Sīkā domu straumīte jūsu prātā nav apziņa
Una Meistere
Intervija ar Ebenu Aleksandru, amerikāņu neiroķirurgu un apziņas fenomena pētnieku
Kādas attiecības vieno prātu un smadzenes? Vai ķermeņa un smadzeņu nāve nozīmē arī apziņas galu? Vai atmiņa mājo smadzenēs? Ar šiem jautājumiem amerikāņu akadēmiskais neiroķirurgs Ebens Aleksandrs regulāri sadūrās savā ikdienas darbā. Aktīvās mediķa karjeras laikā, 25 gadu garumā, viņš veicis vairāk nekā 4000 neiroloģisku operāciju, palīdzot simtiem pacientu, kas cieš no nopietnām apziņas līmeņa izmaiņām. 15 gadus viņš bijis arī neiroķirurģijas pasniedzējs Hārvarda medicīnas augstskolā Bostonā, sarakstījis vai bijis līdzautors vairāk nekā 150 nodaļām un rakstiem recenzētos zinātniskos žurnālos, kā arī sarakstījis vai rediģējis piecas grāmatas par radioķirurģiju un neiroķirurģiju. Neiroķirurga praksē viņam nācies saskarties arī ar pacientu stāstiem par tuvās nāves pieredzi (TNP). Taču, kā jau pārliecināts zinātnieks ar veselīgu skepses devu, viņš šīs pieredzes pielīdzināja halucinācijām, sevišķi tajās neiedziļinājās un necentās izprast to nozīmi.
Tas ir – līdz 2008. gadam, kad viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Aleksandrs pēķšņi saslima ar meningoencefalītu un nedēļu pavadīja komā, pieslēgts pie plaušu ventilatora. Viņa smadzeņu neokortekss bija pilnībā atslēdzies un izredzes izdzīvot bija pavisam nelielas. Pat, ja viņam brīnumainā veidā izdotos palikt dzīvam, ārstuprāt, viņš kļūtu par “dārzeni”. Tomēr, par lielu pārsteigumu kolēģiem un visiem citiem, komas septītajā dienā Aleksandrs sāka mosties. Pilnībā atguvis samaņu, viņš neatcerējās neko par savu dzīvi pirms komas. Toties viņam bija spilgtas atmiņas par septiņas dienas garo ceļojumu, kuru viņš tikko bija piedzīvojis – tālu aiz mums pazīstamās fiziskās pasaules. Tobrīd šīs tālās sfēras viņam vēl šķita daudz īstākas par realitāti, kurā viņš bija atgriezies. Turpmāko sešu nedēļu laikā viņš sīki pierakstīja visu, ko bija piedzīvojis komā. Vēlāk, jau pēc agrākās atmiņas atgūšanas, viņu pārsteidza paša piedzīvotā līdzība ar pieredzējumiem, par kuriem stāstījuši tik daudzi citi tuvās nāves pieredzi izdzīvojušie no dažādām kultūrām, kontinentiem un tūkstošgadēm.
No mūsdienu Rietumu medicīnas viedokļa Aleksandra pilnīgā izveseļošanās bija neizskaidrojama, un viņa gadījums tika iztirzāts vairākos tuvās nāves pieredzei veltītos medicīniskos rakstos, t. sk. arī recenzētajā psihopatoloģiju medicīnas izdevumā Journal of Nervous and Mental Disease.
2012. gadā iznāca viņa pirmā grāmata, “Debesu valstības pierādījums. Neiroķirurga ceļojums aizsaulē” (Proof of Heaven: A Neurosurgeon’s Journey into the Afterlife). Tā iekļuva laikraksta The New York Times bestselleru sarakstā un vairāk nekā gadu noturējās tā pirmajā desmitniekā. 2014. gadā tai sekoja “Debesu valstības karte. Zinātnes, reliģijas un cilvēku pierādījumi aizsaules eksistencei” (The Map of Heaven: How Science, Religion and Ordinary People are Proving the Afterlife), bet 2017. gadā – “Dzīve apzinātības Visumā. Neiroķirurga ceļš uz apziņas kodolu” (Living in a Mindful Universe: A Neurosurgeon’s Journey into the Heart of Consciousness, kuru Aleksandrs sarakstījis kopā ar savu partneri Karenu Ņūelu (Karen Newell). Sadarbībā ar mūziķi Kevinu Kosi (Kevin Kossi), Aleksandrs un Ņūela ir izveidojuši smadzeņu viļņu iesaistes un audio meditācijas platformu Sacred Acoustics, kura izstrādā un izplata inovatīvos NeuralHelix smadzeņu viļņu iesaistes audio ierakstus ar binaurāliem ritmiem meditācijas un personīgās izaugsmes veicināšanai.
Kopš tuvās nāves pieredzes Aleksandrs lielāko sava laika daļu pavada, daloties informācijā par tuvās nāves un citām garīgi transformatīvām pieredzēm un to, ko tās mums māca par apziņu un īstenību. Arī savu personīgo pieredzi viņš sauc par transformatīvu, un atzīst, ka tā ir mainījusi viņa agrākos uzskatus par zinātni, apziņu, garīgumu un visas eksistences būtību.
Lai gan Aleksandra stāsts bieži tiek uzņemts ar skepsi un netrūkst arī tādu, kas uzskata, ka viņš to pārvērtis finanšu instrumentā; kā arī dažādos avotos atrodamas pretrunīgas tiesas procesa interpretācijas, kurā viņš bija iesaistīts savas neiroķirurga karjeras laikā (par “nepareizas ārstēšanas” gadījumu un it kā datu sagrozīšanu pēc tam), fakts ir tāds, ka viņa komas pieredze ir nenoliedzama. Un viņa stāsts aicina būt atvērtiem un atmest dogmatismu visās tā izpausmēs – arī zinātnē un reliģijā.
Lasot jūsu grāmatu “Dzīve apzinātības Visumā”, man šķita interesanti, ka par tuvās nāves pieredzi (TNP) ir runāts jau vairākus gadu tūkstošus, bet ievērojams šādu gadījumu pieaugums ir noticis kopš 20. gs. 60. gadiem, kad mediķi izstrādāja metodes, ar kurām iespējams glābt pacientus, kuriem apstājusies sirds. Pirms tam vairums šādu pacientu nomira. Tā rezultātā pasaulē ir milzīgs skaits dvēseļu, kas bijušas viņsaulē un atgriezušās. Kopš tā laika aizritējuši 60 gadi, bet meta jēdziena atgriešanās zinātnē joprojām ir ļoti lēna. Kāpēc tā?
Mēs runājam par apziņas noslēpuma dzīlēm; šeit ir informācija no neirozinātnes, no prāta filozofijas – īpaši, runājot par apziņas vienotību, lielo noslēpumu, kas lauž materiālistisko priekšstatu par smadzeņu radītu apziņu. Parapsiholoģijas sfērā ir daudz pierādījumu, kas apliecina, ka pastāv nelokāla apziņa, tas ir, telepātija, priekšnojauta, arī tādas lietas kā attālinātā redze, spēja iegūt informāciju no attāluma, ārpusķermeņa pieredze (ĀĶP), tuvās nāves pieredze (TNP), kopīga nāves pieredze, kas līdzinās tuvās nāves pieredzei, tikai to piedzīvo cilvēks, kas ir pilnīgi vesels – parasti kāda fizisko pasauli atstājoša cilvēka tuvinieks. Ir arī zinātniskā literatūra par bērnu atmiņām par iepriekšējām dzīvēm, kas vedina uz domām par reinkarnāciju. Virdžīnijas universitātes Perceptīvo pētījumu nodaļas tīmekļa vietnē med.virginia.edu/perceptual-studies atradīsiet veselu gūzmu informācijas un zinātnisku apstiprinājumu daudz kam no tā, par ko stāstu (Reinkarnāciju apstiprinoši pierādījumi gūti Jana Stīvensona un Džima Takera [Dr. Ian Stevenson, Dr. Jim Tucker] pētījumos – Red.), bet uzmanības vērtas ir arī ziņas par vairāk nekā 2500 fiksētiem gadījumiem, kad bērni atcerējušies iepriekšējās dzīves – un reinkarnācija šeit ir pats saprotamākais izskaidrojums.
Iedziļinoties šajos zinātniski ievāktajos datos par nelokālu apziņu, pētījumos par aizsauli, reinkarnāciju, nākas atzīt, ka zinātniekam vai filozofam, kas vēlas pētīt realitātes un apziņas būtību un saikni starp smadzenēm un prātu, ir vajadzīgs daudz plašāks darbības lauks. Vienkāršotais materiālistiskais pieņēmums, ka pastāv tikai fiziskā pasaule un ka ir iespējams pilnībā izskaidrot apziņu, pamatojoties ar to, ko zinām par smadzenēm un to, kā tās darbojas fiziskajā pasaulē, ir aplams. Tas ir pilnīgi nepatiess. Cilvēka apziņas iespējamo skaidrojumu kopums ir daudz plašāks, tas apliecina dvēseles eksistenci un skaidro Visuma garīgo aspektu. Un tieši šeit ir tik svarīga mūsdienu zinātne.
