Klusuciešana
Rojs Brands
Īsa eseja par klusuciešanas saikni ar varmācību un par citādu pārmaiņu iespēju, kas dzimst no apceres
Daoisms māca, ka vienīgais saprātīgais ceļš, kā veidot attiecības ar evolūciju, ir ne-rīcība (vuvei). Ne citāda rīcība, bet ne-rīcība.
Pirmā daļa
Ar haosu nav iespējams cīnīties. Cīņa ar haosu tikai vairo tā enerģiju; pretošanās dod haosam jaunu spēku. Tā vietā, lai cīnītos ar to, mēs varam sev jautāt: kā interesēm haoss kalpo? Kurš vai kas gūst ‒ vai potenciāli varētu gūt ‒ labumu no haosa radītās neskaidrības un apjukuma? Ja mēs vērojam, atturoties no rīcības un izjūtam, nematerializējot savu pieredzējumu darbos, tas ir ceļš, kā pasaule var mainīties no iekšpuses. Vienīgā iespējamā revolūcija ir iekšējā revolūcija; tas ir ceļš no jucekļa uz kārtību, no akluma uz apgaismotu izpratni, no varmācības uz skaistumu un no haosa uz kosmosu ‒ uz harmonisku universu, kas būvēts no savstarpējām attiecībām un saprāta.
Skaistie un melanholiskie divdesmitgadnieki. Es sajūtu skumjas, ko izstaro savos ekrānos ieslodzītie jaunie ļaudis. Es sajūtu viņu ilgas pēc kaut kā cita un viņu nespēju iztēloties jebko citu. Izejas nav. Viņos pašos viss sastindzis, bet ārpasaule šķiet haotiska un vienlaikus iepriekšnolemta.
Vienīgā iespējamā revolūcija ir iekšējā revolūcija; tas ir ceļš no jucekļa uz kārtību, no akluma uz apgaismotu izpratni, no varmācības uz skaistumu un no haosa uz kosmosu ‒ uz harmonisku universu, kas būvēts no savstarpējām attiecībām un saprāta.
Ja jūs dzīvojat pēdējo divdesmit gadu pasaulē, tad visu šo laiku esat pavadījuši Patības gūstā ‒ atbalsu pildītā telpā, kura tikai atkārto visu, kas jau pasacīts. Tas atsauc atmiņā Ēho un Narcisa lāstu: pirmā spēj vienīgi atkārtot citu izrunātos vārdus, bet otram lemts līdz pat nāves stundai kā apmātam meklēt visā tikai savu atspulgu. Šodienas dzīve šķiet visai līdzīga ‒ nebeidzama monotona un negausīga pašbilžu atbalsu straume. Pazīstamais pamazām sāk šķist baiss, un ikdienas rutīna ‒ dīvaina un sirreāla. Viss ir tik pazīstams, ka liekas svešāds. Es esmu dzīvs mironis, digitāls bots, kurš darbojas divdesmit pirmā gadsimta posta laukā.
Man bail, ka šodienas jaunie cilvēki pārvērtīs savu atsvešinātību un skumjas par dusmām un ka šīs dusmas ar laiku izlauzīsies uz āru kā naids. Es nerunāju par radošu, kaismīgu, poētisku, erotisku naidu, bet gan par naidu, kas apspiež kaislību, par dusmām, kuras ir bezspēcīgas. Apklusināta balss pārvēršas par varmācību.
Man bail, ka šodienas jaunie cilvēki pārvērtīs savu atsvešinātību un skumjas par dusmām un ka šīs dusmas ar laiku izlauzīsies uz āru kā naids.
