Labbūtība ir apgūstama
Una Meistere
Intervija ar Ričardu Deividsonu, Viljama Džeimsa un Viskonsinas Medisonas Universitātes Vailesa profesūru psiholoģijas un psihiatrijas profesoru, Veselīgā prāta centra dibinātāju un direktoru
Dr. Ričards Deividsons (Richard Davidson), Viljama Džeimsa un Viskonsinas Medisonas Universitātes Vailesa profesūru psiholoģijas un psihiatrijas profesors, Veselīgā prāta centra dibinātājs un direktors, vislabāk pazīstams, pateicoties savam revolucionārajam darbam emociju un smadzeņu izpētē. Deividsons ir ne tikai viens no pasaules vadošajiem neirozinātniekiem, kuri pēta meditācijas ietekmi uz cilvēka smadzenēm, bet spēlējis arī būtisku lomu, panākot, ka meditācijas izpēte šodien tiek atzīta par pilntiesīgu neirobioloģijas un psiholoģijas disciplīnu sastāvdaļu.
Lai gan Deividsona interese par meditāciju aizsākās jau studiju gados Hārvardā, tieši tikšanās ar Dalailamu 1992. gadā kļuva par katalizatoru viņa tālākajam darbam, kas vēlāk izvērsās par sadarbību un draudzību. Dalailama bija tas, kurš meta Deividsonam savdabīgu izaicinājumu, sakot: “Jūs modernās neirobioloģijas instrumentus pārsvarā izmantojat, lai pētītu trauksmi, depresiju un bailes – visas šīs negatīvās izjūtas. Kāpēc jūs nevarat ar šīm pašām metodēm pētīt tādas īpašības kā labestība, līdzcietība un līdzsvarotība?” Tobrīd Deividsons nevarēja piedāvāt nekādu reālu atbildi, tomēr šis jautājums viņam bija kā modinātāja zvans. Līdztekus vairākām citām lietām, viņš Dalailamam apsolīja arī, ka darīs visu, kas viņa spēkos, lai “līdzcietība ieņemtu stabilu vietu stingri zinātniskas pētniecības uzmanības centrā”. Vēl 80. gados un 90. gadu sākumā vārdu “līdzcietība” bija neiespējami atrast psiholoģijas izdevumu tematiskajos rādītājos; šodien tas kļuvis gluži vai par parastu lietu.
Ar Dalailamas atļauju un atbalstu Deividsons veicis atkārtotus pētījumus ar budistu mūkiem – pieredzējušiem meditētājiem, kuri vidēji veltījuši sava prāta treniņam 34 000 stundu. Smadzeņu skenēšana parādīja, ka “līdzcietība ir stāvoklis, kas būtiskā mērā iesaista arī cilvēka ķermeni”. Konkrētāk, smadzeņu sistēmas, kas “atbalsta mūsu labbūtību, ir cieši saistītas ar dažādām mūsu ķermeņa orgānu sistēmām, kā arī ar imūnsistēmu un endokrīno sistēmu, būtiski iespaidojot mūsu veselības stāvokli.” Šie pētījumi arī parādījuši, ka efektīvākais veids, kā aktivizēt pozitīvo emociju ķēdes smadzenēs, ir dāsnums, augstsirdība.
Deividsons savos pētījumos izmanto plašu tehnoloģiju diapazonu, tajā skaitā – dažādus MRT veidus, pozitronu emisijas tomogrāfiju, elektroencefalogrāfiju un modernās ģenētiskās un epiģenētiskās metodes. Dalībnieku vidū, neskaitot pieredzējušus meditācijas praktizētājus, bijuši visu vecumu cilvēki, no jaundzimušajiem līdz sirmgalvjiem; pētījumos piedalījušās arī personas ar emocionālās veselības problēmām, tādām kā garastāvokļa un trauksmes traucējumi un autisms.
Doktora grādu psiholoģijā Deividsons saņēmis Hārvarda Universitātē, un kopš 1984. gada viņš strādā Viskonsinas Medisonas Universitātē. Viņš publicējis vairāk nekā 600 rakstus, sarakstījis nodaļas kolektīvos zinātniskos krājumos un rakstu recenzijas, kā arī bijis 17 izdevumu sastādītājs. Viņš ir apgādā Penguin 2012. gadā klajā nākušās grāmatas “The Emotional Life of Your Brain” autors (kopā ar žurnālisti Šaronu Begliju), bet līdzautorībā ar zinātnes apskatnieku Danielu Golmanu tapis darbs “Altered Traits: Science Reveals How Meditation Changes Your Mind, Brain, and Body,” ko Penguin Books izdeva 2017. gadā.
Deividsons par saviem pētījumiem saņēmis daudzus apbalvojumus, tajā skaitā 2000. gadā – Amerikas Psiholoģijas asociācijas prestižāko balvu par izcilu ieguldījumu zinātnē (Distinguished Scientific Contribution Award). 2006. gadā žurnāls Time iekļāva Deividsonu savā 100 pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstā.
