Foto

Dvēseles karte uz zemapziņas labirintu

Sarunas — 13.06.2022

Una Meistere, Ainārs Ērglis

Saruna ar mākslinieku Ati Jākobsonu

Šī saruna ar Ati Jākobsonu notiek Mazirbē, viņš tikko ir izlicis sešus darbus no savas visjaunākās sērijas – Vīzija (Vision), Arterritory galerijas-klejotājas EnergArt pirmās izstādes ietvaros. To aizsākums ir pasteļa zīmējumi. Atis stāsta, kā pēc ilgāka monohroma perioda pēdējā laikā arvien vairāk atgriežas pie krāsas. “Krāsa man vairs nav tikai krāsa, tā ir skaņa, frekvence. Un tā ir zinātniski izmērāma. (…) Domāju, intuitīvi – apzināti vai neapzināti, es pietuvojos mākslas terapijai. Dziedināšanai caur krāsu. Un šī atrašanās krāsas laukā patiešām arī tevi kārto; krāsa ir tīra frekvence. Tīra enerģija.” Līdz ar Ata darbiem telpā ienāk netverams miers, tie klusu, it kā neuzbāzīgi un liegi pieskaroties, ieved dziļāk... Pasaulē, kur vairs nav vārdu, tikai sajūtas un to projekcijas sevī.

Tajās pašās dienās Padures muižā tiek atklāta Ata personālizstāde. Tajā iekļauti pēdējo trīs gadu laikā tapuši glezniecības darbi. Portreti un klusās dabas. Kaut oriģināli tie nav tapuši muižā, ir sajūta, ka tie ir par muižu. It kā būtu gaidījuši brīdi, kad tur nonāks. Pārkāpis muižas slieksni, skatītājs nonāk sinerģiskā būšanas un esības telpā, kas kalpo kā savveida tilts – ļaujot uzkāpt gan ļoti augstu, gan spējot novest ļoti dziļi. Bezgalīgas blīvuma dzīles ir abās pusēs. Kaut kur pa vidu ir trausls līdzvars – kā netveramais ūdens Ata gleznotajos traukos. Tas ievibrē, attīra un transformē. Un tam, kā tas notiek, nav racionāla izskaidrojuma. Tāpat kā tam, kas notiek. Par to – netveramo, arī ir mūsu saruna. Un to pilnīgi noteikti jūt Rafaels un Mazais, – abi Ata suņi, kas graciozi – nemanāmi un vienlaikus manāmi, pārvietojas fonā. Jeb, precīzāk, ir klātesoši.

Tu ļoti daudz strādā ar enerģiju tēmu, kaut ko, kas nav vienkārši sataustāms. Vai tu vienmēr esi uzskatījis, ka nodod netaustāmo un kur tu šobrīd kā mākslinieks savā ceļā esi? Savveida krustcelēs?

Droši vien ceļa sākumā. Tas pagrieziens sākās visai klišejiski – ar braucienu uz Indiju. Tas bija 2012. gads, pabeidzu Mākslas akadēmiju un tad tiešām bija tādas krustceles. Ekonomiskā krīze. Man bija sajūta, ka kaut kas jāmaina. Indijā sabiju trīs mēnešus, man bija visādas pieredzes, un tas pavēra pilnīgi jaunu dimensiju. Atbraucu laimīgs un uz pasauli skatījos krietni citādāk.

Domāju, ka enerģiju lieta manī ir bijusi jau sen. Man ļoti daudz kas notiek sapņos. Bieži sapņoju un arī apzinos, ka tie nav tikai sapņi, bet vienlaikus arī nonākšana citās realitātēs. Ir tādas nakts pieredzes, kad saproti, ka tas ir jau kas vairāk. Esmu šķērsojis realitātes, un pie manis ir bijuši kādi ļoti būtiski ciemiņi.

Atskatoties, zīmīgu sapņu ir bijis ļoti daudz. Piemēram, atceros sevi sēžam uz ielas, apkārt cilvēki brūk viens otram virsū – ar beisbola nūjām, dažādiem asiem priekšmetiem, apkārt plīst stikli, viens otru slepkavo. Riktīgs murgs, bet man blakus sēž “es” – vai nu no nākotnes vai augstākais “es”, kurš stāsta, ko man darīt. Tajā laikā es neko par augstākiem “es” nezināju, un šī pieredze, kad tu sarunājies ar sevi no nākotnes, bija viena no pirmajām, kur es šo metafizisko – nezināmo, izjutu ļoti tieši, un šī tikšanās bija ļoti nozīmīga, apziņa, ka varu satikt tādu sevis aspektu, kas zina vairāk un var dot padomus.

Sapņus ir grūti izstāstīt, kad tos stāsta, tie pazaudē burvību, bet mēģināt var. Kādā sapnī braucu uz Bausku, no kurienes esmu un kur dzīvo mani vecāki, un pēkšņi saprotu, ka pārvietojos pa citu ceļu, tādu, par kura esamību es nenojaušu. Nonāku pie labirinta, kas veidots no asiem dzelkšņiem, un atrodu tur putna spalvu. Iepinu to matos, – tāds it kā ļoti šamanisks simbols, kaut tajā laikā par šīm lietām īpaši neinteresējos. Vismaz ne tiešā veidā. Sapnī apguļos uz tāda kā upuru galda, kas atrodas labirinta vidū un pēkšņi jūtu, ka nokļūstu meditatīvā, teju transa stāvoklī. Neatceros vai tas bija šamanis, bet kāds man uzlika kaklā amuletu,  un viņam to apgriežot otrādi, tas nodublējās un man uz krūtīm atradās nu jau divi amuleti. Tad viņš vienu no tiem noņēma nost, un tā vietā krūtīs parādījās melnais caurums. Nekas – tukšums, kosmoss. Es pamodos nosvīdis. Ko viņš tur atvēra, neesmu drošs, bet tā bija patiešām dziļa un spēcīga pieredze.

Neraugoties uz to, ka tev bija šie sapņi, pirms Indijas tu tos vairāk vienkārši piefiksēji un negāji tajā visā iekšā?

Domāju, ja pirms tam man sapņi vairāk mijās ar murgiem, pēc Indijas tajos ienāca daudz vairāk gaismas. Es tajos sāku levitēt, satikties ar gaismas skolotājiem, sapņu gaisotne un būtība bija mainījusies, un, iespējams, vairāk sāku apzināties to smalkāko plānu, un tas nebija vairs tik uzbāzīgs vai draudīgs. Pirms tam bija šīs smagās sajūtas, un arī manas gleznas, kaut spēcīgas, bija diezgan skarbas un drūmas. Manī bija sakrājies tik daudz dažādu enerģiju, vai arī es tās biju kaut kur savācies, ka tikai caur gleznošanu varēju no tām atbrīvoties. Taču šis process bija arī diezgan smags un brutāls, – ar tādām psihozēm, kad liec to ārā. Tāda ārdoša pieredze.

