Psilocibīns un garīgā veselība
Vita Liberte*
Vai šis tabu savienojums
var palīdzēt atdzimt veselības aprūpei?
Iespējams, plaisa starp likumu un vajadzību nekur nav tik izteikta kā ārstniecības jomā. Dziedināšana pēc būtības ir filantropisks darbs, tomēr tam bieži met izaicinājumu dažādi medicīnas un juridiskie viedokļi. Ņemot vērā šos izaicinājumus, medicīnas jomā pēdējos gados ir atjaunojies entuziasms saistībā ar psihedēlisko vielu potenciālo izmantojumu ārstniecībā. Psilocibīns, viela, kas iegūta no “maģiskajām sēnēm”, tiek pētīts kā instruments garīgās veselības traucējumu, piemēram, depresiju un posttraumatiskā stresa sindroma ārstēšanā.
Bet kas tieši ir psilocibīns? Vienkāršoti runājot, psilocibīns ir savienojums, kas dabiski ir atrodams noteiktās sēnēs, un tas izraisa psihedēlisku iedarbību, mijiedarbojoties ar smadzeņu serotonīna receptoriem[1]. To vēsturiski izmantoja Centrālamerikas iedzīvotāji, bet Rietumu pasaule ar to sāka aizrauties kopš R. Gordona Vasona (R. Gordon Wasson) raksta žurnālā “Life Magazine” 1957. gadā. Neņemot vērā daudzsološos pētījumus par tā pielietojamību ārstniecībā, līdz 1970. gadam Narkotiku apkarošanas administrācija (DEA) klasificēja psilocibīnu kā 1. grupas narkotiku, tādējādi uz vairākām desmitgadēm apturot tā pētīšanu stingro noteikumu un iespējamās ļaunprātīgās izmantošanas dēļ. Psilocibīns neizraisa atkarību un arī absitences sindromu, un pastāv viedoklis, ka tieši šo īpašību kopums ne tikai neveicināja tā nelikumīgu izplatīšanu, bet arī ierobežoja tā izpēti, vienlaikus klasificējot to kā 1. grupas narkotiku.
Psilocibīns neizraisa atkarību un arī absitences sindromu, un pastāv viedoklis, ka tieši šo īpašību kopums ne tikai neveicināja tā nelikumīgu izplatīšanu, bet arī ierobežoja tā izpēti, vienlaikus klasificējot to kā 1. grupas narkotiku.
Kopš 2000. gadu vidus tādas institūcijas kā Džona Hopkinsa Universitāte ASV atkal ir sākušas izrādīt interesi par psilocibīna ārstniecisko potenciālu. Zaudētie padziļinātās izpētes un izpratnes gadi ir tikai piešķīruši papildu ievērību nesenajai pētījumu atdzimšanai. Kas tieši ir aktualizējis psilocibīnu? Pētījumos iegūtie dati liecina, ka, lietojot medicīnas ekspertu uzraudzībā un kontrolētā vidē, psilocibīnam ir potenciāls palīdzēt risināt dažādas garīgās veselības problēmas[2], sākot no obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, līdz terapeitiski rezistentai depresijai, dzīves beigu eksistenciālai trauksmei neārstējamu saslimšanu gadījumos, alkohola atkarībai un citiem. Pētnieki arī pārbauda psilocibīna potenciālu, palīdzot atmest smēķēšanu, ārstējot Alcheimera slimību, risinot ēšanas traucējumus un citas veselības problēmas. Kādā 2017. gada klīniskajā pētījumā tika uzsvērts, ka psilocibīna un kognitīvās uzvedības terapijas kombinācijas rezultātā 67% tā dalībnieku pēc gada atturējās no smēķēšanas, bet 60% saglabāja šo atturību vidēji 30 mēnešu novērošanas laikā.
Plaša interese tiek pievērsta psilocibīna iespējamajai izmantošanai trauslās X hromosomas sindroma gadījumā, kas ir ar intelektuālām problēmām un dažādiem emocionāliem un uzvedības simptomiem saistīts ģenētisks traucējums. 2021. gadā Eiropas Zāļu aģentūra piešķīra psilocibīnam[3] statusu, – “zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai”, kas nodrošina stimulus un palīdzību reto slimību ārstēšanas metožu izpētē, tostarp palīdzību izmēģinājumu protokolos, samazinātas regulatīvās maksas un desmit gadu tirgus ekskluzivitāti pēc zāļu apstiprināšanas. Sākotnējie atklājumi liecina, ka psilocibīns var mazināt dažus šīs slimības izraisītos kognitīvos traucējumus, radot nelielu cerību personām, kurām ir šie traucējumi.
