Dārzkopība ir labs treniņš dzīvei
Una Meistere
Intervija ar Sjū Stjuarti-Smitu, psihiatri, psihoterapeiti un grāmatas “Rūpīgi kopts prāts” autori
Sjū Stjuarte-Smita (Sue Stuart-Smith) ir britu psihiatre, psihoterapeite un nu jau 17 valstīs izdotās grāmatas “Rūpīgi kopts prāts” (The Well Gardened Mind) autore. Grāmata ir lieliski uzrakstīts stāsts par to, ko pirmtautas un jebkurš dārznieks (gan profesionālis, gan amatieris) zina jau gadiem ilgi – rosīšanās dabā, darbs, vērošana un sarunas ar augiem var jūtami uzlabot mūsu fizisko un mentālo labsajūtu, pašapziņu un arī vispārējo veselību. Augi un dārzkopība kā nodarbe var būt viens no mūsu izcilākajiem skolotājiem. Tostarp ļaujot ieraudzīt harmonijas daudzšķautnainību, pieredzes nepārtrauktību un cikliskumu. Augu un dārzkopības kā procesa terapeitisko potenciālu apstiprinājusi arī mūsdienu neirozinātne. Vienīgais, kas mums nepieciešams, lai to piedzīvotu un sajustu, ir laiks, spēja fokusēt uzmanību un nonākt iekšējā klusumā.
Nākusi klajā 2020. gadā, Sjū Stjuartes-Smitas grāmata acumirklī kļuva par The Sunday Times bestselleru, un žurnāls The Times tajā pašā gadā to iekļāva starp 37 labākajām grāmatām. Šovasar, pateicoties ainavu arhitektes Ilzes Rukšānes iniciatīvai, “Rūpīgi kopts prāts” iznāca arī latviešu valodā.
Sjū Stjuarte-Smita studējusi angļu literatūru Kembridžas Universitātē, pēcāk ieguvusi ārsta kvalifikāciju un ilgus gadus strādājusi Nacionālajā veselības dienestā, kļūstot par vadošo psihoterapijas ārsti Hertfordšīrā. Pašlaik viņa pasniedz Tavistock and Portman NHS Foundation Trust Londonā un ir konsultante DocHealth, bezpeļņas psihoterapeitisko konsultāciju dienestā ārstiem.
Kopā ar vīru, dārzu dizaineri Tomu Stjuartu-Smitu (Tom Stuart-Smith), viņa izveidojusi Barn Garden Hertfordšīrā, un abi nesen aizsākuši arī bezpeļņas iniciatīvu The Serge Hill Project, kuras pamatā ir atziņa, ka darbs ar dabu var radikāli mainīt cilvēku veselību un labsajūtu. Projekta mērķis ir veicināt iekļaujošu sabiedrību, kā instrumentu izmantojot dārzkopību un citus radošo aktivitāšu veidus, kā arī palīdzēt cilvēkiem izjust dārzu un dārzkopības terapeitisko un labbūtību veicinošo efektu.
Foto: Andrew Lawson
Lasot jūsu grāmatu un klausoties youtube jūsu lekcijas, bija viens teikums, kas manī ļoti norezonēja, domājot par mūsu šodienas sarunu. Jūs minējāt, ka, atskatoties pagātnē, pamatiedzīvotājiem tikpat kā nebija nošķīruma starp rūpēm par augiem un rūpēm par bērniem. Ja iedziļināmies, gan augi, gan cilvēki ir radušies no sēklas, un mums, līdzīgi kā sēklai, lai no tās kaut kas izaugtu, ir nepieciešama atbilstoša vide, kopšana un aprūpe. Pēdējos gados aizvien vairāk tiek diskutēts par augu apziņu un augu inteliģenci, un nepieciešamību to atklāt no jauna, lai atjaunotu cilvēku zaudētās attiecības ar dabas pasauli. Pandēmija, kara skarbā realitāte un neskaitāmo ģeopolitisko turbulenču virtene, kas šobrīd tikai uzņem apgriezienus, šo vēlmi savā veidā tikai vēl vairāk aktualizējusi. Mans pirmais jautājums līdz ar to ir nedaudz provokatīvs: vai esat kādreiz aizdomājusies, kā īsti radās ideja par jūsu grāmatu? Vai tā bija tikai un vienīgi jūsu pašas domu produkts, vai sava lomu tajā bijusi arī augu apziņai un inteliģencei?
Ja godīgi, uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt. Ziniet, mēs nekad īsti līdz galam neizprotam savu ideju izcelsmi. No personiskā viedokļa raugoties, šī grāmata noteikti bija dažādu manas dzīves aspektu apvienojums. Mana profesionālā dzīve kā psihiatrei un psihoterapeitei, kas vada NHS Foundation Trust dienestu, un tad mana dzīve mājās, mana dārzkopības dzīve ar vīru Tomu. Man šķita, ka ir pienācis īstais brīdis, lai visas šīs daļas apvienotos.
Tajā visā bija vēl viens nozīmīgs aspekts – sava veida sinhronitāte, kas saistās ar mana vectēva pieredzi. Lai gan abi ar Tomu jau kādu laiku bijām nodarbojušies ar dārzkopību un sākuši audzēt paši sev pārtiku, mana ģimene nekad nebija īsti reflektējusi par mana vectēva pieredzi. Ģimenē tā nebija bieži apspriesta tēma. Tikai, kad 2013. gadā literatūras festivāla laikā gatavoju lekciju Dārzkopības muzejam, man tas atkal ienāca prātā. Sāku par to izjautāt savu mammu.
Mani pārsteidz fakts, ka grāmatu sāku rakstīt ap Pirmā pasaules kara 100. gadadienu. Un tā tika izdota 2020. gadā, tieši 100 gadus pēc tam, kad mans vectēvs 1920. gada maijā uzsāka dārzkopības rehabilitācijas procesu. Lielbritānijā grāmata tika izdota 2020. gada aprīlī, bet Amerikā – 2020. gada jūlijā. Tātad kopumā – gan kamēr rakstīju grāmatu un tā tapa, kopš šiem notikumiem bija pagājis tieši gadsimts. Vai jūs saprotat, ko es domāju? Es ļoti labi apzinājos vēsturisko kontekstu un tā laikmeta atziņas. Protams, mēs nevarējām paredzēt, ka tuvojas vēl viens karš. Tāpēc arī šai sinhronitātei ir būtiska nozīme grāmatas tapšanā.
