Kas ir pašīstenošanās?
Sanita Novikova
Par uzdrīkstēšanos un ļaušanos savai spējai iet nezināmajā
Cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad uzkrātā pieredze, zināšanas un statuss zināmā mērā pat var traucēt viņa augstākā potenciāla īstenošanās iespējām. Būtībā atslēga ir atklāsme, ka cilvēks pats sev kaut kādā veidā traucē kaut kādam nezināmā aicinājumam. Šo aicinājumu ir jāsajūt un tam ir jāatsaucas. Sajust nav gluži tas pats, kas domāt, un ar šo nebūt nav vienkārši. Šis ir brīdis, kad cilvēks sāk interesēties par garīgumu, sāk atpazīt kaut kādas savas attiecības ar to, novērot arī dziļi liktenīgas kopsakarības savā dzīvē un apjaust, ka viņa dzīvei ir kāda konkrēta nozīme un jēga, bet šī jēga ir nedaudz ieslēpta, tā prasa sevi atklāt, un atklāšanās būtībā nozīmē vienlaicīgi arī pašam atklāt savu dvēseli, kļūt kailam esamības priekšā, lai netraucētu savai tapšanai par to, par ko tev ir visas iespējas tapt.
Kāpēc tieši radošums?
Radošums ir uzdrīkstēšanās un ļaušanās savai spējai iet nezināmajā. Dabiski tā piemīt bērniem, trakajiem un tiem, kam vairāk paveicies nepārslogot sevi ar vienpusīgi racionālu realitātes uztveri. Radošuma atslēga slēpjas jūtīgumā pret sevi - uztveramība dzirdēt, redzēt, saost, izgaršot un sataustīt pasaules atspulgu sevī pašā – uztvert šo dievišķo deju, kas vienmēr ir klātesoša un aicinoša uz plašāku kopsakarību aptveri. Taču tai piemīt viens nosacījums – to bloķē pašapmāns un nespēja būt pilnīgi godīgam pret to, kā ir. Tas ir arī intuīcijas spēks, savukārt intuīcijai ir cieša saikne ar atraisītu jūtu spēku, labvēlību pret to, ko pieredzam.
Radošuma atslēga slēpjas jūtīgumā pret sevi - uztveramība dzirdēt, redzēt, saost, izgaršot un sataustīt pasaules atspulgu sevī pašā.
Kas traucē būt autentiskam?
Gan sievietes, gan vīrieši kādā dzīves fāzē nonāk dzīves izaicinājuma priekšā, ko raksturo dažkārt visai netverams aicinājums būt vairāk, klātesošāk un jēgpilnāk. Šis aicinājums spēcīgi satricina to, kas ir būvēts iepriekš, būvēts ar mērķi justies droši un funkcionāli caur savu sociālo lomu, realizēt sevi iekš zināmā, kas neizbēgami veido zināmas drošības saites. Taču pēkšņi izaicinājums ietver sevī arī šīs drošības noārdīšanos, ļaušanos intuīcijas virsvadībai, kas var saturēt norādes uz kādām jaunām durvīm, kas aizved uz cilvēka kodolu tādā vienojošā izpratnē, ar visu, kas viņš bijis un varētu būt.
Izdzīvošanai un funkcionēšanai daļa personības šķautņu nav bijušas aktīvas; šie neizmantotie resursi snauduši cilvēka psihes dzīlēs jeb “pagrabā”, tāpēc pienāk brīdis, kad cilvēks dodas zināmā mītiskā “varoņa ceļojumā”, lai sastaptos ar savas psihes neizzināto saturu. Šajā ceļojumā viņam ir jāatrod “dārgumi”, kas gulst viņa paša dzīlēs. Šos dārgumus var saukt arī par personības resursiem, kas no dzīlēm “jāatbrīvo”; izstaigājot sava “pagraba” ejas un koridorus. Es šeit runāju izmantojot zināmu vienojošu valodu, kas saistīta ar mītu pētniecību, reliģiski filozofiskajiem meklējumiem un psihonalītiskajiem procesiem, kas visi aptver vienu un to pašu mērķi – tas simboliskais ceļš uz cilvēka veselumu caur atbrīvi no iluzorā. Šis iluzorais vienlaicīgi satur arī zināmas bērnišķas fantāzijas par realitātes dabu kā kaut ko atšķirīgu, filozofijā to dēvē par “galēji citādo”. Var teikt, ka tieši šis citādais ir gan tas, kas veido pašu “ceļu”, gan vienlaicīgi, ja šāds “ceļš” netiek iets, cilvēks neapzināti karo pats ar sevi vai arī pašu realitāti caur to, kas viņā rosina šo te realitātes tēlaino iemiesojumu, piemēram, kāds politiskais līderis, reliģiskas izpausmes vai tamlīdzīgi ārējie ienaidnieki.