Daudzu klīnisko pētījumu, kuros specifiski ticis pētīts psilocibīns, rezultāti ir daudzsološi. Piemēram, pacientiem, kuri cieš no smagiem depresijas traucējumiem vai posttraumatiskā stresa sindroma, pēc terapijas tikuši novēroti ievērojami uzlabojumi. Psilocibīns ne tikai potenciāli mazina šos stāvokļus, bet tā terapeitiskās iedarbības ilgums pārsniedz daudzas tradicionālās ārstēšanas metodes. “The Journal of Psychopharmacology”[4] 2016. gada decembra izdevumā minēts, ka pēc kontrolētas psilocibīna lietošanas depresija un trauksme mazinājusies 80 procentiem vēža slimnieku, kuri konkrētajā pētījumā piedalījušies brīvprātīgi, un iedarbība saglabājusies sešus mēnešus vai pat ilgāk. Ņemot vērā pašreizējos trūkumus mentālo saslimšanu ārstēšanā, daudzi uzskata, ka līdz šim izmantotās intervences sniedz ierobežotu atvieglojumu vai nevēlamas blaknes. Psilocibīna terapija varētu sniegt efektīvāku un ilgtspējīgāku risinājumu.
Globālā pāreja uz psilocibīna priekšrocību atzīšanu nav saistīta tikai ar tā efektivitāti. Tas ir aicinājums valstīm, tostarp Latvijai, pārskatīt novecojušos likumus un rast vietu jauninājumiem garīgās veselības aprūpē. Tā kā pētījumi runā par labu psilocibīnam, arī Latvijā aktualizējas jautājums: “Vai mūsu valsts tiesību sistēma pielāgosies garīgās veselības ārstēšanas kopainai?”
Tā kā pētījumi runā par labu psilocibīnam, arī Latvijā aktualizējas jautājums: “Vai mūsu valsts tiesību sistēma pielāgosies garīgās veselības ārstēšanas kopainai?”
ES progresē piesardzīgi, kamēr globālā psihedēliskā pētniecība plaukst
Austrālija nesen ir kļuvusi par pirmo valsti, kas regulē noteiktu psihedēlisko vielu izmantojumu, apstiprinot psilocibīnu terapeitiskai lietošanai noteiktos kontekstos, apliecinot tā drošumu medicīniski uzraudzītos apstākļos specifisku garīgās veselības problēmu gadījumā. Tomēr ārpus šiem parametriem tā lietošana joprojām ir pretlikumīga. Papildus Austrālijai tādas valstis kā ASV, Kanāda un Izraēla arī iniciē ar psihedēliskām vielām saistītus klīniskos pētījumus. To skaits īpaši palielinājies ASV – šobrīd ar psilocibīnu saistīti vairāk kā 130 aktīvi vai gaidāmi pētījumi, kas ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar laiku pirms aptuveni pieciem gadiem. Šo pētījumu rentabilitāte joprojām ir raižpilna, jo īpaši tāpēc, ka ir jāiegulda desmitiem tūkstošu dolāru dažādās eksperimentālās procedūrās.
Lai gan Eiropas iesaiste psihedēlisko vielu pētniecības jomā tradicionāli ir lēna, ES viennozīmīgi pamazām atveras idejai par psihedēliskajiem medikamentiem, atspoguļojot pārmaiņas plašākā medicīnas un sabiedrības skatījumā. Spilgts apliecinājums šīm izmaiņām bija vairāku Eiropas institūciju kopīgi veidots raksts vienā no ievērojamākajiem medicīnas žurnāliem[5] “The Lancet”. Galvenās ES institūcijas, piemēram, Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) un Eiropas Neiropsihofarmakoloģijas koledža, sadarbojās šajā jomā, pārbaudot klasisko psihedēlisko līdzekļu, piemēram, psilocibīna, nenoliedzamo terapeitisko potenciālu. Viņu atziņas akcentēja, ka steidzami ir jāizstrādā drošas un efektīvas ārstēšanas metodes, jo īpaši, ņemot vērā pieaugošo garīgās veselības problēmu slogu ES. Eksperti ir identificējuši veidus, kā pārvarēt pašreizējās pētniecības problēmas, norādot uz šo ārstniecības metožu daudzsološo nākotni.
