Mums pieder mūsu bezapziņas procesi
Una Meistere
Intervija ar sociālo psihologu Džonu Bārdžu, Jeila Universitātes psiholoģijas profesoru
Džons Bārdžs (John Bargh) ir sociālais un kognitīvais psihologs un Jeila Universitātes profesors. Jeilā viņš nodibinājis laboratoriju ACME (Automaticity in Cognition, Motivation, and Evaluation – Automātisms izziņā, motivācijā un vērtēšanā), kas pēta automātismu un neapzināto informācijas apstrādi, meklējot ceļu uz labāku sociālās uzvedības un brīvās gribas jēdzienu sapratni.
Četrdesmit savas karjeras gadu gaitā viņš iedziļinājies cilvēka neapzinātajā prātā, cenšoties saprast, cik liela daļa no tā, ko mēs sakām, jūtam un darām, ir pakļauta apzinātai kontrolei. Un, vēl svarīgāk, cik liela daļa tai nav pakļauta. Viņu interesē arī šķietami ikdienišķas epizodes, teiksim, kā fiziska siltuma sajūta (kaut vai tikai tējas tases formā) un tās pretstats, aukstums, iespaido mūsu sociālo uzvedību. Vai arī tas, kā mūsu ģenētiski determinētās pamatvajadzības – izdzīvot, būt fiziskā drošībā un izvairīties no slimībām –, kuras iekodētas mūsos tālā senatnē, mūsu evolucionārajā pagātnē, var tikt sasaistītas ar mūsu šodienas politiskajiem uzskatiem un attieksmi pret migrantiem.
Džons Bārdžs sarakstījis vairāk nekā 240 zinātniski recenzētu rakstu un nodaļas vairāk nekā 30 krājumos, bet 2017. gadā klajā nāca viņa grāmata “Pirms tu to zini: neapzinātie iemesli, kādēļ mēs darām to, ko mēs darām” (Before You Know It: The Unconscious Reasons We Do What We Do). Lieliski uzrakstītā grāmata, kas sākas ar Alberta Einšteina citātu: “Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai stūrgalvīgi iesīkstējusi ilūzija”, apkopo Bārdža 40 gadu gaitā sakrātās atziņas par pasauli zem mūsu apziņas virskārtas – pasauli, kurā pagātne, “šeit un tagad” un nākotne ir vienlīdz klātesošas. Pasauli, kurā mūsu apzinātie un neapzinātie mentālie procesi strādā tandēmā, veidojot nedalāmu veselumu – mūsu prātu. Saprotot un apzinoties šos procesus, uzņemoties par tiem atbildību, mēs varam stūrēt savas dzīves kuģi prasmīgāk un zinošāk; Bārdža vārdiem runājot, grāmatas mērķis ir “ievest jūs pašus sava prāta dīdžeja kabīnē, lai jūs varētu visu labāk saklausīt un sākt paši izvēlēties mūziku.”
Sarunā Džons Bārdžs ir smaidošs un humorpilns, reālistiski un no veselīga vērotāja pozīcijas raugoties arī uz pesimisma noti, kas saistīta ar mūsu evolucionārajiem instinktiem un zināmā mērā izskaidro, kāpēc, neraugoties uz visiem labajiem nodomiem, cilvēkiem joprojām tik grūti padodas ieklausīšanās citu viedoklī, atvērtība, vienlīdzība un spēja nodrošināt mieru uz šīs planētas. Ja mēs vēlamies virzīties uz priekšu, pretim labākiem mums pašiem un labākai sabiedrībai kopumā, nepieciešams paplašināt savus priekšstatus par to, kas tas ir – “es”. Mēs visi esam savā starpā vienoti; tā ir daļa no mūsu evolucionārās pagātnes. Mūs vieno “ne jau tikai mūsu acīm saredzamā rīcība, bet arī mūsu nevienam neredzamās domas”. Mēs esam daudz mācījušies, taču vēl palicis ļoti daudz mums nezināma. Tāpēc pats svarīgākais ir paturēt savu prātu atvērtu, un tieši tam bija veltīta sekojošā saruna.
Es esmu izlasījusi jūsu grāmatu divas reizes, un, manuprāt, tā ir savveida “lietošanas instrukcija” šiem laikiem, kuros mēs dzīvojam. Mēs visi zinām, ka pasaule mainās ļoti strauji, un cenšamies pielāgoties šīm pārmaiņām, taču tai pašā laikā viss ir tik nenoteikti. Viena no svarīgākajām lietām, kas var mums palīdzēt atrast ceļu cauri šai nenoteiktībai, ir radoša pieeja – radošu risinājumu un/vai jaunu ideju meklēšana praktiski jebkurā dzīves jomā. Kas, jūsuprāt, ir šī dīvainā lieta, ko mēs saucam par “ideju”? Kur rodas idejas? Kā mēs varam pēc iespējas efektīvāk noskaņoties uz to rašanās viļņa? Reizēm tu, piemēram, pastaigājies mežā un pēkšņi, kā no zila gaisa, sajūti kādas lieliskas idejas trauslo uzplaiksnījumu, bet citreiz var stundām sēdēt pie baltas lapas, un nespēt neko sakarīgu uzrakstīt pat tad, ja tas būtu dzīvības un nāves jautājums.
Tas ir lielisks jautājums. Es patlaban strādāju pie nākamās grāmatas, kas būs veltīta apziņas plūsmai – tam, kas mīt jūsu prātā un kāpēc tas tur atrodas, kādi ir jūsu domu un ideju avoti un kā tas viss sajaucies kopā. Būtībā tā ir tā pati paplašinātā tagadne, jēdziens, par kuru tādi filozofi kā Viljams Džeimss un Anrī Bergsons runāja jau ļoti sen.
Jūs savā jautājumā pieminējāt vienu svarīgu lietu, proti, ka idejas ir trauslas. Kad mums rodas kāda ideja vai atskārsme, kaut kāds radošs izrāviens, mums pret to jāizturas gandrīz kā pret visbrīnišķīgāko apgleznoto Lieldienu olu. Tas ir smalks mākslas darbs, tik trausls, ka mums ar to jādalās, mums tas jāsargā kā liels dārgums. Un kā mēs to varam darīt? Uztverot to ļoti nopietni. Bieži vien cilvēki nodomā – Tā, man ienāca prātā ideja; tā nu tagad glabājas manā prātā, un es to vairs neaizmirsīšu. Bet pēc piecām minūtēm tu to jau esi aizmirsis un ļoti nožēlo, ka uzreiz nepierakstīji vai kaut kā citādi nepiefiksēji.
Idejas ir trauslas. Kad mums rodas kāda ideja vai atskārsme, kaut kāds radošs izrāviens, mums pret to jāizturas gandrīz kā pret visbrīnišķīgāko apgleznoto Lieldienu olu.
Tāpēc man ir zināmi paņēmieni, ko es lieku lietā, kad man iešaujas prātā kāda ideja. Un tas notiek visu laiku – mums visiem taču rodas idejas, vai ne? Tas var notikt, teiksim, dušā vai kad es esmu izgājis pastaigāties vai paskriet. Tieši brīžos, kad man nav iespējas neko pierakstīt. Tāpēc es vienmēr visur ņemu līdzi telefonu, iPhone, un lieku Siri nosūtīt man e-pastu. Es sev tādā veidā nosūtu nodiktētu ziņu; Siri, protams, savā transkripcijā pieļauj dažādas ļoti smieklīgas kļūdas, un to ir jautri lasīt, bet šādā veidā es vismaz esmu saglabājis ideju. Es pret to attiecos ļoti nopietni. Tagad pieejama tāda programma, kas saucas Otter; tā transkribē, piemēram, Zoom sarunas. Ne vienu reizi vien bijis tā, ka es sarunājos ar cilvēkiem, kāds mani pārtrauc, un tad es pēkšņi vairs neatceros, par ko mēs runājām burtiski pirms divām minūtēm. Bija kaut kāda ideja… Taču ar Otter es varu paiet atpakaļ un uzmeklēt transkripcijā vajadzīgo vietu. Tādi palīglīdzekļi mūsu apziņas trauslā satura saglabāšanai ir ļoti noderīgi. Tādas lietas patiešām vajag izmantot.
Bet te svarīgas vēl divas lietas. Ideja dzimst no veselas apstākļu plejādes, un šo kombināciju ir grūti atkārtot. Tik daudzas lietas, darbojoties visas kopā, kļūst par cēloni, kāpēc tieši tajā brīdī jums rodas tieši tā ideja. Psiholoģija nav vienkārša lieta; tas ir ļoti sarežģīti, ir tik daudz dažādu elementu. Jūsu fizioloģiskais stāvoklis kafijas iespaidā, fakts, ka jūs savā nesenajā pieredzē esat par kaut ko domājuši, fakts, ka jums ir problēma, ko jūs cenšaties atrisināt. Visi šie elementi bija aktīvi vienā un tajā pašā laikā, un ir kļūda domāt, ka jūs kaut kad nākotnē varēsiet gluži viegli tos atkal atkārtot. Tāpēc pirmkārt – vajag pierakstīt. Otrkārt – saglabāt, jo nevar rēķināties ar to, ka ideja jūs gaidīs, kad jūs pie tās atkal atgriezīsieties.
Otrs apstāklis, par ko ir runa, ir tās reizes, kad, teiksim, mēs ar jums risinām kaut kādu sarunu, jums pēkšņi rodas kāda ideja un jūs mani pārtraucat pusvārdā, jo tas ir kaut kas ļoti svarīgs. Tā ir tāda āķīga lieta. Jūs pārtraucat manu sakāmo; jūsu iejaukšanās dēļ es varu pazaudēt savu domas pavedienu. Taču vienlaikus jūs mani pārtraucāt tāpēc, ka, ja jūs to neizdarītu un nepasacītu, kas jums ienāca prātā, jūs to varētu aizmirst. Tā nu šādās situācijās, kad diviem cilvēkiem ir šāda radoša saruna, tā ir kā tāda smalka deja, kurā jārespektē otra cilvēka iejaukšanās, bet jārēķinās arī iespējamu maksu par šādu iejaukšanos. Teiksim, ir cilvēki, ar kuriem man mēdz būt trīs, četru vai piecu stundu sarunas, un mēs varētu turpināt bezgalīgi, ja vien neuznāktu izsalkums, nevajadzētu skriet uz vannas istabu un tamlīdzīgi. Un mums šajās sarunās ir zināma savstarpējas uzticēšanās atmosfēra – mums abiem ir viens mērķis, mēs abi strādājam pie vienas problēmas, risinām vienu situāciju. Tātad mēs abi vēlamies atrast atbildi. Un tāpēc mēs viens otram atļaujam šādā veidā iejaukties, jo esam droši, ka tas netiks nepareizi izmantots – es jūs pārtraukšu vienīgi tad, ja tas būs patiešām svarīgi, un es zinu, ka par to mums var nākties maksāt. Tā ir situācija, kad jums ir sadarbības partneris, draugs vai kolēģis, ar kuru izveidojušās zināmas attiecības un ar kuru kopā jūs varat domāt radoši. Tā ir īpaša un reta lieta, jo jums savstarpēji jāuzticas (tā nebūt vienmēr nenotiek) un jums abiem jābūt vienam un tam pašam mērķim (tā arī ne vienmēr ir). Jums jāizkopj sevī cieņa pret šo otru cilvēku, jūs nedrīkstat dominēt – tā sakot, manas idejas ir labākas par tavējām; tu paklusē un paklausies, ko es saku, jo es esmu tik svarīgs cilvēks. Jums abiem jābūt vienlīdzīgiem. Visas šīs lietas nebūt nav viegli sasniegt. Taču, ja nu reiz izveidojušās šādas sadarbības attiecības, tas noved pie manas atbildes beigu daļas.