Pēc Indijas viens tāds apsolījums sev, kuru es pieņēmu, bija, ka es gleznoju tik ilgi, kamēr šis gleznošanas  process ir patīkams. Un kad tas paliek grūts, es lieku nost. Pirms tam tā bija klasiska sevis šaustīšana, tev tik ļoti gribas gleznot, bet nākamajā brīdī jau šķiet, ka viss ir slikti. Tipiskais mākslinieka – al’a Van Goga scenārijs, tādas love/hate attiecības, kad vari novest sevi līdz izmisumam.

Domāju, ka šī pieredze ir bijusi sava veida dzīves skola, kam es gāju cauri. Tā it kā kaut kam sagatavoja. Tieši tagad, pirms pāris naktīm, arī sapnī, atnāca informācija, cik esmu pateicīgs un priecīgs par jebkuru pieredzi, kas manā dzīvē ir bijusi. Jo tā ir mani veidojusi par to, kas es esmu tagad. Nevis tā, ka es tagad gribu žēloties un teikt – cik slikti, ka ar mani tas notika, bet – vērtīgi, ka tas ir noticis. Un ir lieliski, ka mainās tās spēku samēra attiecības. Saprotu, ka savā ziņā es to izvēlējos. Dvēsele izvēlējās to ceļu, un tas bija neizbēgams. Kaut kur lasīju – tev ir iespēja dzīvi sākt tagad, katru dienu no jauna, nevis skatoties atpakaļ, tā teikt, ja es pirms desmit gadiem... Jā, man ir bijusi šī pieredze, un es varu tai pateikt paldies un doties uz priekšu.

Ata Jākobsona personālizstāde Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Vai atgriezies no Indijas tu spēji pagleznot?

Jā. Gleznu sērija, kas tapa pēc Indijas, ir ļoti meditatīva. Būšana tur ļāva sasniegt daudz augstāku, jutīgāku plānu. Es pamazām atteicos no fiziskās realitātes attēlošanas, un sāku meklēt to smalko, netveramo dimensiju. Tā radās darbu sērija “Frekvences (Eiforija)”. Mani interesēja tie stāvokļi, kad tu izkāp ārā no fiziskā un ieej pārpasaulīgajā. Šī smalkā robeža starp miegu un nomodu, ikdienišķo un dievišķo, subjektu un objektu, atteikšanās no identitātes, jautājums kas atrodas aiz. Bet, kas ir interesanti – iespējams, kādā brīdī es par daudz tur sāku uzkavēties, un radās vēlme atgriezties fiziskajā, bet nu jau caur pilnīgi citu redzējumu – ne vairs mokošu, bet ieinteresētu.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Būtībā līdz Indijai tu gleznoji, liekot no sevis ārā visu to smagumu, kas bija sakrājies un caur šo procesu it kā atbrīvojies no nosacītās miskastes sevī. Īpaši neanalizējot, ko tu dari un kāpēc.

Iespējams, tā bija kaut kāda kolektīvā trauma, kuru es tobrīd savos darbos risināju. Tu mazgā veļu, kas nav pat gluži tava.

Vienubrīd es diezgan daudz praktizēju vipasanas meditāciju un viena no pieredzēm bija ļoti īpaša.  Es kāpu pazemē, un tur bija pilns ar visādiem radījumiem - milzīgs krupis, čūska, dēmoni... Viņi gulēja mitrā, sasmakušā pagrabveidīgā alā, un nekas viņus neinteresēja. Un es tur devos kā tāds eņģelis, man rokās bija gaismas burtu svece, un es viņiem it kā nesu ziņu no augšas – jūs arī varat tikt glābti. Jums vienkārši ir jāgrib iet uz augšu.

Atceros, vienā no gleznām, kuru gleznoju Mančestrā, bija Goijas ietekme – galvaskauss, dzīvnieki, putni, mošķi, milzīgs koks, un no tā nāk stars ar gaismu. To darbu tā arī nosaucu – Sunshine. Proti, ka tur tas stars jeb gaismas blīvums ir bijis. Beigās jau vienalga viss ir viens. Tie mošķi vienkārši ir iesprūduši savās ciešanās, un var tur arī palikt, ja kāds viņus nepabaksta. Līdz ar to ir svarīgi arī viņos ieraudzīt to dievišķo un viņiem par to atgādināt. Protams, kamēr īsti pats nesaproti, ko dari, tas viss ir grūti.

Vēl viens sapnis. Esmu velvju pagrabā un no zemes dzīlēm iznirst trīs tumšas būtnes, kas vilina – tevi neviens nemīl, tevi neviens nesaprot, nāc pie mums. Tāda klasika. Domāju, hmmm... kaut kas tur nav, neuzķeršos. Un aiz stikla durvīm stāv labās raganas un man stāsta – tev ir gaismas rīki, aktivizē tos. Pēkšņi man rokās parādās gaismas pātaga, un es sāku tās būtnes slānīt.

Šis ir tas stāsts par gaismu. Patiesībā jau no bērnības mani ir interesējuši eņģeļi. Citplanētieši, eņģeļi un mistika, tās bija manas tēmas. Bērnībā biju daudz vairāk sava ceļa gājējs, man bija diezgan labi, neatkarīgi no tā, ko par mani domā, un tad vienā brīdī pēkšņi ieslēdzas tas, ka tevi vērtē, vēro un paliek it kā kauns, ka jūti kaut ko vairāk, vai interesējies par tēmām, kas citiem šķiet aizdomīgas. Atceros, vārdu “enerģija”, piemēram, nedrīkstēja lietot, jo tad par tevi smējās. Ar laiku, protams, apbružājies un pielāgojies videi, un pats sāc apšaubīt sevi.

Atceros, ka bērnībā mēdzu vērot mākoņus un iztēloties, kā starp mākoņu formām lidoju. Tā vēlme būt tur bija ļoti aktīva. Kādu laiku Eņģeļi un mākoņi bija tas, ko es vēlējos gleznot. Domājot par to, kā es lidoju starp šīm mākoņu katedrālēm un kalniem, es izjutu bezgalīgu brīvību. Iespējams, tās nebija tikai bērna fantāzijas, bet atmiņas par šādu stāvokli.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Kopš tevis minētā lūzuma punkta 2012.gadā, ir pagājuši tieši desmit gadi. Vai tos esi pavadījis pilnīgā gaismā?

Mēs jau varam radīt mītu (smejas).

Vai par saviem šī brīža darbiem vari teikt, ka tagad tas esi tu?