Es nevaru to droši apgalvot, bet es ticu augu inteliģencei un tam, ka tā kaut kādā formā eksistē. Es domāju, ka mums nevajadzētu novērtēt augus par zemu. Vienlaikus arī šis vēsturiskais aspekts grāmatas tapšanā man ir ļoti nozīmīgs.
The Serge Hill projekts. Foto: Toms Stjuarts-Smits Ltd
Mēs esam dziļi saistīti ar augiem caur dzīvības tīklojumu, kura daļa esam arī mēs. No augiem mēs varam ļoti daudz ko mācīties, taču lai mēs šīs mācības sadzirdētu/pamanītu, mums ir jānonāk klusumā, savveida starptelpā, kas ir brīva no apkārtējā trokšņa. Iespējams, kā cilvēce šobrīd atrodamies brīdī, kad atkal esam gatavi atvērties augu gudrībai. Vai jums ir līdzīgas sajūtas?
Jā, es tam pilnībā piekrītu. Es arī uzskatu, ka tas ir cieši saistīts ar vēl vienu vēsturisku elementu, – šobrīd esam sasnieguši punktu, kad mūsu dzīvesveids ir neticami neilgtspējīgs, ņemot vērā klimata krīzi, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos utt. Paaudžu paaudzēm un gadsimtiem ilgi mēs kā suga esam zaudējuši saikni ar pārējo dzīvās dabas pasauli un mūsu likumsakarīgo atkarību no tās, neapzinoties, ka esam tās daļa. Es uzskatu, ka šim procesam ir arī ciklisks aspekts; vēsture bieži vien atklāj, ka viss notiek cikliski. Tāpēc, runājot par grāmatas tapšanas laiku, tā patiešām šobrīd ir ļoti aktuāla.
Vēl viena lieliska mācība, ko mums sniedz augi, ir tā, ka dzīve turpināsies. Mēs bieži domājam, ka viss ir atkarīgs tikai no mums, cilvēkiem, un ka tad, kad mēs kā suga beigsim pastāvēt, nekas nepaliks. Tomēr, ja paraugāmies, piemēram, uz nu jau vairāk ka pirms trim gadu desmitiem notikušo traģisko negadījumu Černobiļas atomelektrostacijā, katastrofas apkaimē gāja bojā praktiski viss, taču atsevišķi augi tur joprojām turpina augt. Turklāt, kā zināms, mēs esam veidoti no atomiem un mums ar augiem ir kopīgs DNS, un tas nozīmē, ka tad, kad nomirsim, mūsu fiziskie ķermeņi beigs pastāvēt, vienlaikus daļa no mums, iespējams, turpinās dzīvot kā augi vai varbūt kā putni. Manuprāt, tā ir ļoti būtiska mācība, ko augi mums var sniegt, un savā ziņā mums to ļāva izjust pandēmijas laiks, kas daudzus no mums dziļā veidā atkal savienoja ar dabu. Iespējams, augi var mums palīdzēt rast atbildes arī uz mums būtiskiem eksistenciālajiem jautājumiem.
Tā bija viena no manām dziļākajām motivācijām rakstīt šo grāmatu, jo es ticu, ka dārzkopība, darbs ar zemi un rūpes par augiem var risināt dziļas eksistenciālas vajadzības. Biju pamanījusi, ka daudzos līdz šim sarakstītajos tekstos par to, kā dārzkopība palīdz cilvēkiem, tostarp arī no psiholoģiskās perspektīvas, bieži iztrūkst kāda būtiska dimensija. Un es kā psihoanalītisks psihoterapeits jutu, ka trūkst neapzinātā elementa. Liela daļa līdzšinējo rakstu bija veltīti dārzkopības kognitīvajiem vai apzinātajiem aspektiem, tāpat ir ievērojams skaits zinātnisku pētījumu par dabas ietekmi uz stresa mazināšanu. Tie visi nenoliedzami ir nozīmīgi. Tomēr dārzkopība ir neverbālās komunikācijas veids, un simboliem, metaforām un vēstījumam, ko atrodam dabā, ir milzīga nozīme. Es vēlējos iemūžināt šo pieredzes dziļumu.
Tas dažkārt uzvirmo, kad iesaistāties sarunās ar cilvēkiem par to, ko viņiem nozīmē dārzkopība. Ir skaidrs, ka viņu jūtas pret dārzu ir dziļi iesakņojušās, tā ir īpaša pieķeršanās. Man šķita, ka šāda piesaistes līmeņa bieži pietrūkst daudzās jau esošajās grāmatās, ko lasīju, īpaši tad, kad runa bija par to, kā paskaidrot, kāpēc dārzkopība ir veselīga. Mans mērķis bija notvert pašu būtību.
Lai to sasniegtu, es iedziļinājos savā pieredzē. Es centos to iemūžināt, un tas izrādījās aizraujošs uzdevums. Parasti mēs tam neatvēlam laiku, un kāpēc gan lai mēs to darītu? Patiesi svarīga ir pati pieredze. Tomēr atklāju, ka atgriešanās dārzā un rakstīšana par to bija patiesi iepriecinošs process.
Delfīnijas Barn Garden dārzā Hertfordšīrā
Runājot par pašu rakstīšanas procesu, kur tieši tas notika? Vai jūs rakstījāt dārzā?
Nē, es rakstīju birojā mūsu piebūvē, kas kopš tā laika ir pārveidota par mana vīra dizaina studiju, jo viņa prakse ir pārcēlusies ārpus Londonas. Pašlaik es strādāju savā jaunajā rakstīšanas istabā, kas agrāk bija mūsu jaunākā dēla guļamistaba. Tagad viņš ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts un strādā Londonā. Strādājot pie grāmatas, daudz laika pavadīju, pierakstot piezīmes dārzā vai meklējot iedvesmu dabā, bet, kad bija jāveido īsta kompozīcija, man bija nepieciešama strukturētāka telpa. Dažreiz sēdēju dārzā un uzmetu melnrakstu, bet, lai pabeigtu iesākto, vienmēr atgriezos pie rakstāmgalda. Tādējādi tas bija savveida līdzsvarošanas akts, kas man ļāva izmantot dārzā gūto pieredzi.
