
Viss ir tepat. Vienmēr
Dana Lūsēna
Es nepiedzimu par dabas bērnu vienā dienā.
Daba mani aicināja lēni, bet neatlaidīgi.
Vienmēr esmu ar lielu interesi vērojusi sakarības un sinhronitātes, kādēļ nonākam kādās konkrētās situācijās, kādēļ satiekam tieši tos cilvēkus, kurus satiekam, kā tie ietekmē mūsu tālāko ceļu un kāda ir mūsu mijiedarbība. Par to, kā mūsu izdarītās izvēles veido mūsu dzīves scenāriju. Dažādos dzīves periodos mums ir dažādi skolotāji un katrs no tiem spēj atklāt mūsos jaunus dziļumus, jaunas kvalitātes, un arī mūsu tumšās puses. Tikai mūsu ziņā ir tas, ko no tā visa mēs paņemam un kā izvēlamies attīstīt savu tālāko ceļu, jau esot zinošāki.
Jo vairāk mēs apzināmies šo principu un to, ka paši esam sava scenārija autori, jo kļūstam apzinīgāki, vērīgāki un klātesošāki savās ikdienas gaitās.
Kad gaidīju savu pirmo meitiņu un biju devītajā grūtniecības mēnesī, man atklāja hronisku C hepatītu.
Slimības klātesamība pa šiem gadiem mani iemācīja pastāvīgi vērot savu organismu un tā reakciju uz dažādu apstākļu ietekmi.
Ar šo diagnozi nodzīvoju turpmākos 13 gadus. Dažādu apstākļu dēļ man ar slimības ārstēšanu ieteica nogaidīt. Vienīgais, ko rekomendēja darīt mani ārstējošā ārste, bija stiprināt savu organismu ar dažādiem ārstniecības augiem un ievērot zināmas normas manā uzturā un dzīvesveidā. Slimības klātesamība pa šiem gadiem mani iemācīja pastāvīgi vērot savu organismu un tā reakciju uz dažādu apstākļu ietekmi. Lietas, par kurām nekad agrāk nebiju aizdomājusies, pēkšņi ieņēma nozīmīgu lomu manā ikdienas ieradumu veidošanā.
Sāku pievērst uzmanību ēdiena kvalitātei un pagatavošanas veidam, interesēties par dabas dziedinošo aspektu un to, kā ar dažādu ārstniecības augu iekļaušanu manā uzturā varu atbalstīt savu organismu un imūno sistēmu. Intuitīvi sāku pievērst uzmanību arī tam, kāds ir informatīvais saturs, kuru ikdienā patērēju un apzināti izvairījos no informācijas, kura manī raisīja bailes, dusmas, nedrošību un citas negatīvās emocijas. Biju dzirdējusi, ka aknu un liesas darbība atbild par dusmām un aizvainojumu mūsu organismā, tādēļ vēloties sevi pasargāt, sāku pievērst uzmanību savām emocijām, vērot savas domas un to plūdumu it kā no malas, lai izvērtētu kurām no tām veltīt savu enerģiju.
Intuitīvi sāku pievērst uzmanību arī tam, kāds ir informatīvais saturs, kuru ikdienā patērēju un apzināti izvairījos no informācijas, kura manī raisīja bailes, dusmas, nedrošību un citas negatīvās emocijas.
Dusmas un aizvainojums bija mans emocionālais fons no 12 gadu vecuma, kad negaidīti uzzināju, ka mani neaudzina mans bioloģiskais tēvs. Tas bija sāpīgs trieciens, ņemot vērā, ka dzīvoju ļoti mīlošā un šķietami laimīgā ģimenē. Biju mīlēts bērns, un man ir lieliski vecāki, kuri par mani ļoti rūpējās, bet šis pavērsiens diemžēl izdarīja neatgriezeniskas sekas manā psihoemocinālajā stāvoklī un noveda pie dažādām atkarībām un destruktīvas rīcības pret sevi un līdzcilvēkiem tīņa gados un agrās jaunības laikā. Skatoties ar šī brīža zināšanām un pieredzi, saprotu, ka toreiz piedzīvoju dvēseles disociāciju vai ko šamanismā dēvē par dvēseles fragmentēšanos, kad rodoties kādai psihotraumai agrīnā vecumā, dvēsele fragmentējas, lai pasargātu cilvēku no sāpēm un ciešanām. No šādiem periodiem mēdz būt arī neskaidras atmiņas. Ilgstoši dzīvojot šādā stāvoklī rodas bloki cilvēka enerģijas sistēmā, kas savukārt var veicināt dažādus veselības traucējumus vai saslimšanas. Manā gadījumā tas rezultējās hroniskā nogurumā daudzu gadu garumā. Medicīnisku skaidrojumu manam nogurumam neatrada, tādēļ dziedniecība, alternatīvā medicīna un fitoterapija man bija pazīstama jau kopš bērnības. Nevarētu teikt, ka mani tas kā īpaši interesēja, bet biju pieņēmusi, ka tā ir alternatīva tradicionālajai medicīnai un man šīs metodes palīdz justies labāk. Pēc dziedniecības pamatprincipiem netiek ārstētas slimības, bet tiek vairota cilvēka veselība.