Esmu sapratis, ka dzīve tev uzkrauj tieši tik, cik vari panest. Pat ja šķiet, ka ir grūti un smagi, tie ir dzirnakmeņi caur kuriem tevi izlaiž, un patiesībā tu caur tiem izej diezgan viegli. Kad sāku vairāk apzināties sajūtu lietas, un atrast telpu vai lauku, kurā spēju darboties, likumsakarīgi sāku doties dziļāk. Protams, ka tur nav vieglāk. Līdzīgi kā teicu par sveci, – kad dodies pagrabā pie tām būtnēm, un ir šis kontakts ar gaismu, var noiet ļoti dziļi. Un vienlaikus tur ir šīs abas puses – es varu noiet ļoti dziļi un uziet ļoti augstu. Sanāk tāds kā tilts.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Reducējot mūsu sarunas pirmo daļu, ir skaidrs, ka mums ir darīšana ar cilvēku, kurš jūt enerģijas, bet negrib par to runāt, jo cilvēki to nesaprot. Ar cilvēku, kurš saņem vīzijas, bet nemēģina par to runāt, jo cilvēki to nesaprot. Ar cilvēku, kurš glezno vispirms ciešanas un pēc tam gaismu. Kas tev ir mākslas darba radīšana? Vai caur mākslu tu risini savus jautājumus un problēmas jeb vienā mirklī pievērsies arī kolektīvajām, tādējādi mēģinot palīdzēt cilvēkiem?

Tas ir mūžīgais jautājums, kurš ir tas, kas rada? Ir sajūta, ka caur mani plūst. Domāju, ka svarīgi ir nokārtot attiecības pašam ar sevi. Bija laiks, kad bija mulsinoši runāt par dvēseli. Ir tie, kas saka, ka dvēseles nav, un ir, kas tic, ka tā ir. Un kamēr tas nav sakārtots, es arī nevaru pateikt, kas tad caur mani runā. Piemēram, ja es noliedzu dievišķo, tad kā tas caur mani runā, ja es to noliedzu.

Ir pagājis diezgan ilgs laiks kopš mēģinu sevī šo visu sakārtot, un arvien vairāk parādās skaidrība. Pēdējā laikā sāku apzināties arī tos septiņus ķermeņus, kas mums ir doti. Ir šis fiziskais, mentālais un arī ēteriskais plāns, kurā lielākā daļa no mums uzturas. Tālāk sākas tie smalkākie, – dvēseliskie un enerģijas plāni, pēc Indijas sapratu, ka tie mani interesē arvien vairāk. Informācija, kas ir uztverama caur jutīgāku jušanu, nevis tikai tas, ko mēs varam ieraudzīt vai sataustīt.

Protams, es arī gluži cilvēciski vēroju to, kas plūst caur mani. Mēģinu saprast, analizēt, iespējams, atkārtot, un tad ir sajūta, ka varbūt šodien es gribu uzzīmēt kaut ko citu, izdomāt kaut ko pats. Un kad mēģinu to darīt, sanāk kaut kas tāds neveikls, tizls – tur nav tās plūsmas, vijīguma. Tad, kad notiek plūsma, tas ir skaisti, pacilājoši.

Kad pirmoreiz biju Himalajos, un pēc nedēļas kāpiena nonācu lejā, mani radās vēlme rakstīt. Protams, ka būšana kalnos ļoti attīra, no manis burtiski plūda simboli, pa logu vēl iespīdēja saule, un es sēdēju un raudāju. Tā pilnības un laimes sajūta. Un es domāju, ka tas neesmu es, iespējams, tas ir manas dvēseles aspekts vai iepriekšējo dzīvju pieredze. Bet arī vienmēr, kad es to saku, es neko neapgalvoju. Esmu šeit un, iespējams, ir tā jeb ir tā.

Ja neesmu ticis pie zīmēšanas, bieži palieku nīgrs. Man ir emocionāli grūti, un kad es sāku radīt, ir sajūta, ka caur mani vienkārši plūst. Ar prātu to pieņemt un atzīt nav vienkārši, ir cilvēki, kam esmu šos darbus rādījis, un kas saka – uzmanies, tu sajuksi prātā. Man šķiet, ka drīzāk sajukšu prātā, ja es to nedarīšu, jo tad es vienkārši bloķēju to kanālu ciet.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Kā tu vispār traktētu to, ko nozīmē sajukšana prātā? Jo runājot par to visu, par ko šobrīd runājam, mēs esam prāta konstruktu pasaulē. Dvēseles nerunā, tās nesazinās tiešā veidā, tā ir enerģiju apmaiņa.

Es ļoti mēģinu izvairīties no vispārināšanas un kategoriju ieviešanas. 2020. gadā man Kim? bija izstāde, kas saucās “Režģis” – par to, ka viss ir režģis un viss kaut kādā veidā ir konstrukts, un arī cilvēces kolektīvā pieredze ietveras režģī. Jautājums, cik apgriezts ir šis režģis? Ja ir pateikts, ka realitāte ir šāda, tā nevar būt tāda. Un tas, kurš izbāž galvu no tās kastītes, to prātā, kuri dzīvo ierobežotajā kastē, ir sajucis. Tā ir Platona alas analoģija.

Ir bijušas pieredzes – caur meditāciju, caur ajavasku, ka informācijas apjoms, kas šo procesu laikā ienāk, cilvēka ierobežotajam uztveres aparātam vienkārši ir par daudz. Viņam šķiet, ka nobruks sistēma, jo viņš grib visu kontrolēt. Viņš grib kontrolēt, ko viņš domā un jūt. Tad viņš vēl ir noticējis, ka dieva nav, ka viņš visu te ir radījis pats, un ja pēkšņi šādu pieredžu laikā viņā ienāk kāda ļoti jaudīga augšējā enerģija, kas vienkārši to visu nobrucina un pasaka, ka tu patiesībā esi daļa no kaut kā, ko vispār nevari aptvert, to droši vien var pielīdzināt apgaismībai. Taču lielākā daļa, kas šādām pieredzēm nav gatavi, vai nu no tā baidās vai arī uzskata to par vājprātu.

Tu jau savā atbildē ietvēri to paradoksu, ka cilvēce kopumā savā attīstības laikā ir sajukusi prātā tūkstošiem reižu. Ja ar prātu nesaprot, ka nav vienas visiem pieņemamas realitātes, jo katrs dzīvo savā izpratnē, tad tā ir sajukšana.

Es esmu domājis par to, ka runā, ka mums katram ir savs kosmoss. Taču arvien vairāk sāku saprast, ka ir viens kosmoss. Tas ir kā bišu stropā – tā sanēšana ir kolektīva. Katra bite nedomā citādāk. Man ir bijusi sajūta, ka gribētos, lai visi ģērbjas vienādi un spēj pievērsties tam smalkajam plānam nevis bezgalīgi izpauž savu individualitāti, kas patiesībā ir dzīvošana ilūzijā. Tas ir savveida paradokss, mums ir izvēle to darīt, – izbāzt to galvu ārā un mēģināt saprast, kāpēc es te vispār esmu, bet mēs lielākoties nodarbojamies ar pilnīgi ko citu. Vai es patīku kādam, ko kāds par mani saka, kā es izskatīšos? Un tad tas Samsāras rats tikai griežas un griežas.