Vienkāršotais materiālistiskais pieņēmums, ka pastāv tikai fiziskā pasaule un ka ir iespējams pilnībā izskaidrot apziņu, pamatojoties ar to, ko zinām par smadzenēm un to, kā tās darbojas fiziskajā pasaulē, ir aplams.
Jūs pieminējāt mūsu grāmatā “Dzīve apzinātības Visumā” aprakstītās 60. gadu lielās izmaiņas mūsu priekšstatos par Visumu. Es teiktu, ka jau tūkstošiem gadu visas mūsu reliģiskās sistēmas dzimušas tuvās nāves un citos līdzīgos pieredzējumos. Tik ārkārtēja pieredze cilvēkiem ļauj redzēt un saprast, ka materiālā pasaule nav cilvēka eksistences alfa un omega. Cilvēka eksistence ir kas daudz plašāks. Dažas no šīm reliģijām nākušas no praviešiem un mistiķiem, un cilvēkiem, kuriem bijusi šāda pieredze – bet tāda bija retums. Vairums cilvēku, kuriem, piemēram, apstājās sirds, vienkārši nomira. Un tāpēc 60. gadu beigas, kad tika izstrādāta kardioreanimācijas tehnika, ir tik svarīgs pagrieziena punkts, jo tas nozīmē, ka varam redzēt ko vairāk par… Nu, ir zināms, ka praviešu un mistiķu redzētajās sfērās iespējams nonākt arī ar lūgsnām un meditāciju, bet, pateicoties šim medicīnas pavērsienam, pasaulē ir miljoniem cilvēku, kas saskārušies ar tuvās nāves pieredzi, un tas pilnībā maina mūsu uztveri. Pasaulē ir miljoniem dvēseļu, kas bijušas “viņsaulē”. Es sarakstīju “Debesu valstības pierādījumu”, lai pavērtu durvis no zinātniskā skatupunkta, ļaujot cilvēkiem nodot tālāk šos stāstus, un arī lai palīdzētu izglītot mediķu kopienu par TNP un to, ko tā mums stāsta par cilvēka eksistences plašāko ainavu.
Pateicoties šim medicīnas pavērsienam, pasaulē ir miljoniem cilvēku, kas saskārušies ar tuvās nāves pieredzi, un tas pilnībā maina mūsu uztveri. Pasaulē ir miljoniem dvēseļu, kas bijušas “viņsaulē”.
Grāmatā jūs rakstāt, ka ticat, ka stāvam vienu soli no lielākā apvērsuma cilvēka domāšanā, kāds pieredzēts visas zināmās vēstures laikā, vienu soli no patiesas zinātnes un garīguma sintēzes. Jūs to rakstījāt pirms Covid-19 pandēmijas. Kādu lomu pandēmija varētu spēlēt šajā procesā?
Domāju, ka pandēmijai patiesībā ir ļoti noderīga un spēcīga loma. Sākot jau ar to, ka tā mums ir liels izaicinājums. Ar to, ka šajā vīrusa pandēmijā gājuši bojā vairāki miljoni cilvēku. Ar to, ka tā novedusi pie nopietnas ekonomiskas katastrofas, kurā daudzi cieš lielas grūtības – it īpaši cilvēki no zemākajiem sociālekonomiskajiem slāņiem. Tas mums ir ļoti nopietns pārbaudījums. Nāve, zaudējums un tamlīdzīgi izaicinājumi ir mums visiem kopīgs izmisums, kurš, no mana viedokļa, ir sava veida dāvana.
Nāve, zaudējums un tamlīdzīgi izaicinājumi ir mums visiem kopīgs izmisums, kurš, no mana viedokļa, ir sava veida dāvana.
Darbā ar atkarību un alkoholismu ir sastopama tēze, ka nereti atkarības mocītas dzīves smagie izaicinājumi cilvēku nogremdē līdz pašai gruntij, kur ir tik šausmīgi, ka jau tas vien dod dzinuli ceļam atpakaļ augšup, lai censtos kļūt par tādu dvēseli, kādai tai jābūt šajā pasaulē. Es uzskatu, ka dzīves grūtības un pārbaudījumi vienmēr ir dāvana; tie ir motivētāji, kas mums palīdz augt, jo dara mūs stiprākus. Un es ticu, ka arī Covid-19 pandēmija, ekonomiskās grūtības – un, runājot par ASV, arī rasu disharmonijas izpausmes pašā mūsu sabiedrības kodolā, proti, policijas brutālā izturēšanās pret atsevišķām minoritāšu grupām – ir izaicinājums, kurš var mobilizēt mūsu izaugsmi. Es ticu, ka, stājoties pretī šīm grūtībām, saliedējoties, kad Covid-19 pandēmija tik uzskatāmi parādījusi grīļīgos pamatus, uz kuriem balstās mūsu sabiedrība, kurā necenšamies parūpēties par ikvienu dvēseli, mēs esam spējīgi uz patiesu izaugsmi. Būtībā tam jābūt mūsu mērķim, ja uzskatām sevi par Homo sapiens. “Sapiens” nozīmē “gudrs”, bet es neredzu nekādu lielo gudrību ne pašreizējā klimata krīzē, ne mūsu atkarībā no degizrakteņiem, ne piesārņojumā ar plastmasu, ne ekonomiskajā polarizācijā, ne citās tamlīdzīgās lietās.
“Sapiens” nozīmē “gudrs”, bet es neredzu nekādu lielo gudrību ne pašreizējā klimata krīzē, ne mūsu atkarībā no degizrakteņiem, ne piesārņojumā ar plastmasu, ne ekonomiskajā polarizācijā, ne citās tamlīdzīgās lietās.
Runājot par ASV, milzīga bagātība ir koncentrēta pašā augšējā ekonomiskajā slānī, ļoti nedaudzu cilvēku rokās. Bet apvērsums, kas šobrīd notiek zinātnieku kopienas priekšstatos par apziņu, atklāj to, cik lielā mērā esam savstarpēji saistīti; to, ka patiešām visi esam vienā laivā. Viss liecina par to, ka pastāv viens vienots prāts. Un, kaut arī katram no mums šķietami ir pašam savs patības prāts, zinātnei netrūkst liecību par tādām apziņas nostūru parādībām kā telepātija un visa veida garīgās vīzijas, piemēram, nāves gultas vīzijas, pēcnāves saziņa un tuvās nāves pieredze, kuras mums atklāj, ka esam daļa no daudz lielākas un pavisam reālas garīgas kopienas ar vienotu prātu.
Kā jums teiks ikviens tuvās nāves pieredzi izbaudījis cilvēks, šis vienotais prāts ir bezgalīgi mīlošs, līdzcietīgs, žēlsirdīgs dievišķs spēks. Un man ir vienalga, vai saucat to par Dievu, Allāhu, Brahmu un Višnu, Jehovu, Jahvi, Lielo Garu vai kā citādi, vārdiem nav nozīmes; tie tikai traucē. Patiesībā visu lielo ticību mistiskās tradīcijas ir vienisprātis par šo žēlsirdīgo, bezgalīgi mīlošo un dziedējošo spēku Visuma centrā. Un arvien drošāk apstiprinot tuvās nāves pieredzes un bērnu iepriekšējo dzīvju atmiņās izpaustās reinkarnācijas eksistenci, zinātne palīdzēs mūs ievest jaunā laikmetā, kurā uzņemsimies daudz lielāku atbildību cits par cita dvēselēm.
Vēl ir svarīgi apzināties, ka dzīvnieki un pat augi daudzējādā ziņā ir daļa no šīs skaistās sistēmas, kas pastāv no Dieva plūstošās bezgalīgi mīlošās apziņas vienotajā prātā. Tāpēc mums nopietni jāpārvērtē tas, kā dzīvojam savu cilvēka dzīvi, un jākļūst daudz līdzcietīgākiem un žēlsirdīgākiem pret ikvienu līdzās pastāvošo būtni. Un tas gluži dabiski izrietēs no šī zinātniskā apvērsuma.
Pēc pieredzētās komas jūs padziļināti pētījāt nelokālās apziņas fenomenus. Vai esam nonākuši tuvāk dziļajam vērotāja jeb “augstākās dvēseles” noslēpumam? Kāds tas ir? Un kāda loma šajā noslēpumā ir sirdij?