Foto: Jiaji Wu
Dārzkopība un daba kopumā ir būtisks radošuma avots. To apstiprina arī mūsdienu neirozinātne. Kā jūsuprāt notiek šis process? Kā augi mūs radoši iedvesmo un kādā veidā tie var palīdzēt mums piekļūt jaunām idejām?
Tas ir vēl viens dārzkopības aspekts, kas bieži netiek pietiekami novērtēts. Ja domājam par radošo terapeitisko darbību klāstu, dārzkopība izceļas kā unikāla. Lai gan māksla pati par sevi var būt terapeitiska un nozīmīga, dārzkopība piedāvā atšķirīgu pieredzi. Tas nav tikai cilvēka radošuma produkts; tas ir dabas radošuma un mūsu pašu radošuma apvienojums. Tās ir dzīvas, dinamiskas attiecības, un vēsturiski šī saikne ne vienmēr ir tikusi novērtēta. Pārāk ilgi mūsu uzmanība tikusi pievērsta cilvēka dominantei pār dabu, tās kontrolei un izmantošanai. Tomēr patiesībā tās ir simbiotiskas attiecības, kurās šīs divas radošuma formas satiekas.
Tiem, kuri jūtas nedroši vai satraukti par savu radošo potenciālu, dārzkopība var būt neticami atbrīvojoša. Atšķirībā no vēršanās tukšā papīra lapā ar otu rokā, kas reizēm var būt biedējoši, darbs dārzā ļauj izmantot dabas izaugsmes enerģiju. Ar salīdzinoši nelielu iejaukšanos iespējams iegūt ļoti nozīmīgus un vērtīgus rezultātus.
Protams, var gadīties arī kļūdas. Kaitēkļi, neparedzami laikapstākļi un dažādi citi faktori var sagraut jūsu lieliskās ieceres, taču arī šie izaicinājumi ir neatņemama pieredzes sastāvdaļa. Tas ir mācīšanās process, kas ļauj saprast, kā tikt galā ar neveiksmēm.
Šai dabas radošuma un cilvēka radošuma savienībai ir liela vērtība. Tā ļauj cilvēkiem apgūt kaut ko patiešām dziļu. Strādājot ar pārmaiņu un izaugsmes procesu, ko iemieso dārzkopība, jūs it kā veidojat ciešu saikni ar šo jēdzienu būtību. Šī nosacītā tuvība padara pārmaiņu un personīgās izaugsmes ideju sasniedzamāku arī jūsu pašu dzīvē. Pēkšņi tā kļūst iespējama.
Man šķita, ka šis dārzkopības aspekts ļoti spilgti sajūtams dažās manis veiktajās intervijās, jo īpaši ar cietumniekiem Rikersa salā. Gandrīz visiem no viņiem tā bija pirmā reize, kad viņi izjuta dziļu lepnumu par kaut ko, ko viņi ir paveikuši. Tas bija taustāms sasniegums, uz kuru viņi paši varēja paraudzīties un dalīties tajā ar citiem. Kad kāds pārsteigti vaicāja: “O, tu to izaudzēji?”, viņi izjuta patiesu sasnieguma sajūtu. Protams, viņi apzinājās, ka pašai dabai bijusi liela nozīme, bet tomēr viņi varēja teikt: “Jā, es to paveicu,” un tas bija ļoti būtiski.
Neatkarīgi no tā, vai tās bija krāšņas krizantēmas, iespaidīgi ķirbji vai citi pārtikas produkti, kurus viņi bija izaudzējuši, viņi varēja ar tiem dalīties ar ieslodzījuma vietas personālu un pārdot tos ārpus cietuma robežām, tādējādi sagādājot prieku arī citiem. Caur šo procesu viņi internalizēja kaut ko svarīgu. Tas lika viņiem noticēt reālu pārmaiņu iespējamībai veidā, kā tas nebija noticis nekad iepriekš. Tāpēc es jūtu, ka darbs ar dabas radošumu ir spēcinošs – tas var padarīt mūs daudz radošākus.
Sjū Stjuarte-Smita. Foto: Russell Sach
Ir arī brīži, kad cilvēks it kā iestrēgst, cīnās ar kādu problēmu vai meklē kaut ko jaunu, un šādās reizēs pastaiga mežā patiešām var darīt brīnumus. Kamēr klīstat pa mežu, no nekurienes jūsu prātā var iešauties iedvesmas vai risinājuma dzirksts. Rodas šķietami pavisam jauna ideja, kas spēj pilnībā pārveidot jūsu domāšanu un rīcību.
Es patiešām ticu, ka tā var notikt. Kā jūs jau, iespējams, esat sapratusi, lasot manu grāmatu, es stingri ticu ne tikai darbam dārzā, bet arī vienkārši būšanai dārzā. Neatkarīgi no tā, vai tā ir klejošana pa dārzu vai klusa sēdēšana, pilnībā ar to saplūstot, šajā pieredzē ir kaut kas pārveidojošs.
Kad mēs neesam koncentrējušies tikai uz uzdevumu veikšanu un ļaujam sev iegremdēties dabas pasaulē, mūsu prāts nonāk integrētākā stāvoklī. Tas ļauj mums piekļūt domām un sajūtām, kas mīt dziļi mūsos; mēs it kā varam ieklausīties sevī. Kad sākam izjust, nonākt sinhronitātē ar dabu un nodibinām ar to saikni, mūsu smadzenes darbojas citādi, holistiskāk. Šīs izmaiņas smadzeņu darbībā var izcelt šīs domas un atziņas virspusē, un es uzskatu, ka tam ir milzīga nozīme. Straujajā 21. gadsimta dzīvē mēs lielākoties esam pievērsti ekrāniem un virzīti uz produktivitāti, un tādējādi viegli varam zaudēt saikni ar savas būtības vienumu. Saikne ar pilnību dabā savā veidā nodrošina arī ceļu uz pilnību sevī.
