Mums jāglābj animisms
Una Meistere
Intervija ar Kolumbijā dzimušo antropologu Luisu Eduardo Lunu
Antropologs Luiss Eduardo Luna, Somijas un Kolumbijas dubultpilsonis, 40 savas dzīves gadus veltījis šamanisma un sakrālo augu (īpaši ajavaskas) ārstnieciskā pielietojuma pētniecībai pirmtautu cilšu un metisu apdzīvotajās Amazones teritorijās Peru un Kolumbijā. Viņa sarakstītā grāmata “Veģetālisms: metisu šamanisms Peru Amazonē” (Vegetalismo: Shamanism Among the Mestizo Population of the Peruvian Amazon, 1986) joprojām piedāvā visplašāko ieskatu Peru pirmtautu šamaniskajās praksēs (vegetalismo) un metisu kosmoloģijā, kurā būtiska loma ir tā saucamajiem augiem-skolotājiem jeb doctores. Šiem augiem šamaņu-veģetālistu (vegetalista) uzskatā piemīt gars, kas palīdz apgūt dziedniecību, kā arī sniedz zināšanas par mūsu un citām pasaulēm. Kad 1981. gadā Luna pirmo reizi ieradās Peru Amazonē, par viņa skolotāju kļuva 63 gadus vecais veģetālists Dons Emīlio. Luna iemūžinājis Emīlio dzīvesstāstu 16 mm dokumentālajā filmā “Dons Emīlio un viņa mazie dakterīši” (Don Emilio and his Little Doctors, 1982), ko iespējams noskatīties YouTube vietnē.
Luiss Eduardo Luna dzimis 1947. gadā Kolumbijā, viņš runā astoņās valodās un ieguvis grādus septiņu valstu universitātēs; bijis Hārvarda Universitātes Botānikas muzeja un Ņujorkas Botāniskā dārza Ekonomiskās botānikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, kā arī Londonas Linnean biedrības asociētais loceklis. 2002. gadā ieguvis Sentlorensa universitātes (Kantona, Ņujorkas štats) humanitāro zinātņu goda doktora grādu.
1985. gadā vienā no saviem izpētes braucieniem (kopā ar etnofarmakologu Denisu Makenu) Luna Pukalpas pilsētā (Peru Amazonē) iepazinās ar metisu Pablo Amaringo (1938–2009), izbijušu veģetālistu un mākslinieku, kurš pazīstams ar saviem detalizētajiem un krāšņajiem šamanisko prakšu un ajavaskas lietošanas laikā pieredzēto vīziju attēlojumiem. Luna kļuva par dedzīgu Amaringo radošās darbības atbalstītāju un veicinātāju. 1988. gada viņi kopā nodibināja Usko-Ayar Amazones glezniecības skolu, kuras mērķis paralēli mākslas izglītībai bija arī Peru Amazones reģiona floras, faunas un kultūras tradīciju mākslinieciskās dokumentēšanas veicināšana un reģiona ekosistēmu saglabāšana. Popularitātes ziedu laikos skolā mācījās ap 300 skolnieku, lielākoties vecumā no 10 līdz 20 gadiem. Vairumam no viņiem, tāpat kā pašam Amaringo, piemita eidētiskā atmiņa – fenomens, kas, dēvēts arī par fotogrāfisko atmiņu, ir diezgan izplatīts Amazones reģiona pirmtautu iedzīvotāju vidū.
Luna darbojies arī kā kurators – kūrējis vizionārās mākslas izstādes Eiropā, Latīņamerikā un Savienotajās Valstīs, tostarp Valparaiso Universitātes Brauera muzejā Indianas štatā un Ričarda F. Braša mākslas galerijā Sentlorensa Universitātē. Kopā ar Amaringo viņš sarakstījis grāmatu “Ajavaskas vīzijas: peruāņu šamaņa reliģiskā ikonogrāfija” (Ayahuasca Visions: The Religious Iconography of a Peruvian Shaman, 1991), kas piesaistīja plašu starptautisku uzmanību un kalpoja kā pagrieziena punkts Rietumu pasaules interesei par ajavasku.
Kopā ar Riku Strasmanu, Slaveku Vojtoviču un Edi Frečku Luna bijis arī grāmatas “Iekšējie ceļi uz kosmosu: ceļojumi uz citām pasaulēm ar psihedēliķu un citu garīgo tehnoloģiju palīdzību” (Inner Paths to Outer Space: Jorneys to Alien Worlds Through Psychedelics and Other Spiritual Technologies, 2008) autors, kā arī viens no redaktoriem (kopā ar Stīvenu Vaitu) izdevumam “Ajavaskas hrestomātija: tikšanās ar Amazones sakrālo vīnu” (Ayahuasca Reader: Encounters with the Amazon’s Sacred Vine, 2000), kas paplašinātā formātā no jauna iznāca 2016. gadā. Luna bijis asistējošais profesors antropoloģijā (1994–98) Santakatarinas federālās universitātes (UFSC) Antropoloģijas departamentā (Floriānopolisa, Brazīlija), kā arī strādājis Hankena Ekonomiskās skolas Moderno valodu un komunikācijas fakultātē Helsinkos. Šobrīd viņš ir Vasivaskas psihointegrālo augu, vizionārās mākslas un apziņas izpētes centra direktors Floriānopolisā.
Kā Luna skaidro mūsu sarunas laikā, šobrīd viņa galvenais mērķis ir atjaunot nelielu daļu no kādreizējā Atlantijas piekrastes lietusmeža pie savām mājām Brazīlijā. “Atlantijas piekrastes meža bioloģiskā daudzveidība bija pat lielāka nekā Amazonē. Šobrīd no tā ļoti maz kas ir palicis pāri, tikai kādi 10 procenti. Mums – man, manai sievai un pāris draugiem – pieder deviņi hektāri bijušā meža. Un pirms nomirstu, es gribu atkal apmežot vismaz šos deviņus hektārus. Gribu šeit atstāt pēc sevis skaistu un daudzveidīgu mežu.”
Runājot par savām attiecībām ar dabu, jūs bieži pieminat nepieciešamību atgriezties pie animisma.
Mums ir jāglābj animisms. Par to šobrīd daudz domāju. 2017. gadā Jaunzēlande pēc ilgiem juridiskiem cīniņiem piešķīra juridiskas personas statusu Vanganui upei – tai ir liela nozīme maoru dzīvē, viņi to uzskata par savu senci un garīgo skolotāju, ko kopš 18. gadsimta apgānījuši angļu kolonisti. Mēnesi vēlāk arī Indija pasludināja Gangu un Jamunu par dzīvām būtnēm. Līdzko upe tiek uzskatīta par personu, viss mainās, jo pret to parādās arī morāli pienākumi. Pret upi jāizturas kā pret personu – ar cieņu un rūpēm. Visām pasaules tradicionālajām tautām vajadzētu apelēt pie šādas idejas, lai aizsargātu savas reliģiskās tiesības. Ja privātai firmai ir personas statuss, kāpēc arī ne kalnam, ezeram vai upei?
Atskatoties uz savu darbību Amazones reģionā 80. gados, jāsaka, ka toreiz daudzus konceptus vēl neizpratu; man tajā laikā nebija pietiekoši liels instrumentārijs, lai fenomenus spētu saskatīt no daudziem un dažādiem aspektiem. Bet, no otras puses, tas bija arī ļoti interesanti, jo es visu skatīju pats ar savām acīm, ļoti naivi. Es skatījos, aprakstīju un domāju par to, ko biju redzējis. Ok, es uzrakstīju doktora disertāciju, taču mans skatījums savā ziņā tomēr bija naivs. Man, protams, bija izglītība un es zināju jēdzienus, kas palīdzēja strukturēt pasauli, taču tas nebija tik specifiski. Tagad mums visvairāk vajadzētu atgriezties pie šī tiešā kontakta ar visu.