Frānsiss Kriks un Džeimss Votsons bija zinātnieki, kas atklāja DNS molekulu, šo dubultspirāles struktūru. Pirms gadiem desmit Votsons savā grāmatā rakstīja par šo atklājumu, ko viņi izdarīja 50. gados; viņš sacīja, ka tolaik tas bijis tāds kā zinātnes Svētais Grāls – visi, kas strādāja bioloģijā un ģenētikā, centās atklāt šo struktūru, taču nevienam citam neizdevās šo problēmu atrisināt. Viņš rakstīja, ka pie tā strādājuši ļoti daudzi, un atzina, ka vairums no šiem cilvēkiem bijuši gudrāki par viņiem ar Kriku. Īpaši viena no zinātniekiem, bioloģe Rozalinda Franklina, kuru Votsons nosauca par ģēniju. Viņa zināja, ka šajā jomā ir daudz gudrāka par visiem pārējiem, taču strādāja viena. Es pārfrāzēšu Votsona vārdus: “Mana un Krika lielākā priekšrocība bija tāda, ka mēs strādājām kopā; mēs sadarbojāmies, un divi prāti taču vienmēr ir labāk par vienu.” Šāds dialogs, kas izveidojas starp diviem cilvēkiem, sāk līdzināties tam, kādu tu risini pats ar sevi, kad nododies apzinātai domāšanai. Tas ir pat vēl labāks, jo tas ir kā Hēgeļa dialektikā. Hanna Ārente savā skaistajā grāmatā “Prāta dzīve” rakstīja, ka tieši tā arī ir mūsu apzinātā domāšana: dialektika, kas veidojas starp mani un pašu.
Problēma ir tāda, ka, ja tu šo dialektiku veido pats ar sevi, tad, kamēr tu atrodies vienā pusē, tu vari aizmirst, kā tas izskatās no otras puses. Un tad tu nevari paturēt prātā abas puses – to tiešām ir ļoti grūti paveikt pašam savā prātā. Taču starp diviem cilvēkiem šāda dialektika ir iespējama. Kad tu esi pateicis savu vārdu, tad otrs var sacīt savu sakāmo, un tu vari vienkārši klausīties un atpūsties. Kamēr tu domā savas domas, tu nevari atpūsties. Un šādu stāvokli grūti ilgstoši uzturēt. Ja tev ir partneris, viņš ne tikai ienes jaunu informāciju un jaunas idejas, kas droši vien nebūtu radušās tev pašam, bet arī ļauj tev atpūsties un klausīties. Un, kad viņš būs savu pateicis, tad atkal būs tava kārta. Tā taču ir daudz labāk. Vēl vairāk, ir cilvēki, kuri saka, ka mūsu apziņa kā tāda vispār izveidojusies komunikācijā ar citiem – ka, savām ausīm dzirdot, kā mēs paši runājam, mēs sākām apzināties, ko mēs sakām, un internalizējām to.
Ir cilvēki, kuri saka, ka mūsu apziņa kā tāda vispār izveidojusies komunikācijā ar citiem – ka, savām ausīm dzirdot, kā mēs paši runājam, mēs sākām apzināties, ko mēs sakām, un internalizējām to.
Es tā varu turpināt bezgalīgi, jo es par to rakstu grāmatu un kādus pāris gadus ne par ko citu vispār neesmu domājis. Maziem bērniem apzinātas domāšanas spēja attīstās ap divarpus vai trīs gadu vecumu. To gandrīz pirms 100 gadiem atklāja slavenais krievu bērnu psihologs Ļevs Vigotskis. Viņš ievēroja, ka bērni, kuriem veidojas paškontroles mehānisms, mēdz balsī ar sevi sarunāties. Es to novēroju pie savas meitas, kad viņai bija trīs gadi; viņa mēdza pati sev stāstīt: “Tagad es iešu uz vannas istabu. Tagad man vajag paņemt to papīru. Tagad man jāparāda tētim, ko es uzzīmēju.” Un to visu viņa sacīja, staigājot apkārt pa māju. Viņa tajos brīžos nesarunājās ar mani. Viņa sarunājās ar sevi. Varētu teikt, ka viņa sev it kā deva komandas. Un kāda mēneša vai divu laikā tās internalizējas un kļūst par apzinātu domāšanu.
Daudzi ir teikuši, ka mūsu apzinātā domāšana patiesībā ir iekšēja simulācija, kas atdarina mūsu komunikāciju ar citiem – dabiskāku procesu. Bet īss kopsavilkums tam visam varētu būt tāds: labākais veids, kā meklēt jaunas idejas, ir sarunas ar cilvēku, ar kuru jūs vieno kopīgs mērķis – atrast atbildi uz kādu problēmu; tā ir sadarbība. Pēc 40 šajā jomā nostrādātajiem gadiem manas mīļākās atmiņas par jaukākajiem brīžiem saistās tieši ar laiku, kad man bija sadarbības partneris, ar kuru mēs visu dienu runājām un strādājām, strādājām. Man dzīvē bijušas divas vai trīs šādas sadarbības, un tie bija paši labākie laiki, jo mums bija šāda informācijas plūsmas apmaiņa. Mums bija idejas, mēs tās viens otram piespēlējām, un bija daudz vieglāk un patīkamāk meklēt atbildes un risināt problēmas nekā strādājot vienatnē.
Sarunās ar maniem draugiem māksliniekiem mēs esam sprieduši par to, ka ļoti bieži viena un tā pati ideja radusies vienlaicīgi dažādās pasaules malās. Šo ideju radītāji nav savstarpēji pazīstami un reizēm pat nezina viens par otra eksistenci, tā ka nav iespējams runāt par kaut kādu kopēšanu. Tā ir drīzāk pasmelšanās no vienotas ideju straumes.
Ir tāda lieta kā laika gars, Zeitgeist. Teiksim, 60. un 70. gados, kad aizsākās rokmūzika, bija tādi pāris vienkārši neticami gadi, ļoti īss laika posms. Es to labi atceros, es toreiz biju pusaudzis. Tai laikā, kad tas viss norisinājās, es kādus desmit gadus strādāju par dīdžeju dažādās radiostacijās. Ja mēs paraugāmies, kas norisinās tikai 1971. gadā vien, tikai viena gada laikā – ak debess! Es esmu pārliecināts, ka 1805. gadā tieši tāpat bija ar Mocartu un Bēthovenu. Ir tādi brīži, kad norisinās fantastiski radošās fermentācijas procesi. Turklāt bieži tas ir vienā un tai pašā vietā – teiksim, Vīnē, Ņujorkā vai Londonā. Un tad kādu laiku nenotiek nekas. Paiet 50 gadi, un nekas tā īsti nav noticis, viss ir kā zemsvītras piebilde tam pašam 1971. gadam. Bet tajā brīdī – visi smeļas spēku cits no cita, iedvesmo cits citu, un fakts, ka visi tā aizrāvušies ar jaunradi, nozīmē, ka tas motivē arī tevi. Tā parasti ir kāda procesa sākuma stadija. Un tāds ir aizrautības, radošas pacilātības un atklāsmes gars – kad visi iet tādu ceļu, un arī tu gandrīz bez elpas seko šai takai. Tie lielākoties ir jauni cilvēki, kuri savus lielākos sasniegumus paveic savos divdesmit vai agrīnajos trīsdesmit. Un tad, tāpat, kā tas notiek ar citiem cilvēkiem, tam pienāk gals – nekas vairs nav tik aizraujošs un svaigs, un tagad uz skatuves uznāk jau citi cilvēki.
Ir tādi brīži, kad norisinās fantastiski radošās fermentācijas procesi. Turklāt bieži tas ir vienā un tai pašā vietā – teiksim, Vīnē, Ņujorkā vai Londonā. Un tad kādu laiku nenotiek nekas.
Tas ir tāpēc, ka mēs to darām kopā. Mēs klausāmies, sekojam, un mūs iedvesmo citi cilvēki. Es itin nemaz nebrīnos, ja šie atklājumi šodien notiek vienlaicīgi visā pasaulē, dažādās vietās – pateicoties globālajai komunikācijai, satelītiem, internetam un visam pārējam. Domāju, ka tas būtu ievērības cienīgāks fakts pirms 100 vai 200 gadiem. Karlam Jungam, kad šķīrās viņa un Freida ceļi, bija doma par kosmisko vai kolektīvo bezapziņu. Atšķirībā no Freida, kurš uzstāja, ka viņa teorijai jābūt dogmatiskai, ka mums tā jāpieņem bez kādiem pierādījumiem, nepārbaudot to, Jungs pateica: Pie joda, mana teorija būs īsta zinātne. Es savas idejas pārbaudīšu. Ar ko Jungs nodarbojās no 1918. līdz 1920. gadam? Viņš devās ekspedīcijā lejup pa Nīlu, uz Nīlas izteku, lai pētītu, kādus simbolus lieto cilvēki, kas dzīvo nošķirti no visas pārējās pasaules. Viņš brauca uz Amerikas pirmiedzīvotāju rezervātiem Ņūmeksikā un Arizonā, pie hopi indiāņiem. Un tas bija pirms šoseju, pat pirms automašīnu ēras – nebija viegli nokļūt Amerikas indiāņu rezervātā kaut kur tuksneša vidū. Viņš apceļoja pasauli, devās uz grūti aizsniedzamām vietām un vāca pierādījumus savai teorijai par simboliem. Viņš redzēja, ka hopi indiāņi Arizonā lieto tādus pašus simbolus kā tie cilvēki, kas dzīvo ap Viktorijas ezeru un Nīlas izteku Āfrikā – un ir neiespējami pieņemt, ka viņi tajos laikos būtu varējuši kaut kā savā starpā sazināties. Tieši tur viņš sāka domāt, ka pastāv kaut kāda veida kolektīvā bezapziņa. Protams, tagad mēs diezgan lielā mērā saprotam, kādi bija šīs parādības cēloņi – ka pastāv zināma cilvēka daba, kas ir attīstījusies, ka mums ir kopīgi senči un ka primitīvā cilvēka prātā ir kaut kas tāds, kas rada šādus simbolus, lai kur cilvēks arī dzīvotu. Tātad fakts, ka šodien kaut kādi procesi norisinās kādā vienā vietā, bet vienlaikus arī citur pasaulē, droši vien saistīts ar internetu un komunikāciju, bet arī ar to, ka mums visiem vēl joprojām ir tās pašas primitīvās, lai arī attīstījušās smadzenes. Tas mums visiem ir kopīgs, un tieši no turienes rodas idejas. Jo visam, kas nonāk jūsu apziņā, loģiski jānāk no jūsu bezapziņas. Nav citas vietas, no kurienes tam visam rasties, ja vien jūs neticat dievišķajai iedvesmai un nedomājat, ka jūs kaut kādā ziņā neesat tīri cilvēcisks; tam ir jānāk no mūsu bezapziņas procesiem. Un, pateicoties mūsu kopīgajai evolūcijas pagātnei, mums kopīga lielākā daļa no šiem mehānismiem.
Visam, kas nonāk jūsu apziņā, loģiski jānāk no jūsu bezapziņas. Nav citas vietas, no kurienes tam visam rasties, ja vien jūs neticat dievišķajai iedvesmai un nedomājat, ka jūs kaut kādā ziņā neesat tīri cilvēcisks; tam ir jānāk no mūsu bezapziņas procesiem.
Savā grāmatā jūs daudz runājat par faktu, ka mums pār savām domām un rīcību nav tik stingra kontrole kā vedina domāt mūsu apziņa. To ir grūti pieņemt. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, bet mūsu prāts vēl joprojām seko tiem pašiem domāšanas modeļiem, kas izveidojās vēl akmens laikmetā. Un man liekas, ka šis karš, kas šobrīd norisinās tepat Eiropā, mums skaidri parāda, ka tas tiešām ir patiess apgalvojums. Mēs varbūt domājam, ka zinām, kāpēc kaut ko darām, taču mūsu rīcībai pamatā bieži vien ir dziļāki cēloņi. Vai ir kāds veids, kā mēs varētu sevi pārprogrammēt, ja reiz mēs tagad zinām vairāk par to, kā darbojas cilvēka prāts – vai arī tas tomēr ir neiespējami?
