Elpot ir legāli
Ainārs Ērglis
Saruna ar biohakeri, sertificēto Vima Hofa metodes treneri un Rūdīšanās skolas izveidotāju Māri Žundu
“Es uzskatu, ka cilvēks un dators ir ļoti līdzīgi. Tos abus var ieprogrammēt. Vienlaikus, manuprāt, ikvienam savā dzīvē ir jārada kāda pievienotā vērtība. Rūdīšanās skola ir viens no veidiem, kā es to varu realizēt; tas ir mans pienesums pasaulei, kuru veidoju, izmantojot savas zināšanas un pieredzi. Es vēlos palīdzēt cilvēkiem sevi pārprogrammēt tā, kā mūs ir radījusi daba – ar mūsu dabiskajām spējām sevi kontrolēt un justies laimīgiem,” saka biohakeris, Rūdīšanās skolas izveidotājs, profesionāls pirtnieks un sertificētais Vima Hofa metodes treneris Māris Žunda. “Zināmā mērā var teikt, ka es uzņemos aizbildņa lomu par aukstumu. Skaidroju, mācu, izglītoju, ka tas nav vainīgs pie slimības, bet ja ir, tad kāpēc tas notiek.”
Mūsu saruna ir par veselības inteliģenci un to, kāda atšķirība ir starp “gribēt būt veselam” un “patiešām gribēt būt veselam.”
Kā tu raksturotu, kas ir biohakings? Skaidrojumi ir dažādi, taču tev noteikti ir savs – it sevišķi, ņemot vērā, ka esi savulaik rīkojis arī Latvijā pirmo un, šķiet, pagaidām arī vienīgo biohakingam veltīto konferenci.
Jā, tas bija pirms trim gadiem... Visa sākums bija Vims Hofs, pie kura nonācu pirms septiņiem gadiem. Vienā mirklī viņu sāka dēvēt par biohakeri un tā šis jēdziens parādījās arī manā redzeslokā. Definīcijas ir daudz, bet manā dzīvē biohakings nozīmē sistemātisku, pakāpenisku pieeju sava ķermeņa fiziskai, emocionālai un garīgai pilnveidei un attīstībai. Pamatmērķis ir saprast procesus, kā strādā mana bioloģiskā mašīna. Ķermenis ir kombinācija no visa augšminētā, un būtībā tas ir sistemātisks darbs ar sevi, lai iegūtu optimālu stāvokli, integrējot tehnoloģijas. Tā arī ir galvenā iezīme, kas biohakingu atšķir no wellness un wellbeing konceptiem. Tehnoloģijas ietver medicīniskās ierīces, zinātniskos pētījumus, testēšanu, gudros pulksteņus, gudros gredzenus utt., kas pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā ir attīstījušies milzu ātrumā. Vienlaikus līdzās esošs ir arī dabas stāsts – mēs nelaužam dabas likums, mēs tajos integrējamies un kā bioloģiskas būtnes esam daļa no dabas. Tāpēc biohakinga sakarā daudz tiek runāts par ekoloģiju, vidi, piesārņojumu utt. Un tieši līdzsvars starp šiem trim lielumiem – tehnoloģijām, zinātni un dabu, - arī veido biohakinga esenci.
Cilvēki bieži negrib iedziļināties šī jēdziena patiesajā nozīmē, tāpēc viņu pirmā reakcija parasti ir, ka tas kaut kādā mērā nozīmē “uzlauzt” ķermeni. Līdz ar to tas pārprasti tiek uztverts kā radikāls virziens, lai gan patiesībā stāsts ir tieši pretējs – biohakinga mērķis ir maksimāli iepazīt un izpētīt savu ķermeni un darboties tā interesēs. Pasaulē šo kustību aizsāka labi pelnoši informāciju tehnoloģiju uzņēmumi, kuru vadītāji apzinājās, ka 30 un 40 gadi daudziem ir robeža, kad samazinās kognitīvās un radošās spējas. Šo problēmu pamatā ir gan slimības, gan hroniski iekaisuma procesi organismā, un, kā liecina jaunākie statistikas dati – šim visam ir tendence tikai pieaugt, savukārt vecuma slieksnim aizvien vairāk samazināties. Protams, viens no iemesliem, kālab tehnoloģiju uzņēmumi tam visam pievērsa uzmanību, bija gluži savtīga vēlme nopelnīt un paaugstināt darba efektivitāti, otrs – gluži privāta pašu uzņēmēju un viņu darbinieku izdegšana. Tā teikt, vai nu tas ir ceļš uz nekurieni, vai es uzņemos atbildību par savu ķermeni un savu tālāko rīcību.