Līdzko upe tiek uzskatīta par personu, viss mainās, jo pret to parādās arī morāli pienākumi. Pret upi jāizturas kā pret personu – ar cieņu un rūpēm.
Vai uzskatāt, ka tas ir iespējams, vai arī mēs jau esam pārāk tālu prom?
Es uzskatu, ka tam ir jānotiek. Citādi mums būs ļoti nopietnas problēmas. Animisms nav filozofija, tā nav reliģija; tas ir veids, kā attiekties pret ne-cilvēcisko pasauli. Mūsu attiecībām ar šo ne-cilvēcisko pasauli ir jāmainās. Un tām ir jābūt attiecībām – abpusējai subjektivitātei jeb starpsubjektivitātei. Jo mūsu pašreizējais modelis ir tāds, kurā mēs uzskatām sevi par vispārāko saprātu un visa valdītājiem tādā bībeliskā nozīmē – Dievs dod cilvēkiem varu pār dabu, cilvēks visa centrā, cilvēks visu lietu mērs utt.… Tas vienkārši ir aplami. Diemžēl daudzi cilvēki savā ikdienas dzīvē domā tieši šādos jēdzienos: mēs esam pārāki, mēs varam darīt jebko, zemes resursi ir domāti mūsu lietošanai. Mums nav morāla pienākuma pret dzīvniekiem, un vēl mazāk mums ir morāla pienākuma pret augiem, mežiem, upēm utt. Tikai tāpēc, ka tie ir resursi un nav cilvēki.
Animisms nav filozofija, tā nav reliģija; tas ir veids, kā attiekties pret ne-cilvēcisko pasauli.
Domāju, ka šī arī ir pamata atšķirība starp mums un tradicionālajām kultūrām. Mēs esam kļuvuši tik ļoti apsēsti ar objektivitāti kā zināšanu veidu, ka beigās nokļūstam pilnīgā objektu ielenkumā. Un priekšstats par smadzenēm kā racionalitātes avotu… Šis smadzeņu racionālais, ļoti loģiskais, skaitļos izsakāmais aspekts… Protams, ka zinātnē un tehnoloģijās ir gūti satriecoši rezultāti, taču mums pietrūkst tās otrās puses. Mums nav šīs tiešās saiknes ar pasauli; tas ir mūsu lielais zaudējums, jo –pasaule nav racionāla. Pasaule ir kas daudz vairāk. Tā ir komunikācija sensorā līmenī, mākslinieciskā līmenī, daudzos citos līmeņos. Mākslinieciskā noteikti, jo pasaule ir skaista – tajā pastāv skaistums.
Reiz mēs par to runājām ar Rupertu Šeldreiku Londonas Hempstedhītā, brīnišķīgā parkā netālu no viņa mājām. Ruperts man teica: “Zini, daba ir skaista, bet ne tikai mums – visiem citiem arī.” Mums ir šī ideja, ka tikai mēs varam redzēt skaisto. Taču, nē, uz to skatās visi – augi, dzīvnieki, kukaiņi. Dzīvot ir vairāk estētiska nekā racionāla pieredze. Un tā mēs nonākam pie tēmas, ko nozīmē būt citam. Ko nozīmē būt kokam, ko nozīmē būt vienam vai otram dzīvniekam?
Dzīvot ir vairāk estētiska nekā racionāla pieredze.
Es reizēm domāju, piemēram, par to, kas notiek mana suņa galvā. Es ar viņu komunicēju un daudz ko saprotu, taču manam sunim, tāpat kā visiem dzīvniekiem, ir iekšējais horizonts. Suņa pasaules uztvere. Man ir mana pasaule, bet visam citam, iespējams, arī ir sava pasaules apziņa. Lai kāda tā arī būtu, mums nav iespējams to ne izprast, ne iztēloties. Mums jau diezgan grūti ir nolasīt pat citu cilvēku domas.
Varbūt šie augi var mums palīdzēt to izprast? Tāpat kā pirmtautu cilvēkiem augi-skolotāji ir palīdzējuši saprast pasauli. Protams, tā ir tikai spekulācija, bet vai nav sagadīšanās, ka šobrīd pasaule piedzīvo tādu kā psihedēlisko renesansi?
Tā varētu būt. Protams, ka psihedēliķi dod tiešu pieredzi. Taču tā ir īsa, un ne visiem šīs vielas vajadzētu lietot. Attiecības ar psihedēliķiem ir diezgan personiskas. Tu to vari pamēģināt vienreiz, un šī pieredze var izmainīt tavu dzīvi. Tu esi ieraudzījis pasauli citādāk, un tas arī viss – tev pietiek, tev vairs nav tur jāatgriežas atkal un atkal. Taču, no otras puses, cilvēki piedzīvo arī citus izpausmes veidus; mainās viņu uzvedība, viņu attiecības ar dabu, viņi palīdz arī citiem ieraudzīt pasauli savādākā veidā utt. Uzskatu, ka tas ir brīnišķīgs un savdabīgs instruments. Viens no galvenajiem Amerikas indiāņu pienesumiem pasaulei.
Mēs daudz ko esam aizmirsuši, taču ir jāatzīst, ka šodien pasauli baro Amerikas indiāņu mantojums. Trīs piektdaļas mūsu patērētās pārtikas oriģināli nāk no Amerikas. Indiāņi pieradināja šos augus. Eiropā un citās pasaules vietās no tā visa ir tikai aisberga virsotne, jo Amerikā ir 2000 kartupeļu šķirnes, 1000 graudaugu šķirnes, tāpat arī tomāti, čili u.c. Mēs varētu ēst daudz labāk, ja tirgus būtu atvērtāks un tiešāks. Vārdu sakot, mums ir indiāņu pārtika. Un vēl mums ir viņu sakrālie augi. Kakao, arī tabaka, protams, kas ir ārkārtīgi sakrāls augs un gadsimtiem ilgi ļoti efektīvi izmantots dažādos veidos. Taču tagad tabaka ir reducēta līdz cigaretēm ar tūkstošiem ķīmisku vielu, kas nogalina cilvēku. Vai arī kokas augs, kas ir ļoti sakrāls gan Andos, gan Amazonē... Fantastiski izmantojams pārtikā un ārstniecībā, bet jau atkal reducēts līdz viena alkaloīda celmam… Tas ir briesmīgi.
Es ceru, ka tas pats nenotiks ar ajavasku. Lietojot saprātīgi, daudziem tā būs ļoti pozitīva pieredze. Vienīgi jāpārliecinās, kā tā audzēta. Un vēl ir sarežģītais intelektuālo īpašumtiesību jautājums. Šīs tiesības pieder indiāņiem, bet kā to visu integrēt sabiedrībā un tirgus sistēmā? Tas viss ir ārkārtīgi komplicēti.