Jums nepatiks mana atbilde. Es šaubos, vai kādam var patikt tāda atbilde. Vīnē bija tāds ievērojams zinātnes filozofs vārdā Karls Popers. Vispār jau tieši Popers ir tas, kuram bija tiešām spēcīga nepatika pret Freida metodēm, un viņš kritizēja visu zinātni vispār, jo uzskatīja, ka tā savām hipotēzēm meklē tikai apstiprinājumu un pat necenšas tās pārbaudīt. Nav iespējams teorijas atspēkot, falsificēt, ja jūs meklējat tikai tādus pierādījumus, kas apstiprina jūsu teoriju. Un tā 1934. gadā Popers vācu valodā sarakstīja skaistu grāmatu ar nosaukumu “Zinātnisko atklājumu loģika”; angliski tā nāca klajā 1952. gadā, un tas ir kanonisks darbs par eksperimentālo metodi un loģiku – par to, kā izmantot zinātnisku eksperimentēšanu, lai kaut ko tiešām mācītos.
Popers sarakstīja vēl arī citu darbu. Otrā pasaules kara laikā viņš aizbrauca no Vīnes un dzīvoja kā kara bēglis Jaunzēlandē. Un šajā laikā viņš sarakstīja grāmatu, kuras nosaukums ir “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”; tā iznāca neilgi pirms kara beigām. Tad viņš devās uz Angliju un kļuva par Londonas Ekonomikas skolas profesoru, ja nemaldos. Būtībā Popers jau pašā grāmatas sākumā uzbrūk Platonam, jo viņš uzskatīja šo filozofu par totalitāri un diktatoriski orientētu tipu, kurš savā mācībā sludina konservatīvus principus. Bet tālāk viņš samērā pārliecinoši argumentē ideju, ka mēs lielāko daļu no cilvēces vēstures esam dzīvojuši ciltīs, un katrai ciltij ir vadonis. Tāpēc demagogiem ir tik viegli piedabūt mūs atgriezties pie tribālās mentalitātes, jo tā mūsu smadzenes attīstījušās miljoniem un miljoniem gadu gaitā. Demokrātija ir tik nesens fenomens. Un tā ir tik trausla un nedabiska lieta mums, cilvēkiem, kuri taču evolūcijas gaitā attīstījušies, sekojot šai tribālajai izjūtai. Ir tik viegli ar demagoģijas palīdzību tikt vaļā no demokrātijas – apelējot pie šī tribālā “mēs pret viņiem”. Protams, tieši tā jau arī notiek. Un tas noticis, protams, arī Savienotajās Valstīs – īpaši kopš 2016. gada. Tagad lielā mērā valdošais princips ir tieši “skaldi un valdi” un “mēs pret viņiem”. Mums ir ciltis, un mēs neklausāmies viens otrā. Internets visu vēl vairāk saasinājis, tāpat sociālie tīkli. Mēs klausāmies tikai tajā, ko runā mūsu “burbuļos” – ko saka cilvēki, kuriem mēs piekrītam, ne tie, kuriem mēs nepiekrītam. Un diemžēl tas viss ir pastiprinājies un sasaucas ar mūsu evolucionāro tribālo pagātni. Tāpēc, kad jūs jautājat, ko mēs šai sakarā varam darīt, būs diezgan grūti atrast kaut kādu atbildi, jo mums jārēķinās ar standarta cilvēka smadzenēm, kas attīstījušās ar domu par izdzīvošanu. Bet izdzīvot mēs varējām, apvienojoties ciltīs un grupās, lai atvairītu draudus, respektīvi, pārējās ciltis un grupas.
Mēs klausāmies tikai tajā, ko runā mūsu “burbuļos” – ko saka cilvēki, kuriem mēs piekrītam, ne tie, kuriem mēs nepiekrītam. Un diemžēl tas viss ir pastiprinājies un sasaucas ar mūsu evolucionāro tribālo pagātni.
Savā grāmatā “Mūsu dabas labie eņģeļi – kāpēc vardarbība gājusi mazumā” (2011) Stīvens Pinkers (kurš sarakstījis daudz lielisku grāmatu) norādīja, ka visā cilvēka evolūcijas laikā, līdz pat pavisam nesenai pagātnei, viens no katriem četriem vīriešiem mira vardarbīgā nāvē, tika noslepkavots. Ja paskatāmies uz seniem cilvēku kauliem, uz tiem ļoti bieži atrodamas uzskatāmas vardarbības un smagu miesas bojājumu zīmes. Vienu no katriem četriem vīriešiem nogalināja kāds cits vīrietis. Kaut kad ap 1100. gadu tas jau bija viens no katriem 1000 vīriešiem, bet mūsdienās – viens no katriem 100 000. Tātad mūsu dzīve savā ziņā kļūst drošāka, taču evolucionārā pagātne mums diktē, lai mēs tomēr dzīvojam bažās un vairāmies no citiem cilvēkiem, un to var atrisināt, apvienojoties grupās. Tāds bija pieejamais risinājums pagātnē, vēl pirms aptuveni 2000 gadiem. Arī mūsdienās cilvēkiem, kas dzīvo izolācijā no pārējās pasaules, teiksim, nomaļās Klusā okeāna salās, nogalināto vīriešu proporcija vēl joprojām ir viens no katriem trīs vai viens no katriem četriem.
Tātad ir lietas, ko mēs kā sabiedrība tiešām darām, lai dzīve būtu drošāka, taču tas nemaina cilvēka dabu, tas nemaina mūsu iekšējo pasauli. Cilvēkus vispār tik viegli par kaut ko pārliecināt, apelējot pie šīm grupām, pie “mēs pret viņiem”, piedabūt neieklausīties citos, jo tieši tā mēs esam izdzīvojuši. Tas ir mūsos iekodēts kā izdzīvošanas un drošības metode, un tā jau ir mūsu primārā motivācija.
Tā ka es esmu tiešām pesimistiski noskaņots. Tas ir redzams, paskatoties uz visiem šiem demagogiem… Viņiem tas viss izdodas pārāk viegli. Mēs sekojam spēcīgam vadonim, mēs nepretojamies, mēs darām, ko mums liek. Tās ir lietas, ko mums pagātnē vajadzēja darīt, lai izdzīvotu. Viduslaikos, ja pie ciema vārtiem parādījās svešinieki, tā parasti nebija laba ziņa. Tad mums vajadzēja teikt: “Labi, jūs esat mūsu jaunie kungi un pavēlnieki, mēs darīsim, ko jūs mums liksiet, un tad mums nekas slikts nenotiks.” Mums tā bija jādara, lai izdzīvotu, laistu pasaulē bērnus un lai mums vispār būtu kaut kāda dzīve. Es lasu Poperu un domāju: debestiņ, tas ir tik skumji, jo demokrātija, vienlīdzība, taisnīgums un visas tās brīnišķīgās lietas, kuru iespējamību mēs jau esam pierādījuši – tie taču ir cilvēces ideāli! Kāpēc mēs tik viegli zaudējam pret tiem cieņu un atsakāmies no tiem? Tas taču ir mūsu augstākais sasniegums.
Kādu lomu sociālās pārmaiņās spēlē bailes? No visām mūsu pamata emocijām tieši bailes ir tās, ar kurām iespējams manipulēt visveiksmīgāk. Kā jūs minat savā grāmatā, izmantojot bailes kā ieroci, ir pavisam viegli pārvērst liberāli orientētus cilvēkus par konservatīvu pūli. Mēs to šobrīd vērojam daudzviet pasaulē.
Par to, ka es tā pateicu, mani izsvieda no Facebook un Twitter. Es esmu uz visiem laikiem izslēgts no abām platformām. Mana kļūda bija pārpublicēt Facebook un arī Twitter savu Washington Post rakstu, kas bija veltīts tieši tam – ka drošība ir tik primāra un ko cilvēki ar to zaudē. Un man par to uzbruka. Es esot apgalvojis, ka konservatīvie ir zaķpastalas, ka mēs visi dzīvojam bailēs un tamlīdzīgi. Taču viņi nepievērsa uzmanību tam, ka tas ir spēkā abos virzienos. Pirms mūsu pētījuma bija 20 gadus garš pētniecības darbs, kas parādīja, ka liberāļus ar draudiem var pārvērst par konservatīvajiem. Mēs jau tikai izdarījām pretējo, uz laiku padarījām konservatīvos par liberāļiem, liekot viņiem iztēloties, ka viņi ir pilnīgā drošībā. Mums Amerikā bija slavenais prezidents Franklins Rūzvelts, kurš sacīja: “Mums nav, no kā baidīties, izņemot pašas bailes.” Viņš bija liberālis, viņš centās panākt, lai cilvēki jūtas droši. Baraks Obama savā pēdējā uzrunā Kongresam 2016. gadā teica tieši to pašu. Piedodiet, es tik daudz runāju par Savienotajām Valstīm, bet tā ir pasaules varenākā valsts ar pašu labāko armiju, un mēs esam tik droši – kāpēc mēs tā ļaujamies savām bailēm? Kāpēc mēs visu laiku rīkojamies tā, it kā mums būtu ļoti bail? Tā tiešām nevajadzētu būt.
Mani izsvieda no Facebook un Twitter. Es esmu uz visiem laikiem izslēgts no abām platformām. Mana kļūda bija pārpublicēt Facebook un arī Twitter savu Washington Post rakstu, kas bija veltīts tieši tam – ka drošība ir tik primāra un ko cilvēki ar to zaudē. Un man par to uzbruka.
Un tātad liberāļi mēģina panākt, lai mēs jūtamies drošāk. Un konservatīvie mēģina panākt, lai mēs jūtam bailes, jo viņi grib varu, viņi grib vēlētāju balsis, un par nožēlu tie ir patiešām spēcīgi varas mehānismi, kas strādā gan vienādi, gan otrādi. Taču daudz vieglāk panākt, ka cilvēks jūt bailes nekā jūtas droši, jo mēs apzināmies, cik dārgi var maksāt kļūda. Ja tev liekas, ka tu esi drošībā, un tu zaudē savu modrību, tas var maksāt daudz dārgāk nekā bailes un nepamatotas bažas par draudošām briesmām, jo ļaunākajā gadījumā tu vismaz esi tam gatavs. Tāpēc daudz vieglāk apspēlēt cilvēku bailes nekā viņu drošības sajūtu. Mums tas ir izdevies diezgan ērtā formā, bet es šaubos, vai pasaulē ir daudz cilvēku, kas šobrīd jūtas īpaši droši.
Vēsturiski, paraugoties uz cilvēces vēstures gaitu, mums laikam gan nav bijis daudz periodu, kad mēs esam jutušies kaut cik droši. Tā ir brīnišķīga sajūta, taču visai efemēra. Tā ir gaistoša. Jā, tātad ar mums visu laiku manipulē. Tieši to es gribēju pasacīt savā grāmatā. Ja jūs lasāt manu grāmatu, jūs nebūt neesat vienīgie cilvēki, kas to apzinās; cilvēki, kas to zina, nevēlas, lai jūs to zinātu, jo tās ir sviras, ko izmanto reklāmas bizness, politiķi un tamlīdzīgi. Es to zinu, jo pazīstu cilvēkus, kas strādā biznesā, reklāmā un marketingā. Viņiem šis mehānisms ir pazīstams jau vismaz kopš 2000. gada, un viņi to izmanto reklāmā, lai panāktu, ka jūs pērkat viņu produktus. Man ir nācies uzklausīt diezgan niknus vārdus no patēriņa preču kompāniju cilvēkiem, jo es taču būtībā visiem parādu, kā šis princips strādā. Un mums nevajadzētu to darīt, tā viņi apgalvo. Ar grāmatām par neapzinātu iespaidošanos ir tāda nelaime, ka tās nav viegli pārdot. Cilvēks parasti paraugās pats uz savu pieredzi un saka – es personīgi neatceros nevienu reizi, kad ar mani tā būtu noticis. Un noraida šo domu, jo tā taču vienkārši nevar būt. Tas, savukārt, ir tiešā veidā izdevīgi tiem, kas izmanto šādas tehnikas un sviras.