Deividsons uzskata, ka “veselīgas dzīves atslēga ir veselīgs prāts”. 2008. gadā viņš nodibināja Veselīgā prāta centru (Center for Healthy Minds), kura misija ir kultivēt labbūtību un atvieglot cilvēku ciešanas ar zinātniskas prāta izpratnes palīdzību. Centrs ar stingri zinātniskām metodēm pēta tādas veselīgas cilvēka prāta īpašības kā labestība, līdzcietība, altruisms, piedošana, apzinātība un labbūtība. Centra darbības pamatā ir zināšanas par neiroplastiku – atklājumu, ka cilvēka smadzenes mainās visā mūsu mūža garumā, reaģējot uz pieredzēto. Labbūtība ir prakse, ko iespējams apgūt, apzinoties un izprotot, kā darbojas mūsu prāts, un mērķtiecīgi to vingrinot. 2014. gadā Deividsons izveidoja arī programmu “Healthy Minds Innovations”, kurā būtisks elements ir bezmaksas lietotne Healthy Minds Program; tā māca ikdienā izmantojamas metodes cilvēku garīgās veselības atbalstam dažādās dzīves situācijās.
Deividsons iezīmē sekojošos četrus labbūtības stūrakmeņus, ko cilvēki var sevī izkopt pašu spēkiem: apzināšanos, sasaisti, izpratni un mērķtiecību. Mūsu saruna ir arī par spēju fokusēt uzmanību un tās treniņa būtiskumu sadrumstalotības un visa veida pārkairinājumu laikmetā. “Ja prāts ir izklaidīgs, par to nākas maksāt ar savu labbūtību.”
Mēs visi saprotam, ka labbūtības kultivēšana ir akūta sabiedrības veselības nepieciešamība. Cik tuvu mēs esam brīdim, kad garīgajiem vingrojumiem tiks piešķirta tāda pati nozīme kā fiziskajiem? Pagaidām šķiet, ka mēs šo punktu vēl neesam sasnieguši.
Jā, es jums piekrītu, ka tik tālu mēs patiešām vēl neesam tikuši. Tas ir nepārprotami. Tomēr es domāju, ka mēs tam pamazām tuvojamies. Zinātniskie pierādījumi kļūst arvien pārliecinošāki, tiek arvien plašāk novērtēti un apzināti. Un es domāju, ka tas mums šajā ziņā palīdz. Tāpat mēs arī vērojam visai katastrofālus sliktas psiholoģiskās pašsajūtas rādītājus, un tas nostrādā kā sava veida trauksmes signāls. Visbeidzot, mēs kļūstam zinošāki par to, kāda ir psiholoģiskās labbūtības saikne ar fizisko veselību. Teiksim, runājot par iespaidu uz veselību, vientulība ir pielīdzināma 15 izsmēķētām cigaretēm dienā – tai ir reālas bioloģiskas sekas. Domāju, ka šāda veida pētījumu secinājumi palīdzēs rosināt proaktīvāku attieksmi plašākos sabiedrības slāņos.
Runājot par iespaidu uz veselību, vientulība ir pielīdzināma 15 izsmēķētām cigaretēm dienā – tai ir reālas bioloģiskas sekas.
Savā grāmatā “Smadzeņu emocionālā dzīve: kā to individuālie ieradumi iespaido jūsu domas, jūtas un dzīvi un kā jūs varat tos mainīt” jūs runājat par to, cik svarīgi, lai cilvēka dzīvei būtu kāds mērķis – par to, ka jēgas apzināšanās ir pats būtiskākais rādītājs, kas iespaido mūža ilgumu un kardiovaskulāro veselību. Mūsu laikam raksturīga neziņa un nenoteiktība, un tas rada apjukumu. Kāpēc mērķa apziņa ir tik vitāli svarīga no mūsu vispārējās veselības viedokļa?
Spēcīga mērķa apziņa tik tiešām ir ārkārtīgi svarīga. Mēs zinām, ka tā ir pats svarīgākais psiholoģiskais rādītājs, kas ļauj prognozēt ilgmūžību cilvēkiem, kuriem ir pāri 60 un 70. Tātad tā ir visaugstākajā mērā svarīga lieta. Un man šķiet, ka mēs neapšaubāmi vērojam zināmus sociālus apstākļus, tādus kā klimata pārmaiņas, kas ir pilnīgi reāli eksistenciāli draudi un grauj cilvēku pārliecību par savas dzīves jēgu. Un tomēr es domāju, ka cilvēkiem nav pārāk sarežģīti vai pat ir gluži viegli no jauna saskatīt savā dzīvē jēgu. Ja ne citādi, tad kaut vai saistībā ar savu ģimeni un savu tiešo kopienu. Domāju, ka, tiklīdz cilvēks sāk pienācīgi novērtēt šo elementu, ir pavisam viegli to paplašināt, ietverot plašāku skatījumu.
Vai jūs domājat, ka labbūtība ir prasme, ko var apgūt jebkurš?
Es tā ne tikai domāju, es vienkārši zinu, ka mēs to varam – šajā jautājumā zinātnes liecības ir neapgāžamas. Tas nenozīmē, ka ikviens kļūs par olimpisko čempionu labbūtības sportā, taču tas nozīmē, ka labbūtību tik tiešām iespējams iemācīties. Jebkurš no mums var sasniegt labāku līmeni. Un mēs zinām, kā to panākt. Protams, mums vēl daudz jāmācās – jāapgūst efektīvāki un ātrāki ceļi, jāatklāj individualizētāka pieeja; taču pats fakts, ka labbūtību var apgūt kā prasmi, tagad ir neapgāžama patiesība katram, kurš pārzina zinātnisko literatūru.