Skaists jautājums. Te atgriežamies pie vienotā prāta jēdziena. Atkal piebildīšu, ka papildus mūsu grāmatai “Dzīve apzinātības Visumā” iesaku lielisku grāmatu, kuru sarakstījis mūsu draugs Larijs Dosijs (Dr. Larry Dossey). Tā saucas “Vienots prāts. Kā mūsu individuālais prāts iekļaujas augstākā apziņā, un kāpēc tas ir svarīgi” (One Mind: How Our Individual Mind Is Part of a Greater Consciousness and Why It Matters, 2013), un tajā lasāma lieliska apziņas zinātniskā analīze, kas norāda uz visu jūtošu būtņu prāta kopību. Tā ir ārkārtīgi vērtīga grāmata, kas palīdz nonākt pie dziļākas izpratnes par to, kā esam savstarpēji savienoti šajā bezgalīgi dziedējošajā, mīlošajā spēkā. Manuprāt, tieši to pamazām atklāj apziņas zinātniskā izpēte, kuras gaitā apstiprinās tik daudzi stāsti par aizsaules un tuvās nāves pieredzēm, reinkarnācijas apraksti literatūrā utt. Mēs sākam sajust šī vienotā prāta dziedinošo spēku un, atbildot uz jūsu jautājumu, šeit patiešām liela nozīme ir sirds apziņai.
Kad atgriezos no sava ceļojuma, es, protams, skaidri apzinājos mīlestības spēku, jo biju peldējies skaidrās mīlestības okeānā, šajā pieredzējumā. Un te es gribu pieminēt savu dzīvesbiedri un mūsu kopīgās grāmatas līdzautori Karenu Ņūelu, kura stingri uzstāja, ka tieši šī mīlestība ir visa pamats. Es, tāpat kā daudzi mūsdienu zinātnieki, mēdzu koncentrēties uz vienotā prāta kognitīvajiem aspektiem. Bet Karena man atkal un atkal atgādināja, un sīki un smalki pierādīja emocionālās iesaistes nozīmi un spēku. To, ka šeit drīzāk jārunā par sirds apziņu; ka nedrīkst par to domāt pārāk intelektuāli. Tāpēc, ka tas nozīmētu izsijāt kognitīvo, intelektuālo versiju, kuru šobrīd piedāvā, teiksim, kvantu fizika un neirozinātne, ignorējot cilvēku personīgos pieredzējumu stāstu patieso dziļumu un emocionālo spēku, kurā atklājas bezgalīgi mīlošā sirds.
Ir svarīgi atcerēties, ka sīkā domu straumīte jūsu prātā nav apziņa.Tā ir jūsu ego prāta balss.
Taču ir būtiski atcerēties, ka emocijām te ir sava nozīme. Ir svarīgi atcerēties, ka sīkā domu straumīte jūsu prātā nav apziņa.Tā ir jūsu ego prāta balss. Un lingvistiskās smadzenes ir tikai tāda kripatiņa (ar pirkstiem rāda pavisam sīku attālumu – Red.) no Vernikes apgabala mūsu smadzenēs (Vernikes apgabals atrodas smadzeņu kreisās puslodes deniņu daivā un atbild par runas uztveri – Red.). Visas šīs idejas un viss pārējais sanāk kopā, un valoda galu galā veido to rāmi, caur kuru skatām pasauli. Piemēram, Džila Bolta Teilore (Jill Bolte Taylor) savā grāmatā “Mans atklāsmes mirklis. Smadzeņu pētnieces stāsts par insultu” (My Stroke of Insight: A Brain Scientist’s Personal Journey, 2009.) stāsta par savu pieredzi ar asinsvadu anomāliju Brokā laukā (kurš kontrolē spēju veidot runu) un Vernikes apgabalā (kurš kontrolē spēju runu saprast). Asinsizplūdums bija ļoti ierobežots, bet tas iznīcināja viņas lingvistisko sistēmu. Viņa pieredzēja dzīvi bez valodas vai atmiņām, bet viņas patības robežas izpletās, ietverot viņas istabu, mākoņus, kokus aiz loga. Viņa jutās “saplūdusi ar Visuma plašumiem”. Apbrīnojamo prieku, ko viņā raisīja šī saplūšanas un vienotības sajūta, viņa ļoti izteiksmīgi aprakstījusi savā TED runā, kuru ļoti iesaku noklausīties.
Taču tas parāda, cik lielā mērā pat mūsu valoda savā ziņā darbojas pret mums, iedvešot pārliecību par savu patību un to, ka esam “šeit un tagad”, un neļaujot aptvert, ka patiesībā mūsu apziņai ir piekļuve milzīgam Visuma viedumam. Iemācoties uzgriezt muguru savai sīkajai lingvistiskajai balsij, sīkajai ego balsij, pastāvīgajai domu straumei savā galvā, varam piekļūt lieliskam radošuma avotam. Man patīk, kā to formulējis Maikls Zingers (Michael Singer) savā grāmatā “Pārlaicīgā dvēsele” (The Untethered Soul: The Journey Beyond Yourself, 2007) – viņš šo balsi mūsu galvās sauc par “kaitinošo istabas biedru”. Un tieši tik daudz vērības mums tai jāvelta. Tāpēc meditācijā, kurai katru dienu atvēlu stundu vai divas, un kuru uzskatu par lielisku avotu, kurā smelties radošumu un atskārsmes par Visuma būtību, pirmais solis ir atslēgt sīko balstiņu savā galvā un pieklājīgi nolikt to dīkstāvē, jo Visums mums piedāvā daudz dziļāku gudrību.
Iemācoties uzgriezt muguru savai sīkajai lingvistiskajai balsij, sīkajai ego balsij, pastāvīgajai domu straumei savā galvā, varam piekļūt lieliskam radošuma avotam.
Vēl kāds jautājums, ko apskatām grāmatā “Dzīve apzinātā Visumā” – Alberts Einšteins, Tomass Edisons, Roberts Luiss Stīvensons, Salvadors Dalī un daudzi citi izcili mākslinieki, filozofi un zinātnieki ir mācējuši ieiet hipnagoģiskajā telpā starp nomodu un miegu, pieslēgties radošumam, radošam režīmam, kas sniedzas tālu pāri jebkam, ko spēj piedāvāt sīkā balstiņa mūsu galvās. Un te, manuprāt, meklējams arī saskares punkts ar lielu daļu zinātniskās patiesības. Tāpēc vismaz man meditācija ir kļuvusi par neaizstājami svarīgu elementu ne tikai manu tuvās nāves pieredzes atmiņu atgūšanā, bet arī veidojot daudz plašākas attiecības ar dažādajiem pavadoņiem un entitātēm, un bezgalīgi mīlošo Dieva spēku. To visu esmu sasniedzis ar meditāciju, kurā šim nolūkam izmantoju Sacred Acoustics dažādu frekvenču smadzeņu viļņu iesaisti.
Alberts Einšteins, Tomass Edisons, Roberts Luiss Stīvensons, Salvadors Dalī un daudzi citi izcili mākslinieki, filozofi un zinātnieki ir mācējuši ieiet hipnagoģiskajā telpā starp nomodu un miegu, pieslēgties radošumam, radošam režīmam, kas sniedzas tālu pāri jebkam, ko spēj piedāvāt sīkā balstiņa mūsu galvās.
Savā grāmatā jūs pieminat HeartMath Sirds matemātikas institūta pētījumus, kas aizveduši pie atskārsmes, ka mūsu sirdis sazinās ar citām un apmainās ar informāciju: “Sirds toroidālais elektriskais lauks ir sešdesmit reizes lielāks par smadzeņu elektrisko lauku, un tās magnētiskais lauks ir 5000 reizes lielāks par smadzeņu magnētisko lauku. Sirds rada ķermeņa spēcīgāko elektromagnētisko lauku, un tās saraušanās un atslābšana raida uz smadzenēm un izplata visā ķermenī spēcīgas ritmiskas informācijas kopas, kuras satur neiroloģiskus, hormonālus un elektromagnētiskus datus. Sirds nosūta smadzenēm daudz vairāk informācijas nekā smadzenes sūta sirdij.” Kā tas izaicina mūsu ierasto pieņēmumu, ka “prātu rada smadzenes”?
Visnotaļ spēcīgi, un, ja pieminam HeartMath (HeartMath institūtu 1991. gadā dibinājis Doks Čildrijs [Doc Childre]; institūts izstrādājis efektīvu, zinātnē sakņotu metožu un tehnoloģiju sistēmu, kas izmantojama, lai stiprinātu sirds un prāta intuitīvo saikni un padziļinātu mūsu saikni ar citu sirdīm – Red.), Karena bieži runā tieši par šo jūsu minēto aspektu – par sirds svarīgo lomu sistēmas kopumā. Manuprāt, tas ir apliecinājums, ka “definēt nozīmē ierobežot,” kā teicis Renē Dekarts.