Vēsturiski, paraugoties uz cilvēces vēstures gaitu, mums laikam gan nav bijis daudz periodu, kad mēs esam jutušies kaut cik droši. Tā ir brīnišķīga sajūta, taču visai efemēra.
Ļoti interesanti, ka mēs tik viegli iekrītam baiļu lamatās, bet tai pašā laikā mums jāiegulda smags darbs, lai dzīvotu ar prieku. Ja paraugāmies uz cilvēka pamatemocijām, tās, kurām ir pozitīvs lādiņš, tādas kā prieks un laime, ir mazākumā; pārējās ir bailes, dusmas, skumjas, izbrīns.
Un bažas, kuras, protams, ir saistītas ar bailēm, tomēr nav gluži tas pats. Bažas, skumjas un visas tās pārējās nelāgās lietas tiešām ir emocijas, kuras mēs izjūtam visbiežāk, un ļoti žēl, ka tā. Kāds no evolucionārajiem biologiem reiz sacīja apmēram tā – “Mēs neesam evolucionāri attīstījušies, lai justos laimīgi.” Dabiskā izlase nav izvēlējusies tos, kuri jūtas laimīgi un apmierināti. Tā izvēlējusies tos, kuri izdzīvo un vairojas. Un, ja bažas ir emocionāls stāvoklis, kas palīdz palikt dzīvam un dzīvot drošībā (salīdzinājumā ar tiem, kas nejūtas bažīgi), pēc tam – nodzīvot pietiekami ilgi, lai laistu pasaulē pēcnācējus, jo tieši to vēlas mūsu gēni, tad tā arī notiek. Teiksim, es esmu redzējis šausmīgas, traģiskas, ārkārtīgi bēdīgas filmas par pingvīnu dzīvi. Viena no tādām ir “Pingvīnu gājiens”, un tas ir tik ļoti skumji, jo nabaga pingvīni ir kā ieslodzīti konkrētā ekoloģiskajā nišā, kurā viņiem būtībā jāeksistē briesmīgos apstākļos un jāmēģina visiem kopā pasargāt olas no aukstuma. Tas, protams, viņiem nākas ļoti grūti; reizēm ola sasalst, ieplaisā, un putnēns neizdzīvo. Putni nevar izrauties no šī cikla, jo tas ir cikls, kurā rodas jauni pingvīni. Taču tā ir gatavā elle, un tas ir tas, kā tev jādzīvo, ja reiz tu esi šajā ciklā. Evolūcijai vienkārši nav iemesla darīt cilvēkus laimīgus un priecīgus. Diemžēl. Tāpēc mums pašiem tas jāpārvar, mums jāspēj izrauties ārpus evolūcijas robežām.
Evolūcijai vienkārši nav iemesla darīt cilvēkus laimīgus un priecīgus. Diemžēl. Tāpēc mums pašiem tas jāpārvar, mums jāspēj izrauties ārpus evolūcijas robežām.
Varbūt mēs to varētu, padarot prieku un laimi par paradumu, par īstenošanas intenci, kā jūs ierosināt savā grāmatā.
Būtībā tā ir otra lieta, ko šī grāmata pastāsta: ja tu zini, kā šīs lietas norisinās, šīs zināšanas kļūst par tādu kā lietošanas instrukciju. Lūk, tā darbojas tavs prāts. Tu to nezināji, bet tagad zini, un tu vari to izmantot savā labā.
Viens no cilvēkiem, kurus es apbrīnoju, ir Naomi Osaka. Viņa ir tenisiste, un viņa bija tā, kura publiski pateica: Es vairs neiešu uz preses konferencēm. Kāpēc ne? Tāpēc, ka es pēc tam jūtos nelaimīga. Man tajās uzbrūk. Man uzmācas depresija. Man liek justies nevērtīgai. Es tik daudz laika un pat daļu no balvā izcīnītās naudas veltu labdarībai, es cenšos paveikt pasaulē kaut ko labu, bet man par to uzbrūk – es to darot tikai pašreklāmas nolūkos, sava zīmola vārdā, un tamlīdzīgi. Es no šīm preses konferencēm iznāku dziļi nomākta un vispār vairs negribu turpināt. Un tā viņa kādā jaukā dienā pateica: Vai zināt ko? Pie velna, es vairs neiešu uz preses konferencēm. Varat uzlikt man naudas sodu, varat izslēgt mani no tenisa turnīriem, varat darīt, ko gribat. Bet savas garīgās veselības vārdā es izvēlos vairs neiesaistīties šādās situācijās. Es nodomāju: paldies Dievam! Kāds beidzot izlēmis kaut ko darīt. No mums dzīvē sagaida, ka mēs pacietīsim tamlīdzīgas lietas. Man, piemēram, tās būtu katedras apspriedes, tikšanās ar kolēģiem, kuri uz mani skatās no augšas un jūtas pārāki. Es nešaubos, ka tā tas ir arī jebkurā citā dzīves jomā. Tā noteikti ir biznesa kompānijās, vispār jebkurā organizācijā. Mēs visi ar to saskaramies, vai ne? Bet Naomi vienkārši piecēlās kājās un pateica: Es izvēlos neiesaistīties šādās situācijās, jo tās liek man ļoti slikti justies. Un es piekrītu: jā, mēs to varam, mēs varam vienkārši nepiekrist situācijām, kuras atstāj tik graujošu briesmīgu iespaidu uz mūsu noskaņojumu un pašvērtību – uz turpmākajām trim vai četrām dienām.
Es cenšos to realizēt arī pats savā dzīvē. Mums ir dota šāda izvēle. Taču mēs domājam, ka mums tas viss ir jāpacieš, mēs nesaprotam, ka mums ir līdzekļi un spēja pašiem izvēlēties situācijas, kurās piedalāmies. Mēs varam būvēt paši savu vidi savā pasaulē, tādu, kurā mēs jūtamies labāk un laimīgāk. Mums nav jāpērk kaut kādi produkti, kurus nevēlamies ēst nakts vidū – tāpēc, ka mums ir diēta. Mēs tos varam vienkārši nepirkt – mēs veidojam ap sevi vidi, kas palīdz sasniegt savus mērķus, mēs to būvējam tieši ar šādu nolūku. Tādi cilvēki ir veiksmīgi un laimīgi. Viņi iekārto savu pasauli tā, lai tas, kā viņi vēlas dzīvot, kļūtu par labu paradumu un par to vispār nevajadzētu domāt. Viņi nedomā: Man tagad jāvingro, man tagad jāpievēršas diētai, man tagad jādara šis vai tas – viņi izveido sev tādu paradumu. Un tieši tie parasti ir cilvēki, kuri sasniedz savus mērķus un dzīvo laimīgāk nekā mēs pārējie.
Jocīgi, jo senākos pētījumos par motivāciju un to, kā cilvēki panāk to, ko vēlas, galvenais ir gribasspēks – Es tā cenšos… Tas ir nogurdinoši, un kopumā tas īpaši labi nestrādā: cilvēks kādā brīdī pazaudē pavedienu un aizmirst, ko viņš pūlas panākt. Apzināta pieeja šai lietai ir problemātiska. Dzīve kļūst ievērojami labāka, ja mēs iekārtojam savu pasauli tā, lai viss notiek bez lielas piepūles, pateicoties īstenošanas intencēm vai, vēl jo vairāk, vienkāršiem paradumiem. Es pats esmu izmantojis šādu pieeju. Esmu ievērojis, ka pats jūtos ļoti slikti, kad noteiktā veidā sarunājos ar savu meitiņu vai izturos pret viņu noteiktā veidā. Es negribu tā justies. Es negribu viņai to nodarīt. Es negribu, ka mūsu attiecības veidojas šādā veidā. Tāpēc kaut kas šai sakarā jādara. Un tas ir iespējams. Īstenošanas intence ir ceļš uz labiem paradumiem. Pati par sevi tā nav risinājums, bet tas ir ceļš, kā atbrīvoties no sliktiem paradumiem un izveidot jaunus – labus. Tas ir tilts, kas savieno vietu, kur tu šobrīd atrodies, ar to, kur tu gribi nonākt. Un tas nozīmē vienkārši izmantot bezapziņas mehānismu. Būtībā tu uztici kontroli pār savu rīcību kādam uzticamam faktoram ārpus tevis paša. Kad es uz savas mājas piebraucamā ceļa izkāpšu no mašīnas, es acumirklī aizmirsīšu par darbu, paskatīšos uz savu māju un nodomāšu, kā es priecājos būt mājās. Un es no sirds izbaudīšu, ka varu spēlēties ar savu meitiņu, samīļot un apskaut viņu un darīt visādas jaukas lietas, un es neņemšu savu darba dzīvi līdzi uz mājām. Un tad es izkāpju no auto, saprotu, ka esmu mājās, un tas viss tiešām tā notiek. Kā burvestība. Tikai tā nav burvestība, jo mēs zinām, kā tas notiek. Tā ir burvestība tādā ziņā, ka tev tajā brīdī nevajadzēja piepūlēties, lai atcerētos, kas jādara. To visu paveica ne jau tava apziņa, bet tā lielā prāta daļa, kas darbojas neapzināti. Taču tas tik un tā esi tu, tā ir daļa no tevis un dara visu, ko spēj, lai tev palīdzētu.
Dzīve kļūst ievērojami labāka, ja mēs iekārtojam savu pasauli tā, lai viss notiek bez lielas piepūles, pateicoties īstenošanas intencēm vai, vēl jo vairāk, vienkāršiem paradumiem.
Jūs pieminējāt apskaušanos. Man liekas, mēs visi zinām, cik tas ir svarīgi emocionālā ziņā – samīļot savu bērnu, apskaut savus vecākus, savus draugus. Tā ir viena no lietām, kas pandēmijas laikā bija gandrīz neiespējamas, un iespējams, ka tieši tas nospēlēja zināmu lomu tajā garīgās veselības problēmu pandēmijā, ar ko mēs saskaramies šodien – īpaši jauniešu vidū.
Apskāvieni ir tik svarīgi, īpaši bērna pirmajos pāris dzīves gados. Tas ir kā tāds primitīvs signāls. Jaundzimušie dzīvo pilnīgā neziņā – vārda tiešā nozīmē. Viņi taču neko nezina; varbūt viņi kļūs par spožiem prātiem, par ģēnijiem, bet pagaidām viņi neko nezina. Viņi reaģē uz tādām evolūcijā svarīgām lietām kā otra cilvēka ķermeņa siltums, piekļaušanās. Tas ir primitīvs signāls, ka šim cilvēkam tu vari uzticēties.
Mēs zinām arī, ka šī sajūta, ka tevi ar tavu aprūpētāju, māti vai tēvu, vieno ciešas saites, spēlē lielu lomu visu turpmāko mūžu. Ja tu jūti šādas tuvas saistes ar savu māti un/vai tēvu, kad tev ir viens gads, tad turpmākajā dzīvē tu veidosi labākas attiecības, teiksim, ar draugiem skolā, un vēlāk, kad tev būs 20 un 30 gadi, šķiršanās būs retākas.