Biohakings ir vērsts uz sevi, tā pamatideja ir – sakārto sevi un apkārtējo vidi.
Vima Hofa nodarbību laikā
Arī tu līdz biohakingam nonāci caur sevi – caur privātajām veselības problēmām. Nonākot situācijā, kurā daudzi sastopas ar šīm divām izvēlēm – farmācijas industrija un aizvien plašāks lietojamo medikamentu klāsts, vai tomēr alternatīvs ceļš.
Tā kā es strādāju informāciju tehnoloģiju jomā, iesākumā šim jautājumam piegāju ļoti skrupulozi un klasiskajā ceļā vācu visus iespējamos datus par to, kas notiek manā ķermenī – veicu asinsanalīzes, dažādus mērījumus utt. Pirms desmit gadiem sāku virkni eksperimentu – karstums, aukstums, dažādas diētas, sāls, cukurs, ūdens dzeršana, nedzeršana, masāžas... Mana pieeja bija sistēmiska – divus mēnešus es daru vienu vai otru lietu un tad skatos, kā tas ietekmē manu ķermeni. Lasot aprakstus par zālēm un to blaknēm, sapratu, ka kļūt atkarīgs no medikamentiem es negribu, tāpēc mans primārais mērķis bija gan tikt vaļā no tabletēm, gan atrisināt savas problēmas. Vienlaikus manā acu priekšā bija vecāki, kas jau izgājuši tieši to pašu scenāriju.
Velkot analoģijas ar tehnoloģijām, ja mēs datoram izņemam cieto disku un kaut ko pamainām, tas parasti sāk strādāt labāk. Es sāku arī uz sevi skatīties kā uz bioloģisko mašīnu. Skat, sirdsdarbības rādītāji tādi un tādi, kaut kā neatbilst manam vecumam... Tad vēl citi fiziskie rādījumi, dzīves kvalitāte kopumā... Sākotnēji mans ceļš bija nedrošs un šaubu pilns, jo es to īsti neredzēju, gāju kā pa tumsu, taustīdamies, bieži uz labu laimi. Vienlaikus dzīve pati man piespēlēja cilvēkus, skolotājus, un man atkal bija šīs divas izvēles – ieklausīties viņos vai nē. Tā es nonācu līdz Vimam Hofam. Un, kad tu saproti, piemēram, ka 80% cilvēku nespēj paciest aukstumu, ka viņiem ir aukstas rokas un aukstas kājās, kas vistiešākajā veidā ir saistīts ar vielmaiņas procesiem un vairogdziedzera darbību (man jau bija izrakstīta vairogdziedzera terapija)...bet ne tikai, arī ar zarnu traktu, kur veidojas dažādas mikrovielas, tostarp seratonīns un daudzi neiro mediatori, kas veicina smadzeņu darbību...tad tu sāc likt tos visus klucīšus kopā.
Protams, tas sākuma ceļš – pirmie trīs gadi, bija ļoti lēns. Tagad mani ir 36 gadi, toreiz bija 26. Tu sāc savā dzīvē daudz ko pārvērtēt, vienlaikus tev paralēli ir darbs no 9:00 līdz 18:00, mācības, ambiciozi karjeras mērķi. Ar savu šī brīža pieredzi saprotu, ka manu ceļu trijos gados noiet ir pilnīgi reāli. Taču es noteikti negribētu, lai kāds mēģina to izdarīt mēneša laikā, jo ķermenis nespēj adaptēties. Visas izmaiņas šūnu līmenī ir ļoti pakāpeniskas. Taču visvairāk es brīnos, ka informācija pie kuras es nonācu pirms astoņiem gadiem, šobrīd tik daudziem ir tikai sākums – viņu jau 40 un 50 gados.