Foto: Jiaji Wu
Pretējā gadījumā mums pastāv tā dēvētais “tuneļa redzējuma” risks; mēs esam ierobežoti, dzīvojot kastē, kas sastāv no četrām sienām. Un tā kā esam pieraduši sazināties ar valodas un vārdu palīdzību, daudzkārt var nevilšus izraisīties savstarpējas domstarpības, jo tas vai cits vārds katram no mums var nozīmēt/ietvert ko atšķirīgu. Taču, atrodoties dabā, it īpaši sēžot blakus kādam kokam vai augam, saziņas veids iegūst pavisam citu un tīrāku dimensiju. Tas pārsniedz valodas un vārdu sarežģītību, darbojoties daudz dziļākā līmenī.
Pilnīgi noteikti; mums ir ārkārtīgi svarīgi to piedzīvot, lai atjaunotu saikni ar tiem mūsu cilvēcības aspektiem, kas mūsu senču – mednieku/ vācēju, dzīvē bijuši izteiktāki. Viņi dzīvoja dabā un sazinājās dažādos veidos, kas nebija tikai starppersonu valoda. Viņi saprata dabas skaņas un to nozīmi, instinktīvi reaģējot uz tām. Viņi brīvi pārvaldīja augu un dabas rakstu valodu, un spēja lasīt laikapstākļus. Mēs esam zaudējuši saikni ar daudzām no šīm maņu antenām, kas mūsu tālajiem priekštečiem piemita aizvēsturē. Līdz ar to mēs savā ziņā izmantojam tikai vienu mūsu cilvēciskās dabas daļu. Mūsdienās mēs bieži vien lielā mērā paļaujamies uz valodu un starppersonu komunikāciju, atstājot novārtā daudzus citus veidus, kā sazināties ar apkārtējo vidi.
Šī atbrīvošanās no pastāvīgām valodas un starppersonu komunikācijas prasībām var būt ļoti terapeitiska. Lai gan mūsu sociālās saiknes un tīklojums ir neapšaubāmi svarīgs mūsu stabilitātei, tas var būt arī mūsu dzīves sarežģītības un stresa avots. Savienošanās ar dabu nodrošina vērtīgu līdzsvaru.
Intervijās ar cilvēkiem, kas iesaistīti terapeitiskās dārzkopības projektos, esmu vairākkārt sastapusies ar līdzīgiem viedokļiem. Kāds jauns vīrietis, kurš bija ceļā uz atveseļošanos no psihozes, stāstīja, ka šī procesa laikā cīnījies ar lielu paranoju. Mierinājumu viņš radis, uzticoties augiem, un tas iezīmējis arī sākumu viņa ceļam uz uzticības atgūšanu dzīvei.
Līdzīgi, sarunās ar ieslodzītajiem Rikersa salā, daudzi no viņiem uzsvēra, cik ļoti viņiem ir palīdzējusi pieredze darbā ar augiem. Dārzā viņi jutās pieņemti – augi nevarēja viņus tiesāt, tāpēc viņiem nebija jāizjūt kauns. Viņi netika uztverti caur cilvēka prizmu, kas viņus apzīmē tikai kā ieslodzītos. Dārzkopība nodrošināja pārveidojošu un terapeitisku saikni.
Savā grāmatā es atsaucos uz novatorisko amerikāņu psihiatra un psihoanalītiķa Harolda Sērlesa darbu, kurš patiesi apsteidza savu laiku. Viņš rakstīja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un jau tolaik labi apzinājās tuvojošos ekoloģisko katastrofu. Turklāt viņš bija ļoti pārliecināts par koku klātbūtnes terapeitisko nozīmi pacientiem garīgi slimo cilvēku patversmē, kurā viņš praktizēja. Sērlss saprata, ka cilvēki var izjust dziļu saikni ar kokiem; saikni, kas bieži vien viņiem pietrūkst saskarsmē ar cilvēkiem. Sava trausluma vai citu faktoru dēļ, viņi rod stabilitātes un mierinājuma sajūtu, pateicoties vienkāršai saskarsmei ar kokiem.
Intriģējoši, ka līdzīgus stāstus esmu dzirdējusi arī no kara veterāniem, kuri atveseļojās no posttraumatiskā stresa sindroma. Kokiem ir paliekoša klātbūtne, un tajos ir drošības sajūta, ko tie sniedz, kad atrodamies zem to zariem. Daudziem no šiem veterāniem koki kalpoja kā piesaistes figūra, palīdzot viņiem atgriezties dzīvē.
Tāpēc domāju, ka mums nevajadzētu nenovērtēt par zemu visu to kopumu, kas saistās ar attiecībām ar citām dzīvības formām, kas nav cilvēki. Protams, arī dzīvnieki ir daļa no tām – mājdzīvniekus un to nozīmi mēs it kā pieņemam daudz vieglāk. Taču mēs krietni mazāk atzīstam attiecību dziļumu, ko iespējams izveidot ar augiem, kokiem, dārziem un plašāku dabas pasauli.
Vēl viena aizraujoša joma, ko atklāju, veicot pētniecības darbu grāmatai, bija Freida aizraušanās ar ziediem. Tā pavīd arī dažos viņa tekstos, bet no viņa vēstulēm un par viņu rakstītajām atmiņām ir skaidrs, ka tā bijusi pastāvīga tēma visas viņa dzīves laikā. Ziedu skaistums viņam bija Erosa – viņa koncepcijas par pašu dzīvības spēku – izpausme. Skaistums bija Freida patiesa kaislība, kas izpaudās arī viņa senlietu kolekcijā.
Skaistums, kā to uzskatīja Freids, nebija virspusēja kvalitāte, bet gan dzīvības spēks, un es tam varu tikai piekrist. Tas ir mūsu eksistences aspekts, ko mēs ne vienmēr apzināmies vai pilnībā novērtējam. Dažkārt tikai tad, kad mūsu apkārtējā vidē mums skaistums ir liegts, mēs apzināmies tā dziļo spēku un ietekmi uz mūsu labsajūtu un dzīves redzējumu.
