010 cm / Instalācijas skats TBA21 mākslas telpā Vīnē / Ernesto Neto un Huni Kuin – Aru Kuxipa kopdarbs / Foto: Camilla Coutinho
Vai šajā darbā būs boa?
Boa vienmēr bijusi manos darbos. Un tas ir zīmīgi. Manā darbā nekas nav mainījies. Vienkārši tagad esmu sācis apzināties dimensiju, kurā vienmēr esmu strādājis un kurai es nezināju tulkojumu. Es nezināju, ka aiz tā bija Boa zināšanas, kamēr nebiju devies uz džungļiem, saticis Huni Kuin un sapratis, ka esmu atradis savus filozofus. Un ka ar visu darbu, ko līdz šim biju darījis, es sagatavoju sevi sastapšanās mirklim ar šo situāciju – sastapt viņus, sastapt mežu; manos darbos vienmēr ir bijis piliens meža. Un simbioze starp dzīvnieku un ainavu, teritoriju un ķermeni, ķermeni un ģeogrāfiju… Un ārpus visa tā, iekšpus/ārpus boa līnijas manis jau trīsdesmit gadus zīmētajos zīmējumos bija boa… Labi, šodien es redzu boa visur…
Pirmtautas ar mani ir izdarījušas ļoti interesantu lietu. Tās mani ir padarījušas par labāku cilvēku. Es biju dzērājs, visu šo izstāžu atklāšanu un pārējā dēļ – es vienkārši to nespēju izturēt. Es biju nihilists, es biju nesavaldīgs, taču vienlaikus mans darbs bija par bezgalību, dzīvi, lielo garu… Vienalga, kā jūs vēlaties to dēvēt. Šīs attiecības ar mākslas ainu – biennāles, izstādes... sienas, sienas, kastes, kastes, kastes – man tās vienmēr bija neērtas. Es īsti nepieņēmu šo mākslas scēnas rāmējumu. Man bija jāizdzer litriem alkohola, lai to sagremotu, jeb, iespējams, sagremotu sava paša nelīdzsvarotību. Taču līdz ar boa es pārstāju dzert un sāku sēdēt šādi (iztaisno muguru – red.), viņi dabūja mani formā un pie veselības. Es pazaudēju piecpadsmit kilogramus… Un tagad esmu pārliecināts, ka pirms tam biju sagrauts… Tāpēc, ka bija notikušas daudzas un dažādas lietas, arī visai daudz cīņu; tā nav viegla pasaule. Tajā ir tumsa, ļoti spēcīga. Un lielā mērā mūsu dēļ; šīs neparadīzes dēļ, kas ir ienākusi šajā pasaulē.
Pirmtautas ar mani ir izdarījušas ļoti interesantu lietu. Tās mani ir padarījušas par labāku cilvēku.
Vai jūs tagad esat iemācījies to sagremot?
Es domāju, ka šobrīd mācos. Ļoti daudz. Tas ir sarežģīti. Jo, ja jūs ieejat dziļi vīzijā, tajā vairs nav institūciju, hierarhijas. Un visas šīs konstrukcijas, tās sabruks, jo līdzsvars nozīmē mums visiem sadoties rokās un darīt lietas kopīgi. Šeit nav starpniecības iespējas.
Vienlaikus jūs arī esat daļa no mākslas pasaules.
Jā, pagāja gads vai divi, kamēr es to sapratu, un es cietu šīs pretrunas dēļ. Kad Cīrihē veidoju GaiaMotherTree, es lielā mērā biju šīs pretrunas iespaidā. Venēcijas biennālē, kad strādājam pie instalācijas Um Sagrado Lugar, es gandrīz sabruku. Kopā ar Huni Kuin medicīnas spēka iespaidā es gāju cauri pilsētai un redzēju visus šos suvenīru veikalus, kas pārdeva somas, somas, somas, stiklu, stiklu, stiklu, spalvas, spalvas, spalvas, bloknotus, bloknotus, bloknotus… vienu pēc otra… Man bija sajūta, ka mūsu industriālā patērētājsabiedrības nepiesātinātība iztukšo zemi. Sajutos, it kā mana ģimene tiktu izsūkta no zemes, lai kļūtu par mūsu lētās baudas suvenīriem.