Tikko jau minēju, ka mūsu lingvistiskās smadzenes ierobežo un ieliek rāmjos mūsu Visuma konceptualizāciju, turklāt nereti visai maldinošos veidos. Un tāpēc ir tik ļoti svarīgi atgriezties pie tīrās apziņas un vērotāja. Tas, protams, parāda, ka sirds ir tā vieta, kur bieži jūtam emocijas un mīlestību uz citiem; cilvēki tā ir teikuši jau tūkstošiem gadu. Un tas ir tāpēc, ka apziņa nevar būt ierobežojoši piesaistīta kādam vienam veidojumam – vismazāk jau kādam veidojumam cilvēka ķermenī. Mūsu apziņa ir daudz plašāka, kaut arī tā šķietami koncentrējas uz pašreizējo mirkli un vietu, uz patības izjūtu un ikdienišķajiem novērojumiem. Bet, ja tai pievēršamies zinātniski, iedziļināmies ar meditācijas, centrētības lūgšanu palīdzību, caur spontānām atklāsmēm un cilvēcisko pieredzi, sākam saprast, ka apziņa ir kaut kas daudz lielāks. Un cilvēkam, kas nodarbojas ar radošu domāšanu – vienalga, vai tas būtu mākslinieks, mūziķis, zinātnieks, rakstnieks, filozofs vai kas cits –, tāda atvēršanās daudz pilnīgākam un bagātākam savas apziņas variantam un dziļāku attiecību veidošana ar šo neitrālo vērotāju var sniegt lieliskus uzlabojumus radošuma plūsmā un izpratnē par savām attiecībām ar Visumu.
Mūsu apziņa ir daudz plašāka, kaut arī tā šķietami koncentrējas uz pašreizējo mirkli un vietu, uz patības izjūtu un ikdienišķajiem novērojumiem.
Kāda ir indivīda loma globālās apziņas līdzradīšanā?
Pirmkārt, es teiktu, ka man nav nekādu šaubu par to, ka attiecībā uz apziņas prioritārumu zinātnē notiek īsts apvērsums. Tas ir pārsteidzošs solis pareizajā virzienā. Nu jau vismaz 5000 gadus dažādas ticības cenšas mums iegalvot mācību par mīlestību un “prāta un miesas vienotību”, kura nākusi no dažādiem praviešiem un mistiķiem, kas šīs reliģiskās sistēmas ienesuši pasaulē. Un tomēr tas īsti nav izdevies. Viens no iemesliem ir tas, ka reliģijas reizēm deģenerējas līdz ļoti pretrunīgām sistēmām; kad vēstījums jau pāraudzis to radījušos praviešus un domātājus, citi cilvēki cenšas to pārņemt savās rokās, lai ar to kontrolētu lielākas kopienas.
Reliģijas reizēm deģenerējas līdz ļoti pretrunīgām sistēmām; kad vēstījums jau pāraudzis to radījušos praviešus un domātājus, citi cilvēki cenšas to pārņemt savās rokās, lai ar to kontrolētu lielākas kopienas.
2010. gada pavasarī, ilgi pirms grāmatas “Debesu valstības pierādījums” iznākšanas, es sāku uzstāties ar lekcijām un laidu klajā DVD, kurā runāju par šiem tematiem. Izplatot šos DVD, saņēmu atsauksmes no skatītājiem – īpaši visu lielo ticību meditācijas tradīciju praktizētājiem. Ar mani sazinājās kristiešu mistiķi, Ābramiskās jūdaisma reliģijas piekritēji, islāma mistiķi, budisti, hinduisti… daudzām dažādām ticības sistēmām piederīgi cilvēki visā pasaulē. Tie bija ļaudis, kas savas ticības ietvaros praktizē dziļu meditāciju un lūgšanu. Viņi teica, ka tas, par ko runāju, viņos raisa dziļu rezonansi un ir viņu ticības kodols. Un tā es sapratu, ka šis princips patiešām ir universāls.
Šis apziņas apvērsums ir stingri balstīts zinātnē; mēs runājam par zinātniekiem, kas pēta apziņu. Ja apmeklēsiet tīmekļa vietni galileocommission.org, vai med.virginia.edu/perceptual-studies, vai noetic.org, visās šajās vietnēs atradīsiet informāciju par šī patiešām pārsteidzošā apvērsuma zinātniskajiem aspektiem. Un tas strauji izplatās zinātnes pasaulē. Lai gan lasot The New York Times zinātnes sadaļu, jūs to pat nenojautīsiet – vismaz pagaidām. Tāpēc, ka daži no šīs pasaules lielākajiem medijiem joprojām domā materiālistiskā modeļa ietvaros: smadzenes rada apziņu, un mūsu eksistence sniedzas no piedzimšanas līdz nāvei, un ne tālāk. Tas ir aplami. Bet tiem, kas to apzinās un iedziļinās pierādījumos, filozofiskā līmenī nav nekādu šaubu par to, ka notiek varens apvērsums, kurš palīdzēs cilvēcei kļūt labākai.
Pierādījumi, kas nāk no kvantu fizikas un padziļinātiem apziņas īpašību un prāta-ķermeņa jautājuma pētījumiem, liecina, ka mēs visi patiešām esam daļa no viena Kopīgā Prāta.
Pierādījumi, kas nāk no kvantu fizikas un padziļinātiem apziņas īpašību un prāta-ķermeņa jautājuma pētījumiem, liecina, ka mēs visi patiešām esam daļa no viena Kopīgā Prāta. Pasaulei pamazām izaugot līdz šai dziļajai zinātniskajai patiesībai, un šai patiesībai pamazām izplatoties pasaulē, mēs sākam saprast, ka esam atbildīgi par katru savu izvēli. Jebkurš tuvās nāves pieredzi izdzīvojis cilvēks jums teiks, ka esam savstarpēji savienoti ar mīlestības spēku. Un ir ļoti zīmīgi, ka šis mīlošais spēks un vienotā apziņa ir tik ļoti sajūtami aizsaules ceļojumos. Jo skaidrāk apzināsimies, ka tā ir patiesība un šī Visuma īstenā daba, jo vairāk dzīvosim patiešām gudri un izturēsimies pret visām līdzās esošajām būtnēm – un vēlreiz atgādināšu, ka tas attiecas arī uz visu dzīvnieku un augu valstību apziņas robežās – ar daudz lielāku cieņu, labestību, iecietību un mīlestību.
Vēl viens interesants jautājums ir par atmiņu, jo tagad zinām, ka atmiņa nedzīvo tikai mūsu smadzenēs. Bet kur tā mīt? Ķermenī vai ārpus tā?
Es teiktu, ka atsevišķi ķermeņa un smadzeņu aspekti ir saistīti ar atmiņu un manipulācijām ar to – piemēram, īstermiņa atmiņas pārvēršanu ilgtermiņa atmiņā. Bet interesanti ir tas, ka pašas atmiņas, kā rādās, nemaz netiek glabātas smadzenēs. Par to daudz runājam arī “Dzīvē apzinātā Visumā”.
Tomēr varam atgriezties, piemēram, pie darba, ko veicis Vailders Penfīlds (Dr. Wilder Penfield), viens no 20. gadsimta pazīstamākajiem neiroķirurgiem. Viņš bija kanādietis, strādāja Monreālā. Viņš savā grāmatā apkopojis visu, ko savas karjeras laikā uzzinājis, pētot nomodā esošu pacientu smadzenes ar elektrostimulācijas palīdzību. 1975. gadā viņš sarakstīja grāmatu “Prāta noslēpums” (Mystery of the Mind). Pateicoties darbam zinātnē un operāciju zālē, viņš nenoliedzami bija ārkārtīgi kompetents izteikties par smadzenēm un prātu. Arī pats esmu daudz strādājis ar tādiem gadījumiem, esmu stimulējis smadzenes pacientiem, kuri ir pie pilnas samaņas. Tomēr labāk atsaucos uz Penfīlda erudītajiem novērojumiem par šo darbu. Viņš raksta: “Neiroķirurgs nekādi nevar izlikties, ka smadzenes rada apziņu no fiziskas matērijas.” Viņam tas likās ļoti pozitīvi; tas bija garīgās valstības pastāvēšanas apliecinājums. Un tā ir viena no viņa grāmatas dāvanām.
Atmiņai piemīt kas tāds, kas nav savienojams ar atkarību no materiālas sistēmas, kura ar laiku degradējas – piemēram, smadzeņu neironu tīkliem.
Kopš tā laika ir iekrājies daudz pierādījumu par labu teorijai, ka atmiņas neglabājas smadzenēs. Penfīlds nonāca pie secinājuma, ka tās nevar glabāties deniņu neokorteksā, kā to joprojām uzskata vairums zinātnieku. Penfīldam bija pietiekami daudz pierādījumu, ka tā nav. Mūža nogalē viņš nāca klajā ar pieņēmumu, ka atmiņa varētu glabāties iegarenajās smadzenēs. Tomēr tas neliekas sevišķi loģiski, ja atceramies, cik tā ir sarežģīta un cik efektīvi tai jādarbojas. Atmiņai piemīt kas tāds, kas nav savienojams ar atkarību no materiālas sistēmas, kura ar laiku degradējas – piemēram, smadzeņu neironu tīkliem. Kā gan man varētu būt tik pilnīgas, dziļas un detalizētas atmiņas par tāliem notikumiem, kas norisinājās manas dzīves sākumā? Tās nevar glabāties fiziskajās smadzenēs. Neiroķirurgi to nojauš jau vairākus gadu desmitus, jo, neraugoties uz miljoniem rezekciju dažādos smadzeņu apvidos un daudzu dažādu patoloģiju (smadzeņu audzēju, epilepsijas, aneirismu, smadzeņu asinsvadu anomāliju) dēļ, nav bijis neviena gadījuma, kad pacients zaudētu lielāku ilgtermiņa atmiņu daļu. Tiesa, ķirurģiskas manipulācijas deniņu daivas mediālajā daļā – ap hipokampu un tamlīdzīgi – var ietekmēt atmiņas konsolidāciju jeb pacienta spēju īstermiņa atmiņas nostiprināt ilgtermiņa atmiņā. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka ir uzieta ilgtermiņa atmiņu glabātuve. Tātad ir nopietns pamats domāt, ka atmiņas vispār neglabājas smadzenēs. Tā ir viena no lielākajām naglām materiālisma vienkāršās zinātnes zārkā. Un tāpēc par to īpaši daudz nemēdz runāt.