Tomēr dažas Eiropas amatpersonas[6] ir paudušas bažas par Eiropas progresa tempu šo terapiju ieviešanā, īpaši salīdzinājumā ar panākumiem tādās valstīs kā Austrālija. Reaģējot uz šīm bažām[7], EMA apstiprināja savu apņemšanos atbalstīt pētniecību un attīstību šajā jomā. Kā arī atzina terapijas metožu, kurās tiek izmantotas psihedēliskās vielas, izaugsmi un potenciālu, un apņemšanos palīdzēt psihedēlisko līdzekļu izstrādātājiem un aktīvi sadarboties ar tiem. Kāpēc pastāv tik spēcīga vienprātība par iepriekš liegto psihedēlisko līdzekļu priekšrocībām no medicīniskā viedokļa? Tā kā tradicionālās ārstēšanas metodes daudziem pacientiem izrādījušās neefektīvas un garīgās veselības krīze pasaulē aizvien pieaug, steidzami ir nepieciešamas novatoriskas pieejas. Lai gan īpaša vērība šobrīd tiek veltīta galvenokārt pārdomātai šo vielu ieviešanai medicīnas aprūpē un pacientu drošības nodrošināšanai, mediķu aprindās valda optimisms un pozitīvas cerības. 2023. gada septembrī EMA būtiski pārskatīja vadlīnijas smagas depresijas traucējumu ārstēšanas metožu izstrādei, tagad iekļaujot arī sadaļu par psihedēlisko terapiju. Ņemot vērā, ka vadlīnijas tiek atjaunotas reti un neregulāri – iepriekš pārskatītas tās tikušas vien 2002. un 2013. gadā –, šis lēmums norāda uz strauji augošo psihedēlisko terapiju atzīšanu.
2023. gada septembrī EMA būtiski pārskatīja vadlīnijas smagas depresijas traucējumu ārstēšanas metožu izstrādei, tagad iekļaujot arī sadaļu par psihedēlisko terapiju.
Vai Eiropa beidzot ir gatava psihedēliskajai renesansei?
Tā kā psihedēliskie līdzekļi agrāk netika regulēti un to lietošana atslābināšanās mērķiem bija haotiska un plaši izplatīta, tika bojāta to reputācija, izraisot plašu negatīvu priekšstatu. Turklāt arī bažas par ilgstošiem simptomiem pēc to lietošanas mudināja Apvienoto Nāciju Organizāciju klasificēt tos 1971. gada Konvencijas par psihotropajām zālēm 1. grupā[8]. Šis līmenis iekļauj vielas, kurām ir “augsts ļaunprātīgas izmantošanas risks” un kuras rada “nopietnus draudus sabiedrības veselībai”. Klasifikācija saskaņā ar Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centru (EMCDDA)[9] norāda, ka šīm vielām ir “maza terapeitiskā vērtība vai tādas nav”. Tādējādi psihedēliskās vielas bija ļoti stingrā kontrolē, un to lietošana lielā mērā aprobežojās ar stingri uzraudzītiem zinātniskiem centieniem. Arī Latvijā psilocibīns ir iekļauts 1. kontrolējamo narkotisko vielu sarakstā.
Arī Eiropas tiesību akti lielā mērā atspoguļo to, ka daudzās valstīs psihedēliskie preparāti ievietoti visstingrākajās kategorijās. Šī klasifikācija rada izaicinājumus pētniecībai, un bieži vien ir nepieciešamas valdības licences un plaša uzraudzība. Tomēr laiki mainās. Pēc ANO veiktās kaņepju pārklasificēšanas arvien vairāk tiek iniciēts pārklasificēt psihedēliskās vielas, īpaši psilocibīnu. Tā aizstāvji apgalvo, ka šo ierobežojumu mazināšana veicinātu pētniecību un, iespējams, vērtīgus terapeitiskos pielietojumus. Eiropas Zāļu aģentūra ir precizējusi, ka psihedēliskām vielām, tāpat kā visām zālēm, būs jāpierāda terapeitiskā vērtība, kas atsver riskus. Psihedēlisko vielu pētniecībai kļūstot arvien populārākai, nav skaidrs, vai kvalitatīvie dati iegūs normatīvo apstiprinājumu un potenciālu terapeitisko lietojumu ES.