Horācija dārzs
Kā zināms, dzīves nogalē Freida saikne ar dabu un ziediem kļuva tikai vēl dziļāka.
Jā, pēdējos 16 dzīves gados Freids kļuva arvien nespējīgāks – pēc radikālas žokļa operācijas vēža dēļ. Lai gan viņš turpināja rakstīt un apmeklēt pacientus, viņš pārtrauca lasīt lekcijas un uzstāties. Pārgājieni, klejojumi pa kalnu takām un savvaļas ziedu paraugu vākšana bija Freida aizraušanās mūža garumā. Ar to viņš nodarbojās jau kopš bērnības, un šī kaislība viņu pavadīja visu mūžu, vēlāk tajā daloties arī ar saviem bērniem.
Kad ārstu ieteikumu dēļ Freids nevarēja atstāt Vīni, viņš no maija līdz septembra beigām sāka īrēt villas ar plašiem dārziem pilsētas nomalēs. Tur viņš pieņēma savus pacientus, un no dažādiem stāstiem par viņa dzīvi izriet, ka viņam bijis rituāls katru dienu izstaigāt dārzu, vērīgi izsekojot visām tajā notiekošajām pārmaiņām.
Šis aspekts tikai vēlreiz akcentē, kā dārzs var kļūt par intīmu telpu, ja to intensīvi vēro. Daudzi cilvēki, kuriem pandēmijas ierobežojumu laikā bija paveicies atrasties dzīves telpā ar dārzu, šo sajūtu patiesībā piedzīvoja pirmo reizi. Parasti, pat ja mums ir dārzs, darba vai citu saistību dēļ mēs nemaz tik bieži neesam mājās. Tikmēr cilvēki pēkšņi atklāja, ka dārzā pavada ievērojami vairāk laika. Pamanīt dārzā notiekošo jaunumu un pārmaiņu pārpilnību ir neparasta pieredze – sākot no ziedu ziedēšanas līdz dabiskajam dzīvības un nāves ciklam. Šī tuvā un tiešā pieredze ļauj mums būt lieciniekiem visam dārza dzīves spektram no dzimšanas līdz sabrukumam, novērtējot ne tikai floru, bet arī dažādas citas dzīvības formas, kas ir klātesošas dārza dabiskajā ritējumā.
Man ir draudzene, kurai Londonā ir dārzs, un tas ir tipisks neliels Londonas dārzs. Viņa man stāstīja, ka agrāk domājusi, ka viņas dārzs ir ļoti mazs. Tomēr pandēmijas laikā viņa tajā pavadīja tik daudz laika, cik vien varēja, to kopjot un pievēršot lielu uzmanību tā detaļām. Pārsteidzoši, bet viņai tas sāka šķist daudz lielāks. Iedziļinoties dārzā, viņa tajā atklāja arvien vairāk un vairāk, un tas šķita plašāks. Tieši tāpēc dārzs var būt tik nozīmīgs cilvēkiem, kas dzīves beigās atrodas slimnīcā vai pansionātā. Jo vairāk mēs skatāmies, jo vairāk redzam. Dārzs ir mikrokosmoss. Tas sniedz mums tik daudz dzīvības, un tas mūs maina. Tas dod tik daudz, ja veltām laiku, lai to patiešām izjustu.
Foto: Andrew Lawson
Atgriežoties pie jūsu teiktā par kokiem, no tiem mēs varam aizgūt daudzas vērtīgas mācības – arī no to spēcīgās sakņu sistēmas. Koku saknes, kā zināms, ietiecas dziļi zemē. Tie ir ļoti sazemēti. Turpretī daudzi no mums mūsdienās dzīvo galvenokārt savā galvā, zaudējot saikni ar zemi jeb sazemējumu. Mēs bieži izvairāmies no vienkāršām darbībām, piemēram, staigāt basām kājām vai kā citādi savienoties ar zemi, jo bīstamies no mikrobiem, netīrām kājām utt. Vai koki ar savām spēcīgajām saknēm varētu kalpot kā skolotāji, kas mums rāda ceļu, kā nezaudēt saķeri ar zemi, sazemēties?
Jā, es domāju, ka saknes ir ārkārtīgi svarīgas. Taču ir vēl viena ar cilvēka psiholoģiju saistīta lieta, kuru sajutu, rakstot grāmatu – atgriešanās pie pieķeršanās. Protams, saikne starp māti un bērnu, ģimeniskās saites jau dabiski ir ļoti pamatīgas un ietekmīgas. Tikmēr pieķeršanās vietai ir pilnībā atstāta novārtā. Taču tieši tā mēs varam iesakņoties - piesaistoties vietai. Tas nebūt nenozīmē, ka ir jāaprobežojas tikai ar vienu vietu, bet drīzāk jānosaka tās vietas mūsu dzīvē, kurām ir dziļa personiska nozīme. Tā varētu būt regulāra atgriešanās pie kādas konkrētas vietas mežā, kas jums atsaucas un liek justies sazemētam, it kā jūs tur būtu metaforiski iesakņojies. Jo tās ir attiecības, kas izveidojušās laika gaitā. Koku sakņu sistēmai ir jāattīstās lēnām.
Mūsdienu mobilajā sabiedrībā pieķeršanās vietai kļūst arvien svarīgāka. Mūsu darbavietās, kurās ir tādas prakses kā brīva darba galda izvēle, var rasties sajūta, ka viss ir savstarpēji aizstājams. Vienlaikus mūsos ir dziļi iesakņojusies nepieciešamība justies kaut kur nostiprinātiem. Šī vajadzība ne vienmēr ir saistīta ar uzturēšanos vienā vietā, jo īpaši tiem, kas dzīvo pilsētās, kur pastāvīga pārvietošanās ir realitāte. Tā var izpausties kā kopienas dārzs vai īpaša vieta – kāda, kuru zināt ļoti personiski un ar kuru jums ir izveidojušās ļoti īpašas attiecības. Šāda saikne var nodrošināt milzīgu stabilitāti krīzes laikā. Domāju, ka viena no cenām, ko maksājam, zaudējot šo piesaisti vietai, ir uzticama enkura trūkums brīžos, kad mūsu dzīve pēkšņi tiek izjaukta. Cilvēciski nozīmīga vieta, kurā iespējams atgriezties, spēj sniegt lielu mierinājumu.