Kāda ir prāta spēka loma iespējā mainīt savus domāšanas paradumus? Mums ilgu laiku tika sludināta dogma, ka pieauguša cilvēka smadzenes vairs nemainīsies, bet tagad mēs zinām par neiroplastiku. Runājot par jaunākajiem neirozinātnes atklājumiem – vai neiroplastikai ir robežas? Jeb tā ir lieta, ko mēs vēl nezinām?
Šai jautājumā man sakāmas vairākas lietas. Pirmā – neiroplastika pilnīgi noteikti nav neierobežota. Mēs zinām, ka zināmas robežas pastāv, taču mēs nezinām, kādas tās ir katrā konkrētajā situācijā. Šai jautājumā vēl daudz kas jānoskaidro, taču tik daudz mums ir zināms, ka neiroplastika cilvēka smadzenēm piemīt visu mūžu un nepienāk brīdis, kad tā izbeigtos. Ir periodi, kad smadzenes atsaucīgāk uzņem pārmaiņas, taču neiroplastika kā tāda pastāv līdz mūža pēdējām dienām, un to tagad apliecina spēcīgi zinātniski pierādījumi – nepielūdzami pierādījumi. Taču tas nenozīmē, ka nav nekādu ierobežojumu; zināmi rāmji pilnīgi noteikti pastāv, un mums ir jādarbojas to atļautajos ietvaros. Tieši tāpēc es pirms brīža teicu, ka ne katrs sasniegs olimpisko līmeni savas labbūtības kultivēšanā, taču fakts, ka labbūtību var apgūt jebkurš, šodien jau ir droši laižams apritē – to apstiprina solīdi pierādījumi. Tikai jāņem vērā, ka daži cilvēki spēj panākt ļoti lielas sekmes, bet citi – daudz pieticīgāku uzlabojumu. Mums arī jāuzzina vairāk par to, kas visefektīvāk varētu palīdzēt dažāda tipa cilvēkiem; atbildes uz to mums pagaidām nav.
Neiroplastika cilvēka smadzenēm piemīt visu mūžu un nepienāk brīdis, kad tā izbeigtos.
Man šķiet, ka tā ir liela problēma arī autisma gadījumos, jo spektrs ir tik plašs, ka to grūti definēt, un grūti arī atrast labāko pieeju katram individuālajam gadījumam reālajā dzīvē. Autisms ir arvien pieaugoša garīgās veselības problēma visā pasaulē, tai skaitā arī šeit, Latvijā. Noteiktās situācijās daudzi ķeras pie psihiatrijā lietotiem medikamentiem, taču virknē gadījumu tas nav risinājums un arī nepaver nekādas nākotnes izredzes. Labākajā gadījumā mazina simptomus. Arī autisms bijis viena no jūsu pētījumu sfērām. Cik tālu mēs šobrīd esam tikuši autisma izpētē – cik daudz mēs par to zinām?
Te varētu pieminēt vairākas lietas. Pirmkārt, pašreizējā momentā pats efektīvākais veids, kā mainīt impulsu ķēdes smadzenēs, ir ar uzvedības treniņa, nevis medikamentu palīdzību. Apmācot cilvēka prātu, mēs varam panākt specifiskākas bioloģiskās pārmaiņas nekā lietojot medicīniskus preparātus. Tas būtu pirmais. Medikamenti dodas tiešā uzbrukumā; šī iemesla dēļ tiem ir daudz blakņu un nav iespējams panākt tik specifiskas izmaiņas kā trenējot savu prātu. Ja runājam par autismu, tie, tāpat kā vairums citu psihiatrisku problēmu, ir ļoti heterogēni traucējumi. Autisma izpausmes ir ļoti dažādas, un pilnīgi noteikti zināmu lomu spēlē arī iedzimtība, lai gan iesaistīto gēnu skaits, visticamāk, ir ļoti liels. Un tas nav vienkārši. Taču tieši to pašu var sacīt par depresiju un trauksmes traucējumiem. Es domāju, ka autisms šajā ziņā diez vai ir fundamentāli atšķirīgs. Visi šie traucējumi ir multifaktoriāli. Un manuprāt visos šajos gadījumos pierādījies, ka domāšanas treniņš dod jūtamu labumu. Taču viena pieeja nederēs visos gadījumos, jo autismam nav viena universāla veida izpausmes, tāpat kā depresijai un trauksmei.
Pats efektīvākais veids, kā mainīt impulsu ķēdes smadzenēs, ir ar uzvedības treniņa, nevis medikamentu palīdzību.
Savā Veselīgā prāta centrā jūs esat izstrādājuši labbūtības metodisko instrumentu kopumu pedagogiem, bērnu vecākiem un aprūpētājiem. Līdztekus ieteikumiem un praktiskām audio un video nodarbībām tajā iekļauta uz apzinātības principiem balstīta Iejūtības programma un Apzināšanās prakse bērniem. Vai jums ir informācija par to, cik skolas iekļāvušas šo metodisko līdzekli savā programmā? Ja mums rūp nākamās paaudzes un mūsu planētas nākotne, šīs parses būtu vitāli svarīgi apgūt jau bērnībā un iestrādāt tās savā ikdienas rutīnā. Kā esat jau daudzkārt teicis, ja mēs savai garīgajai veselībai veltītu tikpat daudz laika kā zobu tīrīšanai, dzīve šai pasaulē būtu daudz labāka.