Aplūkojot Eiropas valstis ar visaptverošākajiem tiesību aktiem attiecībā uz psilocibīnu, izceļas vairākas valstis[10]. Neņemot vērā, ka 2008. gadā Nīderlande pasludināja psilocibīna sēņu aizliegumu, tā ir saglabājusi “maģisko trifeļu” likumību, ļaujot plaukt psihedēliskās terapijas nozarei. 2016. gadā Austrija dekriminalizēja psilocibīna sēņu glabāšanu un lietošanu, lai gan pastāv ierobežojumi attiecībā uz to ievākšanu, transportēšanu un pārdošanu. Čehijas progresīvie tiesību akti kopš 2009. gada atļauj glabāt līdz 40 atsevišķām sēnēm, neradot kriminālas sekas. Portugāle, kas vienmēr ir priekšā narkotiku politikas reformu jomā, 2001. gadā dekriminalizēja visu narkotiku glabāšanu, koncentrējoties uz rehabilitāciju, nevis ieslodzījumu. Tikmēr Spānijā ir atļauta maģisko sēņu audzēšana un izmantošana personīgām vajadzībām, bet pārdodot un izplatot ir paredzēta kriminālatbildība. Itālijas nostāja ir ievērības cienīga, jo, lai gan psihedēlisko līdzekļu glabāšana, pārdošana un lietošana ir dekriminalizēta, valsts aizliedz pirkt un pārdot “maģisko sēņu” audzēšanas komplektus un sporas.
2016. gadā Austrija dekriminalizēja psilocibīna sēņu glabāšanu un lietošanu, lai gan pastāv ierobežojumi attiecībā uz to ievākšanu, transportēšanu un pārdošanu.
“Maģisko sēņu” diskurss Latvijā: daudzsološs vai problemātisks?
Kamēr Eiropā psihedēlisko līdzekļu terapeitiskais potenciāls tiek pieņemts dažādos līmeņos, Latvija izceļas ar stingriem ierobežojumiem. Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, gandrīz visi psihedēliskie līdzekļi ir nelegāli, kas izriet no valsts pievienošanās 1961. gada Vienotajai konvencijai par narkotiskajām vielām, kurā ir uzskaitīta lielākā daļa psihedēlisko vielu, tostarp psilocibīns. Saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 253. pantu pat par nelielu daudzumu glabāšanu var tikt piespriests cietumsods uz laiku līdz trim gadiem, bet par tirdzniecību ‒ līdz astoņiem gadiem. Kaņepes, gan ārstniecības, gan atpūtas mērķiem, ir aizliegtas, lai gan Latvijas ainavā dabiski zeļ savvaļas maģiskās sēnes.
Šī stingrā nostāja ir krasā pretstatā Lietuvai un Igaunijai. Lietuvā par dažādu vielu, tostarp psihedēlisku, piemēram, “maģisko sēņu”, personisku glabāšanu, var tikt piemērots naudassods, sabiedriskais darbs vai cietumsods, kas nepārsniedz divus gadus. Tomēr sods par tirdzniecību ir līdzīgs kā Latvijā ‒ tas ir stingrs, paredzot līdz pat astoņu gadu cietumsodu. Savukārt Igaunijai reģiona kontekstā ir pielaidīgāka pieeja. Par narkotisko vielu, tostarp MDMA, psilocibīna un psilocīna lietošanu personīgām vajadzībām, var tikt noteikts naudassods vai īss administratīvais arests. Par nodomu piegādāt šīs vielas var tikt piemērots naudassods vai brīvības atņemšana līdz trim gadiem.
Neņemot vērā ierobežojumus Latvijā, tās pasākumi ir mēreni, salīdzinot ar tādām valstīm kā Francija vai Serbija. Francijā par viena grama maģisko sēņu glabāšanu personīgam patēriņam var tikt piemērots pamatīgs naudassods, – 3750 eiro apmērā, savukārt Serbijā, ja tiesa uzskatīs, ka daudzums ir ievērojams, par to var piespriest cietumsodu līdz desmit gadiem.[11] Turklāt Latvijā ir pieaudzis sabiedrības un medicīnas pārstāvju dialogs[12] par psihedēlisko līdzekļu terapeitisko potenciālu.