Pienāk brīdis, kad cilvēks dodas zināmā mītiskā “varoņa ceļojumā”, lai sastaptos ar savas psihes neizzināto saturu.
Kāds ir šis ceļš un kāpēc ne visi saklausa šādu aicinājumu doties ceļā?
Aicinājums doties pašizziņas ceļā ir saistīts ar visai paradoksālu sevis un realitātes uztveri, kas kādā brīdī pietuvojas pavisam negaidīti un būtībā izaicina cilvēku aptvert pasauli ar savu jūtu un intuīcijas acīm.
Ko tas nozīmē praktiski?
To var raksturot apātiski un depresīvi dvēseles stāvokļi, kad cilvēks vairs nejūt savas dzīves nozīmību. Viņa līdzšinējā persona, sociālā loma vai attiecību statuss ir zaudējuši draivu, dzīves spēku un rast jaunu dzīves katalizatoru var izrādīties nemaz ne tik vienkārši.
Negaidīti var piemeklēt arī tā saucamās “šamaniskās slimības” jeb iniciācijas procesi, kas nepakļaujas nekādām tūlītējām civilizācijas pretindēm, bet gluži otrādi, “izdzen” cilvēku kaut kur laukos, vientulībā vai pat mūka/garīdznieka eksistenciālas pieredzes stāvoklī, no kura nav iespējams izvairīties. Šo dvēseles apgūšanas periodu ir vienkārši jāpieņem kā eksistenciālu skolu, kura būs pabeigta tad, kad jums vairs nebūs bail pašam no savas svētības jeb klātesamības spēka, ar kuru, protams, būs jādalās ar savu kopienu. Formas un iespējas var būt visdažādākās un visplašākās, taču izziņas ceļš var būt visai nesaudzīgs un izmisuma pilns. Šajā dzīves posmā ir esenciāli nepieciešams attīstīt savas vērotāja spējas, un pamazām apgūt spēju sakarīgi rakstīt, zīmēt, veidot kādas figūriņas no māla vai koka ar mītiskiem tēliem, vai arī nodarboties ar mūziku, tādā veidā ļaujot sev simboliski izdzīvot cilvēces kopējo jūtu pieredzi, arī sazemēt savu enerģiju, kas šīs pārveides jeb transformācijas procesā kļūst smalkāka.
Kā atšķiras sievietes un vīrieša “ceļš”?
Sievietes daba zināmā mērā ir dziļāka, tā it kā simboliski satur vairāk kopējā, tātad arī kolektīvā ēna, cilvēces ne tik gaišā pieredze, sievietei ir dziļāka, un tas nozīmē daudz vairāk baiļu sliekšņu pārvarēšanu. Seksualitātes loma garīgajā ceļā ir vēl viens ļoti sarežģīts jautājums, kas prasa visai kompleksu pieeju attiecīgos “ceļa” posmos. Ceļa sākumā cilvēks it kā pat zaudē savu pieķeršanos pasaulei, savam ķermenim, lai vēlāk to atklātu no jauna un iemiesotu apzinātākā veidolā. Lielā mērā gribu teikt, ka “ceļu” veido tieši spēja “doties” uz galējiem iekšējiem pretstatiem tam, ar ko sevi apzināti asociējat. Piemēram, Latvijā ir sastopams ļoti liels intravertums, kas nozīmē arī vērtīgu dziņu apspiešanu, un tām savukārt būs jāizlaužas caur dusmām, aizkaitinājumu, projekcijām uz citiem. Nereti arī satricinājums atbrīvoties no tā, kas vairs nekalpo cēlākiem mērķiem var ienākt visai agresīvā formā, citādi cilvēks to pat neuztvertu, “rullēdams” tālāk un ieslēdzies savā iluzorajā čaulā. Runāt par jūtām, turklāt vēl citu cilvēku klātbūtnē, vispār ir kas tāds, kas daudziem nav vēl īsti dabiska savas pašizteiksmes forma, tāpēc šobrīd aizvien vairāk cilvēku nododas iespējai apmeklēt dažādas pašpilnveides prakses.