Ir nopietns pamats domāt, ka atmiņas vispār neglabājas smadzenēs. Tā ir viena no lielākajām naglām materiālisma vienkāršās zinātnes zārkā. Un tāpēc par to īpaši daudz nemēdz runāt.
Jūs jautājat, kur tad tā mājo? Jājautā, kur vispār jebkas atrodas, ja saprotam, ka pati laiktelpa šķietami nāk no apziņas. Mēs nevaram šo faktu apiet un izlikties, ka pastāv kāda fiziska, no apziņas neatkarīga pasaule. Tā ir viena no nopietnākajām, dziļākajām un sarežģītākajām kvantu fizikas mācībām, kura turklāt ir pilnīgi patiesa – ir pamats pieņemt, ka tas, ko iztēlojamies kā objektīvu, no vērojošā prāta neatkarīgu fizisku realitāti, nemaz neeksistē. Tātad tā pieredze, ko vēroju visapkārt, ir apziņas konstrukts. Lūk, labs veids, kā par to domāt: ir informācijas lauks, kas piegādā pieredzētās atmiņas; es to sauktu par kvantu hologrammu. Daži to sauc par Akāšas hroniku, kas būtībā ir informācijas lauks, kas sastāv no visas vēstures, kas jebkad notikusi, un visa nākotnes potenciāla. Un apziņa šajā uzstādījumā piedāvā skatuvi, uz kuras tā no kvantu hologrammas nolasa bezgalīgo potenciālu un no prāta rada attiecīgos variantus. Kopumā tas apstiprina, ka prātam ir liela vara pār matēriju.
Medicīnā šis fakts ir zināms jau vairāk nekā sešus gadu desmitus. Atcerēsimies kaut vai placebo efektu. Pajautājiet farmācijas industrijai – viņi apstiprinās, ka tas pastāv. Un viņu acīs tā ir problēma, jo tā dēļ ikvienam medikamentam jāpārvar vidēji 30 % lietderības robeža. Lai efekts darbotos, pietiek ar to, ka pacients tic, ka ir ieņēmis kaut ko, kas viņam var palīdzēt. Un te nav runa tikai par cukura tableti pret galvassāpēm. Ja aiziesiet uz vietni noetic.org un ierakstīsiet meklētājā terminu “spontānā remisija”, jūs atradīsiet grāmatu, kuru Noētisko zinību institūts publicējis 1990. gadu vidū. Tajā aprakstīti vairāk nekā 3500 gadījumi, kad pacienti ar vēzi vēlīnā stadijā, infekcijām, dažādām citām kaitēm, pilnībā apgāzuši Rietumu medicīnas prognozes un izārstējušies ārpus jebkādiem Rietumu medicīnas terapijas parametriem. Datubāze pašlaik tiek papildināta, jo klāt nākuši dati par pēdējiem 25 gadiem, un es ļoti priecājos, ka tas notiek, jo uzskatu šo datubāzi par ļoti nozīmīgu informācijas krātuvi, kura apliecina prāta pārākumu pār matēriju.
Mūsos ir milzīgs spēks sevi dziedināt. Te nav runa tikai par placebo efektu un spontāno remisiju, bet arī par tuvās nāves pieredzēm, kas saistītas ar brīnumainu dziedināšanu – kā manā personīgajā gadījumā, kad pēc komā pavadītas nedēļas izveseļojos no smaga meningoencefalīta. Izlasiet Brūsa Greisona (Dr. Bruce Greyson) jauno grāmatu “Aiz” (After), kuras 10. nodaļa ir veltīta manai slimībai un pārsteidzošajai atlabšanai un detalizēti apraksta manus smadzeņu bojājumus. Žurnāla Journal of Nervous and Mental Disease 2018. gada septembra numurā tika publicēts slimības vēstures iztirzājums, kurš pilnībā parāda, cik šokējošs ir fakts, ka vispār kaut ko pieredzēju. Tieši tas mani pārsteidza, kad atgriezos: zinot, cik stipri bojāts bija mans neokortekss, jājautā, kā gan es vispār varēju kaut ko pieredzēt – nemaz nerunājot par spilgtāko, ultra-reālāko un neaizmirstamāko pieredzi, kādu man gadījies piedzīvot. Slimības vēsturē konstatēti smagi bojājumi visās astoņās manu smadzeņu daivās. Teorētiski tas izslēdz jebkādu sapņu vai halucināciju iespēju. Mani ārsti lēsa, ka pēc pamošanās no komas man būtu 2 % izredžu izdzīvot, bez reālas iespējas izveseļoties. Tomēr turpmāko divu mēnešu laikā es pilnīgi atlabu, un vēl šokējošāk bija tas, ka manas atmiņas pēc izveseļošanās likās pat noturīgākas nekā pirms komas. To pierādīja daudzas dziļas sarunas ar tuviniekiem un draugiem, kurās iztirzāju agras bērnības atmiņas.
Mūsos ir milzīgs spēks sevi dziedināt. Te nav runa tikai par placebo efektu un spontāno remisiju, bet arī par tuvās nāves pieredzēm, kas saistītas ar brīnumainu dziedināšanu.
Kādu lomu apziņas fenomena izprašanā, jūsuprāt, varētu spēlēt šībrīža psihedēliskā revolūcija un notiekošie psihedēliskie pētījumi?
Lielisks jautājums. Pirmkārt, teikšu, ka neiesaku nepārdomātu šo ārstniecības augu un psihedēlisko substanču lietošanu. Jebkāda garīga, mentāla vai emocionāla disbalansa gadījumā šīs vielas var to lietotāju nogrūst no kraujas. Tās drīkst lietot tikai attiecīgos terapeitiskos apstākļos, vai nopietna garīga rituāla situācijā, teiksim, pieredzējuša šamaņa vai tamlīdzīga cilvēka uzraudzībā.
Bet es ļoti priecājos, ka zinātnieki atkal sāk pētīt tādas drogas kā psilocibīns un maģiskās sēnes. Ir daudz pētījumu par LSD, vienu no spēcīgākajām serotonīna tipa psihedēliskajām narkotikām. Ir pētījumi arī par DMT jeb dimetiltriptamīnu, ajavaskas aktīvo sastāvdaļu. Šie zinātniskie pētījumi ir interesanti ar to, ka ar funkcionālās magnētiskās rezonanses, magnetoencefalogrāfijas un citiem smadzeņu aktivitāti fiksējošiem izmeklējumiem iegūtie dati nemainīgi apliecina, ka šādu spēcīgu psihedēlisku vielu iespaidā smadzeņu aktivitāte mazinās, pieklust, gaisma apdziest. Tas man likās ļoti saprotami un pazīstami, jo pats tieši to pašu pieredzēju vēl daudz vērienīgākā veidā, kad E. coli baktērijas uzbruka astoņām manu smadzeņu daivām un iznīcināja lielu daļu mana neokorteksa. Protams, tagad uz mani skatoties, neirozinātnieki teiktu: pagaidiet, tā gan nevarēja būt, jūs taču esat gluži vesels. Bet atliek ieskatīties manos medicīniskajos datos un izlasīt slimības vēsturi, lai ieraudzītu to pašu, ko redzēja doktors Greisons un citi ārsti, kas izskatījuši manu gadījumu. Viņi nebija iesaistīti ārstēšanā, bet viņus fascinēja mana izveseļošanās.
Tātad, psihedēliskās vielas principā apstiprina tieši to pašu – vispirms jāapspiež smadzenes, jāatslēdz visi svarīgākie centri, un tikai tad var gaidīt tādus ultra-reālus, neaizmirstamus pieredzējumus – piemēram, tuvās nāves pieredzi. Un tas ir tikai viens no veidiem, kā mūsdienu pētījumi zinātniski apliecina, ka “smadzenes, kas rada apziņu” ir pilnīgi aplams modelis.