Mēs šobrīd esam nonākuši nevienmērīgas zināšanu sadales galējā punktā. Es zinu ļoti maz, taču “tur ārā”, liekas, ir vesela informācijas pārbagātība. Un tā es visbiežāk, vai nu baiļu, vai slinkuma mudināts, uzticu vidutāja lomu ekspertiem ‒ komentētājiem, garīguma vai reliģijas viedajiem, institūcijām, politiskajiem līderiem un anonīmām korporācijām. Es jūtos apmaldījies šajā informācijas lavīnā. Taču tieši te nepieciešama revolūcija ‒ iekšējs apvērsums, kas ļautu man pieteikt savas īpašumtiesības uz informāciju, ko patērēju un izplatu tālāk. Tas nozīmē attieksmes maiņu un gatavību rīkoties, neļaujoties vilcināšanās paralizējošajam spēkam. Attieksme mainās no pasivitātes uz varēšanu, bet griba ir pajūgs, ko velk divi zirgi ‒ kaislība un saprāts. Citiem vārdiem sakot, mums jāatgūst spēja pašiem just, saprast, vērtēt un meklēt savu ceļu šajā palojošajā informācijas straumē.
Vēsturē nav divu vienādu revolucionāro momentu. Revolūciju nav iespējams atkārtot. Taču tajās visās var uztaustīt kādu vienojošu tēmu, un tā saistīta ar attiecībām starp informāciju un zināšanām. Informāciju veido ārēji dati, kas kontrolē sistēmu un tur savās rokās varu, turpretim zināšanas ir varas darbības principu apgūšana un izpratne. Katras revolūcijas būtiskais jautājums ir par to, cik samērīgas vai nesamērīgas ir attiecības starp sistēmas apritē esošo informāciju un iesaistīto indivīdu spēju to aptvert un izmantot. Viens ir pilnīgi skaidrs ‒ revolucionārie momenti ir situācijas, kad informācija, kas līdz tam bijusi vienīgi kāda neliela iedzīvotāju slāņa rīcībā, kļūst pieejama un atvērta visiem.
Revolucionārie momenti ir situācijas, kad informācija, kas līdz tam bijusi vienīgi kāda neliela iedzīvotāju slāņa rīcībā, kļūst pieejama un atvērta visiem.
Piecpadsmitā gadsimta grāmatu iespiešanas revolūcija, astoņpadsmitā gadsimta industriālā revolūcija, deviņpadsmitā gadsimta komunikāciju revolūcija, divdesmitā gadsimta digitālā revolūcija ‒ tās visas mainīja veidu, kādā bija iespējams piekļūt informācijai un kā tā tika sadalīta. Kad palu ūdeņi izlauzās cauri slūžām, informācija no nedaudzo privileģēto rokām nonāca pieejamā kopīgā telpā. Drukas izgudrošana padarīja grāmatas pieejamas plašākai sabiedrībai; līdz ar modernās ražošanas un tehnikas attīstību sabiedrība ieguva spēju brīvi pārvietoties un sāka koncentrēties pilsētās, bet kopš digitālās revolūcijas visa pasaule ir tikai dažu piespiestu taustiņu attālumā. Tomēr ar katru jaunu soli radās arī jauna nevienlīdzība un netaisnība.
Teiksim, es zinu, ka varas institūciju, valstu un korporāciju rīcībā ir milzīgs apjoms manas personīgās informācijas; es to esmu sniedzis lielākoties negribīgi, tomēr ar savu likumīgo piekrišanu. Tomēr šī informācijas kopuma uzbūve, detaļas un sekas paliek ārpus mana redzesloka. Lai nedaudz labāk līdzsvarotu šo nesamērību, es varu, teiksim, atslēgties no “bezmaksas pakalpojumiem”, tādējādi atgūstot kontroli pār savām darbībām kopējā virtuālajā telpā. Es varu arī censties labāk izprast, kā darbojas “lielie dati”, un meklēt šajā laukā gudrākus, atbildīgākus un kritiski izsvērtākus ceļus. Nav šaubu, ka pāris pēdējo desmitgažu laikā tehnoloģija attīstījusies daudz straujāk nekā apziņa un ka sabiedrību šodien faktiski pārvalda tieši tā, nevis cilvēka saprāts un rīcība. Mans arguments ir sekojošais ‒ lai kaut ko šajā ziņā mainītu, mums vispirms jānodod kontrole pār šo procesu pašu dalībnieku rokās.