Pandēmijas laikā mēs nevarējām cits citam pieskarties, kā bijām pieraduši – mēs nevarējām apskauties ar draugiem un radiniekiem. Es negribu par to sīkāk runāt, tas ir tik bēdīgi, ka sirds lūst, par to domājot – par cilvēkiem, kuri mira ar kovidu, un viņu tuvinieki nevarēja būt viņiem līdzās, nevarēja pat turēt viņiem roku vai apskaut, jo tā bija tik šausmīga, tik lipīga slimība. Viens no smeldzīgākajiem stāstiem ir par to, kā slimnīcās personāls sāka dot pacientiem gumijas cimdus, kas pildīti ar siltu ūdeni, lai viņiem būtu mierinoša silta “roka”, pie kā pieturēties. Būtībā sociālais siltums tika aizstāts ar fizisko, fizikālo.
Izolācija ir šausmīga sajūta, tāpat arī vientulība, ilgas pēc mājām… Tā ir viena no ļaunākajām sajūtām. Jo mums taču patiesībā ir jābūt kopā citam ar citu. Un pat situācijās, kad tā nav, mēs atrodam iespēju justies tā, it kā būtu. Mēs skatāmies realitātes šovus, kuros it kā iepazīstam zināmu cilvēku grupu – mēs to visu tik aizrautīgi vērojam. Patiesībā jau mēs viņus nepazīstam, tikai redzam televīzijā, taču tas palīdz apmierināt vajadzību būt kopā ar draugiem, pazīt cilvēkus, un mēs varam sekot viņu dzīvei. Mēs meklējam visdažādākos veidus, kā apmierināt šo vajadzību kaut kādā citādā veidā. Teiksim, lasām stāstus, kuros pazīstam varoņus un it kā vērojam viņu dzīvi ar sižeta palīdzību. To daru arī es pats; man vislabāk patīk tieši cikli, kuros aprakstīta vienu un to pašu cilvēku dzīve: viņi pieaug, viņiem dzimst bērni, un mēs sekojam viņu gaitām no grāmatas grāmatā. Tas ir kā aizstājējs attiecībām ar reāliem cilvēkiem, kurus tu pazīsti vai par kuriem ir tāda sajūta. Mēs meklējam šādas attiecības visur un veltām tam lielu daļu no sava brīvā laika. Tā ir tik fundamentāla, svarīga vajadzība.
Jūs savā grāmatā daudz rakstāt par aukstumu un siltumu un to, kā aukstuma un siltuma sajūta iespaido mūsu emocijas un sociālo mijiedarbību. Jūs atsaucaties uz Dantes “Dievišķo komēdiju”: “[..] Dante nevarēja zināt, bet dīvainā kārtā arī bez mūsdienu zinātnes palīdzības tomēr zināja, ka pēc septiņsimt gadiem neirobioloģija atklās – kad cilvēks saskaras ar sociālu aukstumu (teiksim, pieviltu uzticību), viņam aktivizējas tās pašas nervu sistēmas un smadzeņu struktūras kā fiziski pieskaroties kaut kam aukstam vai sajūtot vispārēju aukstumu.” Un līdzīga tendence vērojama arī attiecībā uz siltumu. Kādā mērā šīs “aukstuma” un “siltuma” sajūtas mūs iespaido ikdienas dzīvē un kā tās saistītas ar mūsu evolucionāro pagātni?
Tiešām dīvaini, ka manā darbības jomā ir vērojama tik liela pretestība pret ideju, ka ķermenis un prāts ir savā starpā cieši saistīti. Tas ir vienkārši neticami. Cilvēki, kuri nodarbojas ar kognitīvo psiholoģiju, vairāk orientējas uz datoriem un mākslīgo intelektu; viņi prātu kaut kādā mērā uzlūko kā kaut ko abstrahētu, atsevišķu no visa pārējā ķermeņa. Un man tas liekas vienkārši nesaprotami. Saknes šai parādībai meklējamas vēl Dekarta duālismā, kas nošķīra prātu no ķermeņa. Šie zinātnieki izteikti pretojas idejai, ka fiziskas jutekļu sajūtas var iespaidot to, kā tu jūties un kas notiek tavā prātā.
Par mums kādus 10 vai 15 gadus smējušies mūsu pašu nozarē, par spīti visiem pierādījumiem, jo mēs uzskatām, ka tādas lietas notiek. Tā nu diemžēl man nācies dzīvot pasaulē, kurā neviens netic tam, ko mēs sakām un ko mēs atklājam, taču tagad mums par labu runā tik daudz pierādījumu. Un cilvēki šo principu pielieto arī praksē. Karstuma un siltuma procedūras slimnīcās efektīvi palīdz pacientiem ar smagu depresiju. Ikdienas 15 minūšu karstuma procedūra divu vai trīs nedēļu gaitā var uz pusi samazināt viņu simptomus, proti, visas tās smagās izjūtas un pārdzīvojumus, ko šie cilvēki izjūt. Un te ir runa par hospitalizētiem depresijas slimniekiem, tātad cilvēkiem, kuriem ir patiešām smaga depresija, nevis vienkārša melanholija. Šāda terapija ir patiesi iedarbīga.
Smadzeņu ķīmisko un fizioloģisko procesu pētnieki jau apstiprinājuši, ka uz ādas siltuma sajūtu reaģē noteikti nervu ceļi. Siltuma sajūta uz ādas iedarbina tos pašus smadzeņu ceļus, kas saistīti ar tām smadzenēs sastopamajām ķīmiskajām vielām, kuras liek mums justies priecīgiem, apmierinātiem. Tā iedarbina tos pašus ceļus, ko antidepresanti, tātad siltuma sajūtai uz smadzenēm ir tāda pati ietekme kā antidepresantiem. Tai ir tik spēcīga iedarbība. Un zinātnieki precīzi apraksta, kā šis process norisinās visos dažādajos prāta un smadzeņu ceļos.
Siltuma sajūta uz ādas iedarbina tos pašus smadzeņu ceļus, kas saistīti ar tām smadzenēs sastopamajām ķīmiskajām vielām, kuras liek mums justies priecīgiem, apmierinātiem. Tā iedarbina tos pašus ceļus, ko antidepresanti.
Ir tik daudz liecību par siltuma un sociālā siltuma iedarbību. Cilvēki raksta dienasgrāmatas, atzīmējot, cik lielu siltumu viņi sajutuši un ko tajā dienā darījuši. Un cilvēki, kuriem bijusi spēcīgāka siltuma sajūta, tajā dienā darījuši vairāk sociālu, citiem cilvēkiem labvēlīgu lietu. Smadzeņu attēlveidošana parāda, ka gan fiziska, gan sociāla siltuma sajūta aktivizē vienu un to pašu nelielo smadzeņu apvidu, ko sauc par saliņu. Tātad tāda ir cilvēka daba. Pateicoties šim fiziskajam savienojumam smadzenēs, ja tu sajūti fizisku siltumu, tad jūties arī sociāli silti. Tas nav vienīgais, kas mūs iespaido, bet šis efekts ir mūsos iekodēts, jo mēs piedzimstam kā pilnīgi nevarīgi zīdaiņi, kuriem pilnībā jāpaļaujas uz apkārtējiem cilvēkiem, un mēs uzticamies tiem, kuri mūs baro. Mēs uzticamies tiem, kuri mūs tur savās rokās un silda mūs. Cilvēces pagātnē siltums nebūt nebija garantēta lieta. Mums nebija māju, centrālapkures un visu pārējo jaukumu. Mēs saspiedāmies ciešāk, lai būtu silti, un, ja mēs cits citu nesildījām, tad gājām bojā. Noturēties kaut kādā šaurā ķermeņa temperatūras diapazonā, tas ir, pārāk neatdzist, bija tikpat nepieciešami kā ēst vai dzert un viss pārējais, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Kāds tur brīnums, ka šī dziņa ir mūsos ģenētiski iekodēta. Tā darbojas dabiskā izlase. Bet vispār tā ir neiedomājami svarīga saikne starp mūsu fiziskajām maņām un mūsu prātu, arī mūsu sociālajām attiecībām un garīgo veselību.
Runājot par pretestību, patlaban viens tāds jautājums ir tas, cik negribīgi mūsdienu psihoterapijas joma apsver jaunu instrumentu, piemēram, psihedēliskās terapijas izmantošanu. Neraugoties uz to, ka veikti un vēl turpinās tik daudzi klīniskie pētījumi, kuros pierādīts tamlīdzīgu jaunu rīku un metožu iedarbīgums, pret tiem vēl joprojām ir spēcīga pretestība.
Un cilvēki tikmēr cieš. Tā ir lieta, kas man ārkārtīgi nepatīk mūsu valsts garīgās veselības aprūpē un cilvēkos, kuri par to atbildīgi valdības līmenī. Visu risina ar tabletēm, un viss jārisina tikai ar tabletēm. Tas ir viss. Ja paskatās amerikāņu televīziju, visas reklāmas ir tikai par farmaceitiskiem līdzekļiem, par dažādām tabletēm, kas ārstē dažādas kaites – jo šai industrijai ir tik daudz naudas, un tajā pilnībā dominē medikamenti.
Bet, ja tev tiek rekomendēta arī psihoterapija, garīgās veselības aprūpe nebūt nav viegli pieejama. Vairums veselības apdrošināšanas plānu šādu ārstēšanos nemaz nesedz. Ja nemaldos, statistikas dati parāda, ka 50 % no cilvēkiem, kuriem būtu nepieciešama terapija vai kaut kāda līdzīga veida ārstēšanas programmas, to nesaņem. 50 %! Bet te mēs parādām cilvēkiem kaut ko, kas viņiem var palīdzēt, šo “siltuma terapijas” ideju un tamlīdzīgas lietas, un tās ir tik viegli īstenojamas. Taču tas tiek izsmiets – Ko, jūs domājat, ka izārstēsiet depresiju, liekot cilvēkiem turēt rokās siltu kafijas krūzi? Labi, varat uzjautrināties, un – nē, tas nav vienīgais risinājums, taču, ja tas var palīdzēt – un tas tiešām palīdz cilvēkiem ar klīnisku depresiju –, tad kāpēc gan nepastāstīt viņiem mazliet vairāk? Kāpēc mēs šo ideju izsmejam? Kāpēc mēs visiem nepastāstām, ka tā ir lieta, kas var viņiem palīdzēt justies labāk? Vai tad tas nav mūsu darbs – palīdzēt cilvēkiem justies labāk? Bet nē: Ha-ha-ha, nē! Vajadzīgas tabletes! Un kuru tas uztrauc, ka 50 % no šiem cilvēkiem cieš un mēs viņiem nekādā veidā nepalīdzam? Es nešaubos, ka jums ir līdzīga pieredze. Vienkāršs jautājums – kāpēc tu vispār strādā šajā nozarē, ja tu pat nemēģini citiem palīdzēt?
Es domāju, ka tās ir arī bailes izkāpt ārpus rāmjiem.
Es esmu ārpus rāmjiem, kopš sāku savu darbu 1981. gadā, un esmu ar to saskāries visu savu profesionālo mūžu. Es vienmēr esmu saskāries ar šādu pretestību pret ideju, ka, pirmkārt, cilvēkā norisinās lietas, kuras mēs neapzināmies, un arī ar pretestību pret visu, kas saistīts ar fizisko jutekļu iespaidu uz cilvēka prātu. Ik uz soļa es esmu atdūries pret šādu pretestību un izsmieklu, un visu pārējo. Laikam jau esmu pie tā pieradis, pieņēmis, ka tā nu tas vienkārši ir. Bet citiem varbūt nav tādas spējas, un es no sirds raizējos par jaunākiem cilvēkiem, kuri sāk strādāt šajā laukā, jo viņi zina – ja viņi spers soli pa labi vai pa kreisi, ja viņi stingri nesekos pieņemtajiem uzskatiem, tad viņus izsmies un viņiem uzbruks sociālajos tīklos. Un uzbrukumi soctīklos nav nekāda joka lieta. Katrs, kurš ar to ir saskāries, katrs, kurš kādreiz kļuvis par šādu vieglu mērķi, jums pateiks, ka neviens to nespēj iztēloties, kamēr pats nav sajutis uz savas ādas. Un tad viņi saprot, kā tas ir. Tā nav situācija, ko varētu kādam novēlēt. Skumji, jo tas traucē zinātnes atklājumiem. Mūsdienās zinātnes pamatā vairs nav atklājumi un objektivitāte; tā ir kā zināma ideoloģija vai fundamentāls pamatuzskats, pie kura jāpieturas, lai gūtu kaut kādus panākumus. Un tas ir ļoti bēdīgi. Nezinu, vai tā ir visās zinātnes nozarēs. Droši vien jau nē. Bet psiholoģijā jau kādu laiku pilnīgi noteikti valda šādi principi.