Vēl viens svarīgs punkts attiecas uz dažiem neseniem pētījumiem, konkrēti ar psilocibīnu un halucinogēnajām sēnēm, kas veikti tādos centros kā Ņujorkas universitāte, Džonsa Hopkinsa universitātē Baltimorā, Kalifornijas universitātē Losandželosā un citur. Tajos noskaidrojies, ka attiecīgos terapijas apstākļos vienai individuālai psilocibīna devai var būt pārsteidzoši, nepieredzēti labvēlīga iedarbība. Piemēram, runājot par vēža pacientiem ar spēcīgām bailēm no nāves. Daudziem no šādiem pacientiem – 80 % vai pat vairāk – viena psilocibīna deva palīdzēs daudz vieglāk akceptēt nāves ideju. Es spriežu, ka šie pacienti paveic to, ko mēs ar Karenu cilvēkiem mācām darīt ar binaurālo ritmu smadzeņu viļņu iesaistes palīdzību, izmantojot Sacred Acoustics (sacredacoustics.com). Tā ir tehnika, ar kuras palīdzību iespējams šķērsot šķidrautu un sazināties ar savu augstāko dvēseli, ar jau pieminēto neitrālo vērotāju. Es uzskatu, ka to iespējams sasniegt ar meditācijas un dažādu frekvenču smadzeņu viļņu iesaisti.
Runājot par vēža pacientiem ar spēcīgām bailēm no nāves. Daudziem no šādiem pacientiem – 80 % vai pat vairāk – viena psilocibīna deva palīdzēs daudz vieglāk akceptēt nāves ideju.
Savā ziņā mēs rādām ceļu šiem psilocibīna pētījumiem, jo tie uzrāda līdzīgus rezultātus. Tomēr, stingri ņemot, es neuzskatu, ka tas ir paša psilocibīna nopelns. Dziedināšana mūsos izpaužas, kad šķērsojam šķidrautu un tuvināmies savai augstākajai dvēselei.
Citā zinātniskā pētījumā par psilocibīnu aplūkotas spēcīgas atkarības no alkohola, opiātiem – un atkarība no nikotīna, kura ir viena no grūtāk laužamajām atkarībām. Un atkal – cilvēkam, kurš cīnās ar atkarību, viena vienīga psilocibīna deva atbilstošos terapeitiskos apstākļos var palīdzēt nodrošināt pat vairākus abstinences gadus. Atkarības zinātnē bieži tiek apspriesta divpadsmit soļu programmu koncepcija. Šādu programmu ir daudz – Anonīmie alkoholiķi, Anonīmie narkomāni utt. –, un to visu pamatā ir ideja par paļaušanos uz kādu augstāku spēku. Šim augstākajam spēkam nav jābūt Dievam; tam tikai jābūt kaut kam ārpus paša cilvēka ego. Tas ir veids, kā atņemt savam ego vadības stūri – un tas, kā jau runājām, ir pats pirmais solis.
Cilvēkam, kurš cīnās ar atkarību, viena vienīga psilocibīna deva atbilstošos terapeitiskos apstākļos var palīdzēt nodrošināt pat vairākus abstinences gadus.
Mēs cilvēkiem iesakām izmantot Sacred Acoustics dziļai meditācijai, lai rastu kontaktu ar neitrālo vērotāju, šo augstāko dvēseli un pirmatnējo prātu, kas mums dod lielu spēku un dziedināšanu. Tas neapšaubāmi attiecas arī uz atkarību. Protams, ir daudz dažādu atkarību, kurām nav nekāda sakara ar apreibinošām vielām. Cilvēki var kļūt atkarīgi no fiziskiem treniņiem, no darba, no seksa vai mīlestības. Visas šīs lietas var sāk diktēt noteikumus jūsu dzīvē. Taču, tad, kad atrodam dziļāku kontaktu ar savu augstāko dvēseli, un šī augstākā dvēsele saplūst ar pirmatnējo prātu un mēs izjūtam patiesu saikni ar visām jūtošajām būtnēm – tad sākam atgūt arī sajūtu, ka esam dziļi saistīti ar Visumu, savu mērķa un jēgas sajūtu. Un visa pamatu pamatos ir mīlestības vienojošā spēka ideja, apzināšanās, ka visi tiešām esam vienā laivā. To ikviens no mums uzzina, kad pamet fizisko pasauli un pārskata aizvadīto dzīvi. Bet vai nebūtu vērts pie tā strādāt jau tagad? Tuvās nāves pieredzes dziļākā mācība nav par to, kas notiek, kad nomirstam. Dziļākā mācība ir tas, kā izmantot šīs zināšanas par dvēseles bezgalīgumu, par to, cik svarīgas ir mūsu attiecības ar citiem, mūsu uzvedība un mūsu izvēles – kā to visu izmantot, lai jau tagad dzīvotu daudz labāku dzīvi.
Tuvās nāves pieredzes dziļākā mācība nav par to, kas notiek, kad nomirstam. Dziļākā mācība ir tas, kā izmantot šīs zināšanas par dvēseles bezgalīgumu, par to, cik svarīgas ir mūsu attiecības ar citiem, mūsu uzvedība un mūsu izvēles – kā to visu izmantot, lai jau tagad dzīvotu daudz labāku dzīvi.
Vēlos jūs lūgt mazliet plašāk pastāstīt par DMT. Pastāv pieņēmums, ka DMT līmenis smadzenēs paaugstinās piedzimšanas un arī miršanas procesā. Ir veikti pētījumi par DMT līmeni mirstošu dzīvnieku smadzenēs; nesens Mičiganas universitātes pētījums (2019. gadā) konstatēja, ka trīsdesmit minūšu laikā pēc sirds apstāšanās DMT līmenis paaugstinās par 600 %. Vai pastāv kāda bioķīmiska sakarība starp tuvās nāves pieredzi un DMT?
Personīgi es tā neuzskatu. Bet ticu, ka šīs vielas paver plašas “durvis” uz tām pašām sfērām, kurās nokļūstam tuvās nāves pieredzes laikā. Man ir personīga pieredze ar 5-MeO-DMT, kuru izvēlējos tieši tāpēc, ka radās jautājums par to, kā tas salīdzināms ar TNP. Varu teikt, ka vismaz man DMT pieredze līdzinājās lūrēšanai pa atslēgas caurumu, cenšoties ieraudzīt neaprakstāmi košo telpu aiz durvīm, bet spējot nojaust un saskatīt tikai sīkus tās fragmentus. Salīdzinot – TNP varētu aprakstīt kā nokļūšanu plašos penthausa apartamentos ar panorāmisku skatu uz visu realitāti, nevis skatīšanos uz šo pašu pasauli pa sīku atslēgas caurumiņu.
Tāpēc nevajag pieņemt, ka DMT vai citu psihedēlisko vielu pieredzes precīzi imitē vai patiešām sniedz pilnu TNP pieredzi. Es pat uzskatu, ka ar dažādu frekvenču smadzeņu viļņu iesaisti spēsiet sasniegt daudz vairāk. Dr. Kristofers Beišs (Christopher Bache), kurš pirms aptuveni 20 gadiem sarakstījis grāmatu “Tumšā nakts, agrā ausma” (Dark Night, Early Dawn), savu personīgo pieredzi, garīga rituāla apstākļos strādājot ar augstu LSD devu, salīdzina ar binaurālo ritmu smadzeņu viļņu iesaistes pieredzi. Un domāju, ka tehnika, kuru viņš toreiz izmantoja, nebija ne tik pilnveidota, ne tik spēcīga kā Sacred Acoustics. Bet, kā aprakstīts grāmatā, viņam tomēr izdevās konstatēt, ka iespējams panākt līdzīgu efektu, izmantojot dažādu frekvenču smadzeņu viļņu iesaisti, lai sasniegtu dziļu pārejas stāvokli. Es to skaidrotu šādi – būtībā šīs psihedēliskās vielas iedarbojas uz serotonīna receptoriem visā neokorteksā. Tas ir ļoti virspusīgs veids, kā mēģināt iedarboties uz apziņu.
Nevajag pieņemt, ka DMT vai citu psihedēlisko vielu pieredzes precīzi imitē vai patiešām sniedz pilnu TNP pieredzi. Es pat uzskatu, ka ar dažādu frekvenču smadzeņu viļņu iesaisti spēsiet sasniegt daudz vairāk.
Binaurālo ritmu metodi 1839. gadā atklāja vācu fiziķis un meteorologs Heinrihs Vilhelms Dove (Heinrich Wilhelm Dove). Viņš atklāja, ka atskaņojot ausīs tīrus, mazliet atšķirīgas frekvences toņus (frekvences starpība starp abām ausīm variē no nepilna herca līdz pat aptuveni 25 Hz), ir iespējams izraisīt svārstības skaņas uztverē. Teiksim, atskaņojot 100 Hz toni vienā ausī un, piemēram, 104 hercus jeb svārstību periodus sekundē otrā ausī, kaut kur smadzenēs tiek ģenerēta svārstīga skaņa, kuras frekvence ir 4 Hz – aritmētiskā starpība starp abiem toņiem. 20. gadsimta beigās šī fenomena pētnieki konstatēja, ka binaurālo ritmu smadzeņu viļņu iesaiste pastiprina spēju piedzīvot ārpusķermeņa pieredzes vai vērot tālus objektus ar attālinātās redzes palīdzību – tomēr nenonāca pie droša secinājuma, kāpēc tā notiek. Kā binaurālo ritmu labvēlīgās iedarbības piemērus var minēt pastāvīgās haotisku domu gūzmas mazināšanos, labāku miegu, mazinātas trauksmes sajūtas, emocionālo atbrīvošanos, garīgo vadību un pastiprinātu intuīciju.