Šeit, Brazīlijas dienvidos, man ir viens ļoti labs draugs. Deils Milārds, naturālists no Dienvidāfrikas. Viņš atklāja, kā sakombinēt ātraugošu koku (šeit, piemēram, mums ir tādi garapuyú [Schizolobium parahyba]) un vīteni [Banisteriopsis caapi]. Tie aug kopā, izveidojot savstarpēju savienību. Vītenis viegli varētu koku nogalināt, taču viņš to nedara. Tādā veidā notiek gan strauja vertikālā augšana, gan vienlaicīgi rodas liela biomasa. Sastādot daudz šādu koku kopā ar vīteņiem, radīsies biomasas fabrika. Un, izveidojoties lapotņu segumam, šajā bagātīgajā augsnē būs iespējama arī lielāka citu augu daudzveidība. Augļu koki, ārstniecības augi vai vēl kaut kas; to var darīt vienlaicīgi. Šādā veidā un apjomā ražojot Banisteriopsis caapi, tiktu nodrošināts liels dziednieciskās vielas daudzums un vienlaicīgi arī bagātināta noplicinātā augsne. Un es šajā gadījumā nedomāju tikai ajavaskas maisījumu (kas ir Banisteriopsis caapi savienojums ar citiem augiem), bet arī pašu vīteni – Banisteriopsis caapi ir ļoti ārstniecisks pats par sevi. Tas satur harmīnu, tetrahidroharmīnu un harmalīnu, kā arī harmīna metabolītu harmolu; visas šīs vielas stimulē neiroģenēzi, vismaz in vitro. Tāpēc tās ir iespējamās zāles Alcheimera slimībai, varbūt Pārkinsonam, kas zina. Banisteriopsis caapi producē arī jaunas beta šūnas un var potenciāli tikt izmantots diabēta ārstēšanā, kā arī muskuļu saišu un kaulu stiprināšanai. Līdz ar to tas pats par sevi ir ārkārtīgi ārstniecisks un to var izmantot medicīnā bez psihotropā efekta. Šis ir ļoti nepieciešams augs; daudzus izpostītos lietusmežus varētu atjaunot ar šādu projektu palīdzību.
Protams, lielākā daļa naudas no šiem projektiem būtu jāsaņem pirmtautu iedzīvotājiem. Viņiem ir jāatgūst savas tiesības. Viņiem ir jānotur sava zeme, viņiem jābūt zemes aprūpētājiem – kādi viņi ir bijuši gadu simtiem, varbūt pat tūkstošiem ilgi. Uzturot bioloģisko daudzveidību, viņi izdara mums neizsakāmu pakalpojumu. Viņi tiešām ir vissvarīgākie cilvēki uz zemes, it īpaši šajā situācijā. Mums no viņiem ir jāmācās, viņi jāciena un jāgodā, kā vien to spējam. Un ne jau kā zooloģiskajā dārzā. Daudzi apgalvo, ka “mēs jau viņus aizsargājam”, taču tas nav īstais veids. Viņiem jābūt pieejamam visam, kas pieejams pārējiem, vienlaicīgi respektējot viņu pasaules uzskatu un dzīvesveidu.
Noteiktā līmenī pašu Amazoni var uzskatīt par antropoģēnisku dārzu. Indiāņi ir pārnesuši augu sugas no vienas vietas uz citu. Iespējams, ka Amazones baseina sugu daudzveidība ir radusies cilvēku darbības rezultātā. Tāpēc nevar cilvēkus vainot visā un apgalvot, ka esam tik briesmīgi. Nē. Ilgu laiku un daudzās dažādās vietās cilvēki ir bijuši noderīgi daudzveidības, evolūcijas un citu procesu nodrošināšanā. Mēs esam Gaja. Vai Gaja ir saprātīga? Jā, ir. Kāpēc? Jo mēs esam šeit. To saka Džeimss Lavloks.
Daudzās dažādās vietās cilvēki ir bijuši noderīgi daudzveidības, evolūcijas un citu procesu nodrošināšanā. Mēs esam Gaja.
Jūs man jautājāt, vai uzskatu, ka ir iespējams atjaunot tiešo saikni ar visu apkārtējo. Jā, tas ir iespējams. To var mainīt. Taču es izvēlētos teikt, ka to var panākt nevis ar psihedēliķiem, bet sadarbībā ar augiem.
Ok, tagad lielā sensācija ir sintezētais psilocibīns, un kompānijas jau skaita dolāru miljardus. Var jau būt, ka psilocibīna pieredze pati par sevi ir tas, kas nodod vēstījumu. Tas jau ir pieredzēts ar LSD; visa 60. gadu ekoloģiskā kustība lielā mērā bija saistīta ar LSD. Jo “skābe” daudz tika lietota brīvā dabā, kontaktā ar zemi, basām kājām, savā ziņā animistiski… Tomēr es dotu priekšroku saiknei ar īstiem augiem.
Tagad ir radusies vesela psihedēliķu atbalsta kustība. Es ceru, ka šos cilvēkus aizraus animisma idejas, kas transformēsies kaut kādā rīcībā, un tā nebūs tikai kārtējā narcisistiskā mentālā pieredze.
Tagad ir radusies vesela psihedēliķu atbalsta kustība. Es ceru, ka šos cilvēkus aizraus animisma idejas, kas transformēsies kaut kādā rīcībā, un tā nebūs tikai kārtējā narcisistiskā mentālā pieredze. Tādā garā kā: “Es to izdarīju, es redzēju to un es redzēju šito.” Kuru gan tas interesē? Svarīgi jau ir, kā tu šo pieredzi izmanto. Kāds ir tavs redzējums? Kādas ir tavas attiecības ar ģimeni, ar kaimiņiem, ar savu dārzu, ar sabiedrību, ar pasauli? Ja tās ir mainījušās, tad lieliski, bet, ja ne, tad viss ir tikai tīrs narcisisms. Kā aiziet uz ļoti labu filmu. Ļoti īpašu filmu, taču ne vairāk.
Pablo Amaringo. Vision #4. The Spirits or Mothers of the Plants
Jūsu grāmatā par veģetālismu ļoti interesants bija fakts, ka veģetālisti ajavasku izmanto kā instrumentu, lai pētītu citu augu-skolotāju īpašības.
Tieši tā tas notiek. Tā vismaz stāstīja mans skolotājs, un to esmu lasījis arī literatūrā. Pirmo rakstu par augiem-skolotājiem es publicēju 1984. gadā, tā bija informācija, ko biju uzzinājis no savām sarunām ar Ikitosas apkārtnes metisiem. Mans skolotājs Dons Emīlio bija pirmais, kurš man pavēstīja, ka “ajavaska ir dziednieks, un tabaka ir visu augu karaliene”. Tā es sapratu, ka viņam šie augi ir kā cilvēki. Gatavojoties lietot ajavasku, viņš to uzrunāja kā bonito, abuelo, hacer marear bonito (skaistulīt, vectētiņ, ļauj man ieraudzīt skaistas lietas). Ajavasku viņš uzrunāja kā cilvēku. Un arī citi augi viņam, tāpat kā pārējiem metisiem, bija cilvēki.
Ričarda Evansa Šultesa skolnieks, botāniķis Melvins Bristols 60. gados veica aizraujošu pētījumu Sibundojas ielejā Kolumbijā (“Psihotropais Banisteriopsis Sibundojas ielejā Kolumbija” / The Psychotropic Banisteriopsis Among the Sibundoy of Colombia, 1966 – red.), atklājot, ka Kamsá un Ingano cilts šamaņi lieto yagé (B.caapi + Diplopterys canbrerana), lai paplašinātu to farmakopeju. Ajavaska tiek sajaukta ar citiem augiem, lai noskaidrotu katra konkrētā auga īpašības. Taču tas neattiecas tikai uz ajavasku. Augiem-skolotājiem arvien uzrodas “draugi un sabiedrotie”. Dons Emīlio, dziedinot, piemēram, no burvestībām, izmantoja piñón rojo (Jatropha gossipifolia) lapas un bellaco caspi (Himantanthus sucuuba) sveķus, jo “šie augi viens otru pazīst”. Kur uzskatāmi redzams priekšstats par animismu – augi ir personas.