Manuprāt, tas ir patiesi svarīgs jautājums. Un jūs norādījāt uz lietu, kas man šķiet ārkārtīgi nozīmīga – proti, ka mums jāsāk kultivēt šīs iemaņas jau pašā dzīves sākumā, kad smadzenes ir plastiskākas, kad pārmaiņas ir vieglāk panākt. Mēs taču zinām, piemēram, ka bērni daudz vieglāk iemācās otru valodu, ka viņi vieglāk iemācās spēlēt mūzikas instrumentus, un tieši tāpat viņiem ir daudz vieglāk apgūt šīs sociālās un emocionālās iemaņas. Jūs jautājāt, cik skolās izmanto šīs programmas; domāju, ka mums pagaidām uz to ir grūti atbildēt, jo datu apkopošana šajā aspektā nopietni klibo, īpaši jau globālā mērogā.
Vairāk nekā pusē Savienoto Valstu štatu likumdošana prasa skolās mācīt sociālās un emocionālās iemaņas, taču nav norādīts, kā šīm mācībām vajadzētu notikt. Dažas skolu sistēmas izmanto metodes, kam pamatā apzinātība, bet citas māca ar citādiem paņēmieniem. Viens no secinājumiem, pie kādiem mēs esam nonākuši dažu pēdējo gadu laikā, ir tāds, ka stratēģiski visiedarbīgākais paņēmiens ir apmācīt skolotājus, nevis nepastarpinātā veidā pašus skolniekus. Tas tāpēc, ka katrs skolotājs māca daudzus skolniekus, un, ja tu vari apmācīt skolotāju, tad potenciāli efekts būtu pareizināts ar šo pedagogu skaitu un dotu labumu visiem skolniekiem, kuri mācās pie šiem skolotājiem. Tas ir arī ļoti svarīgi, jo, ja tu māci apzinātību, pieaicinot īpašu apzinātības pedagogu, bet bērnu ikdienas skolotājs to neizprot un ar savu paraugu arī uzskatāmi neparāda, tad šāda programma nebūs īpaši efektīva. Tāpēc mūsu stratēģija līdz šim bijusi doties pie skolotājiem un apmācīt viņus. Mēs to darām vairākās vietās Savienotajās Valstīs un tagad arī vairākās citās valstīs. Mēs daudz strādājam Meksikā, kur izstrādājam līdzīgas programmas reģionos, kas ir neviendabīgāki un kur vidējie ienākumi ir daudz zemāki nekā jebkur ASV, un šajās vietās tās dod lieliskus rezultātus. Man liekas, tas viss vieš lielas cerības.
Ja mēs nospraužam mērķi aptvert maksimālu skolotāju skaitu, tad nepieciešama arī tehnoloģija, kas šai lietā palīdzētu, jo mums nav tik daudz apzinātības pedagogu – sauksim viņus tā –, lai varētu apmācīt skolotājus visā pasaulē. Taču mums ļoti var palīdzēt tehnoloģija. Un tieši šajā aspektā mēs šobrīd ieguldām lielu daļu no savas enerģijas – lai izstrādātu lietotni un digitālu platformu, ko varētu izplatīt skolu sistēmās un kas mūsuprāt ļoti nāktu par labu skolotājiem. Mūsu pētījumi liecina, ka, ja skolotāji katru dienu velta šādai praksei kaut vai tikai piecas minūtes, tas var dot milzīgu ieguldījumu viņu pašu labbūtības uzlabošanā un līdz ar to veicināt arī viņu skolnieku labbūtību.
Ja skolotāji katru dienu velta šādai praksei kaut vai tikai piecas minūtes, tas var dot milzīgu ieguldījumu viņu pašu labbūtības uzlabošanā un līdz ar to veicināt arī viņu skolnieku labbūtību.
Tas ir sava veida paradokss, ka pasaules rietumu daļā mums nepieciešams zinātnisks apstiprinājums, lai sāktu izmantot dažādas apzinātības prakses, kas jau vairāk nekā 15 000 gadu piederējušas pie tibetiešu un indiešu kultūrām. Mūsu kultūrā zinātne ir ļoti svarīga “valūta”, un uz šo faktu norādīja arī Dalailama, kad viņš jūsu pirmās tikšanās laikā, 90. gadu sākumā, pajautāja, vai gan tos pašus instrumentus, ko jūs izmantojat, lai pētītu stresu, bailes un trauksmi, nevarētu likt lietā labestības izpētē. Vai šodien, kad pietiekami daudz pētījumu apstiprina meditācijas un apzinātības pozitīvo iespaidu uz mūsu vispārējo veselību, nebūtu pienācis laiks šīs prakses dabiski integrēt mūsu kultūrā?
Vispirms šai sakarā sakāmas vairākas svarīgas lietas. Pirmkārt, ja paraugāmies uz mūsu metodēm, īpaši pēdējo desmit gadu laikā – vārdu “apzinātība” mēs patiesībā nelietojam īpaši bieži; mēs to nesaucam par “apzinātības pieeju”. Un tā arī nav apzinātības pieeja. Mūsuprāt apkopots ļoti daudz pierādījumu, kas liecina, ka cilvēka labbūtības, labjutības kultivēšanai nepieciešams daudz vairāk nekā vienkārši apzinātība. Apzinātība ir viens no elementiem, taču tikai viens starp daudziem citiem. Pārējie elementi ir ne mazāk svarīgi, un mums nevajadzētu piešķirt prioritāti tieši apzinātībai. Tas būtu tikpat kā apmeklēt sporta zāli un vingrināt tikai savus bicepsus. Ja tas ir viss, ko jūs darāt, tad šīs nodarbības, protams, nāks par labu jūsu bicepsiem, taču ar laiku novedīs pie zināma līdzsvara trūkuma. Tieši tas pats attiecas uz apzinātību. Ja tas ir viss, ko jūs piekopjat, tas nedos lielu labumu. Tātad tas ir tikai viens svarīgs elements.