Nav šaubu, ka pāris pēdējo desmitgažu laikā tehnoloģija attīstījusies daudz straujāk nekā apziņa un ka sabiedrību šodien faktiski pārvalda tieši tā, nevis cilvēka saprāts un rīcība.
Pēdējo pārdesmit gadu vēsture ir stāsts par uzraudzību ‒ par nepārtrauktu novērošanu, ko peļņas un kontroles nolūkos veic valdības un korporācijas. Šī novērošana ir postoša un smacējoša. Tā manipulē ar mūsu saziņu un smacē mūsu radošo garu un brīvību. Digitālajai telpai nepieciešama demokratizācija, bet pašai demokrātijai jāaug un jāattīstās, lai spētu izturēt arvien jaunus pārbaudījumus. Garajā ceļā, ko esam nogājuši, mēģinot demokratizēt informāciju un atvērt visiem pieejamu kopīgu telpu, mēs vispirms esam atbrīvojuši fiziskas platības, tādas kā laukus, pilsētas un ielas. Tālāk mēs (mūsu kopīgie senči) atbrīvojām institūcijas, nodarbošanās veidus un izteiksmes formas. Mēs esam pārņēmuši savās rokās pilis un pārvērtuši tās par muzejiem. Mēs esam pārveidojuši klosterus par bibliotēkām un universitātēm.
Mums jāatgūst īpašumtiesības uz savu informāciju, jo tā ir būtiski nepieciešama demokrātijai: konsekventa, augsti kvalitatīva informācija no uzticamiem avotiem.
Nākamajam solim vajadzētu būt virtuālās telpas atbrīvošanai. Tas būtu garš process (revolūcijas turpinās gadsimtiem), taču var sākties jau tagad ‒ ar domāšanas veida maiņu un jaunu attieksmi: virtuālā telpa pieder mums pašiem. Mums jāatgūst īpašumtiesības uz savu informāciju, jo tā ir būtiski nepieciešama demokrātijai: konsekventa, augsti kvalitatīva informācija no uzticamiem avotiem. Informācija, tāpat kā gaiss, ūdens un debesis pieder ikvienam. Informācija ir mūsu dabiskā dzīvotne.
Shahar Afek. Calicotome villosa, 2020, Ink and watercolor drawing on paper 42x29 cm
Otrā daļa ‒ klusuciešana un lasīšanas māksla
Klusuciešana ir raksturīga mūsu laika īpatnība. Neviens neuzdrīkstas skaļi pateikt, ko domā ‒ ne klasē, ne pie ģimenes pusdienu galda, ne uz papīra, ne mutiski. Šī klusuciešana iespiežas mūsos un nosmacē mūsu domas un kaislības, iztēli un radošo garu. Klusuciešana un varmācība ‒ iekšēji un ārēji. Cik maz ir cilvēku, kuri vēl prot un piekopj sarunu risināšanas mākslu ‒ kuri prot stāstīt, klausīties un smieties, turpināt risināt sava sarunas biedra domu gājienu un padziļināt to, ieaužot plašākā kopīgā pinumā. Īstai sarunai nepieciešama īsta klausīšanās ‒ nevis kāds, kurš tev pastāsta, kas tu esi vai ko tev “vajadzētu” darīt, bet atvērta dialoga formas uzmanība, kura padara iespējamu to, kas nav paveicams viena cilvēka spēkiem.
Īstai sarunai nepieciešama īsta klausīšanās ‒ nevis kāds, kurš tev pastāsta, kas tu esi vai ko tev “vajadzētu” darīt, bet atvērta dialoga formas uzmanība, kura padara iespējamu to, kas nav paveicams viena cilvēka spēkiem.