Tāpēc, ja būsim atvērti, augi mums kaut ko iemācīs. Viss mums kaut ko iemācīs.
Jūs minējāt vārdu ‘sakrāls’. Kas padara kādu konkrētu augu sakrālu?
Problēma ar vārdu ‘sakrāls’ ir tāda, ka mēs to saprotam kristietības kontekstā. Šo vārdu lietoju tāpēc, ka nezinu, kā lai citādi tos nosauc. Jo šie augi ir ļoti īpašas personas dabas pasaulē. Augi, kas uz mums iedarbojas ļoti spēcīgi. Tie spēj ietekmēt to, kā redzam pasauli, ietekmēt mūs kognitīvi, emocionāli un daudzos citos līmeņos.
Reiz ar kādu Ingano cilts šamani bijām netālu no vietas, kur esmu dzimis. Viss yagé sagatavošanas process balstās rituālā. Ir jānoliek ziedojums, jāuzpūš tabaka īpašā vietā, augi tiek uzglabāti speciālos traukos utt. Kaut kādā nozīmē šī īpašā uzmanība un godbijība tos padara sakrālus.
Ja būsim atvērti, augi mums kaut ko iemācīs. Viss mums kaut ko iemācīs.
Kā no Amazones veģetālistu skatpunkta jūs raksturotu slimības jēdzienu? Vai slimības sākums ir dabisks vai maģisks, vai arī abi kopā? Kā zināms, šamaņi neredz atšķirību starp to, vai tevi nogalina vīruss vai jaguārs. Abos gadījumos tiek izjaukts līdzsvars.
Ir dažādi līmeņi. Veģetālisti, ar kuriem man nācies saskarties, runā par diviem galvenajiem veidiem, kā var saslimt. Pirmkārt, viņi uzskata, ka visas slimības ierosina aģents, nevis lieta. Tas vienmēr ir aģents – vai nu cilvēks-aģents (visbiežāk) vai garu pasaules aģents. Tas var būt augs, var būt koks – tie visi ir aģenti. Burvis var atsūtīt tev [saindētu] šautriņu (veģetālisti to sauc par virote), viņš var atņemt tev dvēseli vai daļu dvēseles. Viņiem nav šī kristīgā priekšstata par vienu dvēseli, viņiem ir dažādas dvēsles. Ja tu zaudē vienu no savām dvēselēm, tu vari kļūt ļoti bailīgs vai traks, vai zaudēt kustības spējas u.tml.
Viens no ārstēšanas veidiem ir izvilkt slimību laukā. Dons Emīlio to darīja ar izsūkšanas metodi. Taču pirms tam viņš lietoja citus augus, lai padarītu virote maigāku un aizsargātu sevi ar to, ko sauc par yachay. Pēc izsūkšanas virote aizsūta atpakaļ pie cilvēka, kas izsaucis slimību. Cita ārstēšanas metode prasa veģetālistam doties uz to telpu/vietu, kur noslēpta cilvēkam nolaupītā dvēsele, un atgriezt to atpakaļ īpašniekam. Tā tiek “ievietota” atpakaļ caur galvas virsu vai bērna gadījumā – caur avotiņu.
Visas slimības izraisa kaut kāda veida disbalanss. Ja zaudēts līdzsvars ar dabas pasauli vai ar cilvēku sociumu. Citiem vārdiem sakot, tas nav nekas ārējs – tas nav priekšmets vai dzīvnieks. Un te nu mēs nonākam pie vīrusa COVID-19. Mēs pret to attiecamies kā kaut ko no ārpuses nākošu, aizsargājam sevi, valkājot maskas. Taču arī COVID-19 ir izsaucis disbalanss. Tāpēc paradoksāli, ka mēs cenšamies sevi pasargāt no sekām, taču neko nedarām ar slimības cēloni. Tieši tāpat mēs attiecamies pret dabu un savu uzvedību.
Visas slimības izraisa kaut kāda veida disbalanss. Ja zaudēts līdzsvars ar dabas pasauli vai ar cilvēku sociumu.
Ir pētījumi, kas infekcijas slimību izplatību saista ar mežu izciršanu un savvaļas floras un faunas izzušanu – tā kā mēs iznīcinām mežus, tie mums atriebjas. Tāpēc tagad mums vajadzētu padomāt par savu attieksmi pret ārējo pasauli. Un zināmā mērā tas tagad arī notiek. Cilvēki, ieslodzīti savās mājās, pēkšņi pamana aiz loga kādu zaļu pleķīti vai koku… Arvien vairāk cilvēku dodas dabā, sāk nodarboties ar dārzniecību, pievērš uzmanību tam, kā viņu tuvumā jūtas augi utt. Diemžēl lielākā daļa cilvēces dzīvo betona kastēs bez vismazākā zaļuma apkārt. Taču es uzskatu, ka tieši tas ir mūsu uzdevums – atveseļot šo zaļumu, šo gaisu, visu pārējo. Piesārņotajās pilsētās tiek sagrauta cilvēku imūnsistēma. Mūsu pārtika ir šausmīga, mēs ēdam mēslus. Tas nozīmē, ka visa organisma sistēma ir daudz novājinātāka; tai pietrūkst līdzsvara, un tieši tāpēc vīrusam ir daudz vieglāk tajā iekļūt.
Jūsu teiktais man lika atcerēties, ko Dons Emīlio man atbildēja uz jautājumu, kāpēc viņš šos augus lieto, īpaši ajavasku. “Lai padarītu stiprāku miesu un attīrītu prātu.” Ne jau lai redzētu vīzijas. Tā ir tipiski rietumnieciska domāšana. Fokusēties uz DMT (dimetiltriptamīnu) ir tas pats, kā kokas augu asociēt tikai ar kokaīnu. Nē. Ajavaskas brūvējums satur simtiem dažādu ķīmisko savienojumu. Katrs augs ir savādāks. Tieši tas ir Amazones bioloģiskās daudzveidības, klasifikācijas un taksonomijas pamatā. Arī ajavaskai ir daudz dažādu paveidu, reizēm atšķirības ir ārkārtīgi smalkas. Taču indiāņi tās pazīst, jo viņiem šie augi ir cilvēki, nevis ķīmisko sastāvu nesēji.
Fokusēties uz DMT (dimetiltriptamīnu) ir tas pats, kā kokas augu asociēt tikai ar kokaīnu.
Bet kāpēc no visiem iespējamiem augiem-skolotājiem tieši ajavaska ir kļuvusi tik populāra? Kā man reiz teica kanādiešu antropologs Veids Deiviss: “Ja pirms 45 gadiem jūs man būtu pajautājuši, kurš no šiem maz zināmajiem psihedēliķiem trāpīs laika garā un tiks plaši lietots Eiropā, ASV un Kanādā, es nekad nebūtu uzminējis, ka tā būs ajavaska.”
Es arī ne. Kopš manas pirmās pieredzes ar yagé ir pagājuši jau 50 gadi. Tas bija 1971. gadā kopā ar Terensu Makenu; otrā pieredze man bija 1979. gadā. Kad 80. gados aizbraucu uz Ikitosu, likās, ka tā ir izmirstoša tradīcija. Tolaik tur bija salīdzinoši grūti atrast veģetālistu. Bija jāizrunājas ar veselu rindu cilvēku, līdz atradās kāds, kurš zināja vienu vai otru praktizētāju. Man izdevās iepazīties ar sešiem vai septiņiem veģetālistiem, tad es pārtraucu savus meklējumus, jo uzskatīju, ka jākoncentrējas uz tiem, kas man ir. Un es koncentrējos uz Donu Emīlio. Uzņēmu par viņu filmu (“Dons Emīlio un viņa mazie dakterīši”, 1982 – red.) un strādāju pie savas doktora disertācijas.