Atceros, kad vēl pirms trim gadiem par šo Latvijā runāju ar žurnālistiem, tikko bija parādījies jēdziens “helsisms”. Teicu, ka mūsu sabiedrībā nav vis “helsisms”, bet gan izteikts “slimisms”. Un es nevainoju ne sistēmu, ne ārstus tajā, kas es biju. Mans veselības inteliģences līmenis tolaik bija ļoti zems. Diemžēl esošā sistēma arī to tieši veicina – tu pabeidz skolu, tad ir universitāte, kurā tu mācies par uzņēmēju, menedžeri, juristu utt., un tālāk seko darbs profesijā, karjera, ģimene... Visā šajā ķēdītē nevienā mirklī klātesoša nav veselības pratība jeb veselības inteliģence. Turklāt ne tikai fiziskās, bet arī garīgās un emocionālās veselības. Mēs esam pakārtoti prasmēm piezvanīt, atbildēt uz e-pastiem, komunicēt, vadīt projektus utt., bet mums nav prasmju, lai savos CV varētu ierakstīt – es protu vadīt miega procesu, es saprotu stresa vadības mehānismu, saprotu, kā strādā mana nervu sistēma. Lai gan tie būtu paši pamati, uz kā vispār būvēt savu dzīvi. Ja es varu izgulēties un miegā atjaunoties, arī brīžos, kad, teiksim, nododu kādu lielu un svarīgu projektu, es nevis izdegu un rezultātā zaudēju imunitāti un saslimstu, kā tas notiek ar daudziem, bet spēju uzturēt sevi formā. Un, protams, es apzinos arī uztura lomu sava ķermeņa bioķīmisko procesu nodrošināšanā.
Vima Hofa nodarbību laikā
Proti, vienā mirklī tu sāki nopietnāk pievērsties uzturam, jo uzturs kā tāds jau tavā dzīvē ienāk pats, līdz ar mātes pienu.
Jā, es sāku pret to izturēties ar izpratni. Gan savā dzīvē kopumā, gan biohakinga jomā es izvirzīju mērķi aizgūt jau strādājošus un pārbaudītus konceptus no ilgdzīvotāju dzīvesveida. Skaidrs, ka mēs nevaram nokopēt visu, kā viņi dzīvo, piemēram, Sardīnijas ciematos. Viņiem tās ir jau gadsimtiem ilgas tradīcijas un Latvija nav ilgdzīvotāju valsts. Taču arī mums šeit ir cilvēki, kuru dzīves ceļu paanalizējot var saprast, jā, kādam varbūt ir lieliski gēni, bet – kā liecina arī jaunākie zinātniskie pētījumi, gēni ietekmē tikai 5 līdz 15% no tā, kas notiek vai notiks ar tavu ķermeni. Daudz lielāks īpatsvars ir tam, ko tu dari ar sevi, savu ķermeni dzīves laikā. Tieši dzīves veids ietekmē to, kas tu būsi pēc 10 un 20 gadiem. Ja mēs gribam sevi pēc desmit gadiem redzēt ar veselām šūnām, tad mums šodien jāsāk tās pareizi barot. Vienlaikus ir jāievēro līdzsvars starp šīm nosacīti dažādajām priekšstatu piramīdām, ko īsti nozīmē veselīgs, labi funkcionējošs ķermenis. Es apzinos fiziskā ķermeņa nozīmi, taču dažkārt – izvirzot tieši to kā prioritāti, mēs iekrītam otrā grāvī. Ilgdzīvotāji nav jāmeklē sporta zālē, arī ar to nevajag pārspīlēt. Tas arī ir lielākais izaicinājums - atrast līdzsvaru, aizgūstot no ilgdzīvotājiem viņu fiziskās veselības konceptu un ieintegrēt to Rīgas pilsētnieka dzīvē.
Biohakings man ir ļoti labi palīdzējis salikt pa plauktiņiem sajūtas, signālus, ko raida mans ķermenis – emocionālos, fizioloģiskos, visu manu ikdienas vidi. Arī izpratni par to, kā katra mana mazā šīs dienas aktivitāte ietekmē to, kas notiks ar manu ķermeni pēc pieciem un desmit gadiem.
Jā, biohakinga attīstību lielā mērā ir veicinājušas tehnoloģijas, joma, kas šobrīd pasaulē ir pelnoša. Un tajā ir savs labums, jo tas ir veids, kā jaunākie zinātniskie pētījumi un zināšanas nonāk apritē. Daudzas no tā dēvētajām “gudrajām ierīcēm” šobrīd tiek testētas uz biohakeriem, un ļoti daudzi no šiem cilvēkiem, kas izceļas ar analītisku, racionālu pieeju, nāk no IT jomas.