Otrkārt, ja mēs to noformulējam kā programmu, kas veicina pozitīvu dzīves pieredzi un labbūtību, tas ir labāks apzīmējums, jo visi taču vēlas justies apmierināti. To sapratīs daudz labāk. Cilvēki ne vienmēr līdz galam saprot, kas ir apzinātība; šis termins bieži vien tiek nepareizi interpretēts, tāpēc man liekas, ka runāt par labbūtību ir vēlamāk, pirmkārt jau – precīzāk. Turklāt to daudz vieglāk saprast. Un šī iemesla dēļ tās apgūšana ir mazāk problemātiska, nekā tas būtu ar apzinātības programmām.
Jūs savā grāmatā citējat senu un skaistu dzenbudisma stāstu: pie skolotāja Ikju ierodas kāds no viņa skolniekiem un lūdz: “Uzrakstiet man kaut kādus dziļas gudrības vārdus!” Skolotājs paņem otu un uzraksta vienu vienīgu vārdu: “uzmanība”. Skolnieks jautā, vai tas tiešām ir viss, un tad skolotājs pieraksta klāt: “Uzmanība. Uzmanība.” Skolnieks nav apmierināts un kļūst aizkaitināts. Viņš nepacietīgi taujā: “Ko nozīmē šis vārds – “uzmanība”?” Skolotājs Ikju atbild: “Uzmanība nozīmē – uzmanība.” Mēs zinām, ka pieaudzis cilvēks caurmērā 47 % no savas darba dzīves pavada, nepievēršot uzmanību tam, ko dara. Tas, protams, ir toksiski, un tas neļauj viņiem justies laimīgiem. Kāpēc tik daudzi no mums vienkārši ļauj dzīvei notikt un neizdzīvo to, esot apzināti un klātesoši?
Man šķiet, iemesls ir tāds, ka mēs neesam nostiprinājuši šīs uzmanības, apzināšanās prasmes. Tas ir apmēram tā, it kā jūs lūgtu piecelties kājās cilvēku, kurš ir patiesi sliktā fiziskā formā, kuram nav attīstīta vēdera preses muskulatūra. Šis cilvēks nevarēs tā uzreiz piecelties un nostāties taisni, jo viņam vienkārši nav vajadzīgā muskuļu spēka. Un tāpat jūs nevarat pateikt cilvēkam, kurš nav kopis attiecīgās prāta iemaņas, lai viņš pievērš lietām vairāk uzmanības – šī persona to vienkārši nespēs. Tai nav iemaņu, kas ļautu to darīt. Tāpēc ir tik svarīgi sākt šo spēju izkopšanu jau pašā bērnībā. Tas ir tiešām ļoti, ļoti svarīgi. Uzmanība ir tas pamats, no kā tālāk var būvēt jebkādas citas mācīšanās formas. Un fakts, ka mēs saviem bērniem nemācām, kā nostiprināt savus uzmanības muskuļus, ir vienkārši morāls Rietumu izglītības trūkums. Es domāju, ka mums ļoti nepieciešams beidzot pamosties un ķerties pie šīs lietas; mēs taču zinām, kā tas darāms. Tas palīdzētu mūsu bērniem būt noturīgākiem pret tiem neskaitāmajiem ikdienas traucēkļiem, kas padara viņus izklaidīgus.
Fakts, ka mēs saviem bērniem nemācām, kā nostiprināt savus uzmanības muskuļus, ir vienkārši morāls Rietumu izglītības trūkums.
Tai pašā laikā mēs ļoti gausi ieviešam jebkādas pārmaiņas, neraugoties uz to, cik strauji rit laiks un cik daudz ir to globālo problēmu, ar ko mēs šobrīd saskaramies – ieskaitot klimata krīzi un karu. Tie visi savā ziņā ir gana spēcīgi brīdinājuma signāli.
Tas tiesa, cilvēkiem tas padodas ar lielām grūtībām. Ekonomisti to sauc par diskontēšanu (temporal discounting); tā ir situācija, kad, pieņemot lēmumu, vajadzētu rēķināties ar ilgtermiņa sekām. Taču cilvēki izdara izvēles, kas var sagādāt zināmu baudījumu īstermiņā, neraugoties uz to, ka ilgtermiņā šie lēmumi kaitē viņu garīgajai un fiziskajai veselībai. Tas ir sarežģīts uzdevums. Tas tikai vēl vairāk pasvītro nepieciešamību sākt šāda veida apmācību jau dzīves pirmajos gados, iedrošināt un atalgot bērnus par šādu prasmju izkopšanu.
Varbūt vajadzētu skolās mācīt, kā darbojas mūsu smadzenes.
Jā, absolūti. Tas palīdzētu.
Turklāt ar mūsu nespēju koncentrēt uzmanību saistīta arī trauksmes problēma – kā jūs rakstījāt savā grāmatā, trauksmes sajūta ir saistīta ar nākotni, un, lai mazinātu trauksmi, jādzīvo pašreizējā brīdī. Ņemot vērā to, ka mēs neveltām pietiekami uzmanības brīdim, kurā dzīvojam, nav nekāds pārsteigums, ka trauksmes traucējumi mūsdienās kļuvuši par tik izplatītu problēmu.