Es gribu piedāvāt zāles pret klusuciešanu ‒ mākslu, īpaši lasīšanas mākslu. Tas var likties pārsteidzoši, jo lasīšana ir māksla, ko mēs lielākoties piekopjam vienatnē, katrs savā istabā ar grāmatu. Un tomēr lasīšana ir dziļš ceļojums tālu ārpus savas patības robežām. Kā Marsels Prusts, īstens virtuālais ceļinieks, raksta savā romānu ciklā “Zudušo laiku meklējot”:
“Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā pelde mūžīgās jaunības avotā būtu nevis ciemošanās svešās zemēs, bet iespēja iegūt citas acis, ieraudzīt universu caur cita cilvēka, simtiem citu cilvēku acīm ‒ ieraudzīt tos simts universus, kurus skata katrs no viņiem, kuri ir katrs no viņiem, un to [mums ļauj izdarīt diženi mākslinieki]; ar šādu mākslinieku palīdzību mēs tik tiešām lidojam no zvaigznes uz zvaigzni.” (Marsels Prusts, “Zudušo laiku meklējot”, “Ieslodzītā”)
[“Le seul véritable voyage, le seul bain de Jouvence, ce ne serait pas d'aller vers de nouveaux paysages, mais d'avoir d'autres yeux”.]
Māksla ir ceļojums laikā un telpā, ārpus mūsu ķermeņiem un apziņas, došanās uz ķermeņiem un apziņu, kas pieder citiem, uz citiem laikiem, citām domām, citām ilgām, kaislībām un bailēm. Lasot Šekspīru, es varu sajust, kā bija dzīvot 16. gadsimta Anglijā. Apmeklējot Atēnu Akropoli, es saprotu, kā varēja būt senajā Grieķijā. Tās nav teorētiskas zināšanas, bet instinktīva pieredze ‒ es to izdzīvoju. Un tieši tādā pašā veidā māksla, ko mēs radām šodien, sarunāsies ar tiem, kuri nāks pēc mums. It kā mēs iesūtītu nākotnē kapsulu ar dažādiem pieredzējumiem. Māksla ir mūsu maģiskais Noasa šķirsts, kas pēc lielajiem plūdiem noenkurosies kādā nākamības Ararata kalnā, un ar tās palīdzību būs iespējams no jauna iemiesoties visam, ko mēs vēlētos saglabāt no savas tagadnes. Māksla ir saziņas forma, kurā mēs nevis apmaināmies ar tādām vai citādām informācijas druskām, bet dalāmies pieredzē un dzīves veidos.
Māksla ir ceļojums laikā un telpā, ārpus mūsu ķermeņiem un apziņas, došanās uz ķermeņiem un apziņu, kas pieder citiem, uz citiem laikiem, citām domām, citām ilgām, kaislībām un bailēm.
Māksla, par kuru runā Prusts, pārsvarā ir lasīšanas un rakstīšanas māksla. Šodienas klusuciešana zināmā mērā ir mūsu lasīšanas paradumu krīzes rezultāts. Cik daudzi no mums vēl joprojām lasa grāmatas, ņem tās līdzi, lai lasītu autobusā vai vilcienā, un tur kaudzīti arī pie gultas? Un arī kad mēs lasām ‒ es to zinu no pieredzes ‒, mūsu uzmanība ir saplakusi. Elektronisko ierīču ekrānos acs tik ātri aizklīst tālāk ‒ ne jau uz citām pasaulēm, bet gan uz nākamo lodziņu, kur atkal apmaldās. Prusts nepārprotami bija domājis tādu aizrautīgu lasītāju, kāds bija viņš pats. Viņš domāja lasītāju, kas spēj paturēt atmiņā neskaitāmas detaļas simtiem lappušu garumā, lasītāju, kas gatavs doties garā jaunu pasauļu atklāšanas ceļojumā. Atšķirībā no viņa, šodienas lasītājs izskrien cauri lappusei, lai ātrāk tiktu pie paša svarīgākā. Šāda caurskriešana informācijas meklējumos ir jauns lasīšanas un arī domāšanas veids. Es gribu saprast lietas uzreiz, nekavējoties, šo atziņu tūlīt pat klasificēt, atrast tās īsto vietu un doties tālāk. Protams, šos pastāvīgos informācijas plūdus nav laika uzsūkt, tāpēc es cīnos ar haosu, dalot to kategorijās un noglabājot visu, ko vien spēju. Varbūt “kādu dienu” es varēšu “pie tā atgriezties”, es sev stāstu ‒ kad man būs mazliet vairāk “brīva laika”, lai gan labi zinu, ka, lai piekļūtu tam informācijas apjomam, ko jau tagad glabā mans telefons, būtu vajadzīgs vesels cilvēka mūžs. Šis izmisīgais mēģinājums “saglabāt” informāciju man atgādina stāstu par vēstures eņģeli no Valtera Benjamina pēdējā līdz mums nonākušā teksta “Par vēstures jēdzienu”.