Man bieži ir teikuši – Māri, tu esi apsēsts ar veselību! Tad es tā iekšēji nopurinos un saku: klau, tikt vaļā no tabletēm – kur tur apsēstība? Kad tu esi gatavs pats sevī sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem, saprast, kā strādā sistēma un ka tā tev nevar visas šīs atbildes sniegt, mainās arī tava attieksme. Proti, tajā mirklī, kad tu saproti, ka pats esi atbildīgs par savu dzīvi, citā līmenī veidojas arī sadarbība ar ārstu. Manuprāt, viena no lietām, kas kļūs aizvien populārāka, ir veselības jeb dzīves treneri (health/life couch) jeb speciālisti, kas palīdz cilvēkam līdzsvarot, salikt pa plauktiņiem visas viņa būtiskās dzīves jomas. Un vienlaikus palīdz tās arī apzināties. Esmu sapratis, ka Rietumu sabiedrībā cilvēki bieži personīgo attīstību uztver caur darba prizmu, un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc daudzi darba devēji mēģina tajā iecelt arī veselības jautājumus (joga, kopīgas sporta spēles utt.). Manuprāt, tā ir tāda spēlēšanās, jo kamēr darbinieks nesapratīs, ka viņam veselības jautājums ir jāizceļ no tām astoņām darba stundām uz pārējām sešpadsmit, izmaiņas notiks ļoti lēni vai vispār nenotiks.
Un tomēr – kāpēc tieši biohakings? Patiesībā runa jau nav par kaut kā uzlaušanu, bet elementāras vai padziļinātas izpratnes iegūšanu par savu ķermeni, par tā funkcionēšanu. Man patīk salīdzinājums, kuru lieto Sadhguru, aprakstot savu Inner Ingeniering kursu - mēs mūsdienās ļoti labi zinām, kā strādā visas mūsu daudzās ierīces, bet pilnībā neorientējamies paši savā lietošanas instrukcijā...
Cilvēkiem, kas interesējas par biohakingu, es tā arī saku – tā ir pamata lietošanas instrukcija. Bāzes lietas par smadzeņu, nervu sistēmas darbību, miegu, kustībām, ķermeni, emocionālo pusi, uztura jautājumiem utt. Pamatlietas, kas par sevi būtu jāzina mums katram. Skolas laikā, bioloģijā, mēs daudz no tā esam mācījušies, bet tālāk ir pietrūkusi tieši šī implementēšanas daļa – runājām par nervu sistēmu, bet kā to trenēt? Kā nervu sistēmas darbību ietekmē elpošana, aukstums, badošanās? Un tas hakings, no biohakinga viedokļa, parādās tajā, ka mums ir daudz instrumentu, kurus varam izmantot – proti, paelpo šādi un tu zini, kādā konkrētā veidā tas ietekmēs nervu sistēmu un šūnu darbību. Paelpo Rīgā vai dari to dabā, un atkal mainīsies šī ietekme. Līdzīgi arī ar uzturu, tu saproti, kā to pamainot, notiek izmaiņas tavās sajūtās un fizioloģiskajā enerģijā.
Starp citu, biohakeri par uzturu runā ļoti daudz. No vienas puses – liela problēma ir ekoloģiskais piesārņojums, no otras - mana pārliecība ir, ka nākotnē mēs pārtiku vienkārši uzņemsim kā injekciju brokastīs. Košļāšanas process visdrīzāk tiks simulēts. Mēs maksāsim par garšīgu pārtiku, ko patērēsim tikai kā garšu baudījumu, taču blakus stāvēs tas, kas nepieciešams mūsu uzturam. Domāju, tuvākajos piecos, desmit gados tas jau būs kļuvis par meinstrīmu.
Māris Žunda. 2018.
Vai var rezumēt tavu viedokli tādējādi, ka vārds “hakings”, kas nozīmē “uzlauzt”, tiek lietots tālab, ka nekur jau nav pieejama šī cilvēka “lietošanas instrukcija”? Un kamēr tās nav, tā kā hakerim ir jāvāc pa fragmentiem, izmantojot visdažādākās tehnoloģijas un pētījumus. Vienlaikus, iespējams, ka pēc pieciem, desmit gadiem tas, ko šobrīd dēvē par biohakingu, būs akceptēti un pierādīti veselības zinātnes pamati, ko mācīs jau skolā?
Jā, pilnīgi piekrītu, jo tas, ko biohakeri dara, - viņi praktiskajai pusei nemitīgi liek klāt pašu jaunāko zinātnisko pamatojumu – kāpēc mums tas ir nepieciešams, ko tas dara, kā strādā.
