Mēs esam mēslainē izmesti mēslotāji
Una Meistere
Q&A ar filozofu Maiklu Mārderu par viņa jaunāko grāmatu “Izgāztuves filozofija: izpostīšanas fenomenoloģija” (Dump Philosophy: A Phenomenology of Devastation), kas tikko iznākusi Bloomsbury apgādā.
“Dzīvojot izgāztuvē, mūs kustina, rada un reproducē atkritumi - tikpat lielā mērā kā mēs paši. Lielākoties - un par spīti tam, ka medicīniskā nozīmē esam dzīvi, - mēs šeit mirstam - sadalīti, izmesti, atsvešināti no savas atsvešinātības, apmierināti vai vienkārši vienaldzīgi, apātiski, neiesaistīti, farmaceitisku vai ideoloģisku pretsāpju līdzekļu anestezēti. Izgāztuve ir mūsu dzīve, tā dzīvo mūsu vietā. Tā pārņem pasaules iznīcināšanu, radīšanu un reproducēšanu, izpostot visu, kas pasauli padara par pasauli. Var teikt, ka mēsli ir izgāzti uz paša pasaules ietvara, to salaužot, nevis uz tā, ko saprotam kā pasaulei piederīgu.
Dzīvi un miruši metafizikas, reliģijas un morāles aizstāvji aicina mūs atmosties no individuālās un kolektīvās dzīves murga. Kamēr nav par vēlu, kamēr vēl var paspēt nožēlot grēkus un mainīties. Viņi mudina atvērt mūsu prātus un mūsu dvēseles un, pirmo reizi mūžā paklausot patiesībai vai dievam, beidzot sākt dzīvot, pat ja esam jau savas bioloģiskās dzīves noslēdzošajā fāzē. Brīdī, kad visa veida redzēšana kļūs bezjēdzīga, mēs sapratīsim, ka izgāztuve, kas ir mūsu dzīve un dzīvo mūsu vietā, ir tik iekārotās “patiesās dzīves” realizācija. Precīzāk sakot, izgāztuve ir dzīves, allaž devalvējošās un mēslojošās dzīves, neparedzētā blakne, sekas attieksmei pret pasauli kā milzu miskasti vai, labākajā gadījumā, kā vienkārši pret atspēriena punktu šai cēlajai, gaišajai, ideālajai mūžīgajai būtnei,” raksta filozofs Maikls Mārders savas grāmatas “Izgāztuves filozofija: izpostīšanas fenomenoloģija” pirmajā nodaļā “Globālisms”.
Iznākot 2020. gada beigās, kad pasaule piedzīvo pandēmijas otro vilni, Mārdera grāmatas vēstījums ir skarbs un iedvesmojošs reizē - tas aicina cilvēci uz atveseļošanos eksistenciālā mērogā. Šajā grāmatā antropocēns tiek aprakstīts kā globāla izgāztuve, kas nes postu un slimības, kā arī maņu, uztveres un domāšanas degradēšanos, bet idejas reducē līdz uzplaiksnījumiem brīvu asociāciju virknējumā. “Mēs esam mēslainē izmesti mēslotāji,” saka Mārders.
Aptverot filozofiju, teoloģiju, ekoloģiju, psiholoģiju un mākslu, Mārders savā grāmatā aizstāv domu, ka zeme ar visu, kas uz tās dzīvo un domā, ir vēlīnā pārtapšanas stadijā - tā pārvēršas par industriālās ražošanas un to pavadošā konsumērisma un tā galējības produktu izgāztuvi.
“Dzeramais ūdens ir pilns ar mikroplastmasas daļiņām, un paredzams, ka uz 2050. gadu okeānos sintētisko, cilvēka radīto materiālu totālā masa pārsniegs zivju biomasu,” raksta Mārders. Raksturojot izgāztuves fundamentālās iezīmes un to iespaidu uz ķermeni un prātu, viņš apcer plašākus fizioloģiskos, sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos procesus šajā izmešanas laikmetā, kā arī filozofijas lomu, kas nonākusi ar to visu ciešā saskarē. Grāmata skata izpostīšanu kā 21. gadsimta realitāti un piedāvā biedējošu un reizē intelektuāli aizraujošu ieskatu nākotnē.