Skatoties ar šī brīža zināšanām un pieredzi, saprotu, ka toreiz piedzīvoju dvēseles disociāciju vai ko šamanismā dēvē par dvēseles fragmentēšanos, kad rodoties kādai psihotraumai agrīnā vecumā, dvēsele fragmentējas, lai pasargātu cilvēku no sāpēm un ciešanām.
Vēlākos gados, ņemot vērā, ka mana slimība bija snaudoša rakstura un orgāni netika bojāti, arvien vairāk savu organismu sāku skatīt kā supervaroni un novērtēt to, kā mana imūnā sistēma sargāja mani no vīrusa ietekmes uz maniem iekšējiem orgāniem.
Dzīve notika, ikdiena bija piesātināta ar rūpēm par ģimeni, bērnu audzināšanu un sadzīves veidošanu. Ar vīru bijām pieņēmuši izaicinājumu pārcelties no dzīves Rīgā uz laukiem, kas noteikti bija viens no labākajiem lēmumiem mūsu dzīvē. Sevi vienmēr uzskatīju par īstu pilsētas cilvēku, savukārt vīrs bija uzaudzis laukos, un viņa stāsti par bērnību lauku vidē bija tik aizraujoši, ka visi faktori salikās par labu šim mūsu lēmumam.
Visums mums vienmēr sniedz izvēles iespējas, bet tikai mūsu ziņā ir tās pieņemt vai nepieņemt.
Visums mums vienmēr sniedz izvēles iespējas, bet tikai mūsu ziņā ir tās pieņemt vai nepieņemt. Ne vienmēr ir iespējams uzreiz ieraudzīt to patieso nozīmi kopējā bildē, tikai laikam ritot mēs redzam kādi ir bijuši patiesie ieguvumi mūsu izdarītajām izvēlēm. Dzīvi laukos es iemīlēju pamazām. Sākumā uztvēru to vienkārši kā lokāciju, kur esam izvēlējušies savu mājvietu. Saprašana par dabas ritmiem man bija diezgan minimāla. Ar laiku sajutu, cik esmu kļuvusi mierīga salīdzinājumā ar to, kāda jutos sev tik ierastajā pilsētvidē. Pamazām sāku pievērst uzmanību visām sīkajām un smalkajām norisēm dabā. Piesardzīgi sāku lasīt ārstniecības augus un izzināt to ietekmi uz cilvēka organismu. Esmu neizsakāmi pateicīga par to, ka maniem bērniem ir iespēja uzaugt laukos. Vērojot viņus, man šķiet, ka tādēļ vien bijis vērts spert šo soli un atteikties no citām šķietami svarīgām dzīves kvalitātēm. Viņos ir cits miers, cita attieksme pret dzīvi, viņi pazīst dabu un tās daudzveidību, priecājas par visām tām smalkajām niansēm, kurām bieži vien ikdienas steigā paskrienam garām. Mēs ar viņiem mēdzam apspriest redzētos mākoņus, debesis, piedzīvotos saulrietus un miglu, dzirdētās putnu balsis un kādu meža zvēru, ko esam pamanījuši savās gaitās. Mēs atrodam mūsu kopīgos saskarsmes mirkļus esot dabā. Tie ir mirkļi, kad varam vienkārši būt.
Pamazām sāku pievērst uzmanību visām sīkajām un smalkajām norisēm dabā. Piesardzīgi sāku lasīt ārstniecības augus un izzināt to ietekmi uz cilvēka organismu.
Pa vidu visam es ļoti ilgstoši dzīvoju periodā, kad gribējās pierādīt sevi profesionālajā un radošajā darbībā. Ticēju tam, ka spēšu visu apvienot. Dzīvi laukos, bērnu audzināšanu un radošo darbību, bet jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk sapratu, ka vairs nespēju sevi iedomāties tur, kur šķita esmu tik piederīga. Ir tikai ideja par to, ka man tur ir jābūt, bet manis tur nav. Manis pašas un sabiedrības radītie konstrukti par to, kas es esmu un ko no manis sagaida, neļāva man saskatīt, ka, iespējams, mans ceļš ved citā virzienā. Intuitīvi sāku meklēt nodarbes un izdarīt izvēles, kas man liek justies labāk gan fiziskajā, gan emocionālajā plānā.