Ir grūti ignorēt psihedēliskās terapijas potenciāla globālo atzīšanu, ko atbalsta ievērojamas institūcijas. Šo tendenci aktualizēja arī šī gada maijā Rīgā notikusī Latvijā un Baltijā pirmā starptautiskā psihedēliskajām vielām un to potenciālajam izmantojumam ārstniecībā veltītā konference, kuru organizēja biedrība “Veselīga Latvija”. Turklāt valsts akadēmiskās iestādes,[13] piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte, aktīvi veicina līdzīgus pētījumus. Universitāte ir apbalvojusi tādus pētījumus kā Aistes Meškelaites pētījumu par kaņepju ietekmi uz sirds un asinsvadu veselību un Augustes Railaites pētījumu par psilocibīna ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu. RSU docents Artūrs Utināns ir ne tikai devis nozīmīgu ieguldījumu šajā plaukstošajā jomā ar saviem pētījumiem par maģisko domāšanu, bet arī ir bijis aktīvs aizstāvis publiskajos dialogos[14]. Vēl vairāk uzsverot savu apņemšanos rūpēties par garīgo veselību, RSU izveidoja Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru, kas 2020. gadā atklāja RSU Psihosomatikas klīnikas Emocionālā atbalsta projektu[15], kura mērķis ir palīdzēt studentiem un darbiniekiem garīgās veselības jomā.
Nozīmīgs pētījums[16], ko RSU veica no 2019. līdz 2023. gadam, aktualizējis garīgās veselības problēmas Latvijā. Pētījumā atklājās, ka 6,4 % iedzīvotāju ir depresijas pazīmes, 3,9 % ir ģeneralizēta trauksme, bet 13,1 % saskaras ar alkohola problēmām. Satraucoši ir tas, ka vairāk nekā 10 % bija saskārušies ar pašnāvnieciskām domām vai uzvedību. Redzot šādus skaitļus, likumsakarīgs ir jautājums – vai mēs varam atļauties tos ignorēt?
Latvijai būtu jāveicina pētniecība
Pastaigājoties pa Londonas ielām, noteikti pamanīsiet reklāmas stendus ar jautājumu: “Vai maģiskās sēnes varētu būt jaunās zāles?” Tas nav tikai trāpīgs sauklis; tas liecina par dziļākām kultūras un zinātnes pārmaiņām attiecībā uz psihedēlisko vielu potenciālo terapeitisko izmantošanu. Tomēr šo impulsu kavē likumdošanas šķēršļi.
Spilgts piemērs ir psilocibīna “1. saraksta” klasifikācija, kas sasaista pētnieku rokas, pozicionējot šo vielu kā terapeitiski nevērtīgu. Reformu piekritēju aicinājums ir vienkāršs: ļaujiet pētniecībai netraucēti turpināties.
Regulējošās aģentūras citās valstīs jau ir veicinājušas psihedēlisko vielu pētniecību, ieviešot paātrinātus ceļus to norisei. MHRA 2021. gada inovāciju pase DMT terapijai un FDA 2017. un 2019. gadā piešķirtās atļaujas psihedēliskiem ārstniecības līdzekļiem uzsver šo tendenci. Šādi paātrinošie mehānismi ne tikai atvieglo pētniecību, bet arī paātrina pāreju no izmēģinājumiem uz taustāmu ārstēšanu. Sekojot tādu regulatīvo aģentūru kā MHRA un FDA apstiprinātajiem paātrinātajiem ceļiem, Latvija varētu ieviest savu paātrināto mehānismu daudzsološām psihedēliskām terapijām, jo īpaši tām, kas uzrāda potenciālu apmierināt neapmierinātas klīniskās vajadzības. Palielinot ieguldījumus psihedēlisko vielu pētniecībā, Latvija potenciāli var revolucionāri mainīt savu garīgās veselības ainu.
Palielinot ieguldījumus psihedēlisko vielu pētniecībā, Latvija potenciāli var revolucionāri mainīt savu garīgās veselības ainu.
Vērts pieminēt, ka Kanāda ir noteikusi skaidras prasības klīnisko pētījumu sponsoriem, uzsverot labākās prakses riska pārvaldības pasākumus ar psihedēliskiem līdzekļiem veiktajos pētījumos. Šī proaktīvā nostāja bija tikai gadu iepriekš sniegto skaidrojumu par psilocibīna pētījumiem turpinājums. To galvenais vēstījums bija absolūti skaidrs: klīniskie pētījumi ir ļoti svarīgi, lai izprastu psilocibīna terapeitiskās iespējas un riskus.
Nīderlandē, kas savulaik bija stingra attiecībā uz psihedēliskām terapijām, 2022. gadā notika ievērojams pavērsiens. Nīderlandes veselības ministrs deva zaļo gaismu psihedēlisko terapiju izpētei, tādējādi katalizējot garīgās veselības pētījumu finansējuma pieaugumu.