Foto: Jiaji Wu
Runājot par kultūras saknēm un saikni ar vietu, Latvijā, piemēram, mēs lepojamies spēcīgām pirts tradīcijām. Un pirtnieki, kuri joprojām pārvalda senās zināšanas, mēdz uzsvērt, ka ļoti svarīgi ir vērot dārzu, kas ieskauj jūsu mājas. Katru sezonu tām mēdz pietuvoties dažādi augi, rūpīgāk tajos ieskatoties un pievēršot uzmanību to ārstnieciskajām īpašībām, iespējams netieši atklāt saikni, kā to vēstījums sasaucas ar jūsu tā brīža fizisko vai mentālo veselību.
Es nedomāju, ka mums vajadzētu paļauties uz dārzu, lai diagnosticētu savas veselības problēmas; es ieteiktu doties pie ārsta (smejas).
Katru pavasari, kad parādās pirmās nātres, es gatavoju nātru zupu. Un jā, no augiem mēs varam daudz ko iegūt. Vēl man ļoti mīļš garšaugs ir kumelīte; man vienkārši patīk kumelīšu smarža. Es to audzēju savā dārzā, un, kad eju ārā, vienmēr mazliet pasmaržoju; kumelītes smaržo tik brīnišķīgi!
Manuprāt, šīs augu īpašības ir ārkārtīgi svarīgas, un man īpaši gribētos uzsvērt smaržas nozīmi, kuru šajā sarunā vēl neesam apspriedušas. Kad jūs pieminējāt mežus, tas man atsauca atmiņā virni intriģējošu pētījumu par augos atrodamajām fitoķīmiskajām vielām un to ietekmi uz cilvēku. Tiek apgalvots, ka priežu smarža var pozitīvi ietekmēt mūsu imūnsistēmu. Dārzā varbūt ne vienmēr sajutīsim priežu smaržu, taču tur ir lavanda, kumelīte, visdažādākās citas smaržas, piemēram, salvija un rozmarīns. Rozmarīns ir vēl viens no maniem mīļākajiem aromātiem. Esmu pārliecināta, ka šīs smaržas kopā ar vasaras un pavasara ziedu smaržām būtībā veido savu valodu.
Smaržu sajūta ir unikāla mūsu maņu vidū, jo mūsu ožas nervi tiešā veidā sazinās ar emocionālo un atmiņas centru smadzenēs, iepriekš nešķērsojot citus smadzeņu reģionus. Tas izskaidro, kāpēc smaržai piemīt neparasta spēja atraisīt spēcīgas atmiņas. Būtībā smaržai piemīt spēja ar mums sazināties dziļi emocionāli.
Piemēram, tik daudzkārt cildinātais rožu aromāts. Atskatoties vēsturē, zinām, ka senie romieši ražoja rožu smaržas un eļļu bagātīgos daudzumos. Izdaloties noteiktiem neiromediatoriem, rozes aromātam ir ne tikai nomierinošs un labsajūtu veicinošs efekts, bet, kas ir patiešām intriģējoši, tas paildzina endorfīnu darbību. Būtībā nelielais endorfīnu pieplūdums, ko izjūtat no smaržas, saglabājas ilgāku laiku.
Domāju, lai patiesi izprastu dabas pasaules ietekmi uz mums, vēl gana tāls ceļš ejams. Esam vēl tikai agrīnā izpētes stadijā. Ir virkne aizraujošu zinātnisko pētījumu, taču zināšanu lauks, kas vēl jāatklāj, ir milzīgs.
Foto: Jiaji Wu
Pieskāriens ir vēl viens aizraujošs un izpētes vērts aspekts. Latvijā ir īpašs ārstniecības augs artemisia abrotanum jeb dievkociņš, kas pazīstams ar savām neticami maigajām lapām. Kad ejat tam garām un viegli pieskaraties vai noglāstāt, sajūta ir patiesi pārsteidzoša, līdzīga pieskārienam mazuļa ādai. Jāpiebilst, ka teju katra auga tekstūra ir unikāla un tai piemīt spēja izraisīt sajūtas un emocijas.
Neapšaubāmi, runājot par agrīno dzīves sākumu, izšķiroša nozīme ir smaržai, jo mazuļi atpazīst mātes smaržu. Vienlaikus tikpat būtiska no mazām dienām ir taustes sajūta. Šīm divām maņām ir ārkārtīgi liela nozīme.
Turklāt uzskatu, ka mūsdienu dzīvesveids lielā mērā ir atstājis novārtā darbošanos ar rokām. Daudzi no mums laiku pavada ar tālruņiem rokās, tik vien kā veicot nelielas kustības ar pirkstiem, īsti neveicot darbības, kurās būtu iesaistīta tauste. Tas ir zaudējums, ņemot vērā, ka ievērojama daļa mūsu smadzeņu ir veltīta rokām. Rokām ir bijusi izšķiroša nozīme mūsu evolūcijā, ļaujot mums attīstīt iztēli, radīt darbarīkus un paveikt daudz ko citu. Diemžēl 21. gadsimta dzīvesveidā mēs visbiežāk rokas vairs šādi neizmantojam.
Pamatojoties uz pētījumiem izglītības jomā, mēs apzināmies, cik svarīgi ir ļaut bērniem mijiedarboties ar fizisko pasauli – kā Montesori izglītības principos, kas uzsver taustāmas, praktiskas pieredzes nepieciešamību, nevis iesaistīšanos virtuālās aktivitātēs. Šis aspekts ir ārkārtīgi svarīgs mūsu garīgajai labklājībai. Kad jums ir iespēja atkāpties un vērot savu roku darba rezultātus, jums ir taustāma sasniegumu sajūta, nevis kaut kas efemērisks, piemēram, īslaicīgs tiešsaistes uzdevums. Šī pieredze palielina pašapziņu un veicina cilvēku pašpaļāvības sajūtu.