Maikls Mārders ir Krievijā dzimis, Ņujorkā mācījies un šobrīd Ibērijas pussalā dzīvojošs filozofs, kura darbības lauks aptver vides filozofiju un ekoloģisko domāšanu, politisko teoriju un fenomenoloģiju. Viņš ir Ikerbasque fonda izpētes profesors Basku zemes universitātē (UPV/EHU) Vitorijā, 16 grāmatu un vairāk nekā simts akadēmisku rakstu autors. Šis ir otrais izdevums, kur Mārders sadarbojies ar franču mākslinieci Anaīsu Tondēru (viņu pirmais kopprojekts bija grāmata “Černobiļas herbārijs: uzsprāgušas apziņas fragmenti” (The Chernobyl Herbarium: Fragments of an Exploded Consciousness, 2016) par kodolkatastrofu Černobiļas atomreaktorā 1986. gada 26. aprīlī, kas ietekmējusi arī uz paša Mārdera dzīvi). Jaunajā grāmatā “Izgāztuves filozofija: izpostīšanas fenomenoloģija” iekļautas Tondēras tieši šim izdevumam radītas fotogrāfijas; daļa no tām, sauktas par “aeroizgāztuvju” bildēm, nodrukātas ar īpašu tinti no oglekļa daļiņām, kuras Mārders savāca speciālā maskā šīs grāmatas rakstīšanas laikā.
June 21, 2018, Cruz Quebrada, Carbon black level (PM 2.5): 2,1 µg/m, Carbon ink print. Anaīsa Tondēra. 2018-20
Cik ilgi strādājāt pie šīs grāmatas un kāpēc nespējāt to neuzrakstīt?
Katras grāmatas attīstīšana un sagatavošana prasa laiku atkarībā no izvēlētā temata. “Izgāztuves filozofijas” sacerēšana prasīja apmēram četrus gadus - no 2015. līdz 2019. gadam, taču grāmatā apskatītās tēmas ir ļoti cieši saistītas ar citiem manis pētītajiem teorētiskajiem un praktiskajiem jautājumiem, piemēram, ar enerģiju un putekļiem, vai arī ar pieauguma mainīgumu un dzīvības nolemtību. Epigrāfā es citēju pantu (1:19) no Jāņa Atklāsmes grāmatas: “Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk.” Iztēlojoties, kā šī norāde varētu attiekties uz mani, jutos spiests izmēģināt roku nepaveicamā uzdevumā - izgudrot fenomenoloģisku raksturojumu izpostīšanai. Kāpēc saku, ka šis uzdevums ir nepaveicams? Jo šī posta kustība, kas mūs kopā ar citām dzīvām būtnēm un ekosistēmām vienkārši aizmēž prom, redzēšanu (pirmām kārtām, teorētisko redzēšanu, kas tiek apzīmēta ar grieķu vārdu theoria) būtībā padara lieku; jo “tas, kas ir” robežojas ar neko un ne pavisam nav skaidrs, ka būs vēl kaut kas tāds, kas “notiks turpmāk”.
June 15, 2018, Cruz Quebrada, Carbon black level (PM 2.5): 9,1 µg/m, Carbon ink print. Anaīsa Tondēra. 2018-20
Kāpēc izvēlējāties izgāztuvi kā mūslaiku metaforu?
Nu, man izgāztuve ir kaut kas vairāk par metaforu. Patiesību sakot, man tā vienlaicīgi ir gan kas vairāk, gan mazāk par metaforu. Īsumā (vēl ne tik sen mēs teiktu “telegrāfiski”; tagad pareizais tehnoloģiskais apzīmējums būtu “viena tvīta garumā”) es teiktu, ka izgāzt/-uve (dump) - gan darbības vārda, gan lietvārda formā - apzīmē esību 21. gadsimtā. Izgāztuve ir viss, kas ir; viss, kas tiek darīts jebkurā eksistences jomā - vides un psiholoģijas, ekonomikas un politikas - tiek izmests. Šajā grāmatā es izmešanas “mehānismu” aprakstu gan vispārējā formā, gan sīkās detaļās. Esmu pārliecināts, ka šajos aprakstos uzreiz iespējams atpazīt mūslaiku dominējošās iezīmes.