Tā ir pilnīga patiesība. Mēs esam kļuvuši par ķīlniekiem savām bažām par nākotni. Dziļākajā būtībā tā izpaužas mūsu nespēja kontrolēt pašiem savu prātu. Tā vietā, lai nostiprinātu savu iekšējo kompasu, ja tā var izteikties, mēs esam atdevuši kontroli pār savu prātu tiem spēkiem, kas ir ap mums – mūsu dzīves ārējiem apstākļiem.
Mēs esam kļuvuši par ķīlniekiem savām bažām par nākotni. Dziļākajā būtībā tā izpaužas mūsu nespēja kontrolēt pašiem savu prātu.
Iespējams, mēs neesam gatavi pievērsties tam, kas ir iekšpusē, un atklāt savu iekšējo pasauli, jo baidāmies no tā, ko varētu tur ieraudzīt – vai arī baidāmies, ka nepratīsim noturēt stūri, kuģojot cauri tam visam, ko mēs tur varētu ieraudzīt.
Jā, domāju, ka dažiem cilvēkiem tas ir tieši tā. Manuprāt, vēl viens iemesls ir tāds, ka cilvēki vienkārši nezina, kā to darīt. Viņi nezina, kā iesākt šo ceļojumu. Daudzi piekritīs, ka tas ir kaut kas svarīgs, taču viņi pat nezina, ar ko sākt. Tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem, ar ko mums jātiek galā, ir piedāvāt pasaulei vienkāršas stratēģijas, kas būtu plaši pieejamas un palīdzētu cilvēkiem to paveikt.
Kādu praktisku ieteikumu jūs dotu šādiem cilvēkiem? Kādiem vajadzētu būt pirmajiem soļiem šajā virzienā?
Mans ieteikums būtu piesaistīt prāta trenēšanu citām ikdienas dzīves darbībām, ko jūs regulāri piekopjat. Teiksim, ikviens cilvēks katru dienu ēd. Un tā ir lieliska iespēja padarīt arī dažas citas lietas. Piemēram, pirms jūs sākat ēst, vienkārši veltiet vienu minūti pateicīgām domām par cilvēkiem, kuri strādājuši, lai šis ēdiens šodien varētu būt jūsu galdā. Vienu minūti padomājiet par to; tas ļaus jums sajust visa savstarpējo saistību, to, kā ikviens no mums ir tik cieši saistīts ar visdažādākajām pasaules malām. Un tas dos iespēju arī rasties zināmām pateicības jūtām. Tas tik tiešām ir īsts brīnums, ka mēs visi ik dienu varam tikt pie pārtikas, kas dod mums spēku. Un zināma bijība, pateicība par šo faktu var būt ārkārtīgi palīdzīga. Atgādiniet to sev katru reizi, kad apsēžaties pie galda, lai ieturētu maltīti. Ja jūs to izdarīsiet katru dienu, 30 dienas pēc kārtas, es varu droši apsolīt, ka jūsu labbūtības sajūta mainīsies uz labo pusi.
Un tomēr daudzi vēl aizvien meklē “burvju tableti”. Neraugoties uz zinātniskiem pierādījumiem, ka nekādas burvju tabletes nav, vēl joprojām visai ierasta prakse ir dāsna antidepresantu izrakstīšana situācijās, kad, iespējams, daudz vairāk palīdzētu citi risinājumi.
Jā, tā ir problēma. Un es neesmu nekāds medikamentozās ārstēšanas pretinieks. Ir zināmas situācijas, kurās tas var būt nepieciešams, taču es arī uzskatu, ka šī metode tiek izmantota pārspīlēti bieži. Un tam jau atkal ir saistība ar faktu, ka cilvēki vienkārši nezina, ko darīt. Daudz vienkāršāk ir atrast tabletes, ko iedzert, nekā trenēt savu prātu, jo cilvēki nezina, kā to darīt. Es bieži lietoju salīdzinājumu ar zobu tīrīšanu. Praktiski ikviens cilvēks uz mūsu planētas regulāri tīra zobus, un tas nebūt nav iekodēts mūsu genomā. Tā ir lieta, ko mēs visi esam iemācījušies. Un, ja mēs varam iemācīties tīrīt zobus, tad varam iemācīties arī trenēt savu domāšanu – un tam nebūs nepieciešama pat zobu suka. Nav vajadzīgs nekas vairāk par to, kas mums jau ir. Ir tikai jāizglīto cilvēki un jānodrošina viegla piekļuve vienkāršām praksēm, kas ļautu to darīt lielajam vairumam no mums. Tas neprasa neko daudz. Un šo lūzuma punktu mēs sasniegsim tuvāko desmit gadu laikā.
Ja mēs varam iemācīties tīrīt zobus, tad varam iemācīties arī trenēt savu domāšanu – un tam nebūs nepieciešama pat zobu suka.
Jūs reiz teicāt, ka pētīt smadzenes nozīmē pētīt nepastāvību. Cik daudz mēs šodien zinām par savām smadzenēm?