Mūsdienās zinātnes pamatā vairs nav atklājumi un objektivitāte; tā ir kā zināma ideoloģija vai fundamentāls pamatuzskats, pie kura jāpieturas, lai gūtu kaut kādus panākumus. Un tas ir ļoti bēdīgi.
Šodien mēs daudz runājam par prasmi būt “šeit un tagad” un tehnikām, kas palīdz to apgūt, ieskaitot meditāciju un apzinātības praksi. Taču jūs savā grāmatā sakāt, ka mūsu prāts eksistē visās trīs laika zonās vienlaicīgi – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Jūs runājat arī par “slēpto tagadni”, kas iespaido gandrīz visu, ko mēs savā dzīvē darām. Kas ir slēptā tagadne un kā tā darbojas?
Ietekmīgākie autori, kas patiešām saprata cilvēku un cilvēka prātu, tādi kā Viljams Džeimss, Džordžs Millers un Anrī Bergsons, runāja par pieredzes kontinuitāti, par domu plūsmu. Tajā nepastāv nošķirti notikumi; nav tā, ka mums ir zināmas sajūtas, un mēs tās pa vienai tulkojam; pieredze ir nepārtraukta. Un tajā viss saplūst vienotā straumē; tā it kā plūst, nesaskaldoties atsevišķos diskrētos momentos. Tam, kas tikko noticis, jāuzkavējas un jāpaliek aktīvam jūsu prātā, lai saplūstu ar pārējo un palīdzētu iztulkot to, kas norisinās patlaban: tas nekur nepazūd. Īpaši situacionālās ietekmes, konteksts un tādas lietas: tam jāpaliek pastāvīgi aktīvam. Teiksim, mēs šobrīd risinām šo sarunu. Man nav vajadzējis sev ik pa brīdim atgādināt, ko mēs patlaban darām – šī apziņa nu jau kādu stundu ir kaut kur tepat fonā. Tā ir pagātne, kas saplūst ar tagadni, un tikmēr tagadne interpretē notiekošo pagātnes kontekstā. Taču mēs dzīvojam arī nākotnē, jo mums jābūt tai gataviem. Mums jāspēj paredzēt un sagatavoties tam, kas varētu notikt.
Tam, kas tikko noticis, jāuzkavējas un jāpaliek aktīvam jūsu prātā, lai saplūstu ar pārējo un palīdzētu iztulkot to, kas norisinās patlaban: tas nekur nepazūd.
Es savā grāmatā kā piemēru izmantoju cilvēkus, kuri piepilsētas vilcienā braukā no šejienes uz Ņujorku: visi pasažieri vienmēr vēlas sēdēt ar seju braukšanas virzienā. Ja jūs iekāpjat pilnā Ņujorkas piepilsētas vilcienā un atrodat brīvu vietu, tā gandrīz vienmēr būs ar muguru pret braukšanas virzienu. Tās ir vismazāk iekārotās vietas: neviens negrib sēdēt ar muguru pret braukšanas virzienu, visi grib raudzīties uz priekšu. Un tāpat notiek mūsu dzīvē: mēs ceļojam cauri laikam, notikumi mums tuvojas, mēs redzam to, kas notiek šajā brīdī un kas notiks pēc brīža, taču bieži vien palaižam garām to, kas noticis nupat. Bet tas, kas noticis nupat, ir tepat blakus, mums tieši aiz muguras, un tas vēl joprojām mūs iespaido, tikai ir ārpus mūsu redzeslauka. Tāpēc mēs neapzināmies, ka nesenas pagātnes notikumi turpina iespaidot to, ko mēs darām šajā brīdī. Un tas tad arī būtībā ir tas, ko psiholoģijā sauc par praimingu vai ko es saucu par pēcapziņu (post-consciousness). Tādas ir metaforas, ar kurām es strādāju.
Iemesls, kāpēc mēs tik koncentrēti raugāmies uz priekšu, ir nepieciešamība sagatavoties tam, kas notiks tālāk. Mums jāredz, kas notiks. Lai gan viss aiztraucas garām tik ātri, mums jāparedz tālākais un jābūt tam gataviem. Tāpēc iznāk, ka mēs savā ziņā dzīvojam arī nākotnē, lai gan paši atrodamies tagadnē. To, kā mūs iespaido pagātne, mēs īpaši neapzināmies; mēs atrodamies tagadnē, bet domājam par nākotni un gaidām nākotni. Šīs ir tās trīs laika zonas – paplašinātajā tagadnē patiesībā iekļauti arī pagātnes un nākotnes aspekti, taču tas viss saplūst kopā tagadnes kolorītā. Teiksim, mūsu nolūki vai mērķi iespaido to, kādas lietas mums patīk vai nepatīk tagadnē.
Viena no manas grāmatas nodaļām saucas “Esi šeit tagad”. Tas ir vēlīnajos 60. gados izdotas Rāmdasa grāmatas nosaukums, atsauce uz budisma ideju par klātesamību tagadnē, šajā brīdī. Es sāku ar tādu piemēru: esmu mājās, taču steidzos, jo man pulksten 10 norunāta Zoom tikšanās ar Unu, un es kavēju. Man vispirms jāuzvāra sev tase kafijas, taču suņi maisās pa kājām, un es uz viņiem noskaišos, jo man ir tik maz laika un es skraidu pa māju šurpu turpu. Es uz viņiem dusmojos tāpēc, ka viņi traucē man sasniegt šī brīža mērķi. Un mans šībrīža mērķis ir uzvārīt kafiju un nonākt savā darbistabā, bet pa ceļam es izturos tiešām nejauki pret saviem suņiem.
Šīs ir tās trīs laika zonas – paplašinātajā tagadnē patiesībā iekļauti arī pagātnes un nākotnes aspekti, taču tas viss saplūst kopā tagadnes kolorītā. Teiksim, mūsu nolūki vai mērķi iespaido to, kādas lietas mums patīk vai nepatīk tagadnē.
Tātad mūsu šībrīža uzdevums ir izvērtēt un reaģēt uz lietām atkarībā no tā, vai tās mums palīdz vai traucē sasniegt savu mērķi. Pat, ja mērķis ir pilnīgi triviāls, teiksim, izdarīt kaut ko virtuvē – ja mēs jūtam spiedienu ierobežotā laika dēļ, tad kļūstam nepieklājīgi un neiecietīgi pret ģimeni un dusmojamies uz visu, kas maisās pa kājām. Pat uz nedzīviem objektiem – mēs kliedzam uz priekšmetiem, ja tie nedarbojas, teiksim, uz kafijas automātu, kurš sabojājies vai aizsērējis. Mēs sabrēcam uz kaut kādu stulbu nedzīvu objektu, jo tas stāv mūsu ceļā uz noteiktu mērķi. Tātad mūsu tagadnes pieredze nav tikai tas, kas tiešām notiek tagadnē; to iespaido arī tas, vai mums izdodas sasniegt mērķus, ko esam sev nosprauduši, un tas šobrīd pamudina mūs uz emocionālām un afektīvām reakcijām, kādu mums normāli nebūtu. Es nekliegtu uz saviem suņiem vai kafijas automātu; nekas no tā visa nenotiktu, ja nebūtu pašreizējā nolūka, nospraustā mērķa. Un pašreizējais nolūks un mērķis diktē to, uz ko mēs raugāmies, kam mēs pievēršamies, kas vispār nonāk līdz mūsu smadzenēm. Tāpēc mēs nevaram sākt ar to, kas ir ārpusē un mēģina tikt iekšā; mums jāsāk, kā to sacīja Viljams Džeimss un citi, ar savu nolūku. Mūsu pašreizējais nolūks nosaka, kas vispār šobrīd aizsniedz mūsu acis un ausis. Būtībā mēs sākam ar nākotni – to, kā tā ietekmē tagadni, kā tā ietekmē mūsu sajūtas.
Un tieši tas ir šis “esi šeit tagad”. Būt šeit tagad, izmantojot apzinātību un visas šīs lietas, nozīmē norobežoties no visām šīm ārējām ietekmēm, jo tās iekrāso to, kā mēs pieredzam pasauli. Un pasaulē svarīgākais nav šī kafijas tase, un to, kādas izjūtas mūsos izraisa pasaule, nevajadzētu noteikt tikai mūsu šībrīža mērķim. Mums vajadzētu nošķirt nākotni un pagātni no tagadnes. Pagātnes nošķiršana no tagadnes ļoti palīdz, ja mēs cenšamies nepaņemt savu darba dzīvi sev līdzi uz mājām vai neizturēties nedraudzīgi pret kādu tikai tāpēc, ka pēdējā laikā tik daudzi pret mums izturējušies nejauki; mēs mēdzam būt strupi pret nākamo cilvēku, ko satiekam, it kā viņš būtu tas pats, kurš pirms tam bija rupjš pret mums. Bet tā taču nav. Tas ir kā ar agresiju uz ceļa: kāds tevi uz šosejas rupji apdzen, pēc tam vēl pieci vai seši, un tad tu pamatīgi noskaisties tieši uz to sesto, kaut gan patiesībā viņš jau izdarīja tieši to pašu, ko pirmais braucējs. Tas nav viens un tas pats cilvēks, kurš to atkārto sešas reizes pēc kārtas, bet tev ir tieši tāda sajūta. Un tā nav taisnība. Viss sasummējas kopā, un rezultātā tu beigās par to pašu saniknojies daudz vairāk nekā sākumā.
To vajadzētu nošķirt, nodalīt nākotni un būt tikai tagadnē. Un visu, ko tu dari, izdarīt nevainojami. Ja tu sien kurpju auklas, sasien tās nevainojami. To es esmu mācījies no budisma un arī no Rāmdasa. Un no Dalailamas, kurš tik pārsteidzoši pareizi spriež par psiholoģiskām lietām. Es domāju to visu, ko viņš savos tvītos raksta par labestības-mīlestības un līdzcietības meditāciju un tamlīdzīgi. Tas ir pilnīgi pareizi, precīzi tas, ko secina arī psiholoģijas zinātne. Tie nav tikai jauki un viedi vārdi, kas labi izklausās – tā tiešām ir taisnība. Viņa Tvitera konts ir ļoti informatīvs, ļoti zinošs, un, ja nu jūs kādam pasaulē gribat sekot, tad sekojiet Dalailamam.
Interesanti, ka zinātne tagad apstiprina lietas, ko zināja, bet izteica metaforiskā formā Dante, un ko zināja arī jogas zinātne un budisms. Tagad mēs vienkārši uzspiežam zinātnes apstiprinājuma zīmodziņu – jā, tā tiešām ir taisnība.