Tikmēr Austrālija ir noteikusi psihedēliskās narkotikas, tostarp MDMA un psilocibīnu, kā likumīgu ārstniecības metodi. Šis vēsturiskais solis nebija impulsīvs. Tā bija gandrīz trīs gadus ilgušu rūpīgu pārdomu, konsultāciju un nenoliedzamas atziņas kulminācija: esošās ārstēšanas metodes nav piemērotas dažām smagām garīgām slimībām. Tomēr ir būtiski kliedēt jebkādus mītus par neierobežotu piekļuvi. Kā uzsvērts, Austrālijas modelis ir stingri kontrolēts. Pacientiem tiek veikta stingra klīniskā izvērtēšana pirms pat tiek apsvērta iespēja saņemt šādu ārstēšanu. Iesaistītajiem psihoterapeitiem ir saistoši stingri noteikumi, lai nodrošinātu šādas terapijas drošību un efektivitāti.
Nobeiguma piezīmes
Psilocibīna terapija nav universāls līdzeklis visiem. Ideja, ka viens seanss var brīnumainā kārtā novērst dziļi iesakņojušās garīgās veselības problēmas, pārāk vienkāršo cilvēka psihes sarežģītību. Tomēr daudziem psilocibīna terapija ir pierādījusi sevi kā līdzekli, kas kombinācijā ar ilgstošu terapeitisko atbalstu sniedz ieskatu un atklāsmes, ko dažkārt nespēj sniegt tradicionālā ārstēšana.
Pārskatot savu nostāju attiecībā uz psilocibīnu, Latvijai ir lieliska iespēja ne tikai pievienoties, bet arī izvirzīties vadībā, īpaši, ja to salīdzina ar tādām valstīm kā Vācija, daļa ASV un Kanāda. Šāds solis varētu paātrināt nenovērtējamus pētījumus un piesaistīt Baltijai novatoriskus prātus un investīcijas.
Marija Kirī savulaik trāpīgi piezīmēja: “Ne no kā dzīvē nav jābaidās, tas ir tikai jāsaprot.” Tagad ir pienācis laiks saprast vairāk, lai mēs varētu mazāk baidīties. Panākot līdzsvaru starp pētniecības veicināšanu un pacientu drošības nodrošināšanu, Latvija var kļūt par līderi atbildīgā psihedēlisko terapiju izpētē Eiropā.
Pārskatot savu nostāju attiecībā uz psilocibīnu, Latvijai ir lieliska iespēja ne tikai pievienoties, bet arī izvirzīties vadībā, īpaši, ja to salīdzina ar tādām valstīm kā Vācija, daļa ASV un Kanāda. Šāds solis varētu paātrināt nenovērtējamus pētījumus un piesaistīt Baltijai novatoriskus prātus un investīcijas.
* Vita Liberte ir juriste un uzņēmēja, BDO Latvia dibinātāja un populāra lektore vietējās un starptautiskās konferencēs. Viņa ir prestižās Ņujorkas Universitātes absolvente, un pastāvīgi iekļauta Forbes veidotajā Latvijas veiksmīgāko biznesa sieviešu sarakstā. Kopš 2022. gada Vita Liberte ir arī Urugvajas goda konsule Latvijā.
[1] https://asm.org/Articles/2023/February/Psilocybin-and-Mental-Health-The-Magic-in-the-Mush
[2] https://www.drugsandalcohol.ie/32599/1/Medicinal_use_psilocybin.pdf
[3] https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/36469097/
[4] https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27909165/
[5] https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(23)00264-7/fulltext
[8] https://www.europeanpharmaceuticalreview.com/article/181261/psychedelic-medicines-europe/
[9] https://www.emcdda.europa.eu/publications/topic-overviews/classification-of-controlled-drugs/html_en
[10] https://en.wikipedia.org/wiki/Legal_status_of_psilocybin_mushrooms
[11] https://www.paragraf.rs/propisi/krivicni-zakonik-2019.html
[13] https://isc.rsu.lv/announcing-the-winners-of-rsu-isc-2023/
[14] https://vs.lv/raksts/sabiedriba/2023/09/20/diskutes-par-psihodeliskajam-vielam-medicina-un-terapija
[15] https://www.rsu.lv/en/department-psychosomatic-medicine-and-psychotherapy
[16] https://eng.lsm.lv/article/society/health/