Atgriežoties pie mākslas, man personīgi tā ir atgriešanās pie iekšējā miera. Pie tā, kas ir mūžīgs, nemainīgs un vienmēr esošs. Un tad caur tiem darbiem es to meklēju. Lai atgādinātu sev un varbūt arī kādam citam. Nevis nemitīgi lēkāt no domas uz domu, no sajūtas uz sajūtu, bet tuvoties šim attīrītās apziņas stāvoklim.

Agrāk savos darbos biju diezgan monohroms, bet pēdējos gados manos darbos arvien vairāk ienāk krāsa. Es sāku apzināties, ka viss ir bezgalīgas sakarības. Piemēram, varavīksnes krāsu sadalījums, kas atbilst čakru sistēmai un arī nošu sistēmai. Un tad saproti, ka septiņi ir visur – mūsos un arī ārpus. Kristietībā runā par septiņām baznīcām, un no fizioloģiski bioloģiskā aspekta katra čakra atbild par kādu no dziedzeru centriem mūsu ķermenī.

Krāsa man vairs nav tikai krāsa, tā ir skaņa, frekvence. Un tā ir zinātniski izmērāma. Agrāk es ļoti izvairījos no sarkanās krāsas, jo tā man bija par spēcīgu, taču tagad gleznojot sarkanu darbu, apzinos, ka es strādāju uzreiz ar ļoti konkrētu čakru un enerģiju. Vienā brīdī saproti, ka tā nav nekāda mistika vai ezotērika, ka mūsos visos ir šīs frekvences.

Man ļoti palīdzēja atrast sevī līdzsvaru Anodeas Judītes (Anodea Judith) grāmata “Eastern Body, Western Mind”, kur ļoti smuki izstāstīts, ka mums ir gan pirmās trīs izteikti ķermeniskās čakras, gan pārējās četras. Un ka starp tām visu laiku ir jācirkulē enerģijai. Tu vienlaikus esi gan fiziskajā ķermenī, gan dievišķajā plānā. Un tad ir sirds, kas šos plānus savieno.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Vienlaikus, tu tāpat kā daudzi citi, ilgi izvairījies par šo visu runāt. Apzinoties risku, ka tev piekarinās ezotēriķa birku. Tas stereotips joprojām ir tik liels, kaut nu jau pat uz H&M sporta biksēm rakstīts – savienojies ar savu iekšējo augstāko “es”.

Domāju, ka te vietā ir piesaukt kritisko domāšanu. Svarīgi ir pašam izprast, jo var ļoti ātri, tā teikt, sākt sekot Ošo un aiziet sektantismā. Nesaku neko sliktu par Ošo, esmu viņu lasījis, un viņam ir interesantas idejas, bet tajā ir arī ļoti daudz demagoģijas. Tas, kā viņš manipulē ar vārdiem, ir fenomenāli.

Man ļoti patīk ideja par komplimentaritāti. Lai kaut kas būtu, tam ir nepieciešams noliedzošais aspekts vai pretējs lielums. Tas ir tas “iņ” un “jaņ” princips; viens nav iespējams bez otra. Esmu sapratis, ka mirkļos, kad manī rodas šaubas vai kāds cilvēks kaut ko pasaka, un manī tas sašūpo ūdeņus, runa nav par šo konkrēto cilvēku. Runa ir par manām iekšējām šaubām, un viņš tās nospoguļo. Un šie spoguļi man ir nepieciešami, jo tie palīdz ieraudzīt, kur es vēl sev neuzticos vai šaubos. 

Es noteikti gribētu izvairīties no polarizācijas – ir kāds, kas tic, un kāds, kas netic vai kāds, kas ir iesprūdis. Būtiski ir saprast, ka katrs nonāks tur, kur viņam ir jānonāk, un katrs iet savā ātrumā.

Esmu domājis, ja es no šodienas perspektīvas satiktu sevi divdesmit gadu vecumā, un kaut ko no šī visa sāktu stāstīt, es, visticamāk, paņemtu kādu dzērienu un teiktu: ej tu ieskrieties, man ir tusiņš. Saprotu, ka tas ir bijis kaut kas, kam ir jāiet cauri, un es neredzu tajā neko ne labu, ne sliktu. Tās visas ir bijušas trakas un foršas pieredzes. Ļoti negribas sākt dalīt – kāds kaut ko saprot vai nesaprot. Ir tāds skaists teiciens – ikviens cilvēks zina kaut ko, ko tu nezini. Un tur ir tas viedums viņā. Reizēm ir bijis tā, ka pa ielu ejot, ieraugu kādu pilnīgi nejaušu cilvēku, man viņā kaut kas nepatīk un domās sāku viņu savā prātā kritizēt. Un gandrīz tai pašā mirklī es viņam sāku sūtīt svētību. Ja kaut kas manī viļņojas, iespējams, viņš spoguļo manī to, kas man nepatīk manī pašā, un kā aizsargreakciju es izspēlēju sevī domas par to, ka šis cilvēks ir nepareizs, nožēlojams, utt. No šī viedokļa svētības sūtīšana ir brīnišķīga prakse. Tā palīdz apstādināt šīs negatīvās domas un atbrīvot sevi no to akumulēšanas. Reizēm, kad labā garastāvoklī braucu vilcienā un redzu tur cilvēkus skābiem ģīmjiem, domās sūtu viņiem svētību. Jo ja es sāku reaģēt uz negāciju, tā ienāk arī manī.

Realitāte ir viena, bet mēs katrs to redzam no sava skatu punkta. Dzīvnieks, čūska, ūpis, es, tu, kritiķis, kas raksta par tavu izstādi.

Prāta lauks ir ļoti garšīgs. Ir cilvēki ar asu, brīnišķīgu prātu, viņi var radīt ļoti skaistas teorijas un ar tām spēlēties, vienlaikus es tajā saskatu labi zināmo līdzību – suns, kurš ķer savu asti. Esmu sapratis, ja nav saslēguma, apziņas par dievišķo jeb virsapziņu, var izdomāt jebko. Tie ir tie prāta mežģi, kuros var lieliski apmaldīties un viens otru skaisti maldināt – kurš gudrāks, kurš laikmetīgāks utt.

Vienlaikus ir tā mūžīgā cīņa un arī mēģinājumi saprast – kā tad ir? Viens no populārākajiem jautājumiem, ko uzdod dažādiem guru – ko darīt ar ego? Un tad vienā brīdī saproti, ka ego, kas, visticamāk, arī ir tāds prāta konstrukts, – ka tu ar to sadarbojies. Jūs esat labākie draugi vai arī viens otru kaut kādā mērā bremzējiet.