Kontekstam, kāpēc šis zinātniskais pamatojums visam ir tik svarīgs, laikam jāmin, ka Rietumu sabiedrība beidzamo gadsimtu ir ļoti apsēsta ar zinātni, kas, protams, nav nekas slikts, jo tas nenoliedzami ir daudz labāk nekā apsēstība ar reliģiju daudzus gadsimtus pirms tam. Tomēr vismaz attiecībā uz cilvēku, tā ķermeni, smadzenēm un vēl jo vairāk prātu, apziņu, dvēseli vai garu, tāpat dzīvību, nāvi un nāvei tuvajiem stāvokļiem jāsecina, ka, investējot lielus līdzekļus un padziļināti pētot visu augšminēto, beidzamajās desmitgadēs zinātne savā ziņā ir nonākusi punktā, kur nekādas būtiskas tālākas atklāsmes ar zinātniskiem pētījumiem nav iespējamas, vismaz pagaidām. Bet neatbildētu jautājumu ir daudz. Un patlaban - jau vairāk kā desmit gadus, atbildes uz tiem tiek meklētas zinātnieku diskusijās ar garīgajām skolām, to līderiem. Dalai Lama, Sadhguru, arī Francisks un daudzi citi garīgie līderi savukārt izmanto zinātnes, it sevišķi kvantu zinātnes atklājumus, lai ar mūsdienu racionālajiem cilvēkiem runātu par saprātu, apziņu, dzīvi un nāvi. Daudzi gan uz šo, šķiet, nav noreaģējuši, viņi joprojām visā, kas skar viņu ķermeni (prātu un apziņu automātiski piedēvējot ķermenim) raugās zinātnes virzienā, bet garīgās atklāsmes meklē reliģijā. Vai tu piekrīti šādam traktējumam?
Rietumu pasaulei zinātniskais virziens ir prioritārs, un tālab mēs visur meklējam zinātnisko pamatojumu. Medicīna pēcāk to pārņem burts burtā, un tad gadās speciālisti, kas vienā mirklī pasaka: zini, es tajā pētījumā neesmu piedalījies, tāpēc tas nestrādā. Taču arī zinātnē joprojām ir daudz nezināmā, jo pētījumi lielākoties tiek veikti tikai ar vīriešiem, sievietes tajos netiek iesaistītas - iespējamā hormonālā disbalansa vai mainības dēļ. Un arī rezultāti pēcāk tiek dažādi interpretēti.
Līdz ar to mana atbilde, kāpēc biohakings, ir ļoti vienkārša. Es negribu gaidīt desmit gadus, līdz pienāks situācija, kad, aizejot uz aptieku, man iepilinās vienu diagnosticēšanas pilienu, lai pateiktu, vai tas, kas stāv plauktā man ir vajadzīgs vai nē. Es šobrīd meklēju “caurumus”, kas man ļauj to izdarīt jau šodien, jo šī sinerģiju iespējamība – starp zinātni un garīgumu, pastāv. Es visiem cilvēkiem rekomendēju atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas tieši viņam dos papildu enerģiju no Visuma, un kādas būs prakses, kuras viņš izmantos, lai to sasniegtu. Tas pats Džo Dispenza un viņa teorija par placebo kā visa atslēgu. (Dispenzas grāmata “Cilvēks ir Placebo” ir izdota arī latviešu valodā – red.) Manuprāt, ja tu patiešām notici, placebo efekts darbojas vienkārši izcili. Vienlaikus ir arī otrs virziens – nocebo efekts, kad tu pats vari sev ieslēgt pilnīgi pretēju stāvokli. Neticot bieži nestrādās pat tas, kam būtu objektīvi jāstrādā.
Pēdējā laikā es bieži cilvēkiem palūdzu atļauju, vai drīkstu uzdot viņiem provokatīvu jautājumu, un, ja cilvēks saka jā, prasu – vai tu gribi būt vesels? Ja cilvēks saka – nē, ok, mēs esam parunājuši un šķiramies, bet, ja cilvēks saka jā, es jautāju tālāk – vai tu gribi būt tiešām vesels? Dažreiz sarunas laikā ar kādu cilvēku tu saproti, ka viņš savā dzīvē neko negrib mainīt. Un tas nav saistīts ar viņa materiālo situāciju, šie cilvēki var būt arī ļoti turīgi un ļoti intelektuāli, taču kaut kāds apstākļu kopums ir novedis pie tā, ka viņi ir ierobežoti savā skatījumā. It kā ielikuši sevi “kastītē”.