Pauls Klē. Angelus Novus. 1920
Benjamins apraksta nelielu Paula Klē zīmējumu, kurā attēlots trausls eņģelis; tā seja pavērsta pret pagātni, kur citas pāri citām kā viļņu sanestas klājas drupas. Eņģelis vēlas to apturēt, pamodināt mirušos un salabot visu, kas kļuvis par drupām, taču vētras brāzmas no debesīm pluina tā spārnus; tās ir pārāk stipras. Tās eņģeli atmuguriski sviež nākotnē. “Šī vētra ir tas, ko mēs saucam par progresu,” raksta Benjamins. Mēs, tāpat kā vēstures eņģelis, esam ierauti šajā vētrā un traucamies uz priekšu straujāk nekā spējam uzsūkt, izjust un saprast.
Šodienas klusuciešana zināmā mērā ir mūsu lasīšanas paradumu krīzes rezultāts.
Šādi dzenoties pēc “gala atziņas”, mēs zaudējam procesu, kurā būvētu dziļus savstarpējo sakarību tīklus. Tas ir process, kurā tiek savienoti veci un jauni zināšanu lauki, atklātas analoģijas starp dažādām idejām un pieredzēm, izdarīti secinājumi, izpētītas iespējamības, izvērtētas patiesības un sperti soļi pārejai uz citiem skatīšanās veidiem un citām zināšanu formām. Šajā vētrā, kurā esam iekļuvuši, vairs nepaliek telpas rotaļām vai iztēlei. Tā vietā mēs piedzīvojam savu empātijas līmeņu un apzināšanās kvalitātes krišanos.
Lasīšana te kalpo kā dziedniecisks spēks, kas var neitralizēt informācijas vētru. Intīmā un vienatnē piekopjamā lasīšanas prakse, kas mani aizved no manis paša, tālāk uz dziļas empātijas valstību un sarunām ar citu pieredzi, ir dziedējošs klusums. Jā ‒ tātad klusums kā pretstats klusuciešanai: klusa meditācija un pārdomas, nevis apdullinošs nemiers un neuzmanība.
Shahar Afek. Petrichor, 2020. Papīrs, tinte, akvarelis, 30x20 cm
Trešā daļa ‒ gals
Mēs stāvam uz kāda pārejas perioda robežas, sliekšņa ‒ divu posmu saskarsmes punkta. Aiz mums kaut kas noslēdzas, bet jaunais vēl tikai nāks. Mēs tuvojamies pasaules galam ‒ vismaz tādā formā, kā mēs to pazīstam vai iztēlojamies.
Kā saprast šo sajūtu ‒ beigas bez jauna sākuma? Nākotne vai ticība nākotnei, kas bija tik būtiski svarīga 20. gadsimta modernismam, pamazām izirst. Vai mēs vēl joprojām ticam nākotnei ‒ modernitātes nākotnei? Vai mēs ticam progresam? Vai varbūt mēs ilgojamies pēc kāda radikāla lūzuma punkta, kādas neizskaidrojama mesiāniskas transformācijas? Deviņpadsmitajā gadsimtā Nīče runāja par Dieva nāvi. “Vai jūs neesat dzirdējuši, ka Dievs ir miris?” ‒ “Jautrajā zinātnē” vaicā vājprātīgais. It kā šī nāve jau būtu noticis fakts, taču šīs šausmas vēl nebūtu nonākušas līdz mūsu apziņai. Mēs Dievu esam nogalinājuši, beidzot Viņam ticēt: “Es jums saku, mēs esam nogalinājuši Dievu, jūs un es! Mēs visi esam slepkavas. Bet kā mēs to esam izdarījuši? [...] Ko mēs esam izdarījuši, saraujot zemes saiti ar sauli? Kur tā tagad liksies? Kur mēs visi tagad liksimies?” (“Jautrā zinātne”, 125. fragments.)