Es drīzāk nelietotu vārdu prāts, bet gan priekšstatu sistēma. Ir svarīgi pabūt ar sevi un padomāt – kam es ticu? Kāpēc man šķiet, ka nevar būt citādāk? Prāts jau nebeidzas ar kaut ko – pamodās, nepamodās, sasniedza vai nesasniedza apgaismību, prāts vienkārši palīdz operēt konkrētas programmatūras ietvaros un saliek esošo informāciju kopā. Kādā mirklī es redzu, jūtu, ka man ir jāizlaiž caur sevi jauna informācija, kas manī ir ienākusi. Jāatrod tai vieta. Tā ir sava veida programmēšana.

Neesmu lecis ar gumiju, bet bailes ir tās, kas sāk likt spieķus riteņos, - kā būs; šajā gadījumā – vai es nesajukšu. Tad ir jāatgriežas pie elpas. To sapratu, praktizējot vipasanu – vienīgais, uz ko es varu paļauties un kas ir kaut cik īsts, ir elpa. Es ieelpoju, un es izelpoju.

Ir teorija, ka mūsu smadzenes nemitīgi veido īsceļus, jo ja tām visu laiku būtu jāvizualizē, ko redz mūsu acis, tās uzkārtos. Līdz ar to mēs zinām – tas ir koks, tā ir māja, tas ir labi un tas ir slikti, un par to pārlieku nedomājam. Vienlaikus ir meditācijas prakse, kur notiek apzināta skatīšanās uz koku. Un tu saproti, ka tas nav tikai koks. Jo kas tad ir koks? Tas ir tikai vārds, kas ietver noteiktu priekšstatu sistēmu. Taču to vērojot saproti, ka tā ir dzīva būtne, koks ražo skābekli. Tu redzi ūdeni, kas iztek caur tā sistēmu, koks ir arī māja. Teiksim, vērojot māju, tu redzi materiālu izcelsmi. Viss stāsts ir par to, kā atraisīt šos ierobežojošos blokus.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Arī darbi, kurus es radu, ir sevis atbrīvošana no programmām. Un kļūst arvien interesantāk. Šobrīd, piemēram, strādāju ar pasteli, jo pastelim ir tā dzīvā, intuitīvā daba. Tas ir savā ziņā neparedzams, un arī zīmēšana notiek ar pirkstiem. Tādējādi šis kontakts ir ļoti tiešs, un, radot skices, es mēģinu izslēgt prātu – ļaut plūst tam, kas caur mani nāk.  Ir sajūta, ka es kādu konkrētu situāciju vai dienas enerģiju tulkoju caur krāsu, formas un laukuma attiecībām, un man pašam ir ļoti interesanti šo procesu vērot. Tas viss sākas ar kaut kādas formas ieskicēšanu, tad es ļoti intuitīvi ņemu tos toņus un mēģinu sevi pārsteigt. Arī maksimāli atbrīvot no analītiskā prāta, kurš var sākt izdomāt – šis nu gan neder, pēc kā tas izskatās utt. Šajā tapšanas procesā es visu laiku atklāju kaut ko jaunu, savā ziņā es redzu šos darbus kā tādas emocionālas kartes – krāsu, līniju, laukumu.

Un ja iepriekšējā posmā es varbūt vairāk strādāju ar kaut kādu kolektīvo un vienlaikus pats savu traumu, šobrīd ir šis radīšanas brīnums, saviļņojums, aizrautība par to, kas būs nākamais. Šīs nosacīti bezgalīgās iespējas. Vienlaikus, tas nav tikai tāds bērnišķīgs prieks, tajā klātesošs ir arī dziedinošais elements. Pasteļiem, ar kuriem strādāju, ir superintensīvi pigmenti. Tādi, ka dedzina acis. Piemēram, ir tirkīzzils tonis, bet tu īsti pat nesaproti uz ko skaties, tā vairs nav krāsa, bet jau portāls.

Domāju, intuitīvi – apzināti vai neapzināti, es pietuvojos mākslas terapijai. Dziedināšanai caur krāsu. Un šī atrašanās krāsas laukā patiešām arī tevi kārto; krāsa ir tīra frekvence. Tīra enerģija. Te varu vilkt paralēles arī ar savu interesi par ziediem. Man patīk kārtot ziedu kompozīcijas, šogad sāku audzēt tulpes. Vecāku dārzā esmu iestādījis pujenes. Zieds manā uztverē ir tīra forma. Tur ir noticis tas piedzimšanas, izaugsmes, nobriešanas posms un tiek sasniegts potenciāls, tā tīrā krāsa. Viena no meditācijas praksēm ir meditēšana caur vai uz ziediem. Tu vēro ziedu tik ilgi, kamēr kaut kādā ziņā par to kļūsti. Gleznojot kādu ziedu kompozīciju, un vērojot tos stundām ilgi, mani pārņēma sajūta, ka esmu nonācis uz kādas fantastiskas dzeltenas planētas, kur valda neizsakāmi skaistas smaržas un laime. Šī tīrā, pacilājošā un dziedinošā enerģija arī ir tā, ko es gribu nodot skatītājam un tiem, kas šos darbus iegādājas. Un tādējādi atgādināt, ka patiesībā jebkurā brīdī mēs varam izjust ļoti daudz laimes un prieka. Tā ir apziņa par pārpilnību.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Meditējot esmu sapratis, ja notiek šī pieslēgšanās tādai kosmiskai mīlestības plūsmai, to nevar iztērēt. Mēs dzīvojam laikā, kur cilvēki tic idejai, ka ir mans un ir tavs, un tiek vai nu vienam vai otram. Bet, piemēram, saules enerģija tiek visiem, un līdzīgi arī ar šiem darbiem – man ir vēlme aktivizēt šo mīlestības un gaismas plūsmu. Ja paraugāmies uz šobrīd pasaulē notiekošo, jā, ir skarbi, un, iespējams, daļai cilvēku tā šobrīd ir vienīgā realitāte un jo vairāk tāpēc man gribas parādīt šo telpu ārpus...

Dažkārt, kārtojot ziedus, šīs kompozīcijas mani tik ļoti aizrauj, ka varu tajā pazust uz dienām un nedēļām. Ziedu trauslumā es redzu analoģiju ar cilvēku dzīvēm. Zieds uzzied, un ir šeit tikai pāris dienas, cilvēks – dažus gadu desmitus. Man gribas katru ziedu piefiksēt, un kad es salieku caur krāsām tās kompozīcijas, tā varētu būt izstāstīta dzīve. Kādā ir vairāk tumšais, kādā – gaišais, kā nu kuram. Iespējams, tas, ko es mēģinu pateikt, ir ieraudzīt skaisto visur un visos, un spēt to novērtēt. (…) Protams, es nevarētu atbildēt vai ir kosmiskais plāns vai nav, iespējams, ka ir, bet man tas nav jāzina.