Neirozinātniece Kellija Lamberte ir veikusi interesantus eksperimentus ar žurkām. Viņa izstrādāja eksperimentu, kas precīzi imitēja žurkas, kurām bija jāpieliek pūles, lai iegūtu barību. Pārsteidzošā kārtā viņa atklāja, ka žurkas, kurām bija aktīvi jāmeklē barība, izmantojot ķepas, bija daudz noturīgākas pret stresu nekā tās, kurām barība tika vienkārši piegādāta bez jebkādas piepūles. Protams, mēs nevaram pieņemt, ka tas pats attiecas arī uz cilvēkiem, taču, domāju, mēs katrs varam novērot un sajust atšķirību, kad iesaistāmies šādās aktivitātēs. Tās rada izteiktu sasnieguma/gandarījuma sajūtu, un tas neattiecas tikai uz dārzkopību, bet arī uz dažādiem amatniecības darbiem un jebkuru nodarbošanos, kurā mēs varam redzēt konkrētus rezultātus, ko radījušas mūsu pašu rokas. Domāju, ka daudziem cilvēkiem šīs sajūtas ļoti pietrūkst. Interesanti, ka šobrīd, šķiet, atkal atdzimst interese par amatniecību. Tas ir tikai vēl viens apliecinājums, ka šis elements daudzu cilvēku dzīvē trūkst, un tāpēc roku darbs kļūst vēl nozīmīgāks.
Foto: Jiaji Wu
Daudzi no mums, dzīvojot pilsētās un bieži netiekot galā ar stresu, nepārtraukti meklē jaunus veidus, kā pārslēgt savas simpātiskās nervu sistēmas pārliecīgo aktivitāti uz parasimpātisko nervu sistēmu. Tiek mēģināts viss iespējamais, cilvēki pievēršas meditācijai, apmeklē jogas nodarbības, savā ikdienā iekļauj dažādas elpošanas prakses, vienlaikus bieži piemirstot par tādu vienkāršu un ļoti iedarbīgu instrumentu, kā pilsētā klātesošā daba. Turklāt tam ne vienmēr ir jābūt parkam vai skvēram, citreiz tie var būt pat tikai koki ielas malā, ko savā skrējienā nepamanām.
Īslaicīga atrašanās dabā patiešām var aktivizēt parasimpātisko nervu sistēmu, un daži šīs iedarbības aspekti izpaužas diezgan ātri. Piemēram, kā liecina daudzi pētījumi, tikai trīs vai četru minūšu laikā cilvēkiem samazinās sirdsdarbības ātrums un nedaudz pazeminās asinsspiediens. Ietekme uz stresa hormonu kortizolu, ko var izmērīt siekalās, kļūst redzama pēc aptuveni 20 līdz 30 minūtēm. Tātad, neatkarīgi no tā, vai tas ir īss pusdienu pārtraukums vai pusstunda dienas beigās, jeb tikai piecu minūšu pastaiga svaigā gaisā, tam visam būs labvēlīga ietekme, īpaši salīdzinājumā ar to, ka tas netiktu darīts vispār.
Esmu pamanījusi, ka vārdos mēs atzīstam, ka viss ap mums atrodas nepārtrauktā mainībā un nestabilitāte ir kļuvusi par mūsu jauno realitāti, taču vienlaikus mēs ļoti ilgojamies pēc stabilitātes. Tomēr, vērojot dabu un dārzu, ir acīmredzams, ka tajos notiek nemitīgas pārmaiņas. Pastāvīgas pārmaiņas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Iespējams, tā ir viena no lietām, ko augi un dārzkopība var mums iemācīt: pieņemt šīs neapturamās pārmaiņas, pat ja tās kļūst vētrainas, un saprast, kā tās pārvarēt.
Jā, es tam pilnīgi piekrītu. Esmu pārliecināta, ka darbs ar dzīves ciklu ir viens no spēcīgākajiem elementiem jebkura auga audzēšanas procesā vai vienkārši esot dārzā, pavadot tajā laiku un vērojot šīs pārmaiņas. Nevar noliegt, ka dārzā viss iet bojā, no tā mēs nevaram izvairīties. Taču vienlaikus ir pavasara atnākšana, kuru vienmēr gaidām ar nepacietību. Tā ir kombinācija, kurā, no vienas puses, izjūtam dzīves īslaicīgumu, bet, no otras, – tās nepārtrauktību. Šo divu aspektu pieredzējums, vienam nomainot otru, mūs spēj patiešām dziļi ietekmēt. Tas var palīdzēt pieņemt zaudējumus un pārmaiņas. Protams, ne visiem un vienmēr, taču gadījumu, kuros šāda pieredze palīdzējusi, ir ļoti daudz.
Viena no tēmām manā grāmatā ir atšķirība starp ciklisko un lineāro laiku. Nepārtraukti dzīvot lineārajā laikā var būt gana izaicinoši; tas uz mums rada lielu spiedienu, it kā mēs atrastos uz konveijera, kas neapstājoties virzās uz priekšu. Ja jūs palaižat garām mirkli, tas ir zudis uz visiem laikiem; ja palaižat garām iespēju, tā ir aizgājusi. Dārzā jūs piedzīvojat citu dzīves ritmu, kurā apzināties, ka viss atkal atgriezīsies. Un, ja konkrētajā gadā kaut kas neizdodas, kaut kas neaug labi, tā nav katastrofa. Sak, “Es mēģināšu atkal nākamgad.” Katrs gads ir atšķirīgs. Pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši ievērojamas pārmaiņas mūsu mājas dārzā. Bija gads, kad visi tomāti sasirga ar puvi, jo visu vasaru lija lietus. Atceros, ka domāju: “Vai mēs vēl kādreiz audzēsim tomātus?”. Tomēr nākamajos gados mums bija divas fantastiskas tomātu ražas. Vienkārši jāturpina; jāturpina mēģināt, un es uzskatu, ka dārzkopība pozitīvā veidā iemāca izturību, jo ir gan daudz ieguvumu, gan neveiksmju.