Biju pārliecināts, ka tā ir izmirstoša tradīcija tāpēc, ka neviens no Dona Emīlio dēliem nevēlējās to turpināt. Biju ieplānojis uzņemt nākamo filmu, fiksējot procesu, kā trīs vīri – es, viens no Dona Emīlio dēliem un viņa 18 gadus vecais kaimiņš – kopā ieturam īpašo diētu. Diemžēl viņi ļoti ātri atkrita, un es viens pats 30 dienu garumā ieturēju šo diētu. Taču es nevarēju taisīt filmu pats par sevi (smejas). Atceros, ka jautāju Donam Emīlio, kurš to visu turpinās. Un viņš atbildēja: “Tu.”
1980. gadā man nebija ne nojausmas, ka ajavaska kļūs tik ļoti populāra. Dons Emīlio dzīvoja 13 kilometrus no Ikitosas. Tolaik ceļš uz turieni vēl tikai tika būvēts. Dons Emīlio stāstīja, ka jaunībā, lai nokļūtu Ikitosā, viņam bija jādodas cauri mūžamežam, un tas bijis licies ļoti tālu. Dons Emīlio man tik daudz stāstīja par to ceļu, ka biju izdomājis, ka par to jāuzņem filma ar nosaukumu “Ceļš”. Taču ideja nerealizējās, jo man vajadzēja atgriezties Somijā. Kopš tā laika šis ceļš ir izaudzis par divu joslu šoseju un sen jau “apēdis” Emīlio māju.
Pablo Amaringo. Vision #8. The Powers of the Mariris
Cilvēki arvien vairāk sāka doties uz Amazoni. Daudzi man teikuši, ka viņu lēmumu ietekmējusi mūsu (kopā ar Pablo Amaringo) uzrakstītās grāmatas (Ayahuasca Visions: The Religious Iconography of a Peruvian Shaman, 1999 – red.) izlasīšana. Tas ir ļoti interesanti, jo grāmata sākās ar mākslu. Protams, tur ir arī daudz informācijas par augiem, simboliem, tradīcijām un rituāliem, taču būtībā cilvēkus piesaistīja Pablo gleznas un tajās attēlotās vīzijas. Daudzi devās uz Amazoni tieši šo mākslas darbu dēļ. Viņi nemeklēja narkotikas, bet centās atrast savai dzīvei virzienu, rast garīgumu. Bija arī daudz jauniešu, kuri teica, ka vēlas mācīties, tāpat kā savā laikā to biju darījis es. Es biju zinātkārs; man gribējās saprast, aptvert, kas tas ir, par ko visi runāja. Kad ar Dona Emīlio palīdzību veicu praktiskus pētījumus, viņš man nekad neprasīja naudu. Es iedevu viņam to, kas, kā man šķita, viņam bija vajadzīgs. Brilles, ēdienu, tabaku utt. Tikai vienu reizi viņš man kaut ko palūdza – fotogrāfiju, ko biju uzņēmis ar Ingano cilts šamani Donu Apolināru Jakanamijo, kurš mani Kolumbijā bija cienājis ar yagé. Neko citu. Tādas bija mūsu attiecības: es vēlējos mācīties, viņš vēlējās mācīt. Un tāpat bija arī ar citiem.
Protams, līdz ar ajavaskas popularitāti parādījās arī naudas jautājums. Cilvēkiem, kuri uzmeklēja Donu Emīlio, viņš pats nekad neprasīja samaksu, taču sagaidīja, ka cilvēki viņam kaut ko iedos. Tā varēja būt gan nauda, gan tikpat labi vista. Bet no pavisam trūcīgiem cilvēkiem viņš neko nedabūja un arī negaidīja. Tāda tolaik, 80. gadu sākumā, bija ajavaskas ekonomika.
Pēc tam viss mainījās. Vispirms tika atvērti ajavaskas retrīti. Protams, daudzi tos apmeklēja ar vislabākajiem nodomiem. Cilvēki, dodoties uz Amazoni, vēlējās drošības sajūtu un paļāvību, ka kāds par viņiem parūpēsies, kā arī zināmu komforta līmeni. Es, paliekot pie Dona Emīlio, biju gulējis uz grīdas. Tolaik bija diezgan skarbi apstākļi.
Pēdējo 30 gadu laikā notikušais ir satraucošs un tajā pašā laikā pārsteidzošs. Pēdējo reizi Ikitosā biju 2000. gadā, kad piedalījos šamanismam veltītā konferencē. Konferences ietvaros tika organizētas arī ajavaskas sesijas. Tā kā vairākus no organizatoriem labi pazinu, vienā no šīm sesijām atradās vieta arī man. Braucām ar autobusu, kas bija pilns ar tūristiem. Un galā tur bija milzīgs saiets. Es teicu: “Kas tas ir?” Ziniet, ir vesela rinda lietu, kas notiek ajavaskas ceremonijā… jo process, kam cilvēks iziet cauri, var būt ļoti komplicēts. Vienā brīdī kāds man blakus sāka kliegt; nebija neviena, kas viņam palīdzētu. Pajautāju, vai drīkstu šim cilvēkam palīdzēt. Centos viņu nomierināt, jo viņš ļoti traucēja citiem. Un man izdevās. Šādā kontekstā man ajavaskas pieredze bija pirmo reizi. Nekad vairs mūžā!
Ir brīnišķīgi cilvēki un ir brīnišķīgas vietas, nevaru kritizēt to, ko neesmu redzējis. Taču notiekošais mani biedē. Viens no maniem studentiem tieši pirms pandēmijas pabija Ikitosā un atgriezies man stāstīja, ka jau tagad tur esot jūtams vīteņa trūkums. Tātad tas tiek ievākts pārmērīgos daudzumos, kas ir ļoti nopietni. Ja augus nestāda vietā, tad tā ir tikai kārtējā Amazones ekspluatācija… Kaučuks, tropiskās zivis, tagad arī ajavaska un citi augi. Būtu pašsaprotami, ka to, ko no meža paņem, atkal iestāda vietā. Par mežu ir jārūpējas. Tam jābūt sistēmas pamatā, citādi viss kļūst plēsonīgs, un tas nevienam labu nedara.
Būtu pašsaprotami, ka to, ko no meža paņem, atkal iestāda vietā. Par mežu ir jārūpējas.
Ja runājam par vizionāro mākslu, kāda ir tās loma pirmtautu sabiedrībā? Citējot mākslinieku Pablo Amaringo, “gari nerunā, bet izpaužas caur tēliem.” Amazones ciltis uzskata, ka tieši ajavaska viņiem māca valodu, dziesmas un rokdarbu ornamentus. Kā jūs skaidrojat šo procesu un kā jūs definētu vizionāro mākslu?
Tas ir atkarīgs no tā, kādā veidā jūs domājat par vizionāro mākslu. Ir noteiktas sabiedrības, piemēram, Šipibo, kurās māksla lielā mērā balstās rituālo ceremoniju laikā pieredzētās vīzijās. Tie ir tādi fraktāli attēli, ko viņi interpretē kā vīzijas no čūskas ādas u.tml. Protams, tie ir vizionāri, taču nav tā, ka es tagad iedzeršu ajavasku, man parādīsies vīzija un tad es darīšu to vai šo. Nē, vīzijas ir iesakņotas kultūrā. Tāpat kā dziesmas – icaros. Vizionārā pasaule ir muzikāla tādā nozīmē, ka pieredze rada konkrētā kultūrā bāzētus sinestētiskus attēlus. Protams, ne visi tos redz, taču indiāņi redz. Katra kultūra redzēs kaut ko citu.