Mēs tuvojamies pasaules galam ‒ vismaz tādā formā, kā mēs to pazīstam vai iztēlojamies.
Lai gan mirstīgās atliekas vēl joprojām ir tepat, starp mums, un līķis vēl nav gluži auksts, nav ne mazāko šaubu, ka ticība Dievam un tās uzturētajai šaušalīgajai sistēmai ir izsīkusi. Taču kas nācis tās vietā? Nīče uzstāj, ka cilvēks nespēj dzīvot bez ticības, un tāpēc mēs savā modernajā ērā esam aizstājuši Dievu ar sekularizētu ticību progresam. Taču ‒ kas ir progress? Vienkārši izsakoties, tā ir pārliecība, ka nākotnē “būs labāk”. Kādā ziņā labāk? Tas paliek neprecizēts, un tieši tas šajā visā ir pats skaistākais, jo dod mums iespēju veidot savu nākotni kā fantāziju. Mums katram ir pašam sava utopija, un tajā mēs vai mūsu pēcteči spējam sasniegt laimi un, iespējams, arī nemirstību. Šodien daudzi gaida, kad tehnoloģija mūs izglābs no pašu radītās elles un aizvedīs uz mākslīgā intelekta apsolīto zemi. Šī ticība, ka kāds vai kaut kas rādīs ceļu mūsu dzīvei un paglābs mūs pašus no sevis, šodien vēl joprojām mūsos nav zudusi un vēl joprojām ir ļoti spēcīga. Kā lai mēs iztēlojamies dzīvi bez tās?
Mums katram ir pašam sava utopija, un tajā mēs vai mūsu pēcteči spējam sasniegt laimi un, iespējams, arī nemirstību.
Visbeidzot, es gribu ierosināt, ka šo ticību vajadzētu satriekt druskās, lai arī mēs, tāpat kā Nīčes vājprātīgais, varētu izsaukties: “Vai jūs neesat dzirdējuši, ka nākotne ir mirusi?” Jo patiesībā tas jau ir noticis, tikai šīs šausmas vēl nav nonākušas līdz mūsu apziņai. Un varbūt, tāpat kā Nīčes gadījumā, šī nākotnes nāve nav nemaz tik slikta lieta? Varbūt tieši ticība nākotnei mums traucēja jau šeit un tagad dzīvot tā, kā to vajadzētu? Varbūt nākotne ir mūsu lielākās briesmas? Kad izgaistu ticība nākotnei, mēs varētu sākt rūpēties par šo pasauli un šo dzīvi, nevis par to, kas vēl tikai nāks. Tai tagadnē, kas vēl tikai nāks, mēs lietas varētu darīt pašu lietu dēļ, nevis kaut kā cita vārdā, kā līdzekli citu mērķu sasniegšanai.
Varbūt nākotne ir mūsu lielākās briesmas? Kad izgaistu ticība nākotnei, mēs varētu sākt rūpēties par šo pasauli un šo dzīvi, nevis par to, kas vēl tikai nāks.
Šīs manas rindas taptu tikai jums, un jūsu māksla tiktu radīta tikai mums; mēs neuzkrātu vērtības, it kā gatavotos dzīvot mūžīgi, un mēs visu aiz sevis nenodedzinātu ceļā uz spožumu un godību. Mums nāktos iemācīties dzīvot, dzejnieka vārdiem runājot, “bez nākotnes, cerībām vai sapņa”. Kā pasaule izskatītos bez nākotnes? Nebūt ne pārāk citādi kā patlaban, varbūt vienīgi bez mānīgās maskas, ko uzliek cerība, ka “vēlāk, jau pavisam drīz kļūs labāk”. Pasaules gals nepienāks rīt ‒ tas jau ir klāt.
Titulbilde: Shahar Afek. A psychedelic experience that ends with lovers, 2020. Papīrs, tinte, akvarelis, 30x42 cm