Dārzkopība ir smags darbs, un nedomāju, ka mums tas būtu jānovērtē par zemu. Vienmēr cilvēkiem saku, lai viņi neuzņemas pārāk daudz. Ir gadījies, ka pēc lekcijām cilvēki man jautā: “Bet mans dārzs man sagādā stresu, tajā ir tik daudz darba.” Varbūt tas ir tāpēc, ka jūsu dārzs ir pārāk liels. Jums nav nepieciešams milzīgs dārzs, lai izjustu visas tās pozitīvās lietas, par kurām savā grāmatā rakstu. Ja jūs uzņematies pārāk lielu darbu, tas, protams, var radīt stresu. Iespējams, ka labāk ir ļaut dažām dārza platībām attīstīties mazliet savvaļā, tas vienlaikus arī labvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Mums jāatmet uzskats, ka dārziem vienmēr jābūt kārtīgiem un sakoptiem, jo tas nav labvēlīgi savvaļas dzīvniekiem. Patiesībā pārāk liela sakoptība ir kaitīga, piemēram, bezmugurkaulniekiem, jo ja dārzā nav pietiekami daudz šķeltas koksnes un pūstošu gružu, tiem ir grūti attīstīties. Runa ir par citādu domāšanas veidu attiecībā uz dārzkopību un dzīvošanu kopā ar nebeidzamo pārmaiņu ciklu dabā.
Kā jūs jau minējāt, katrā dārzā ir nezāles, un arī mums katram ir savas ēnas un tumšās puses un. Vai mums vajadzētu censties izskaust šīs nezāles dārzā un sevī, vai arī vienkārši pieņemt tās kā neatņemamu dārza un savas būtības sastāvdaļu? Ko mums māca nezāles?
Manuprāt, mūsu dzīves ietvarā doma, ka mēs kādreiz varētu pilnībā atbrīvoties no savām metaforiskajām “nezālēm”, iespējams, ir vienkārši kļūdaina domāšana. Jo, lai kādi dēmoni mūsos būtu, tie mēdz atgriezties. Stāsts drīzāk ir par to, kā iemācīties ar tiem sadzīvot, vienlaikus mazinot to postošo ietekmi. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Visbiežāk ir tā, jo vairāk mēs savus dēmonus apzināmies, jo mazāka ir iespēja, ka tie mūs sabotē. Lielā mērā tas ir saistīts ar sevis apzināšanos, kas ir ļoti būtiska. Tā ietver gan savu vājo pušu, gan tā dēvēto atkārtojuma modeļu un slazdu apzināšanos, kuros mēdzam iekrist, bieži vien tikai tādēļ, lai vēlāk nožēlotu. Dažādi satricinājumi var aktivizēt šos modeļus, liekot mums uzvesties tā, kā mēs patiesībā nevēlamies. Tāpēc padziļināta sevis apzināšanās ir ļoti svarīga.
Ja rodas nopietnas problēmas, risinājums var būt formāla psihoterapija. Tas ir vienīgais veids, kā patiesi izpētīt sava prāta labirintu, jo mums visiem ir “akli” plankumi, kad runa ir par mums pašiem. Šajā procesā ārkārtīgi noderīgs un palīdzošs var būt terapeits. Tāpēc, manuprāt, te lieti vietā metafora par prāta dārzu un to, kā mēs strādājam pie prāta dārza.
Domāju, ka, runājot par nezālēm dārzā, mēs arvien vairāk apzināmies, ka lielas tukšas zemes platības kaitē augsnes veselībai un oglekļa uztveršanai. Mums jābūt iecietīgākiem pret nezālēm. Vienlaikus mēs nevēlamies arī, lai tās pārņem visu. Mana pieeja ir atstāt nezāles līdz brīdim, kad tās gatavojas radīt sēklas, un pēc tam tās likvidēt, lai novērstu, ka tās pārņem dārzu. Tātad tas ir līdzsvars.
Manā dārzeņu dārzā plaukst dažādi citi augi, no kuriem daži ir viengadīgās puķes, kuras pašizsējas un kuras es absolūti dievinu. Tas ne tikai dod labumu apputeksnētājiem, bet arī ir nozīmīgs solis, lai atbrīvotos no pilnīgas kontroles. Es uzskatu, ka dārzkopība var kalpot kā pretlīdzeklis perfekcionismam.
Sjū Stjuarte-Smita. Foto: Harijs Stjuarts-Smits
Tas ir grūts treniņš, bet, ziniet, perfekcionisms, manuprāt, mūsdienu pasaulē tikai pieaug. Un ja jūs no tā nespējat atbrīvoties, dārzkopība patiešām var radīt stresu. Vienlaikus, ja jūs iemācīsieties veidot attiecības ar dārzu citādi un sapratīsiet, ka tas ir kā neliels dialogs – tajā nav vārdu, bet tas notiek apmēram tā: es izveikšu dārzā savu mazumiņu, un tad daba uz to reaģēs un izveidos atkal ko savu. Un daļa no tā ir apsveicama. Ziniet, man patīk, ka manas magones, kliņģerītes un verbenas – tās nav stādītas 20 un vairāk gadu, bet tās turpina augt, un ir viena no lietām, kas dārzu padara skaistāku. Es tās izravēju tikai tad, ja man nepieciešams mazliet vietas. Tāpēc tas ir kaut kas, par ko vērts priecāties – ka dārzs jums atdara šādā veidā.
Runājot par nezālēm, manuprāt, ir jābūt apdomīgam. Ideja par perfektu zemes gabalu - daba tāda nav. Es domāju, ka iemācīties sadzīvot ar dabu mums ir reāls treniņš, – lai mēs patiešām iemācītos ar to sadzīvot, nevis kaut ko uzspiest. Šī kārtības izjūta – dārzā var būt nedaudz kārtības un nedaudz haosa, un tas ir tikai veselīgi. Tāda ir dzīve, vai ne? Mēs nekad tajā nevaram kontrolēt pārāk daudz. Ziniet, dārzkopība ir labs treniņš dzīvei.
Titulbilde: Sjū Stjuarte-Smita. Foto: Russell Sach