Herardo Reihels-Dolmatovs (1912–1994, antropologs un arheologs, pazīstams ar saviem teorētiskajiem un praktiskajiem pētījumiem par dažādām Amerikas indiāņu kultūrām – red.) Kolumbijas Desana Tucano indiāņiem iedeva papīru un zīmuļus un ļāva ar tiem rīkoties pēc savas patikas. Rezultātā tapa skaista grāmata – “Zem Piena ceļa: Tucano indiāņu halucināciju tēli” (Beyond the Milky Way: Hallucinatory Imagery of the Tucano Indians, 1978). Reihels-Dolmatovs saprata, ka visa šī māksla ir saistīta ar vizionāro pasauli, ar kosmoloģiju, kurā var nonākt ar yagé palīdzību. Sākotnēji, iespējams, ne visas Amazones kultūras izmantoja psihoaktīvos vai sakrālos augus un ne visa māksla tajos ir balstīta. To mēs tā īsti nezinām; lai to noskaidrotu, vajadzētu atgriezties laikā. Taču tiktāl, cik ir zināms, var apgalvot, ka lielākā daļa viņu mākslas balstās cilvēku saiknē ar šiem augiem. Taču es nevaru vispārināt.
Pablo Amaringo gadījums ir atšķirīgs. Viņš bija bijis veģetālists, taču ar to vairs nenodarbojās. Kad iepazināmies, viņš ajavasku nebija lietojis jau septiņus gadus. Saskaņā ar savu vai teritorijas kosmoloģiju viņš bija ticis iesaistīts kaut kādā astrālā cīņā… tāpēc nolēma to vairs nepraktizēt. Bet pieredze viņam bija bijusi, kā vegetalista viņš bija dziedinājis cilvēkus. Tajā pašā laikā viņu ļoti interesēja reliģiskas idejas. Īstenībā mani ļoti pārsteidza, ka Amazonē – vismaz tolaik, kad es tur biju, –raisījās ļoti interesantas un nopietnas teoloģiskas diskusijas, kurās iesaistījās pavisam vienkārši cilvēki.
Pablo glezniecības reference bija Rietumu reliģiskā māksla. Lai gan pirms mūsu iepazīšanās Pablo nekur daudz nebija ceļojis, tomēr viņa gleznās atpazinu tādu telpisko dalījumu, kas raksturīgs tēlu izkārtojumam altārgleznu triptihos. Savā ziņā Pablo pievēršanos glezniecībai noteica mūsu attiecības – jautājumi, ko viņam uzdevu, praktiskie materiāli, ko viņam nodrošināju. Viņam bija vislabākie pieejamie materiāli – guaša, eļļas, akrila krāsas, otas u.tml. Pēkšņi viņam bija vislabākais papīrs pasaulē, uz kā strādāt. Nodrošināju viņu arī ar visu, kas bija nepieciešams sadzīvei, viņa pieticīgajā mājoklī ievilku elektrību un ūdeni… Un tad viņš radīja savu unikālo stilu. Sākotnēji tas balstījās manos jautājumos par specifiskiem šī kultūras areāla kosmoloģijas motīviem. Taču kādā brīdī viņš no tā atrāvās un darbojās neatkarīgi. Gadu gaitā viņš gan savu unikalitāti pazaudēja, viņa stils kļuva pārāk dekoratīvs un uz tirgu orientēts.
Ļoti priecājos, ka man ir dažas Pablo agrīnās gleznas, ieskaitot pašu pirmo. Tās bija pamats visam, kas nāca pēc tam. Gleznas var apskatīt mājaslapā trueamaringos.com. 30 gadus esmu glabājis šīs gleznas un beidzot jūtu, ka varētu tās pārdot. Lai iegūtu līdzekļus savam apmežošanas projektam šeit, Brazīlijas dienvidos. Vēlos no jauna apmežot kalnu, kas atrodas tieši aiz manas mājas. Vēlos atjaunot šai vietā reiz bijušo bioloģisko daudzveidību. Tas būs tas, kas paliks pēc manis. Es labāk aiz sevis atstāju mežu nekā naudu bankā vai ko tamlīdzīgu.
Vēlos atjaunot šai vietā reiz bijušo bioloģisko daudzveidību. Tas būs tas, kas paliks pēc manis. Es labāk aiz sevis atstāju mežu nekā naudu bankā vai ko tamlīdzīgu.
Pablo Amaringo bija fotogrāfiska atmiņa, un viņš tāds nav vienīgais. Atceros, ka nu jau pirms gana daudz gadiem, manā pirmajā reizē Amazones džungļos mani ļoti pārsteidza fakts, ka mūsu gids prot tekoši runāt 12 valodās. Tās visas viņš bija iemācījies no audiokasetēm. Savukārt mēs Rietumos cīnāmies ar atmiņas problēmām un slimībām, kas šādas problēmas rada. Vai pēc tik ilga laika Amazonē jums ir izdevies atklāt šo īpašo spēju noslēpumu?
Neesmu to pētījis un nezinu, vai vispār kāds to ir pētījis, kaut gan ar Rietumu metodēm to izdarīt būtu pavisam viegli. Ja gribētu iegūt datus, to varētu izdarīt. Pablo eidētiskā atmiņa uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Tā piesaistīja uzmanību. Lai gan attēlojums varbūt nebija pilnīgi precīzs, viņa gleznās es labi spēju atpazīt augu un dzīvnieku sugas. Viņš teica: “Es atceros visu, ko esmu redzējis.” Kad prasīju, vai viņš atceras vīzijas, ko redzējis ajavaskas lietošanas laikā, viņš atbildēja apstiprinoši. Savā ziņā tas bija pagrieziena punkts. Lūdzu Pablo likt lietā savu eidētisko atmiņu un vīziju atmiņas pārvērst mākslā. Un viņš to izdarīja – savā stilā un ar tiem līdzekļiem, kādi viņam bija. Tās bija atmiņas par konkrētiem brīžiem un pieredzētām vīzijām.
Pablo mākslas radīšanas process bija ļoti īpašs. Viņš nolika sev priekšā baltu papīra lapu un skatījās uz to, līdz pamazām viņa prātā iezīmējās bilde, ko viņš tad projicēja uz lapas. Citiem vārdiem sakot, viņš ieraudzīja to, ko gatavojās uzlikt uz papīra, – līdz pat smalkākajām detaļām.
Nākamajos gados viņam jau parādījās daži skolnieki. Un 1988. gada 15. jūnijā mēs atvērām Usko-Ayar Amazones glezniecības skolu. Es veltīju tai desmit savas dzīves gadus, jo ticēju, ka tā ir fantastiska iespēja gan Pablo, gan viņa skolniekiem. Pablo mācīja viņiem izmantot savu eidētisko atmiņu. Vispirms uzmanīgi palūkojies uz lietām, ieraugi detaļas, apskati visu ļoti, ļoti uzmanīgi. Paturi attēlu savā prātā un tur arī no redzētajiem elementiem radi gleznu. Tu nekopē no grāmatas vai no dabas – tu nedodies gleznot dabā. Nē, tieši pretēji. Pablo mācīja saviem skolniekiem koncentrēties, novērot augus, putnus, līnijas, tad radīt bildi savā galvā un projicēt to uz papīra. Tā bija noteikta tehnika un metodoloģija. Viņš teica, ka “pirmais, kas jāzina, ir, no kurienes nāk gaisma”, tāpēc viņš vispirms uzgleznoja fonu un tad pamazām “uzbūvēja” uz tā gleznu – tādā pašā secībā, kā Dievs radīja pasauli. Vispirms bija gaisma, tad augi, tad dzīvnieki un putni, un pašās beigās cilvēki.