Jūs saprotat, ko es domāju? Ugunsgrēki Amazonē sākās, ilgi pirms cilvēki sāka par tiem runāt. Un tajā laikā es pat nezināju, ka cilvēki jau ir sākuši mani “sist” vien dažas stundas pēc Gētes institūtā sarīkotās publiskās sarunas biennāles atklāšanas dienās.
Pie manis pienāca kāda jauna sieviete un teica: “Ernesto, es vēlos jums ko pateikt. Es ticu, ka jūs zināt, ko cilvēki par jums saka. Es biju Gētes institūta pasākumā, es to redzēju un dzirdēju. Es vēlos tikai pateikt – viņiem nav taisnība.” Taču tai mirklī es nezināju, ko cilvēki par mani saka. Jā, es jutu, ka ir bijušas dažas kļūdas, bet vienlaikus es biju laimīgs, es ticēju tam, ko mēs darām – es to sajutu!
Man patīk kuratore Kristīne Marsela, bet viņa bija pārāk aizņemta – galu galā, tā bija Venēcija. Kā man teica Pīters Pakešs kādā citā piebāztā Venēcijas atklāšanas burziņā: “Mēs maksājam par saviem panākumiem.” Proti, Venēcijas biennāles atklāšanas dienu publika vairāk ierodas uz pašu pasākumu, nevis mākslas dēļ. Un vēl bija šī ideja par šamanismu (šamanisma paviljons – red.), mākslu, kas atrodas ārpus visa, par garīgumu… Un šie akadēmiskie “ismi” vienkārši visu pamazina.
Un tad bija kāda cita sieviete, kuru es satiku vēlāk, citudien. Viņa teica: “Es pienācu pie jūsu darba, un es tajā iegāju. Apsēdos. Es kādreiz biju lietojusi ajavasku, bet es nezināju, ka šis darbs ir par to. Es apsēdos, aiztaisīju acis un sāku meditēt. Es sajutu, ka mani pārņem spēks. Man blakus sēdēja vēl kāda sieviete, kura arī meditēja. Un es sāku viņu sajust, pēc tam viņa man teica to pašu. Pēc šīs pieredzes es piecēlos, izlasīju darba aprakstu pie sienas un sapratu, ka šis spēks patiešām arī bija daļa no satura.”
Ernesto Neto. Um Sagrado Lugar (A Sacred Place). 2017. / Foto: Andrea Avezzù
Šīs divas epizodes precīzi runā par krīzi – krīzi manī un, esmu pārliecināts, arī mākslas scēnā. Jo šobrīd mākslas pasaulē cilvēki runā par mežu, par pirmtautām, īpaši Amazones pirmtautu spēku un zināšanām, par visu šo… Taču tad, kad Venēcijā teicu, ka Rietumu sabiedrībai ir nepieciešamas pirmtautu zināšanas, lai līdzsvarotu planētu, kritiķi uzgrieza man muguru un teica: “Ernesto izmanto iezemiešus.” Viņi nevēlējās par to runāt. Kapitālismam un Rietumu zināšanu modelim ir atslēga, un mums ir atļauts kritizēt sistēmu; tā ir daļa no demokrātijas. Taču jūs nedrīkstat kritizēt zināšanu modeli; tā ir ķecerība. Šie cilts vīri, kas tur bija, tie bija garīgie un politiskie līderi; viņi pārstāvēja savas zināšanas. Un mani ir aprijusi Huni Kuin boa, padarot par savu vēstnesi. Tas nebija tikai projekts, kuru es izveicu kopā ar kaut kādu iezemiešu grupu – tā bija dzīve un nāve, dzīva dzīve, dzīve dzīvei! Taču cilvēki vēlas saskatīt vienīgi intereses un peļņu, jo tas ir vienkāršāk, tas ir dūmu ekrāns.
Mūsu materiālā pasaule Huni Kuin ir sagādājusi daudz problēmu. Ir vērts atcerēties, ka mūsu sabiedrības saskarsme ar viņiem ir bijusi nežēlīgi vardarbīga. Viņi kļuva par gumijas štata vergiem, viņiem tika aizliegts runāt savā valodā, lietot savu medicīnu, dejot, dziedāt savas dziesmas un rīkot savus rituālus. Tikai 20. gadsimta 70. gados pirmtautām izdevās atgūt daļu savu tiesību, un soli pa solim viņi atgriezās pie savas kultūras. Un viņi tic, ka caur savu kultūru viņi var ārstēt Rietumniekus tāpat, kā ārstē paši sevi. Jā, viņi bija tur, Venēcijā, un cilvēki varēja ar viņiem sarunāties. Viņi joprojām to var, taču vairs ne Venēcijā.