Nesen lasīju, ka mēs esam brīvās gribas planēta, un mums vienmēr ir iespēja izvēlēties. Man tas šķiet ļoti interesanti.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Runājot par ziediem, tas, ko tie mums māca - visam fiziskajam ir sākums un beigas. Mainās tikai cikliskums – ziedam ir viens, taurenim ir cits, odam cits, cilvēkam, kokam, zilonim – cits. Mēs visi nomirsim, tas ir zināms jau piedzimstot. Taču mēs to mēģinām atbīdīt malā, aizmālēt ar aizvien jauniem kairinājumiem, jo jautājums par jēgu nav komfortabls. Vai piekrīti, ka viss iegūst jēgu tikai tad, kad saredzi, ka būtība ir pašā ziedēšanā? 

Es atbildēšu ar citātu no sapņa. Iespējams, caur ziedu vērošanu es kādā mirklī par daudz iekāpu satraukumā, ka ziedam ir sākums un beigas. Un tad sapnis man it kā atgādināja, ka ir pavasaris un ir rudens. Tas cikliskums ir bezgalīgs, kāp no tā ārā un pievērsies tam, kas ir bezgalīgs. 

Man šķiet, ka reizēm būtiski ir saprast jeb pieskarties tam, kas ir mūžīgs. Kad tas notiek, pilnībā mainās perspektīva. Ir brīži, kad man izdodas šo stāvokli notvert, savukārt citreiz dzīve vienkārši skrien, un es krītu tai cauri, apgāžu laiviņu un sasmeļas ūdens. Vienlaikus ir mirkļi, kurus nosacīti varētu dēvēt par adatas aci – es esmu mierā un ir sajūta ka realitāte plūst caur mani. Vairs nav vakardienas vai rītdienas, bet gan nepārtraukta tagadne. Un gluži kā filmā – es pēkšņi saprotu, ka varu to mainīt. Es patiesībā novēroju kaut ko, ko radu ar savu prātu, jo piešķiru tam nozīmi. Šie stāvokļi ir tik patīkami un iedvesmojoši, un tajos ir vērts būt biežāk.

Abstrahējoties no ezotēriskajām teorijām, ir šis nogrieznis – fiziskā dzīve, kurai ir sākums un beigas. Jautājums, ko es tajā varu izdarīt? Kaut kādā ziņā mani aizrauj šī nāves esamība; un apzinoties fiziskā plāna laicīgumu, es saprotu, ka gribu vairāk uzgleznot. Es, protams, varētu arī sēdēt un neko nedarīt, bet apziņa, ka es kaut ko aiz sevis atstāju, ir klātesoša. Gribas radīt šos brīnumus, jo savā ziņā katrs darbs man ir kā brīnums. Jo vairāk es ļaujos, jo fantastiskāka ir šī radīšanas pieredze. Līdzīga tām, ko esmu piedzīvojis meditācijā, ceremonijās, miegā. Manī ir vēlme tās parādīt, kādam nodot. Ir bijis tā, ka cilvēki stāv pie kāda mana darba un saka – tas ir tas, ko es redzēju sapnī. Ir notikusi šī sastapšanās jeb saslēgšanās.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Tu pieminēji dzelteno planētu, kurā nonāc vērojot ziedus, un to, kā tu to uzliec uz audekla vai papīra, tādējādi ļaujot tajā nonākt arī skatītājam. Stāstīji, ka tev ir doma šos zīmējumus apkopot grāmatā, kas varētu kalpot kā meditācijas instruments.

Kādā no meditācijām manī ienāca sajūta, ka apziņa arī visaugstākajos savas esības plānos ir ļoti krāsaina un skanoša. Un ja es te sēdētu kā tīra forma, būtu vienkārši krāsu eksplozija. Es sevī jūtu tādu dziedošu, dejojošu, krāsainu gaismas būtni, kas vēlas komunicēt. Caur krāsu, simboliem, un tas nonāk tajos darbos.

Vienā no sapņiem es lidoju krāsu un skaņu izplatījumā. Manis – fiziskā ķermeņa, nav, esmu tas krāsainais okeāns, un tā ir fantastiska sajūta. Tas nenozīmē, ka šeit ir slikti, caur fizisko mēs ļoti daudz apgūstam un pieredzam, taču vienlaikus ir šī nepieciešamība uzmirdzēt, ļaut iedziedāties dvēselei.

Man šķiet, ka šī grāmata varētu būt savveida tilts, kas cilvēkam atgādinātu par viņa bezgalīgo kosmisko, krāsaino un fantastisko būtību. Jūtu, ka pēc tās ir nepieciešamība, jo veids, kā top šie darbi, ir dāvana sev, kas vienlaikus ir arī dāvana citiem. Katrā ziņā, pēc to radīšanas esmu ļoti pacilātā noskaņojumā. Esmu ļāvis caur sevi ienākt šiem kodiem, arī man pašam pilnīgi jauniem krāsu salikumiem un formām, un ir šī iekšējā ticība, ka tie nav vienkārši attēli. Kāds, kas uz tiem skatīsies, arī varētu pieredzēt tādu krāsu un formu ceļojumu. Man gribas salikt visus šos darbus kopā, lai tādējādi mudinātu ieraudzīt, ka katra diena, katrs mirklis var būt tik dažāds. Un tad tā meditācija notiek dabīgi. Ja cilvēks ļaujas tam, kas tur ir attēlots un atslēdz analītisko prātu, es ticu, ka šis attēlu kopums var būt arī tāds manuālis sevis iepazīšanai. Dvēseles karte uz zemapziņas labirintu. 

Kas ir radīšana? Vai tu kādreiz par to esi domājis? Savā ziņā mēs visi esam radītāji, ja nebūtu šī radīšanas akta, nebūtu arī mūsu.

Radīšana ir dzimšana. Tas ir tas, ko dvēsele vēlas darīt – radīt un iepazīt sevi savā bezgalīgajā daudzveidībā.

Vienlaikus man vienmēr šķitis interesants šis programmu aspekts. Kaut kad tās ir tikušas palaistas, un turpina funkcionēt kā tāds vīruss. Piemēram, ideja, ka es kaut ko nevaru. Kāds ir pateicis, ka tu nevari dziedāt, un tu arī nedziedi. Un šīs programmas ir tik sakodētas, ka tās ir grūti uzlauzt. Es pieļauju, ja cilvēks tiešām satiktu savu potenciālu, viņš, iespējams, no tā nobītos, jo nav tam gatavs.