Kā binaurālo ritmu labvēlīgās iedarbības piemērus var minēt pastāvīgās haotisku domu gūzmas mazināšanos, labāku miegu, mazinātas trauksmes sajūtas, emocionālo atbrīvošanos, garīgo vadību un pastiprinātu intuīciju.
Mēs ar Karenu šo paņēmienu esam izmantojuši semināros visā pasaulē. Sacred Acoustics ir metode, kas sevi apliecinājusi kā ļoti iedarbīgu līdzekli depresijas un trauksmes ārstēšanā. Dr. Anna Jusima (Anna Yusim) savā eksperimentālajā pētījumā, kuru 2020. gada februārī publicēja žurnāls Journal of Nervous and Mental Disease, pacientiem, kas klausījās Sacred Acoustics, konstatēja trauksmes mazināšanos par 26 %; turpretim pacientiem, kuri ārstējās tikai ar sarunu terapiju, tika novērota trauksmes mazināšanās par 7 %. Domāju, šīs atšķirības iemesls ir iedarbība uz iegareno smadzeņu apakšējo daļu, kur binaurālo ritmu ietekme padziļinās līdz fundamentālam apziņas sistēmas līmenim. Kaut arī pašas smadzenes apziņu nerada, to līdzdalību apziņas procesos nodrošina sistēmas, kas pilnveidojušās burtiski vairāku miljonu gadu garumā. Un šī zemākā sistēmu ķēde, par kuru šeit runājam, tīkls, kuru izmanto Sacred Acoustics, ir radies pirms vairāk nekā 300 miljoniem gadu – tā pirmsākumi meklējami vēl pirms zīdītāju izveidošanās uz Zemes.
Grāmatā iekļauts stāsts par jūsu saistību ar Robertu Monro (Robert Monroe), kurš daudz runājis par Hemi-Sync binaurālo ritmu sistēmas iedarbīgumu. Taču binaurālo ritmu teorijai joprojām nav droša zinātniska pamatojuma; nav zinātniski pierādīts, ka tie patiešām iedarbojas. Vadoties no jūsu personīgās pieredzes – kāda ir binaurālo ritmu iedarbība, un vai ir iespējamas negatīvas sekas, ilgtermiņā izmantojot binaurālo smadzeņu viļņu iesaisti?
Es tā neuzskatu. Vismaz neko tādu neesam ne redzējuši, ne par to dzirdējuši. Kopumā binaurālā smadzeņu viļņu iesaiste ir ļoti droša un ārkārtīgi iedarbīga metode. Domāju, tas ir tāpēc, ka tā patiešām paver durvis uz augstāku dvēseles stāvokli un to pašu dziedinošo aspektu, kurš atklājas placebo efektā. Vai arī brīnumainā dziedināšanā un TNP – kā manā gadījumā ar atlabšanu no meningoencefalīta, vai tā, kā tas notika ar dr. Mēriju Nīlu (Mary Neal), ortopēdijas ķirurģi, kura izklaides braucienā ar kajaku Čīles dienvidos noslīka uz vairāk nekā 30 minūtēm, tomēr pilnībā atlaba – jau atkal pateicoties atklāsmes pilnai tuvas nāves pieredzei. Šajos stāstos mums atklājas spēks, kuram piekļūstam, sazinoties ar savu augstāko garīgo patību. Un šis garīgais stāvoklis, tā dziedinošais spēks, mums palīdz kļūt par veselumu. Tāpēc, no mana skatupunkta, šie toņi ir apbrīnojami iedarbīgi, un tiem nav nekādu redzamu blakņu vai negatīvu iedarbību pat pēc ilgstošas lietošanas.
Es Sacred Acoustics lietoju vienu stundu dienā, un daru to jau vairāk nekā desmit gadus. Domāju, ka laika gaitā tā vienkārši ir mainījusi mana prāta efektivitāti, manu radošumu, izpratni, empātijas spējas – es uzskatu, ka regulāra Sacred Acoustics lietošana ir uzlabojusi visas šīs spējas. Un vēlreiz atgādināšu, ka, manuprāt, binaurālā smadzeņu viļņu iesaiste ir veids, kā ieiet ļoti dziļā centrētības lūgšanas stāvoklī, kurā vienmēr sajūtu saikni ar bezgalīgi dziedinošo un mīlošo Dieva spēku, kas ikvienam nes tikai pašu augstāko un teicamāko labumu. Manuprāt, tāda mīlestība un līdzcietība pret Visumu un savas lomas un jēgas apzināšanās Visuma kontekstā ir ļoti noderīga dzīves sastāvdaļa.
Es uzskatu, ka man tā nes ļoti lielu labumu. Bet, protams, manās acīs jebkāds labums man pašam ir atkarīgs no tā, kādu labumu varēšu dot citiem. Un es varu kalpot par pievadu, kas palīdz nest Visumam šo mīlestību un dziedināšanu, sniedzot šo labumu visiem citiem, jo to ir pelnījusi ikviena dvēsele. “Ne dvēsele nepaliks novārtā” (No soul left behind) ir viens no maniem un Karenas moto šajā pasaulē. Tos, kas vēlas iesaistīties diskusijās par šo principu, aicinu pievienoties mūsu vebināriem vietnē unitedinhopeandhealing.com. Tie notiek reizi divās nedēļās, un ir labs veids, kā pievienoties sarunai. Vebināros piedalās brīnišķīgi viesi, kuru zinātniskie, filozofiskie un arī uz personīgas pieredzes balstītie viedokļi mums palīdz nest šo vēstījumu pasaulē.
Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk par psihiskās enerģijas iedarbību uz mikroelektroniku – runājot gan par dzīviem prātiem, gan prātiem, kuri vairs nav piesaistīti fiziskām smadzenēm mūsu pasaulē. Esat teicis, ka pirms pieredzētās komas jūsos mītošais profesionālis nebija gatavs akceptēt, ka ir iespējama saziņa ar garu pasauli. Bet tad jūs stāstāt par Stjuartu, tuvu jūsu draugu un kolēģi, kurš pēkšņi nomira. Neilgi pēc viņa nāves viesojoties viņa mājās, jūs atklājāt, ka viņa Macintosh dators joprojām ir ieslēgts un aicina jūs spēlēt “Maelstrom”, spēli, kuru bieži bijāt kopīgi spēlējuši. Reizēm notiek savādas lietas… un vēlāk jūs uz šo incidentu atsaucāties kā uz “ideālu piemēru tam, kā “aizsaule” spēj ar mums sazināties ar mikroelektronikas pasaules starpniecību.”
Jā, tas ir brīnišķīgs jautājums. Šo personīgo stāstu esmu iekļāvis arī grāmatā “Dzīve apzinātības Visumā”. Šis gadījums mani absolūti šokēja. Tas notika 1994. gadā, kad aizsaulē aizgāja ļoti tuvs draugs. Pateicoties kvantu īpašībām, mikroelektronikas ierīces ir instruments, ar kura palīdzību mums dārgie aizgājēji var ar mums sazināties no garu pasaules. Viņi ar mums var sazināties dažādos veidos – sapņos, apzinātas uzmanības stāvoklī un ikdienā. Taču mikroelektronika nenoliedzami ir viens no šiem veidiem.
Reiz, pirms kādiem trim vai četriem gadiem, mēs ar Karenu bijām kaimiņu rīkotās viesībās. Sarunā ar diviem mūsu kaimiņiem, kuri nekādā veidā neinteresējās par šādām lietām, viens no viņiem aprakstīja telefona sarunu ar cilvēku, kurš jau bija pametis fizisko pasauli, bet otrs stāstīja par līdzīgā situācijā saņemtu atbildi uz īsziņu. Šādi notikumi var likties šokējoši, bet ir būtiski apzināties to realitāti.