Tā ir, un Dalailama manās acīs līdzinās Viljamam Džeimsam, kurš 1890. gadā sarakstīja savu brīnišķīgo grāmatu “Psiholoģijas principi” – laikā, kad psiholoģijā vispār vēl nebija nekādas zinātnes. Viņš to varēja tāpēc, ka prata vērot; viņš bija lielisks vērotājs. Turklāt objektīvs ne vien pats sevis, bet arī citu cilvēku vērotājs. Lielākā daļa no tā, ko viņš ielika savā grāmatā, nāca no paša novērojumiem, loģikas un visa pārējā. Man liekas, tas ir nepietiekami novērtēts pamats visām zināšanām par psiholoģiju un cilvēkiem. Tādas zināšanas nevar iegūt tikai pētījumos un laboratorijas eksperimentos, aptaujājot simtiem tūkstošu cilvēku un izvaicājot viņus par dažādām lietām; svarīgi būt vērotājam, jutīgi uztvert un pamanīt lietas savā pieredzē, vienmēr jautāt cilvēkiem, kāpēc viņi rīkojušies tādā vai citādā veidā, vienmēr cenšoties saprast. Viljams Džeimss bija ļoti introspektīvs cilvēks. Domāju, ka Dalailama varbūt nav tik ļoti introspektīvs, bet viņš arī ir uzmanīgs vērotājs, iejūtīgs, un visu laiku domā par cilvēkiem. Teiksim, atziņa, ka labākais veids, kā dzīvot starp cilvēkiem, ir sadarbība, taču sadarbība nenāk par brīvu. Mēs tik vienkārši ar citiem nesadarbojamies, un viņi tik vienkārši nesadarbojas ar mums. Tas panākams ar saprašanos draudzību. Tātad vispirms jānodibina kontakts un jārodas draudzībai. Teiksim, mazi bērni nesadarbojas ar kuru katru; viņi sadarbojas ar cilvēkiem, ar kuriem viņiem izveidojies kontakts, teiksim, ar draugiem, māsām un brāļiem. Viņi nevar sadarboties ar kuru katru, citādi aizietu līdzi pirmajam pretimnācējam, un tas viņus nogalinātu. Viņi neuzticas jebkuram, taču ar tiem, kuriem uzticas, ir gatavi sadarboties. Jāiegūst uzticība, un uzticību var iegūt ar labestību, ar sirsnību. Tā ir vesela ķēdīte, un Dalailama to arī izklāsta. Viņš nebūt nesaka, ka jebkuram vajadzētu sadarboties ar kuru katru un ka viss ir skaisti un lieliski. Nē, tas viss nenāk par baltu velti, tas rodas no ciešiem kontaktiem un draudzības, kas rodas no uzticēšanās, kas savukārt rodas no sirsnības. Un tā ir vesela ķēdīte, par kuru Dalailamam ir pilnīga taisnība.
Svarīgi būt vērotājam, jutīgi uztvert un pamanīt lietas savā pieredzē, vienmēr jautāt cilvēkiem, kāpēc viņi rīkojušies tādā vai citādā veidā, vienmēr cenšoties saprast.
Kāpēc sapņi ir tik svarīgi? Jūsu gadījumā – jūs atradāt trūkstošo posmu attiecībās starp apziņu un bezapziņu, pateicoties sapnim par aligatoru un tā balto vēderu. Tas bija jūsu paša neapzinātais domu process, kas jums atbildēja uz jautājumu, pie kura bijāt strādājis daudzus gadus – proti, pateica, ka bezapziņa nāk vispirms, bet apziņa seko tikai pēc tam.
Jocīgi, mani vēl vakar izjautāja kāda Jeilas studente, kura raksta universitātes laikrakstam, un viņa veselu stundu tincināja mani par sapņiem. Atkal jau Zeitgeist.
Mēs mēdzam uzticēties saviem sapņiem tā, it kā tie būtu kaut kāda pārdabiska ietekme, kā gaišredzīga priekšnojauta. Man rīt paredzēts lidojums, bet šonakt es sapnī redzu lidmašīnas avāriju; cilvēki ļoti bieži atceļ plānoto lidojumu un nedodas ceļā, jo viņi domā, ka tā ir priekšnojauta vai brīdinājums par šo konkrēto lidmašīnu. Pats svarīgākais attiecībā uz sapņiem ir tas, ka tā ir jūsu prāta aktivitāte laikā, kad jūsu apzinātā domāšana nodarbināta ar kaut ko citu. Sapņojot jūsu apzinātā domāšana ir atslēgta. Taču jūsu apzinātās domāšanas prombūtnes laikā jūsu prātā norisinās lietas, kas nav apzinātas.
Sapņojot jūsu apzinātā domāšana ir atslēgta. Taču jūsu apzinātās domāšanas prombūtnes laikā jūsu prātā norisinās lietas, kas nav apzinātas.
Ja runa ir par sarežģītu problēmu, pie kuras jūs strādājat un par kuru daudz domājat, kaut kur jūsu prāta dzīlēs šī problēmas risināšana turpinās, tikai neapzinātā formā, kamēr jūs nodarbojaties ar citām lietām, teiksim, gatavojat ēst vai sarunājaties ar kādu Zoom; fonā darbs turpinās. Vēlāk, kad jūs pie tā atgriezīsieties, iespējams, ka atbilde jau būs atrasta. Šerloks Holmss, tāpat kā vairāki citi slaveni grāmatu varoņi, runā par to, cik noderīgi reizēm paņemt pārtraukumu, ja neizdodas panākt nekādu progresu. Uz laiciņu pievērsieties kaut kam citam un tad atgriezieties pie tā, jo tas ļaus šīs problēmas risināšanai norisināties tīri neapzinātā veidā. Tā jūs varat panākt zināmu progresu un nonākt pie atklāsmes.
Es bieži tā daru. Es vingroju uz sava skrejceliņa vai izeju pastaigāties, un tad man prātā ienāk dažādas idejas. Protams, es nevaru neko pierakstīt, bet es cenšos paturēt tās prātā līdz brīdim, kad varēšu piefiksēt. Un šie mehānismi turpina darboties tieši tad, kad jūs atslēdzat savu apzināto domāšanu. Es to saku tāpēc, ka sapņi ir viens piemērs tieši šādiem tipiskiem gadījumiem. Kad jūs guļat, jūsu apzinātā domāšana ir atslēgta, un tas ir tas pats, kā pievērsties citām lietām – gatavot ēst vai sarunāties par citām tēmām. Un tas ļauj fonā turpināties problēmu risināšanai. Daudzi pētījumi parādījuši, ka sarežģītām problēmām tieši neapzinātā risināšana ir pats labākais līdzeklis, jo, salīdzinājumā ar mūsu ierobežoto apzināto operatīvo atmiņu, kas nespēj vienlaikus strādāt ar vairāk nekā divām vai trim lietām, neapzinātais prāts daudz labāk spēj orientēties daudzās un dažādās vienlaicīgās ietekmēs.
Es domāju par savu aligatora sapni, un es salīdzinu to ar gadījumiem, kad slaveni zinātnieki redzējuši līdzīgus sapņus un pēkšņi nonākuši pie atklāsmes. Sapnis pasaka priekšā atbildi. Manā gadījumā un daudzos gadījumos, par kuriem es esmu lasījis, cilvēks apzinās savu sapni. Citiem vārdiem, sapnis ir risinājums kādai problēmai.
Domāju, ka mēs varam uzticēties saviem sapņiem – ja tas ir pietiekami svarīgi un tā ir atbilde uz tiešām svarīgu apzinātu problēmu, sapnis mums to pasacīs. Un, ja sapnis to nepasaka, ja mēs savus sapņus neatceramies, par to nevajag raizēties. Nav tā, ka mēs pazaudējam daudz lielisku risinājumu, ja neatceramies savus sapņus, jo bezapziņas procesi lieliski prot ielauzties mūsu apziņā, lai pateiktu priekšā atbildi uz to, ko mēs cenšamies atcerēties. Reizēm veikalā gadās dzirdēt fragmentu no dziesmas. Kas tā bija par dziesmu? Es taču zinu to dziesmu… Un tad vēlāk, kaut kad vakarā – bumm! Un prātā ataust, kas to dziedāja un kas tā bija par dziesmu. Tas nozīmē, ka neapzinātais prāts pie tā strādājis visu šo laiku. Un, kad tas beidzot aizrakās līdz atbildei, vai tad tas vienkārši atslēdzās? Nē, tas ielauzās jūsu tābrīža apzinātajās domās un pateica atbildi. Runājot par manu aligatora sapni, es uzreiz pamodos un zināju, kāda ir atbilde, un tas bija ārkārtīgi liels gandarījums. Es beidzot zināju atbildi uz jautājumu, ko esmu pūlējies atrisināt desmit gadus.
Cilvēki runā par “heirēkas” momentiem. Kā tas esot bijis ar Arhimēdu, kurš kails meties ārā no publiskās pirts un skrējis pa Sirakūzu ielām, kliegdams “Heirēka!”, jo viņam pēkšņi ataususi atbilde uz fizikas problēmu, par kuru ilgi lauzīta galva. Tas ir aizraujošs pārdzīvojums un pilnīgi noteikti – apzināts. Sapņi to spēj, bet vai tie nāk no zila gaisa? Vai es varu ķerties, teiksim, pie DNS uzbūves pētīšanas un nākamajā dienā atbildi nosapņot par velti, bez lielas piepūles? Nē, atbilde pie manis atnāk tāpēc, ka es pie kādas problēmas esmu apzināti strādājis vairākus gadus. Tieši ilgstošā koncentrēšanās uz šo vienu problēmu ir tas mehānisms vai tā starta poga, kas liek risināšanai turpināties arī neapzināti, kad cilvēka apzinātais prāts ir pilnīgi citur. Rezultāts var būt sapņi vai atklāsmes un risinājumi, kas pie mums atnāk kaut kādu ikdienišķu darbību laikā – kā tas bija Einšteinam, kad viņš skuvās. Tāda ir mana attieksme pret sapņiem. Es domāju, ka tie ir brīnišķīgi, taču tie nav unikāli. Tie ir viens no veidiem, kā prāts pastāvīgi strādā pie svarīgām problēmām. Un tā vienkārši gadījies, ka risinājums pie mums atnācis miega laikā, nevis, teiksim, kamēr mēs gatavojam ēst vai skujamies.
Mans sapnis par aligatoru bija fantastisks, tas man ļoti daudz pastāstīja pašam par sevi. Tiklīdz es pamodos un sapratu, ka tieši tāda ir atbilde – ar to pašu mani pūliņi būtībā bija galā. Es pilnīgi zaudēju motivāciju. Es pat negribēju cilvēkiem teikt, ka zinu atbildi. Mani pārņēma neizsakāma atvieglojuma sajūta. Un tas man ļāva saprast, ka šis man bijis dziļi personīgs jautājums, uz kuru es biju pūlējies atbildēt. Ne tāpēc, lai pavēstītu to zinātnes pasaulei, publicētu darbu vai kaut ko tādu. Es gulēju gultā, sapratu, kāda ir atbilde un kā viss tagad nostājas savās vietās. Tas bija brīnišķīgs pieredzējums, pateicoties šim sapnim, un, kad es par to stāstu cilvēkiem, viņi saka: Pie joda, kaut kāds aligators apsviežas uz muguras un parāda tev savu balto vēderu – un tā ir tā atbilde uz svarīgu jautājumu? Bet sapņi mēdz būt aušīgi. Bija ļoti skaidrs, ka tas nav par aligatoru, un es ļoti skaidri sapratu, ko tas man mēģina pavēstīt. Kāpēc tas bija tieši aligators no Evergleidas nacionālā parka? Es tur neesmu bijis gadus divdesmit… Man nav ne jausmas.
Man liekas, ja sapni neizdodas atcerēties, tas droši vien nav nekas svarīgs. Svarīgos jūs atcerēsieties, jo bezapziņas procesi lieliski prot izlauzties apzinātajā prātā, kad tieši apzināta domāšana ir nepieciešama, lai atrisinātu kādu problēmu. Apzinātie un neapzinātie procesi sadarbojas un palīdz cits citam. Kad cilvēki cieš no bezmiega, viņi mēdz pamosties nakts vidū un cīnīties ar uzbāzīgām domām par lietām, kas viņiem būtu jāpaveic un ko viņi nav paveikuši. Tā jau atkal ir bezapziņa, kas saka: Tev kaut kas šai sakarā jādara. Šo problēmu es nevaru atrisināt, kamēr tu guli. Tev ir jāpiesakās pie tā ārsta. Tev ir jāaiziet uz to darba interviju. Tev ir jānokārto attiecības ar saviem vecākiem. Tev ir jāpasaka savam tēvam, ka tu viņu mīli. Tev jāizdara tas, ko tu nedari, un tā tālāk – kā tāds zāģis, kurš zāģēs tik ilgi, līdz tu to izdarīsi. Ja tas ir svarīgi un lai to paveiktu, nepieciešams apzinātais prāts, jo citādi to nav iespējams izdarīt, tad šis zāģis neapklusīs.