No vienas puses, mēs zinām daudz vairāk nekā pirms simts gadiem. No otras puses, mēs vēl joprojām atrodamies bērnudārza fāzē – mēs savos risinājuma meklējumos neesam tikuši tālāk par sākuma stadiju attiecībā uz tā saucamo “smago problēmu”, proti – kā smadzenes rada mūsu pieredzējumus? Ja runājam pilnīgi godīgi, man šķiet, ka pēdējo simts gadu laikā mēs šajā jautājumā neesam pavirzījušies uz priekšu, taču ir daudz citu lietu, kurās mēs esam progresējuši, tāpēc jābūt pacietīgiem. Zinātne virzās lēniem soļiem. Taču pa gabaliņam vien mēs tomēr tiekam uz priekšu. Un es domāju, ka šī nezināšanas apziņa, bijība nezināmā un smadzeņu sarežģītības priekšā, ir pat ļoti veselīga sajūta.
Jūs daudzus gadus esat strādājis ar budistu mūkiem. Vai mūsdienu zinātne var izskaidrot mehānismu, kas padara šīs senās prakses un tradīcijas tik iedarbīgas? Pat, ja datu vēl nav pietiekami daudz, vai esam gatavi atzīt sinerģijas nepieciešamību starp mūžsenām zināšanām un moderno zinātni?
Domāju, ka mēs šodien zinām pietiekami, lai rīkotos – tāpat kā klimatologi. Tas nemazina viņu paļaušanos uz zinātni – viņi turpina vākt datus. Taču vairums klimata pētnieku piekristu, ka mēs šodien par klimata pārmaiņām zinām pietiekami, lai sāktu rīkoties. Es teiktu, ka, ciktāl tas attiecas uz labbūtību un smadzeņu plastiskumu, mēs arī par smadzeņu impulsu ķēdēm zinām pietiekami daudz, lai ar simtprocentīgu pārliecību varētu sacīt, ka labbūtību iespējams iemācīties. Un, ja tā ir patiesība, tad mums jārīkojas. Es uzskatu, ka tas ir mūsu morālais pienākums. Un tas nemazina mūsu apņēmību turpināt zinātniskos pētījumus. Taču domāju, ka mēs jau šobrīd zinām pietiekami, lai rīkotos. Un nedarīt to manā izpratnē ir nepieņemami.
Savā ziņā tā varētu būt mūsu civilizācijas sakāve.
Pilnīgi noteikti. Es uzskatu, ka uz spēles likta visas cilvēces nākotne. Un tieši tāpēc man personīgi tā ir morāla sūtība. Man neliekas, ka mums šajā jautājumā būtu iespēja izvēlēties. Es domāju, ka rīcība ir obligāta nepieciešamība.
Dalailama – ar smaidu uz lūpām – ir teicis, ka globālās sasilšanas dēļ viena vai divu gadsimtu laikā šī pasaule beigs pastāvēt. Viņš domā, ka līdz tam brīdim mums vajadzētu dzīvot laimīgi. Vai jūs pievienojaties šim skatījumam? Mēs zinām, ka evolūcijai vienmēr bijusi cikliska daba.
Cikli tiešām pastāv. Attiecībā uz to, cik gadu cilvēcei vēl atlicis, es esmu agnostiskāk noskaņots. Nezinu, man nav pārliecināta viedokļa ne par, ne pret. Toties man ir spēcīga pārliecība, ka ļoti svarīgi rīkoties jau šajā brīdī. Mums tiešām ir pietiekami pierādījumu, ka prāta trenēšana daudz ko mainītu – tā iespaidotu mūsu labbūtību, tā uzlabotu mūsu smadzeņu veselību, mūsu fizisko veselību. Un tā samazinātu sabiedrības polarizāciju. Es domāju, ka tās iemaņas, par kurām mēs runājam, ir vitāli svarīgas demokrātijai kā tādai; man šķiet, ka pasaulē ir tik daudz aspektu, ko tā uzlabotu.
Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, bet savā ziņā mūsu domāšana vēl joprojām darbojas pēc modeļiem, kas nostiprinājušies vēl akmens laikmetā. Pašreizējais karš Eiropā ir tikai viens piemērs. Tā kā mēs tagad vairāk zinām par to, kā darbojas cilvēka prāts – vai mums pastāv iespēja sevi pārprogrammēt? Man nesen šajā sakarā nesen bija interesanta saruna ar psiholoģijas profesoru Džonu Bārdžu no Jeila Universitātes. Viņš nebija optimistiski noskaņots, jo mūsu evolucionārā pagātne ir tribāla, un cilvēka smadzenes savās vienkāršākajās izpausmēs ir būvētas tā, lai nodrošinātu izdzīvošanu un vairošanos. Mēs izdzīvojām, apvienojoties ciltīs un grupās, lai aizsargātos pret draudiem, proti, citām ciltīm un grupām. Runājot Džona Bārdža vārdiem, “Evolūcijai vienkārši nav iemesla darīt cilvēkus laimīgus un priecīgus. Diemžēl. Tāpēc mums pašiem tas jāpārvar, mums jāspēj izrauties ārpus evolūcijas robežām.” Vai jūs piekrītat, ka pastāv šāda trauma, kas mums jāpārvar?