Ir kāda skaista grāmata, “Realitātes robežas. Apziņas loma fiziskajā pasaulē”, ko sarakstījuši Roberts Džāns un Brenda Danna [Robert G. Jahn, Brenda J. Dunne, “Margins of Reality: The Role of Consciousness in the Physical World”], Prinstonas inženierzinību anomāliju pētnieciskās laboratorijas (PEAR) vadošie pētnieki. Tā izdota vēl 1987. gadā, un tā ir apbrīnojama grāmata, kas stāsta par to, kā viņi pierādīja, ka apziņas pasaule – un no tās nākošais apzinātais prāts – un mikroelektronikas pasaule savstarpēji pārklājas. Viņi uzkrāja plašu datu kopumu par cilvēka spēju ietekmēt specializētu mikroelektronikas ierīci – nejaušu skaitļu ģeneratoru, kas rada nuļļu un vieninieku rindas. Šajos eksperimentos atklājās, ka to dalībnieki ar savām domām spēj ievērojami ietekmēt ierīces ģenerētos skaitļus. Dīna Reidina (Dean Radin) veiktā 490 pētījumu metaanalīze konstatēja, ka matemātiskās izredzes nejauši iegūt šādu rezultātu ir 3050 pret 1. Šie dati skaidri demonstrē, ka aktīva apziņas iesaiste iespaido fizisku sistēmu darbību. Lai gan šajā piemērā minēti dzīvu cilvēku prāti, plašāki secinājumi varētu attiekties arī uz mijiedarbību ar prātiem, kas vairs nav piesaistīti fiziskām smadzenēm mūsu pasaulē. Un pēdējos gados šādi pētījumi tikai uzņēmuši jaudu. Tas ir patiešām apbrīnojami. Bet būtiskākais ir tas, ka mikroelektroniku iespējams izmantot, lai sazinātos no “viņsaules”.
Mūsu kolēģis Gerijs Švarcs (Dr. Gary Schwartz; psiholoģijas, medicīnas, neiroloģijas, psihiatrijas un ķirurģijas pasniedzējs Arizonas universitātē un tās Apziņas un veselības laboratorijas vadītājs – Red.) strādā pie projekta, kas saucas “Dvēseļu telefons”. To daļēji iedvesmojusi doma, ka pastāv arī garīgā fizika, un viņš kopā ar saviem kolēģiem strādā pie tehnoloģijām, kas to palīdzētu iznest plašākā apritē. Ja viņu darbs vainagosies ar panākumiem, tas būs apbrīnojams sasniegums. Šobrīd viņi strauji virzās uz priekšu. Bet visam šeit minētajam pamatā ir mikroelektronikas kvantu daba un iespēja to manipulēt ar apziņas spēku, tostarp arī fizisko dimensiju pametušo dvēseļu apziņas spēku.
Kā jūsu TNP mainīja jūsu personīgās attiecības ar nāvi?
Mūsu sabiedrībā ir daudz slimību, kuru pamatā ir nepamatotas bailes no nāves, ko uzskatām par mūsu apzinātās eksistences galu. Un domāju, ka tā būs lielākā svētība, kādu nesīs apziņas zinātniskā izpēte.
Ir būtiski atgādināt, ka dziļākais un spēcīgākais garīgās valstības likums, kurš absolūti apstiprinājies visos šajos procesos, ir tas, ka nedrīkstam laupīt dzīvību. Slepkavība, pašnāvība… daudzējādā ziņā tie ir dzīvības svētuma dziļāko principu pārkāpumi. Mēs šeit atrodamies tādēļ, lai cits par citu rūpētos. Protams, kā ārstam man godīgi jāatzīst, ka situācijā, kad cilvēks mokās neārstējamas slimības pēdējā stadijā un nav nekādu iespēju mazināt viņa ciešanas, ir svarīgi apsvērt eitanāziju. Bet tā ir absolūti ārkārtēja situācija. Attiecībā uz pašnāvību, vairumā gadījumu, kad cilvēks izdara pašnāvību vai neveiksmīgi mēģina to izdarīt, ja viņš piedzīvo tuvās nāves pieredzi vai kādu tās aspektu, un tad atgriežas šajā pasaulē, viņš vairs nekad nemēģina padarīt sev galu. Tāpēc, ka ir iemācījies novērtēt dzīvības svētumu un neaizskaramību, to jēgu un mīlestību, kas ieskauj viņa dzīvi, un kuru viņš varbūt neapjauta brīdī, kad mēģināja izdarīt pašnāvību. Bet, kā teicu iepriekš, manuprāt, TNP lielākā dāvana nav apjausma, ka neizbeidzamies līdz ar fiziskās dimensijas pamešanu, ka mūsu attiecības ar mums mīļajiem cilvēkiem turpinās, un, ka atgriežamies, piedzimstot no jauna, reizēm mainītās lomās ar saviem tuviniekiem. Lielākā svētība ir izaugsmes procesā, pašas apziņas evolūcijā.
Kā ārstam man godīgi jāatzīst, ka situācijā, kad cilvēks mokās neārstējamas slimības pēdējā stadijā un nav nekādu iespēju mazināt viņa ciešanas, ir svarīgi apsvērt eitanāziju.
Es teiktu, ka plašākais process ir tieši tāds; gluži kā dr. Pjērs Teijārs de Šardēns (Pierre Teilhard de Chardin) 20. gadsimta vidū rakstīja savā grāmatā “Cilvēka fenomens” (Le Phénomène Humain) – evolūcija ir kaut kas daudz lielāks par to sīko Darvina evolūciju, kuru redzam uz Zemes, un par kuras patieso jēgu mums vēl nav īsta priekšstata. Bet, kā jau zinātnieks, de Šardēns (franču paleontologs un jezuītu priesteris) saprata, ka visa apziņa atrodas evolūcijas procesā. Viņš izvirzīja teoriju, ka tieši apziņas pakāpeniskā izaugsme ir mūsu eksistences patiesā jēga un mērķis, un ikvienam no mums ir neaizstājama loma šajā procesā.
Evolūcija ir kaut kas daudz lielāks par to sīko Darvina evolūciju, kuru redzam uz Zemes, un par kuras patieso jēgu mums vēl nav īsta priekšstata.
Tāpēc, aplūkojot reinkarnāciju, kuras fakts ir zinātniski demonstrēts Virdžīnijas universitātes pētījumos, redzam, ka tā nav akls, mehānistisks ritenis, no kura cenšamies nokāpt, kā to interpretē dažas reliģijas, bet gan daudz smalkāks process, kurš sola evolūciju ar mērķi un jēgu, kas sniedzas tālu uz priekšu, līdz pat pašam Dieva punktam jeb Omega punktam, par kuru runāja de Šardēns. (Omega punkts ir Pjēra Teijāra de Šardēna [1881–1955] radīts jēdziens, kas apzīmē mūsu Visuma evolūciju. Viņš Omega punktu pielīdzināja kristīgās teoloģijas Logosam, proti, Kristum, uz kuru tiecas visas lietas – Red.) Taču tas ir universāls, tas neattiecas tikai uz kristietības idejām. Tie ir jau minētie universālie principi, kas saved kopā visas tradīcijas; vienotības, mīlestības, žēlsirdības, iecietības, labestības un savstarpējās rūpestības principi. Tāda ir dziļā mācība, kas nāk no šīs zinātnes. Un atbrīvošanās no nāves bailēm šeit ir ārkārtīgi svarīga. Mūsu kultūrā ir tik daudz toksiskuma, daudz nepamatota materiālistiska savtīguma un īpašnieciskuma. Mums jāsaprot, ka lielajā kopainā, kurā mūsu augstākās dvēseles piedzīvo neskaitāmas inkarnācijas, ir daudz svarīgāk būt mīlošiem un žēlsirdīgiem, labestīgiem pret sevi un citiem.
Vai jums ir izdevies noskaidrot, kas jūs esat, un ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam?
Tā ir dāvana. Tik skaista dāvana. Atgriešanās no komas man uz laiku pavēra ārkārtīgi svaigu skatu uz sevi. Bet nu jau 12 gadus esmu ļoti centīgi strādājis, lai šo izpratni pilnīgāk saskaņotu ar to, kas esmu. Un interesantākais ir tas, ka viss brīnišķīgi saskan. Un ļauj rast atbildes uz tik daudziem jautājumiem, par kuriem pirms komas pat nenojautu.
Lielu daļu no šī procesa ir veidojuši tieši arvien labāki un labāki jautājumi. Pateicoties apvērsumam, kurš pašlaik notiek pasaulē, mēs sākam apjaust pamatstruktūru, kurā ietilpst pat horizonts, visas cilvēces evolūcija. Jā, man personīgi šis ceļš ir sniedzis lielu gandarījumu, bet labākais – un to esmu sapratis, arī kopā ar Karenu semināros un vebināros strādājot ar grupām visā pasaulē – ir tas, ka šajā virzienā evolucionē visa pasaule. Tā ir milzīga garīga atmoda. Un man ir ļoti patīkami redzēt, ka tā ienāk arī inženierzinātnēs. Fiziķi un citi augstākās raudzes zinātnieki ir ļoti pateicīgi par šo izvērsto pasaules skatījumu, kurš viņiem ļauj nonākt pie arvien dziļākas un pamatīgākas pasaules dabas izpratnes, kurā nu jau iepludināts arī dziļš, pilnasinīgs garīgums. Tas man ir liels gandarījums personīgā, individuālā, jūtošas būtnes līmenī.
Paldies.