Bet tā ir pasaule, kurā mēs šobrīd atrodamies. Tagad, kopš parādījies Tramps un Bolsonaro, mēs beidzot sākam to saprast. Šī negatīvā enerģija jau šeit bija, tā jau bija uz šīs skatuves. Un, kad jūs atklājat kaut ko tik vērienīgu kā biennāle, tajā ir ļoti daudz enerģijas, katram darbam ir garīgais potenciāls. Kā mēs mēdzam teikt A Gentil Carioca galerijā, “mākslas darbs ir katls, tīģelis, un šim tīģelim ir smarža, aromāts, ko tas izstaro, un ar šo katlu mēs izplatām enerģiju”.
Un šādās situācijās, īpaši tādās vietās kā Venēcijas biennāle, kur viens darbs seko otram, ir vienkopus visi šie katli, kas izstaro enerģiju – katrs no savas vietas. Mums ir jāatrod jauns lasījums tam, ko mēs kā mākslinieki, kā kuratori un kā lielas institūcijas darām uz šīs planētas. Mums ir nepieciešams lielāks respekts, patiess respekts pret mākslas darbu. Un tas nav slavenību vai tirgus varenības respekts. Labi, par to šobrīd runā daudzi....
Kā mēs mēdzam teikt A Gentil Carioca galerijā, “mākslas darbs ir katls, tīģelis, un šim tīģelim ir smarža, aromāts, ko tas izstaro, un ar šo katlu mēs izplatām enerģiju”.
Jūs runājāt par hierarhiju. Cilvēkiem ir šī iekšējā nepieciešamība visu institucionalizēt. Un šī došanās uz institūciju ir savveida pielūgšanas process, pat ja tā ir māksla. Piemēram, mūsu jau pieminētā “Mona Liza”. Taču tas attiecas ne tikai uz mākslas darbiem.
Jā, tas ir rāmējums. Vienmēr visam ir jābūt rāmējumā – muzeja, kuratora, kolekcionāra vai cenas… Tas man atgādina documenta 13, kur bija ļoti daudz rāmju un vitrīnu, un man bija bail, ka es arī varētu tikt ierāmēts. Šī Rietumu zināšanu ideja: nošķiršana un klasifikācija. Mēs dzīvojam kastēs: guļamistabas kastē, autobusa kastē, biroja kastē, muzeja vai galerijas kastē, restorāna kastē, naktskluba kastē utt. Taču mēs šīm lietām varam noņemt rāmējumu. Dažkārt tas tiek uzņemts labi, dažkārt nē. Tas atkarīgs no rāmja.
Taču ir interesanti, ka jūs lietojāt vārdu ‘pray’ (lūgties), jo ‘lūgties’ ir tas, kas mums šobrīd nepieciešams. Tas ir tas, ko dara Huni Kuin, Yawanawá, Puyanawa un citas pirmtautu ciltis. Katrreiz, kad viņi dzied, viņi lūdzas. Taču vissvarīgākā ir nevis pati lūgšanās, bet attieksme, ar kādu jūs to darāt. Un apzināšanās, ka prieks ir dziedējošs.
Kad jūs teicāt ‘pray’, es sāku domāt par ‘play’ (spēlēt). Kā salauzt muzeja rāmi? Spēlējoties. Taču, ja jūs spēlējaties, raugi, jūs tikai spēlējaties. Jautājums ir, kā šos abus savienot – spēlēšanos un lūgšanos.
…play pray play pray play pray play pray play pray play pray play pray play…
Tas ir tik interesanti, jo abi šie vārdi (angļu valodā – red.) ir tik tuvu viens otram. Es nekad iepriekš nebiju par to domājis. Lūgšanā ir ne tikai saliktas rokas attiecīgajā pozā; lūgšanā ir dejošana.
…I play, I pray, I play, I pray, I play, I pray, I play, I pray, I play, I pray, I play… Praying without playing is not praying. Playing without praying is not playing.
To mūsu saruna ir ienesusi atmosfērā. Un es esmu pārliecināts, ka ir arī daudz citu cilvēku, kas domā tāpat kā mēs.