Drowning in. Anaīsa Tondēra, 2018-20, Pigment print on Murakumo paper
Kā dzīve izgāztuvē ietekmē mūsu ķermeni un prātu? Vai ir kāda iespēja izveidot jaunu cilvēku, jaunu domāšanu, jaunu filozofiju šajā visaptveroši gigantiskajā atkritumu spainī?
Es teiktu, ka izgāztuve neietekmē mūsu ķermeni un prātu; drīzāk tie paši tiek pārvērsti atkritumos. Nekas un neviens nav pasargāts no šīs pārtapšanas. Šeit darbojas vairāki faktori: elementi, ko norijam un ieelpojam, toksiskums, ko palaižam pasaulē un kas galu galā kā bumerangs atgriežas pie mums atpakaļ, informācijas straumes, kas mūs aprij… Skaidrs, ka šāda attīstība veicina slimības - fizioloģiskas, psiholoģiskas vai abējādas. Un paralēli notiek vēl kaut kas - smalkāks, nemanāmāks. Piemēram, mūsu sensorā noplicināšanās hiperstimulācijas rezultātā, tas, ko es saucu par “noplicināšanos caur pārmērībām”. Ja runājam par cerību, uz ko vedina jūsu jautājuma otrā daļa, tad grāmatā atradīsit niecīgu tās staru, taču tādu, kas prasa smagu darbu. Pagaidām to neatklāšu, minēšu tikai, ka mans ieteikums ir novest “mēslošanas” tendences pie sava loģiskā noslēguma, vismaz domas eksperimenta nozīmē, lai varētu sākt iztēloties ne vien “jaunu cilvēku” utt., bet arī formu, ko varētu pieņemt viselementārākā pretošanās šīm tendencēm.
Drowning in. Anaīsa Tondēra. 2018-20, Pigment print on Murakumo paper
Sengrieķu traģēdijās cilvēku galvenais grēks ir lepnība - pārmērīga lepnība, kas noved pie sagrāves. Vai šī krīze varētu kalpot kā pazemības mācībstunda, vai arī tā ir tikai ilūzija un mēs kā civilizācija esam jau nonākuši neapstādināmā pašiznīcināšanās procesā?
Izgāztuves jeb mūsu realitātes lepnība ir perversa lepnība. Jo izgāztuve ar savām nihilistiskajām pamatvērtībām - vienaldzību un nediferencēšanu - neparedz skaidri izteiktas atšķirības starp augsto un zemo, neskatoties uz to, vai tās ir morālas, metafiziskas vai pat fiziskas. “Krišana” saglabā tradicionāli grēcīgo nozīmi, un atkritumu masīvā “at-krišana” tikai paplašina šo teoloģiski būtisko tēmu. Mēs esam, kā norādu grāmatā, mēslainē izmesti mēslotāji: mēslojot pasauli, mēs mēslojam paši sevi. Tas var izklausīties triviāli, bet pašiznīcināšanās ir tiešs visa pārējā iznīcināšanas rezultāts, it īpaši, ja vilces smagums liek pazust robežām starp sevi un citiem. Attiecībā uz izpostīšanu viss ir mazliet citādāk. Es lietoju šo vārdu tīri heidegeriskā un paradoksālā nozīmē - kā vienlaicīgu bezgalīguma noliegumu un apstiprinājumu, kā radošu iznīcības vektoru, kas, veidojot un formējot savu pasauli, klusi pārņem mūsu realitāti.
Drowning in. Anaīsa Tondēra. 2018-20, Pigment print on Murakumo paper
Ko filozofija var teikt par mākslas lomu šādos laikos?