Es pazīstu Džonu un ļoti augstu vērtēju viņa darbu, bet šai lietā es viņam nepiekrītu. Es piekrītu domai, ka cilvēks piedzimst, lai izaugtu par iejūtīgu personu – ka mūsos ir iedzimta labestība. Man liekas, ka šobrīd uzkrājas arvien vairāk pierādījumu par labu šai idejai, un tie ir visai spēcīgi. Ar to es negribu sacīt, ka mēs neiemācāmies darīt dažādas negatīvas lietas – es domāju, ka iemācāmies, taču tās nav iekodētas mūsu genomā. Mūsu genomā ir dziņa sadarboties un būt sirsnīgiem. Lai uzaudzinātu veselīgu cilvēkbērnu, nepieciešams sirds siltums un mīlestība; nav vajadzīgas dusmas un savtīgums. Cilvēki piesakās uz kursiem, lai mācītos būt laimīgāki, vairāk priecāties – viņi neiet mācīties, kā kļūt dusmīgākiem. Tāpēc manuprāt pierādījumi pārliecinoši runā par labu tieši tam; mums vienkārši jāatver acis. Tas nenozīmē, ka nav problēmu. Es domāju, ka problēmu ir ļoti daudz. Taču sacīt, ka tas viss ir mūsu genomā, manuprāt, nozīmē, ka zinātnes liecības ir pilnīgi pārprastas.
Jums pieder brīnišķīgs teiciens, ka mēs meditējam, lai nestu labumu citiem – ka “nolikt savu sēžamvietu uz meditācijas spilvena” ir dāsnuma akts. Savā ziņā tā tiešām ir, jo tā ir vibrācija, ko tādējādi raidām pasaulē.
Jā, es pilnīgi piekrītu. Es pats katru dienu meditējot piesaucu šo domu. Es esmu pārliecināts, ka tas palīdz, un zinātniski pierādījumi liecina, ka tas palīdz. Es domāju, ka to var jebkurš. Tas patiesībā ir pavisam vienkārši. Un, lai to darītu, nav jādodas ne uz kādu īpašu vietu. Nav jāieņem kāda īpaša poza. To var darīt jebkurā vietā un jebkurā brīdī.
Ričards Deividsons un Matjē Rikārs. Photo Credit: Jeff Miller / University Wisconsin-Madison
Kas ir pats svarīgākais, ko jūs kā cilvēks un kā zinātnieks esat mācījies, tiekoties ar Dalailamu un Matjē Rikāru?
No tādiem cilvēkiem kā Dalailama un Matjē Rikārs esmu mācījies, ka viņi ir dzīvas cilvēciskas būtnes, kuras, trenējot savu prātu, sasniegušas ļoti augstu līmeni. Viņos mēs varam vērot šādas prāta apmācības augļus iemiesotā formā. Un tie ir cilvēki, kuru sabiedrībā ir brīnišķīgi uzturēties. Kā liecina mana pieredze, cilvēki viņu klātbūtnē jūtas tik labi, cik vien tas viņiem iespējams – ieskaitot mani pašu. Tā ir zīme, ka prātu iespējams šādi trenēt, un tas atstāj būtisku ietekmi uz visiem, ar ko jūs kontaktējaties. Tādi dzīvi piemēri ir ļoti iedvesmojoši un ļoti spēcīgi.
Tātad mums visiem ir būtiski svarīgi iemācīties, kā rūpēties par savām smadzenēm…
Jā. Kad cilvēki saprot, ka šāda prāta apmācība tiešām uzlabo viņu smadzenes, tas ir noderīgs fakts, kas var kalpot kā laba motivācija. Dalailama man teica, ka bieži domā par to, kā savās ikdienas meditācijās viņš, visticamāk, maina arī pašas smadzenes, un tas viņu ļoti iedvesmo. Tātad tas daudz nozīmē pat Dalailamam.
Dalailama man teica, ka bieži domā par to, kā savās ikdienas meditācijās viņš, visticamāk, maina arī pašas smadzenes, un tas viņu ļoti iedvesmo.
Kāda ir jūsu ikdienas rutīna, kas jums palīdz sevi sakārtot? Vai jūs meditējat katru dienu?
Es meditēju katru mīļu dienu. Parasti apmēram 45 minūtes.
Jūs tā sākat dienu?
Jā, es arī šodien 45 minūtes meditēju.
Šodienas acīm raugoties, vai jūsu meditācijas prakse jūs kā cilvēku ir kaut kā mainījusi?
Tās ir pakāpeniskas pārmaiņas. Soli pa solim. Vispār es to daru jau ilgus gadus, bet laika gaitā tiešām esmu novērojis sevī zināmas pārmaiņas. Neapšaubāmi.
Lielu daļu sava mūža jūs esat veltījis, lai no neirozinātnes skatpunkta pētītu laimi un prieku. Kas ir laime? Vai tas ir prāta stāvoklis vai varbūt kaut kas cits?
Vispirms – mēs dodam priekšroku apzīmējumam “labbūtība”, jo runa jau nav par to, ka mēs vienmēr varētu justies laimīgi. Ja notiktu traģēdija un mēs zaudētu tuvu cilvēku, būtu nevietā justies laimīgiem. Taču tik un tā šādā situācijā iespējams augsts labbūtības līmenis, kas neizslēdz iespēju vienlaicīgi just arī skumjas. Es teiktu, ka dzīvot augstā labbūtības līmenī nozīmē visā pilnībā izmantot savu potenciālu. Un tas ir arī šīs fundamentālās labestības iemiesojums reālajā dzīvē: tu saskati citos fundamentālu labestību, un tu to saskati arī sevī. Un, kad tu vari atrast sasaisti ar otra cilvēka fundamentālo labestību, tā tad arī ir mīlestības būtība. Man liekas, ka dzīvot atraisīti, augstā labbūtības līmenī, patiesībā nozīmē iemīlēties pasaulē, mīlēt pasauli.