Vai es drīkstu būt laimīgs? Vienmēr atradīsies dažādi iemesli – piemēram, kā es drīkstu smaidīt, ja tam cilvēkam vai valstij ir grūti? Ir jācieš, citādi tā ir sava veida nodevība. Tie enkuri, kas visticamāk ir nepieciešami. Cilvēks nav vēl gatavs lidot.

Droši vien būtiskākais ir spēt atrast laiku to ieraudzīt, aizdomāties un sākt ar to strādāt. Manā gadījumā es to varu uzzīmēt. Es varu uzzīmēt to aspektu manī, kas baidās no laimīgas dzīves un ar to parunāties – ko mēs viens otram dodam? Kāds ir tas abpusējais darījums?

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Vai ir kaut kas tāds, ko tu kā mākslinieks nevari?

Par varēšanu man īsti nav šaubu, drīzāk ir tas jautājums par gribēšanu – kam tas ir vajadzīgs? Man ir būtiski sajust, ka tas, ko es daru, ir nepieciešams, un ka es bez tā nevaru. Kaut kādā mērā mani interesē arī video, īpaši digitālā animācija, taču man nav šādas pieredzes un tas būtu jāapgūst. Esmu domājis, ka daudz kas no tā, kas manī notiek – sapņi, meditācijas, notiek arī laikā. Tajā ir kaut kāda kustība, progress, transformācija. Attēlā es ielieku it kā koncentrētu esenci no notiekošā, bet, iespējams, nekas vairāk šobrīd arī nav vajadzīgs. Es jau tā tik daudz laika pavadu tādos astrālos plānos, ka man ir sajūta, ka ir nepieciešams fiziskais materiāls – pastelis vai eļļas krāsa, jo tieši caur to notiek šī manifestācija fiziskajā plānā. Video vai mūzika, tas ir jau kas daudz gaisīgāks un netveramāks. Kamēr glezna ir kā iegrebt akmenī. Novilkt to līniju.

Esmu pamanījis, ka darbojoties ar datorprogrammām, fotošopu un 3D modelēšanas programmām, ir šī sajūta, ka vari radīt jebko. Tev ir šie rīki un tu vari radīt pasaules, sfēras, bet līdzko man tas ir jāuzzīmē ar roku, attopu, ka es pat apli vairs nemāku uzzīmēt, jo dators būtībā jau ir sācis darīt manā vietā. Man ir teorija, ka tas, ko mēs varam uzzīmēt, arī rāda to, cik tālu ideja atrodas no realitātes. Un ka tas ir kaut kas, ko es vēlos slīpēt, – uzzīmēt to perfekto formu tādu, kā es to redzu. Man tā sanāk šķība, un šī nobīde ietver cilvēcisko – caur savu nevarēšanu es saprotu, ka man ir kur augt. Tas man atgādina, ka kā cilvēks esmu vēl ļoti nepilnīgs un tādā ziņā man patīk pie tā atgriezties.

Pēc vipasanas meditācijas reiz aizbraucu uz Florenci, staigāju pa muzejiem un nonācu pie Rafaela Madonnas ar bērnu. Stāvu, skatos un saprotu, ka šo darbu radot, viņš ir bijis jau apgaismotā stāvoklī, jo tajā vairs nav tikai fiziskais plāns, bet kas daudz augstāks – šī absolūtā perfekcija un harmonija. Tad nonācu līdz barokam, kas man šķita ļoti seksuāls, bija grūti tajā saskatīt garīgumu. Karavādžo šķita pārlieku piezemēts, lai gan viņš man vienmēr ir paticis. Erotiskās ielu scēnas ar puskailiem cilvēkiem, pārlieku izteikta aiziešana fiziskajā. Baudas dominē pār ideju. Savukārt 19.gadsimts, tajā brīdī šķita kā tāds sava laika netflix – lielformāti, kaujas ainas, kur uzsvars ir uz stāstu un tā attēlojumu. Rafaēla gleznotā Madonna sevī ietvēra sava veida kosmisko ideālu, šķita, ka viņam ir izdevies attēlot Eņģelisku formas un domas perfekciju, Dievišķo plānu, ko tādu, ko nav iespējams iemiesot uz zemes. Un vadoties pēc šī māksliniecsikā sasnieguma, virzoties tālāk cauri gadsimtiem, radās sajūta, ka cilvēks arvien vairāk nomaldās. Piemēram 20. gadsimts  šķita kā tāda cilvēces mentālo slimību vēsture. Līdz 21. gadsimtam nemaz netiku.

Varbūt 21. gadsimts ir tas, kurā mēs tuvojamies transcendencei. Viss ir bijis, un vairs nav iespējams izdomāt neko jaunu. Līdz ar to iestājas zināma nepieciešamība to visu izbeigt un sākt no jauna. Tas, protams, nenozīmē pasaules galu, bet kārtējās paradigmas maiņu.
Ar izstādi Padures muižā tu arī kaut kādā mērā noslēdz kādu posmu sevī.

Kad 2012.gadā, atgriezies no Indijas pārcēlos uz Berlīni, jau caur tādu apzinātāku skatījumu mēģināju izprast ciešanu dabu. Tādas iekšējās zemapziņas dzīles. Sāku vairāk portretēt cilvēkus, un dažkārt pat tiešā tekstā lūdzu, lai viņi pieslēdzas tam, no kā katram no viņiem dzīvē ir bail vai kas viņiem sāp. Domāju, ka tur bija arī dziedinošs aspekts, – gan cilvēkam, kas tika portretēts, gan man.

Manī bija vēlme pieskarties cilvēkam, viņa būtībai. Es negribu to saukt par esenci, jo ciešanas nav vienīgais, kas veido cilvēku. Mani interesēja cilvēks aiz maskas, kuru mēs katrs ikdienā lietojam. Tās bija ļoti intīmas un dziļas sesijas, sava veida meditācija, un tādā veidā es krāju nosacītu emocionālo portretu arhīvu.

Tolaik izvirzīju arī teoriju par urbāno mūku. Cilvēku, kurš nododas iekšējiem meklējumiem, nevēloties sekot kādam konkrētam modelim, konfesijai vai reliģijai. Šie cilvēki ir mūsu vidū, viņi pat var iet uz ballītēm, bet tu burtiski jūti no viņiem starojam viedumu. Iespējams, viņu acīs ir kosmiskās skumjas, kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par senu dvēseli, kaut gadu ziņā viņi dažkārt pat ir ļoti jauni.

Portreti, kas skatāmi Padures muižā, ir gleznoti laikposmā no 2018. līdz 2022. gadam. Daļa tapuši pandēmijas laikā. Iespējams, kaut kur ieskanas šis ciešanu moments, taču stāsts vairāk ir par tā pārvarēšanu. Pats caur savu pieredzi esmu sapratis, ja, piemēram, ķermenī kaut kas sāp, nav uzreiz jādzer ibumetīns, bet gan jāiet tais sāpēs iekšā. Tā ir ļoti transformējoša pieredze. Es neesmu pret ibumentīnu, taču, ja sāp zobs, es to nedzeru, bet caur šīm sāpēm mēģinu atbrīvot sevī kādus aspektus. Padurē tas transformācijas ceļš ir redzams.