Bija laiks, kad mums bija kādi 300 skolnieki, kuri visi strādāja šādā veidā. Es vēlējos padarīt skolu par tādu kā ekonomisko motoru – 50% no ienākumiem, kas iegūti pārdodot mākslas darbus, tika ieguldīti skolas attīstībā un apmežošanas projektos (skola finansēja Sachamama etnobotānisko dārzu Ikitosā), bet otri 50% tika atdoti māksliniekiem, kuriem šī naudu bija jāiegulda ilgtspējīgos projektos. To var saukt par ekoloģisku projektu, kaut gan daudzējādā ziņā grūti īstenojamu.
Pablo mācīja saviem skolniekiem koncentrēties, novērot augus, putnus, līnijas, tad radīt bildi savā galvā un projicēt to uz papīra. Tā bija noteikta tehnika un metodoloģija.
Kas ar skolu notika vēlāk?
Es aizgāju no turienes 1994. gadā. Kopš tā laika, kā esmu dzirdējis, skola piedzīvojusi vairākus smagus periodus, taču ir bijuši arī labāki brīži. Jauniešiem ir savas dzīves. Daži no viņiem turpina gleznot neatkarīgi no skolas, ir kļuvuši par māksliniekiem, piedalās konferencēs un izstādēs pa visu pasauli. Domāju, ka skola ir atstājusi paliekošu iespaidu gan uz šo sabiedrību, gan uz visu pasauli. Jo šie jaunieši ietekmē citus cilvēkus un kaut kādā ziņā tas viss turpinās. Mēs atjaunojām glezniecību Amazones baseinā – tā bija revolūcija gan vizionārās mākslas, gan ārkārtīgi detalizēta un precīza dabas attēlojuma ziņā.
Mēs atjaunojām glezniecību Amazones baseinā – tā bija revolūcija gan vizionārās mākslas, gan ārkārtīgi detalizēta un precīza dabas attēlojuma ziņā.
Atgriežoties pie tā, ko teicāt par eidētisko atmiņu, vai šis fenomens lielā mērā nav saistīts ar izdzīvošanu?
Esmu to daudzkārt sev jautājis. Ieliksim sevi mūžamežā. Tur nav grāmatu, nav racionālās domāšanas, nav ne Aristotelis, ne Platons, ne Hēgelis, nav nekā, tu vienkārši esi mūžamežā. Un tu tur esi kopā ar citiem, viss ir dzīvs, visam ir saprāts, viss ir saistīts. Mežs tev dod pārtiku, zāles, materiālus, kas nepieciešami, lai uzceltu mājokli. Tur ir viss. Cilvēki tur izmanto savas maņas tā, kā mums to ir pat grūti iztēloties. Viņi redz, dzird un saož daudzkārt intensīvāk. Rietumos mēs esam nobloķējuši šīs maņas.
Pablo Amaringo. Vision #30. Kapukiri
Piemēram, reiz es atvedu Pablo un vienu no viņa skolniekiem uz Somiju. Mēs aizgājām uz mežu, un divdesmit minūšu laikā viņi jau bija pamanījuši čūsku. Esmu bijis Somijas mežos daudzas reizes un nekad neesmu tur savvaļā redzējis čūsku. Bet viņi to ieraudzīja uzreiz. Čūskas tur noteikti ir bijušas vienmēr, tikai es tās neredzēju. Indiāņi ļoti viegli nolasa pazīmes un atpazīst sīkas detaļas. Ja esi pēddzinis vai mednieks, tev tas ir jāprot. Tev jāprot saskatīt vissīkākā detaļa, jo kaut kur tur starp lapām un zariem slēpjas tavs medījums.
Līdzās ļoti asai redzei un uztverei indiāņiem ir arī fantastiska dzirde. Ja mūžamežā indiānis saka, ka pa upi tuvojas laiva, tad es labu laiku neko tādu nedzirdu. Motora rūkoņu saklausu tikai pēc 10, 20 minūtēm.
Tas pats, iespējams, ir arī ar citām maņām. Ieskaitot ožu. Es, nonākot mežā, piecu minūšu laikā jau esmu apmaldījies. Arī pilsētā. Virziena izjūta man ir ļoti vāji attīstīta, jo man nav eidētiskās atmiņas. Taču viņiem tāda ir, un viņi pazīst mūžamežu, viņi pazīst augus. Viņi, visticamāk, vizuāli nofiksē, kurp viņi iet, lai varētu atnākt atpakaļ. Tāpat arī skaņa, gaisma… Viņiem šī sensorā pasaule ir daudz spēcīgāka nekā mums. Mēs ar saviem apaviem, drēbēm, sienām… Mēs esam akli jau no dzimšanas.
Savām kastītēm…
Tieši tā. Un tagad ir pat ļaunāk – ar visiem šiem ekrāniem. Pasaule ir kļuvusi plakana. Divdimensiju pasaule. Tas ir ļoti bīstami.
Mēs ar saviem apaviem, drēbēm, sienām… Mēs esam akli jau no dzimšanas.
Vai kādreiz runājāt ar Pablo par vietu, kurā mākslinieks atrodas radīšanas brīdī? Kur ir tā vieta, kur dzīvo māksla? Varbūt tā dzīvo kolektīvajā apziņā?
Pablo un peruāņu mākslinieks Augustīns Rivass, kurš vēlāk kļuva par šamani, man teica vienu un to pašu. Ka jaukt krāsas un veidot skulptūras viņiem iemācījusi ajavaska. Augustīns stāstīja, ka ikvienu koka gabalu viņš vispirms uzceļ plecā – katrs gabals rada atšķirīgu skaņu. Un šī skaņa “parāda” viņam formu, ko viņam no šī koka gabala jāizveido. Tas ir vēl viens sinestātisks process.
Tātad ko tas nozīmē? Domāju, ka realitāte ir daudz plašāka un daudzveidīgāka, nekā mēs domājam. Indiāņi uzskata, ka pasaule ir pilna ar gariem, visam ir savs gars. Viņiem ir hiperdimensionāla pasaule. Un citās dimensijās var nokļūt caur ajavasku. Ziniet, pasaule nav tikai tas, ko mēs redzam ar acīm, tā ir daudz bagātīgāka. Un skaidrs, ka jo vairāk tu tajā ieguldi, jo vairāk saņem pretī.
Man žēl, ka pats neesmu izmēģinājis roku mākslā, taču, ja spētu uz papīra izlikt kaut vismazāko daļiņu no tā, ko esmu redzējis, tas jau būtu pavisam cits stāsts… Ja nokļūsti šajās paralēlajās pasaulēs un tev kā māksliniekam ir spējas un līdzekļi radīšanai, tad tas tiešām ir brīnišķīgs pamats radošām izpausmēm.
Ja nokļūsti šajās paralēlajās pasaulēs un tev kā māksliniekam ir spējas un līdzekļi radīšanai, tad tas tiešām ir brīnišķīgs pamats radošām izpausmēm.
Ir hipotēze, ka māksliniekiem ir augstāka DMT koncentrācija smadzenēs. Tā varētu būt vai tā ir tikai tukša muldēšana?