Manis pašas un sabiedrības radītie konstrukti par to, kas es esmu un ko no manis sagaida, neļāva man saskatīt, ka, iespējams, mans ceļš ved citā virzienā.
Pagāja krietns laiks sevis meklējumos un savas patiesās esences saklausīšanā, līdz beidzot es sāku pieņemt to, ka es drīkstu mainīties un man nav par visām varītēm jāsaglabā manis pašas izdomātais tēls, es drīkstu darīt gan tā, gan šitā, gan arī pilnībā mainīties. Vissāpīgāk ir tad, kad ego mirst pirmo reizi. Nākamās reizes jau es vēroju šo procesu ar zināmu mieru un pieņemšanu, ka es vienkārši atvados no tām savām šķautnēm, kuras manai būtībai vairs nekalpo. Es pievērsos dejai, kas palīdzēja man vairāk ieiet ķermenī un iziet no prāta, kā arī iegūt pašapziņu, kuras man tik ļoti bija trūcis. Es apmeklēju vokālās nodarbības un mūzikas studijā ierakstīju savas dziesmas, kas man ļāva izdziedāt savu dvēseli un izteikt savu jūtu pasauli tādā veidā, kādu nekad agrāk nebiju piedzīvojusi. Sākumā vadījos tikai pēc intuīcijas un sajūtām, zināšanas un izpratne par lietām un to, ka tās visas ir bijušas sava veida terapijas, nāca krietni vēlāk. Mans galvenais mērķis bija saprast, kas man ikdienā liek justies labāk, fiziski, garīgi un emocionāli. Kādas prakses veicot, kādu ēdienu ēdot, kādas domas domājot un kādas izvēles izdarot, mana pašsajūta ir labāka ilgtermiņā. Biju pārsteigta par to, cik grūti ir mainīt ieradumus, kā arī to, ka darot visu laiku vienu un to pašu, izdarot katru dienu tās pašas izvēles, nekas nemainās. Izmaiņas visos plānos sāk notikt tad, kad es aizstāju ierasto ar kaut ko citu, nevis tikai vienreiz vai dažreiz, bet ilgtermiņā. Kad sapratu to, ka pati ar saviem priekštatiem par to, kā būtu jādzīvo, stāvu ceļā savai attīstībai. Tikai tad, kad nāca šī apziņa, sākās īstais darbs un izmaiņas sāka notikt.
Vissāpīgāk ir tad, kad ego mirst pirmo reizi. Nākamās reizes jau es vēroju šo procesu ar zināmu mieru un pieņemšanu, ka es vienkārši atvados no tām savām šķautnēm, kuras manai būtībai vairs nekalpo.
Ikgadējās veselības pārbaudes laikā klātesošs bija satraukums - vai tiešām vēl aizvien esmu drošībā, arī domas par to, ka es varētu inficēt kādu no maniem ģimenes locekļiem. Mans vīrs bija tas, kurš šajos brīžos deva man vislielāko drošības sajūtu, ka ar mani viss būs kārtībā.
Es izgāju vīrusa ārstēšanas kursu pēc 13 gadiem, kad visi apstākļi sakrita tam par labu.
Šie 13 gadi mani iemācīja saskatīt nepamanīto, sadzirdēt nepateikto un novērtēt to, ko bieži uzskatām par pašsaprotamu. Manā skatījumā viss kļuva vienots un uz sakarībām un mijiedarbību balstīts.
Vislabākais, ko šobrīd varam darīt savā labā, ir mācīties būt vienkāršākiem, īstākiem.
Vislabākais, ko šobrīd varam darīt savā labā, ir mācīties būt vienkāršākiem, īstākiem. Tas izklausās gana banāli, bet savā būtībā ir viens no grūtākajiem uzdevumiem.
Laikā, kad pasaule trako, informācija, kuru ikdienā saņemam, mūs satrauc, biedē, vilina, mulsina, pamāca un norāda kādiem mums vajadzētu būt, kad tik ļoti gribas nokļūt tur, kur šobrīd nevaram būt, un darīt to, ko īsti nav atļauts, kad ik dienu rodas vēlme iekāpt svešās kurpēs, pabūt svešās virtuvēs, guļamistabās un dārzos, mums vajadzētu klusiņām iziet savā dārzā, apsēsties un pavērot gan to dārzu, gan pašiem sevi – ar iekšupvērstu skatu. Kādu brīdi iztēloties, ka nav nekā cita, ir tikai šis dārzs un tas, kas tajā aug. Vai šis dārzs ir nekopts, ar aizaugušām dobēm un sažuvušām lapām stūros vai tāds, kurā ir sava kārtība, kur puķes un augi spēcīgi laužas cauri zemes virskārtai un vilinoši smaržo? Vienmēr ir izvēle pievērt acis un izlikties neredzam šos nekoptos dārza nostūrus, vai lēnām un pacietīgi sākt tos attīrīt un iekopt. Gala šim procesam nav, jo sezonas mainās un katra no tām prasa veikt savas prakses un rituālus.