Tur ir arī kluso dabu sērija, kas pārsvarā ir stikla trauki ar ūdeni. Interese par tiem man sākās gleznojot ziedus, – kad tos izņēmu ārā, palika trauks ar ūdeni, kas savā ziņā ir tāds attīrīšanās simbols. Tu it kā glezno to kā nav – caurspīdīgo ūdeni, kuru īsti nevar redzēt, bet vienlaikus tas ļoti skaisti lauž gaismu, sakoncentrē to sevī un tādējādi arī ēna kļūst gaiša. Tajā ir gaismas enerģija. Šī virzība – no tumsas uz gaismu.

Marina Abramoviča savā leģendārajā “Mākslinieka dzīves manifestā,” runājot par mākslinieka attiecībām ar klusumu, saka: “Māksliniekam ir jāsaprot klusums; māksliniekam ir jārada telpa, lai viņa darbā ienāktu klusums.” Varbūt tas ir arī mākslinieka uzdevums šajā mirklī – radīt iespēju transformējošai pārejai? Tiem, kas ir tai gatavi; ir gatavi ieraudzīt mazliet vairāk.

Pagājušajā gadā man bija izstāde Liepājas karostas ūdenstornī. Daļa no šiem darbiem skatāmi arī Padures muižā. Sākumā domāju, ka tornī gleznošu portretus, taču nevarēju tiem pieskarties. Es biju torņa augšējā stāvā, uz visām pusēm bija logi, taču tiem nevarēja redzēt cauri, jo logi bija veidoti no stikla blokiem. Tu it kā sēdi gaismas kapsulā. Es tur ļoti daudz rakstīju un arī jutos mazliet kā mūks klosterī, nenosakāmā gadsimtā. Tad sāku braukāt pa Liepājas antikvariātiem, vācu un pirku visādus audumus, stikla traukus, reliģiska rakstura priekšmetus, figūriņas. Tas vairāk bija par atmosfēras radīšanu. Tornī es strādāju ar gaismu, un audums ir viens no materiāliem, kas to spēj materializēt. Atceros, gleznoju palielu kluso dabu, saule iet ap torni un līdz ar to pazūd ēnas. Gleznoju visu dienu un nesaprotu, kur likt ēnas – līdz ar to man ir darbs bez ēnām, ļoti gaišs. Un tad vēl torņa, visas karostas vēsture; kāru audumus, bīdīju kaut kādas figūriņas, un visu laiku bija sajūta, ka es tur kaut ko kārtoju. Tāds riktīgi uzlādēts gaiss. Bija cilvēki, kas to sajuta.

Darbošanās ar audumu ir viena no lietām, ko man gribas turpināt. Man ļoti patīk to vieglums; telpā ienāk vējš un audums uz to reaģē. Tās svārstības ir netveramas, un vienlaikus tās var sajust.

Otra lieta ir smarža; kad darbojos tornī, ziedēja peonijas. Tās burtiski izstaroja mīlestības enerģiju.  Sabiju tur apmēram mēnesi, un tas, kas acīmredzami notiek – mākslinieks vai jau pieminētais urbānais mūks, viņš to telpu transformē. Rada noskaņu – caur darbiem, gaismu, attēlu. Tas ir formāts, kas mani interesē aizvien vairāk. Būšana telpā, bez dogmām un uzstādījumiem.

Manī ir vēlme radīt savu telpu – darbnīcu, templi, – vidi, kurā es uzturos un mainu ekspozīciju, kas vienlaikus var būt arī visu cauru gadu. Tā vairs nav saistīta ar kādu konkrētu mākslas institūciju, bet kļūst par savveida svētvietu. Tur var atbraukt, padzīvot vai vienkārši vadīt meditāciju. Audzēt un vairot to enerģiju, kurā man pašam ir patīkami uzturēties. Iespējams, manī šobrīd notiek tāda ideju noformulēšana vai iespēju izmēģināšana, savā ziņā arī atvadīšanās no vecā.

Ja sarunas sākumā pieminējām šīs smagās enerģijas, šobrīd ir sajūta, ka tās ir izdzīvotas. Tā ir bijusi spēcīga, bagātinoša un arī grūta pieredze, un šobrīd esmu sācis šiem darbiem gleznot pāri. Tā ir tāda vēlme attīrīties. Jautājums, ko sev uzdodu, – vai šī enerģija man ir jāturpina nest līdzi, jo savā ziņā kā mākslinieks es to daru.

Vienā mirklī man radās vēlme šos darbus noņemt no apakšrāmjiem, sarullēt lielā rullī un ierakt zemē. Lai zemes magnētisms un enerģija neitralizē to, ko esmu tur risinājis un arī iemūžinājis. Tas ir arī tāds interesants iekšējais dialogs, – par to, kur ir tas mākslinieks kā ego un kur ir jau tas radītājs, tā radošā būtne. Mākslinieka ego saka – kā tu tagad raksi savus darbus zemē? Tie ir jāpārdod vai jānodod muzejā. Turpretim sajūtu ziņā šķiet, ka tās ir liecības par pagātni. Šobrīd es to vairs nevēlos, jo kamēr šie darbi atrodas ar mani vienā telpā, es savā veidā to enerģētiku uzturu. Un man liekas, pag, pietiek! Šis process ir ļoti interesants, vienlaikus es šos darbus negribu iznīcināt, jo tad tiks izjaukts līdzsvars. Man šķiet, ka ierakšana zemē ir tāds enkurs, jo nevar būt tikai laime un prieks, līdzsvara aspekts ir ļoti svarīgs. 

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Iespējams, tas ir arī tas, kas mums katram būtu ar sevi jādara, jāierok zemē veco un jāļauj piedzimt kaut kam jaunam.

Tā pāreja ir sarežgīta, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti vienkārša. Ir ieradumi, kurus mums ļoti gribas saglabāt, arī no viedokļa – ko par mani padomās. Taču, manuprāt, kovida laiks to visu ir ļoti neitralizējis un mazinājis. Katrs ir aizņemts ar savām bailēm un problēmām, un cilvēkiem nav tik daudz laika tukši spriedelēt par citu dzīvēm. Šis ir laiks, kad cilvēkam patiešām tiek dota iespēja atvērties un sevi iepazīt. Palikt un pabūt ar sevi.

Skats no Ata Jākobsona personālizstādes Padures muižā / 5.jūnijs–31. augusts, 2022

Ata Jākobsona personālizstāde Padures muižā ir apskatāma līdz 31. augustam.

Titulbilde: Atis Jākobsons un Rafaels. Foto: Līga Bondare