Neesmu drošs, ka filozofijai kā tādai ir, ko teikt par mākslas lomu šādos laikos. “Izgāztuves filozofija” var teikt, ka māksla nav pasargāta no mēslošanas kustības, pat ja tā, tāpat kā filozofija, var nonākt līdz sevis apzināšanai kā esošai no izgāztuves, nevis priekš izgāztuves. Pamanīsit, ka šeit es apspēlēju senu reliģisku moto (no kristīgās baznīcas pozīcijas): būt pasaulē, nevis no pasaules. Tomēr es rekomendēju ‘no’, nevis ‘priekš’. Kāda ir atšķirība? Mana doma ir tāda, ka filozofijai un mākslai ir jāsāk ar paša fakta pieņemšanu, ka tās ir no izgāztuves - tās nav no tās nodalītas, nav nekādas šķīstības salas sūdu jūrā. Šī atzīšana tad vestu pie izgāztuves pašapziņas un pašsajušanas rašanās - tā, kas šobrīd ārkārtīgi trūkst. Kad šis pirmais solis ir sperts, varam sākt formulēt un konkretizēt mūsu atteikšanos domāt un radīt priekš izgāztuves, lai gan mēs esam no turienes. Tad varam veidot to, ko grāmatā es dēvēju par “neizmešanas stratēģiju” - stratēģiju, kurai, manuprāt, būtu jābūt tikpat mākslinieciskai, cik filozofiskai. Tieši tāpēc “Izgāztuves filozofija” ir kopprojekts, ko veidoju kopā ar mākslinieci Anaīsu Tondēru.
June 13, 2018, Cruz Quebrada, Carbon black level (PM 2.5): 9,1 µg/m, Carbon ink print. Anaīsa Tondēra. 2018-20
Grāmatas pēdējā nodaļā, runājot par izgāztuves filozofijas aktuālajām iespējām, jūs pieminat Edgara Alana Po “Malstrēma virpuli” - stāstu par vīru, kurš atceras, kā izdzīvojis kuģa katastrofā un ūdens virpulī. Norādot, ka “šis teksts, kas uzrakstīts 1841. gadā, tādiem cilvēkiem kā Norberts Eliass un Māršals Makluens 20. gadsimtā ir kalpojis par modeli, kā izprast politiskos procesus un informācijas laikmetu,” jūs turpināt, ka “virpuļdomāšanas atdzimšana ir vektors, kas tiktu laipni uzņemts arī globālajā izgāztuvē”. Tikmēr mūslaiku spožākie prāti šobrīd runā par nepieciešamību pēc jauna Bauhausa vai jaunas Blekmauntinas koledžas, jo ir skaidrs, ka vienīgais iespējamais risinājums ir mijiedarbībā. Atšķirīgu zinātnes jomu sastapšanās varētu novest pie sintēzes, kur zinātnes nozares nonāktu dialogā ar filozofiem, māksliniekiem, arhitektiem, senlaiku zinībām, politiķiem, reliģiskajiem līderiem utt. Vai uzskatāt, ka pastāv iespēja un nepieciešamība radīt 21. gadsimta Bauhausa ekvivalentu? Ja tā, tad kurā pasaules daļā tas varētu rasties?
“Izgāztuves filozofijā” esmu skeptisks pret iespēju atbrīvoties no pašreizējām grūtībām, izmantojot jaunus “apgaismotos” paņēmienus, kas kaut kā būtu nošķirti no pasaules, kuru tie (vai mēs) cenšas glābt. Man liekas, ka tik daudz vajadzētu iemācīties par loģistiku un arī loģiku (tas ir, noteiktu artikulācijas veidu), lai varētu veidoties auglīgs starpdisciplinārs un starpkulturāls dialogs, kas neveicinātu tālāku globālās izgāztuves pieaugumu. Avangarda politisko vai mākslinieku grupu - kādas lielā mērā bija 20. gadsimta revolūciju priekšplānā - vietā es iestājos par kaut ko pieticīgāku, bet arī, iespējams, grūtāku - identificēšanos ar izgāztuvi, ko ietver apgalvojums Je suis biomasse jeb “Es esmu biomasa”. Mums steidzami jāpārvērtē priekšstati par dzīvību (bio) un domāšanu kā masai - kā svaram, pašas vielas smagumam, kas ir gan nediferencēts, gan milzīgs. Kāda būtu sajūta, tiekot izmestam kopā ar citu (cilvēku vai ne-cilvēku) smagumu un tā saspiestam? Kā no šāda sarežģīta skatījuma rekonstruēt relācijas un mijiedarbību? Šie jautājumi, manuprāt, ir tie, kas vada “virpuļdomāšanas atdzimšanu”. Un mana iekšējā sajūta ir tāda, ka tie neved 21. gadsimta Bauhausa ekvivalenta virzienā.
Maikls Mārders. 2018. gada 8. jūnijs. Cruz Quebrada, Carbon black level (PM 2.5): 6.5 µg/m, Carbon ink print. Anaīsa Tondēra. 2018-20