Apzinoties, ka darbs ar sevi ir šī laikmeta viens no cilvēka pamatuzdevumiem, lai mums atvēlēto laiku mēs spētu izdzīvot ar izpratni, cilvēcīgumu un pietāti gan pret sevi un līdzcilvēkiem, gan dabas resursiem, kurus tik bieži uztveram kā pašsaprotamus, mums katram būtu jāsaņem tāda brošūra ar dažiem pamatprincipiem, kurus praktizējot savā ikdienā, mēs katrs nokļūtu kādu solīti tuvāk sev, neejot galējībās un neiesaistoties kādos konkrētos ideoloģiskajos pulciņos.
Daba visu rāda mums priekšā, it īpaši to, cik viss ir ciklisks. Viss ir mirklīgs, un neviens mirklis nav atgriežams.
Būšana dabā ir viens no šiem pamatprincipiem. Daba visu rāda mums priekšā, it īpaši to, cik viss ir ciklisks. Viss ir mirklīgs, un neviens mirklis nav atgriežams. Vērība un atbildība pret sevi ir spēja katru nākamo mirkli veidot labāku, neļaujoties visam iespējamajam novirzīt mūs no izvēlētā ceļa iešanas. Spēja izvēlēties informācijas saturu, kuru ielaižam savā sistēmā, domas, kuras izvēlamies domāt, nevis izvairoties no visa negatīvā, bet izvēloties, ar ko mēs rezonējam un kam veltām savu enerģiju; ēdienu, kuru ēdam un cilvēkus, ar kuriem izvēlamies pavadīt sev atvēlēto laiku. Visas mazās ikdienas izvēles rada to burvīgo kopumu, ko dēvējam par savu dzīvi, kuru veidojam katrs pats pēc savas saprašanas un caur savu unikālo filtru. Tā mēs te klīstam katrs ar saviem filtriņiem un mēģinām pierādīt, ka tieši mūsu filtriņš ir tas, caur kuru redzams visglītākais attēls, un esam bezgala priecīgi un lepni, ja kāds bariņš cilvēku sit plaukstas un arī atzīst to par glītu esam.
Visas mazās ikdienas izvēles rada to burvīgo kopumu, ko dēvējam par savu dzīvi, kuru veidojam katrs pats pēc savas saprašanas un caur savu unikālo filtru.
Brīdī, kad pazūd šī vēlme pierādīt savu taisnību, gūt atzinību un justies vērtīgam kāda cita acīs, tad, kad varam ieskatīties savā dārzā, pieņemt to un sākt izkopt tā patieso skaistumu, tad lēnām, bet pamatīgi sākam iekāpt savā īstajā spēkā, sākam domāt vairāk ar sirdi, neļaujot prātam pārņemt kontroli pār visu mūsu būtību, bet ļaujot tam atpūsties un tapt rāmākam, kad mums tas vajadzīgs. Vai asākam, kad mums vajadzīga tā iesaiste kāda procesa risināšanā. Esot nemainīgā fokusā, prāts nogurst un kļūst par haotisku fonu, kas neļauj mums saskatīt patieso lietu būtību.
Tas ir brīdis, kad saprotam, ka varam apskriet puspasaulei, bet patiesās atbildes atrast tieši tepat, dārzā, pļavā, pie jūras vai savā istabā. Jautājums ir, cik vērīgi esam bijuši un cik labi klausījušies visā un visos, kurus esam sastapuši savā ceļā.
Esot nemainīgā fokusā, prāts nogurst un kļūst par haotisku fonu, kas neļauj mums saskatīt patieso lietu būtību.
Tas ir brīdis, kad saprotam, ka varam apskriet puspasaulei, bet patiesās atbildes atrast tieši tepat, dārzā, pļavā, pie jūras vai savā istabā.
Savā instagram kontā es dalos savā stāstā par imūnās sistēmas atbalstīšanu un spēcināšanu ar mums visiem pieejamām dabas veltēm un to lietošanu ikdienā. Par fiziskā un smalkā ķermeņa uzturēšanu veselībā un spēkā, saskaņā ar dabas cikliem.
Mēs katrs meklējam arvien jaunus veidus, kā sevi stiprināt un mācāmies ko jaunu katru dienu. Ne viss der visiem, bet tikai caur dalīšanos pieredzē mēs varam atrast jaunus ceļus un risinājumus virzībā uz labāko.
Jo viss ir tepat, vienmēr.