Man liekas, ja sapni neizdodas atcerēties, tas droši vien nav nekas svarīgs. Svarīgos jūs atcerēsieties, jo bezapziņas procesi lieliski prot izlauzties apzinātajā prātā, kad tieši apzināta domāšana ir nepieciešama, lai atrisinātu kādu problēmu.
Interesanti, ka jūs pieminējāt šos tumšos un ļoti tiešos sapņus, tādus kā lidmašīnas avārija. Es nebiju domājusi jums to stāstīt, bet nesen man bija sapnis, kas precīzi ietilpst tieši šajā kategorijā. Es redzēju četras savas bēres no iepriekšējām dzīvēm un arī manas bēres šajā, pašreizējā dzīvē. Sapnī es redzēju arī, kā lidoju uz Amsterdamu; lidmašīna avarēja, un neviens nepalika dzīvs. Lieta tāda, ka es tiešām toreiz plānoju pēc trim dienām doties uz Amsterdamu. Kādu brīdi es jutos visai apjukusi, tomēr par spīti sapnim uz Amsterdamu tomēr aizlidoju, un viss norisinājās bez starpgadījumiem. Taču uzreiz pēc nolaišanās es saņēmu īsziņu no kāda drauga – par to, ka nākamajā dienā pēc mana sapņa tiešām notikusi lidmašīnas avārija, tas bijis Nepālā. Tā bija pēdējo 30 gadu lielākā aviokatastrofa šajā valstī, tieši tajā pašā reisā un ar tās pašas aviokompānijas lidmašīnu, ar kuru es pirms dažiem gadiem ceļoju uz Himalajiem. Es vēl joprojām prātoju, vai šis sapnis bija manas bezapziņas balss vai kaut kas cits – vai es tajā naktī pieslēdzos kaut kādam lielākam informācijas avotam…
O! Jūsu gadījumā es uzticētos saviem sapņiem un priekšnojautām. Nesēdieties lidmašīnā, ja jūs pirms tam redzat šādu sapni. Ziniet, mums jāpatur atvērts prāts. Psiholoģija kā zinātne vēl ir tikai savos pirmsākumos. Mēs nenodarbojamies ar psiholoģijas zinātni gadu tūkstošiem; eksperimentālas metodes un tamlīdzīgas lietas tiek izmantotas tikai kādus 50 vai 60 gadus. Mēs tik daudz ko vēl nezinām. Un diemžēl izplatīta ļoti vīzdegunīga attieksme – ka mēs visu jau zinām, ka nekā jauna, ko atklāt, vairs nav vai ka tas, ko mēs zinām šodien tiks atzīts par pareizu arī pēc 100 vai 200 gadiem. Un tas ir nepareizi, jo, kad mēs atgriežamies 50 gadu tālā pagātnē un lasām, ko cilvēki teica toreiz, mums nāk smiekli. Ja es palasu, ko pats rakstīju pirms 20 gadiem, man nāk smiekli. Tas viss ir vienkārši smieklīgi. 2350. gadā cilvēki izlasīs manas grāmatas un to, ko mūsu mūža laikā sarakstījuši citi, un smiesies. Kāpēc mums liekas, ka mūsu gadījumā viss būs citādi – ka 2350. gadā cilvēki teiks: 2023. gadā visi jau bija tik viedi… Nē taču! Par mums smiesies jau 2073. gadā.
Mums jābūt pieticīgākiem un jāsaprot, ka mēs vienkārši strādājam tik labi, cik ir mūsu spēkos, bet mēs nezinām visu. Karls Jungs arī runāja par sinhronitāti. Viņš runāja par to, ka cilvēki piedzīvo tās pašas nejaušības un viņiem rodas tās pašas domas. Es arī to esmu ievērojis; es to pierakstu. Un man ir tā bijis ar citiem cilvēkiem – kaut kādā dīvainā kārtā mums vienlaicīgi ienāk prātā viena un tā pati doma. Man ir piemērs ar manu meitu, un jums ir savi piemēri. Tam droši vien kaut kas ir pamatā. Es nezinu, kas, taču tas nav neiespējami. Bet izturēties tā, it kā tas būtu neiespējami un smīkņāt par cilvēkiem, kuri domā, ka tas ir iespējams – tā vienkārši ir intelektuāla augstprātība. Mums jābūt pieticīgākiem un tomēr jāpieļauj tāda iespēja, ka pastāv veids, kā divas smadzenes var savā starpā sazināties.
Mans Jeilas kolēģis Stīvs Čangs [Psiholoģijas un neirobioloģijas asociētais profesors – Red.] nodemonstrējis, ka, diviem pērtiķiem vērojot vienas un tās pašas norises, abu dzīvnieku smadzenes sinhronizējas. Viņu smadzeņu viļņi sinhronizējas, jo abi pērtiķi koncentrējas uz vienu un to pašu situāciju, cerot uz atalgojumu un tādām lietām. Attiecībā uz cilvēkiem tas ir zināms jau gadus desmit – ka, cilvēkiem koncentrējoties uz vienu un to pašu, viņu smadzenes sinhronizējas. Tas izklausās visai noslēpumaini un maģiski, vai ne? Un, ja kāds to būtu pateicis pirms simts gadiem, cilvēki būtu par viņu smējušies. Taču tagad, izmantojot smadzeņu attēlveidošanu un tamlīdzīgas lietas, mēs varam pierādīt, ka tā ir patiesība. Tāpēc es paturu savu prātu atvērtu. Mums ir jābūt atvērtiem; nedrīkst uzvesties tā, it kā mēs visu uz pasaules jau zinātu. Tas ir ārkārtīgi augstprātīgi.
Mums ir jābūt atvērtiem; nedrīkst uzvesties tā, it kā mēs visu uz pasaules jau zinātu. Tas ir ārkārtīgi augstprātīgi.
Jūs vairāk nekā 40 gadus esat pētījis mūsu neapzinātos un apzinātos mentālos procesus. Tāpēc mans pēdējais jautājums būs – kas ir “es”? Kā jūs to definētu?
Kas es esmu? Domāju, ka viena lieta, ko es vēl varētu piemetināt, ir tas, ka mums pieder arī mūsu prāta neapzinātie procesi. Cilvēki bieži saka tādas lietas kā Ak, es tā nemaz negribēju! vai Ak, tas bija neapzināti, tātad tas patiesībā nemaz nebiju es! – lai distancētos. Mēs parasti noveļam vainu uz savas bezapziņas procesiem, ja nevēlamies par kaut ko uzņemties atbildību. Turpretim par visu labo mēs paņemam visus nopelnus sev.
Taču, īpaši, ja runa par mērķiem un motīviem, tiem ir iespējams darboties bezapziņas līmenī vienīgi tad, ja tie pastāv arī jūsu apzinātajā prātā. Tie atspoguļo jūsu patiesos mērķus un patiesās vērtības. Ir tāda sena frāze, ko pirms ļoti daudziem gadiem teicis slavenais sociālais psihologs Kurts Levīns: nevar kondicionēt to, kā jau nav kāda cilvēka prātā. Man to sarunās visu laiku nākas atkārtot: no ārpuses iespējams aktivizēt tikai to, kas jau pirms tam bijis cilvēka prātā. Nevar viņiem iedvest mērķus un motīvus, kuru pirms tam nav bijis. Jā, ir iespējams tos izprovocēt un darbināt, šim cilvēkam to neapzinoties. Piemēram, seksuālas uzmākšanās gadījumā – kāds cilvēks ir varas pozīcijās attiecībā pret savu sekretāri un flirtē vai nelietīgi izmanto savu varu. Pētījumi mums ļauj sacīt, ka tas ir neapzināts mērķa efekts. Vara tā mēdz nostrādāt – tā aktivizē šos mērķus, un tu to pat neapzinies. Bet ne jau visi nelietīgi izmanto savu varu. Un cilvēkiem, kuri mēdz to nelietīgi izmantot, vispirms jābūt šāda tipa mērķiem, citādi vara tos nevarētu aktivizēt. Ir daudz cilvēku, kuri uz savu varu reaģē visai nesavtīgi. Viņi sāk vairāk rūpēties par cilvēkiem, pār kuriem viņiem ir vara. Tāpat kā vecāki ar bērniem: jums ir vara pār saviem bērniem, taču jums vairāk par visu rūp viņu intereses, un jūs darāt visu viņu labā. Tā ir šāda komunāla orientācija. Ne jau visus vara samaitā. Dažus cilvēkus vara padara nesavtīgākus; viss atkarīgs no tā, kāds ir šis viņu prātā jau pastāvošais mērķis, ko vara aktivizē.
No ārpuses iespējams aktivizēt tikai to, kas jau pirms tam bijis cilvēka prātā. Nevar viņiem iedvest mērķus un motīvus, kuru pirms tam nav bijis.
Visos šajos gadījumos neapzinātie procesi mums pieder un mēs par tiem esam atbildīgi – vismaz vairumā gadījumu. Ar mūsu prātu var nevainīgi manipulēt no ārpuses, pamudinot vairāk patērēt, pārāk daudz ēst, pirkt noteiktus produktus – un tas ir tāpēc, ka attiecīgie cilvēki zina, kādas pogas spaidīt. Varbūt tas ir mazliet citādi. Taču, runājot par motīviem un mērķiem, nevar attaisnoties, sakot, ka “tas bija neapzināti”. Nekas neattaisno to, ka tu esi rasists vai seksists un piesauc neapzinātu stereotipizāciju, jo ne-rasists un anti-rasists ir divas dažādas lietas. Mēs varam būt antirasisti, un mums var būt neapzināta motivācija būt egalitāriem un taisnīgiem, nevis rasistiem – ja mēs izdarām šādu izvēli. Mums ir kontrole pār šiem neapzinātajiem procesiem. Pār to, kā tie sākas, kā tie vispār nonāk mūsu prātā un kā tie atspoguļo mūsu vērtības. Tāpēc mērķus vajag izvēlēties apdomīgi, jo, kad reiz tie nonākuši mūsu prātā, tas ir spēks, ko tiešām iespējams aktivizēt no ārpuses, mums pašiem to neapzinoties. Taču tā ir mūsu atbildība. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam šos procesus par saviem. Man šķiet, tas ir svarīgākais, ko es te varu piemetināt, jo pārāk daudzi cilvēki aizbildinās ar neapzināto stereotipizāciju – viņi tā neesot domājuši, un tāpēc viņi neesot vainīgi. Mūsu prāts darbojas gan apzināti, gan neapzināti, taču tas viss ir mūsu prāts. Gan neapzinātā, gan apzinātā daļa ir mūsu – ne jau tikai apzinātā. Mēs esam atbildīgi par visu, tādā mērā, ka varam izkopt sevī labākas vērtības, vairāk domāt par citiem, būt empātiskāki un nebūt tikai savtīgi. Tā ir mūsu izvēle. Tas ir tas, kas mēs esam. Tas ir šis “es”. “Es” ir gan viens, gan otrs – nevis tikai apzinātā daļa. Cilvēki pārāk lielā mērā identificē “es” tikai ar prāta apzināto daļu.
Mērķus vajag izvēlēties apdomīgi, jo, kad reiz tie nonākuši mūsu prātā, tas ir spēks, ko tiešām iespējams aktivizēt no ārpuses, mums pašiem to neapzinoties. Taču tā ir mūsu atbildība. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam šos procesus par saviem.