Nē, nē, es tam neticu. Kā gan to var pierādīt? Ap DMT ir daudz mitoloģijas. Indiāņiem vīzijas nav vissvarīgākais. DMT ir augu savienojumā, ne jau pašā vītenī. Kad kopā ar Stīvenu Vaitu sacerējām ajavaskas hrestomātiju (Ayahuasca Reader: Encounters with the Amazon’s Sacred Vine – red.), mēs atklājām daudzu mītu par vīteņa izcelsmi, taču neko par chacruna (Psychotria viridis) vai chagropanga (Diplopterys cabrerana) sākotni, kas ir galvenie piemaisījumaugi dažās Kolumbijas un Ekvadoras Amazones teritorijās. Kāpēc tā? Jo tie nav tik būtiski. Vissvarīgākais ir vītenis. Tā galvenais efekts strādā uz ķermeni un prāta skaidrību. Uzskatu, ka DMT vajadzētu demitoloģizēt. Tas ir ļoti tipiski Rietumu domāšanai – paņemt vienu vielu un koncentrēties uz to.
Cik dinamiska ir pirmtautu pasaule? Kā senās tradīcijas ir laika gaitā attīstījušās, ienākot jaunajam?
Viena no satriecošākajām lietām pirmtautu cilšu sakarā ir to izturība. Neticami, ka tās ir izdzīvojušas tik ilgos plēsonības, misionārisma, agresijas un vardarbības pilnos gadsimtos. Neticami, ka tās joprojām eksistē. Viņi iestājas par savu pasaules skatījumu un aizstāv savu zemi un savas svētvietas. Es viņus ārkārtīgi respektēju. Mums būtu jāapvieno spēki viņu atbalstam. Nevar nopietni interesēties par ekoloģijas jautājumiem, ja neesi pirmtautu pusē. Jo, kā jau teicu, viņi šajā situācijā ir vissvarīgākie cilvēki. Mums par viņiem jāiestājas, kā vien to spējam.
Šobrīd Brazīlijā notiek absolūti šaušalīgas lietas. Cik gan tuvredzīgi ir iznīcināt vienu no bioloģiski daudzveidīgākajām pasaules vietām tikai tāpēc, lai iegūtu minerālus!? Iznīcināt upes un visu dzīvību, lai iegūtu dažus kilogramus zelta… Un beigās visa šī peļņa nonāk vien dažu indivīdu kabatās. Politiskā un finansiālā sistēma tam visam apakšā ir totāli vājprātīga, izpuvusi, vērsta pret evolūciju un dzīvību.
Tam ir jāmainās, un es ceru, kas šis vīruss, COVID-19, ir pārmaiņu vēstnesis. Tas nav mani skāris tiešā veidā, esmu zaudējis dažus draugus, taču ne ģimenes locekļus. Zinu, ka man jau ir ļoti viegli runāt… Taču skaidrs, ka tā visa cēlonis ir mežu izciršana, nekvalitatīva pārtika, slikta dzīves vide utt. Viens no riska faktoriem, kas saistīts ar kovidu, ir aptaukošanās. Ir jāatrod veids, kā labāk ēst… Iespējams, vislabāk ir iegūt pārtiku no vietām ar sugu dažādību. Un kurš gan zina to labāk par pirmtautām?
Mums ir pilnībā jāmainās. Jāatgriežas pie daudzveidības, jo tā ir atslēga. Monokultūra ir civilizācijas aktuālo problēmu galvenais cēlonis. Monokultūra visā – idejās, produktos, lauksaimniecībā.
Monokultūra ir civilizācijas aktuālo problēmu galvenais cēlonis. Monokultūra visā – idejās, produktos, lauksaimniecībā.
Amerikā monokultūras neeksistēja, tāpat kā daudzās citās pasaules vietās. Visur bija polikultūra; sēšana kopā. Ziemeļamerikā bija trīs māsas – kukurūza, kabači un pupas –, kas cita citu baroja. Mums pie tā jāatgriežas. Nav jāizdomā jauni virzieni, bet jāatgriežas pie daudz organiskāka lauksaimniecības veida. Mums jātiek vaļā, ja tā var teikt, no “taisnvirziena” – savā prātā, lauksaimniecībā, filozofiskajā domā. Starp citu, šeit, savās mājās, es cenšos izvairīties no taisniem leņķiem. Mans kabinets ir apaļš. Manā mājā ir daudz dīvainu leņķu. Tāpat kā lauksaimniecībai ir jābūt organiskai un augiem jāaug saskaņā ar augsni, tāpat arī visam pārējam jābūt organiskam.
Pat universitātēs ir šis disciplīnu dalījums, un tas ir briesmīgi. Biologi nezina, kā runāt ar antropologiem, un otrādi; zoologi nezina, kā runāt ar botāniķiem, utt. Mikroorganismu pētnieki apgalvo, ka pārstāv no ģeoloģijas atšķirīgu kategoriju. Taču tā nav, viss ir savstarpēji saistīts. Mums ir jārada šādas micēlijtipa membrānas – multikulturālus, multidisciplinārus tīklojumus. Ir jāizkāpj no lineārās domāšanas. Lai varētu cits no cita mācīties. Piemēram, tu iemācies kaut ko mazliet par šo, kas ir saistīts ar to, un tā tu nonāc pie vēl kaut kā... Pilnīgi cits mācīšanās veids.
Mums ir jārada šādas micēlijtipa membrānas – multikulturālus, multidisciplinārus tīklojumus. Ir jāizkāpj no lineārās domāšanas.
Un intervijas noslēgumā – ja kāds jums pajautātu, kas ir realitāte, ko jūs atbildētu?
Kaut es to zinātu. Vienīgais, ko droši zinu, ka viss ir daudz kompleksāks un interesantāks, nekā es vai kāds cits spēj iedomāties. Mēs dzīvojam tik neticamā, sarežģītā, brīnišķīgā mistērijā. Eksistences mistērija jau pati par sevi ir kaut kas neaptverams. Tik apbrīnojami, ka mēs, cilvēki, šeit esam un varam uzdot šos jautājumus.
Būt dzīvam ir ļoti interesanti. Un es ceru, ka nākamās paaudzes to vēl piedzīvos… Jo pasaule kļūst arvien nabagāka. Tas ir tik briesmīgi. 80% no zīdītāju biomasas esam mēs un dzīvnieki, ko ēdam. Visas pārējās sugas sastāda tikai pavisam nelielu daļiņu. Mēs jau tagad dzīvojam noplicinātā pasaulē. Un tas nav apturams. Labāk nekļūst. Nav tā, ka mēs tagad būtu kaut ko sapratuši un tāpēc apturējuši visu šo mašinēriju. Nē, tā tikai uzņem arvien straujākus apgriezienus.
Kā to apturēt? Vienīgi caur apziņu. Un jau atkal man jāsaka, ka varbūt šie augi un viņu sniegtā pieredze var palīdzēt mums saprast, kas mēs esam, kurp mēs dodamies un kā mēs varam šo ceļu mainīt.
Terensam Makenam bija grāmata “Arhaiskā atdzimšana” (The Archaic Revival, 1991), kurā viņš rakstīja, ka varbūt mums nepieciešamais paraugs ir atrodams pagātnē. Iespējams, viss, ko saucam par civilizāciju, ir viena liela kļūda vai kaut kas aizgājis galīgi šķērsām. Daudz iemācījāmies, taču kādā brīdī viss aizgāja nepareizā virzienā… tāpēc mums jāmainās. Nevar, protams, teikt, ka visa Rietumu zinātne un sasniegumi bijusi kļūda, taču tā ir visam uzkundzējusies. Ir jāierauga, ka pastāv kaut kas daudz vairāk. Nedrīkst ļaut sevi uzsūkt tehnoloģijām, it īpaši tagad. Kāda tad būs mūsu pasaule – biosfēra vai tehnosfēra? Ja pēdējā, tad cilvēce izzudīs mašīnās. Visur būs roboti. Kas būtu visai bēdīgas beigas šim eksperimentam vārdā cilvēks.