“Ceļu” veido tieši spēja “doties” uz galējiem iekšējiem pretstatiem tam, ar ko sevi apzināti asociējat.
Arī ikdienas valodā mēs ieslīdam milzīgā ieradumu spēkā pārmākt savu komunikāciju ar racionalitātes funkcijas pārsvaru pār jūtām un intuīcijas spēku, savukārt maņas apspiežam ar nespēju klausīties vērīgi, dzīvot un elpot bez steigas. Apspiesta seksualitāte, kas saistīta arī ar empātijas aktīvu funkcionēšanu, sievietēm rada gan pašizteiksmes grūtības, gan arī ierobežo koncentrēšanās un intelektuālās spējas. Sievietes radošie spēki ir jaudīgāki nekā vīrieša tieši jūtu spēka dēļ, kas palīdz viņai ātrāk uztvert kopējo virzību, sajust procesu nozīmību, iepretim vīriešiem raksturīgajam jūtu konservatīvismam, tāpēc arī sieviešu atbildība kopējās garīgās telpas veidošanā ir daudz ievērojamāka.
Šeit būtiski atskārst, ka arī radošu cilvēku var pārmākt vienpusība, respektīvi, cilvēka garīgā attīstība prasa pāreju uz attiecīgu vienojošāku kopsakarību uztveršanu; telpas došana citu cilvēku transformācijas procesiem ir absolūti nepieciešama. To ir vērtīgi apzināties arī vienkāršam pamatskolas skolotājam – proti, arī viņš piedalās citu cilvēku tapšanā, vienlaicīgi arī topot pats par pilnīgāk iemiesotu sevis versiju, neskatoties uz to, ko kāds sasniedz vai nesasniedz tūlītēju rezultātu formā. Es vēlētos, lai mēs kā sabiedrība izturētos ar cieņu pret cilvēka būšanas stāvokli, kas ir kā pamats tam procesam, kas ar viņu notiek ārēji uztveramā līmenī, lai savstarpējā komunikācijā mēs atpazītu savu garīgo formu iepretim saturam, caur kuru komunicējam.
Telpas došana citu cilvēku transformācijas procesiem ir absolūti nepieciešama.
K.G. Jungs garīgo “ceļu” jeb sastapšanos ar savu likteni visā tā pilnībā sauca par individuācijas procesu, ar to domājot procesu, ko vairāk raksturo cilvēka dzīves otrās puses notikumi jeb krīze, kas ved cilvēku uz nedalītības stāvokļa sasniegšanu. Apzināti iesaistīties šajā procesā nozīmē pievērst uzmanību saviem sapņiem, vīzijām, nomoda fantāzijām, kā arī visam pāri, autentiski izdzīvot savas pieredzes, nedzīvojot tikai savā galvā, bet izmantojot drosmi un aizrautību atklāt pašam savas dzīves mistērijas.
Individuācijas nostāsts – caur dzīlēm uz virsotnēm
Karotājs ir paņēmis savu zobenu un uzsācis triumfālo ceļojumu, kura laikā tas nevis apceļos Pasauli, bet gan izstaigās to krustu šķērsu. Tās tumšākos nostūrus, zirnekļu tīkliem aizaugušus pakšus, kur tas sastapsies ar nepieciešamību zobenu izmantot arī slotaskāta vietā.
Turpretī Mīlnieks palmu ēnu pavēnī sēd Azoru salās, mālēdams baltus pa 19. gs. Latvijas lauku sniegkupenām cilpojošus trušus. Imaginārās telpas spožuma apžilbis, tas pamazām atbrīvo savu reiz ieslodzīto apbrīnas skatienu Pasaulei.
Uz filozofu akmens atsēdies kāds bārdains tēls, kuru neviens nekad vēl nav sastapis; tas nāk no aizlaikiem. Okeāna dzelmē gulst Atlantīda, kuras uzcelšana bija pa spēkam vienīgi pašiem atlantiem.
Esamības piesātinājumā šo stāstu apcer vēl neatklāta kontinenta valdnieks; tā acīs norimst pat okeāns.