Piemēram, aukstuma pieredze – no vienas puses tas, protams, ir fizisks pārbaudījums, no otras – tā ir iziešana ārpus kastītes rāmja. Es negribētu teikt, ka visiem tagad jālec ārpus komforta zonas. Stāsts drīzāk ir par to, kā līdz ar atvērtību pamainās arī mehānisms, kas veido tavu izpratni par dzīvi.
Tu cilvēkiem uzdod jautājumu, vai viņš grib būt vesels, taču ir šķietami vienkārši, bet patiesībā daudz grūtāki jautājumi - vai tu vispār zini, ko tu gribi? Kas un kāds tu gribi būt? Un vispār - kas tu esi? Ja tu nezini, ko tu gribi, kāds tu gribi kļūt, tad pastāv ārkārtīgi maza iespēja, ka tu tāds kļūsi. Tu gadījuma dēļ vari nonākt pie kaut kā viena, otra, trešā, bet ja tu nevirzies mērķtiecīgi, diez vai būsi apmierināts ar rezultātu un vainīgi, protams, kā vienmēr būs visi citi, tikai ne tu pats. Tu jau nevari ar pilnu apzinātību gribēt būt pat VESELS, ja tu vispār nezini, ko nozīmē būt veselam VISOS līmeņos.
Tā pati kvantu fizika, par kuru runājām šīs rubrikas intervijā ar Mārci Auziņu, tieši pierāda to, ko joga aprakstījusi jau pirms 15 tūkstoš gadiem. Proti, ja runā par tiem 5 procentiem mums zināmās fiziskās pasaules (95 procenti no Visuma joprojām ir tumšā jeb mums nezināmā matērija un enerģija), viss, pilnīgi viss ir enerģija, ārkārtīgi mazu daļiņu nepārtraukta kustība vai nekustība kvantu nenoteiktības stāvoklī. Mēs sastāvam no tām pašām mazajām daļiņām, no kā ir veidota pilnīgi visa dzīvā un nedzīvā radība, viss Universs un Multiversi. Ir sajūta, ka cilvēki ir to palaiduši garām... Un otra problēma Rietumu sabiedrībā ir holistiskās pieejas trūkums cilvēka ķermenim kā tādam. Tiek ārstētas atsevišķas ķermeņa daļas, turklāt pārsvarā ar BIG PHARMA ražoto medikamentu palīdzību, nevis viss Cilvēks. Uz šo balstās visa modernā mūsdienu medicīna, kas ir šauri specializēta un vērsta uz nevēlamā novēršanu atsevišķās ķermeņa daļās, nevis preventīvi rūpējās par Cilvēka kopējo veselību – atšķirībā, piemēram, no ajūrvēdas vai jogas tradīcijām. Un līdz ar to mēs esam tur, kur mēs esam. Tai pat laikā jāatzīst, ka es šajā visā esmu diezgan daudz iedziļinājies beidzamajā laikā – pretējā gadījumā es pēc mūsu sarunas sākumdaļas tevi ierakstītu trako kategorijā un laipni pavadītu pa durvīm...
Esmu pieņēmis to, ka es kaut kādā mērā uzņemos būt traks, nenormāls. Mani iedvesmoja Vims Hofs, kuram ar savu trakumu izdevās pasaules līmenī piesaistīt zinātnieku uzmanību, un ar eksperimentu starpniecību pierādīt virkni lietu, kas šobrīd jau šo nosacīto trakuma robežu ir pārvarējušas un nonākušas publiskajā telpā.
Māris Žunda. 2018.
Tiem, kas varbūt ar Vima Hofa aktivitātēm nav tik labi pazīstami – viņam ir 26 Ginesa rekordi. Tostarp, 2007. gadā viņš uzkāpa Everestā šortos un kurpēs; 2009. gadā noskrēja maratonu Arktikā - -20C, arī šortos. Savukārt 2011. gadā pārspēja pasaules aukstuma izturības rekordu, nosēžot ledus vannā, iegremdējies līdz kaklam, 112 minūtes, bet 2000. gadā nopeldēja zem ledus 57,5 metrus. Tiesa, šo rekordu vēlāk pārspēja Stig Severinsen, kurš nopeldēja 76.2 metrus. Lai kā arī nebūtu, Vims Hofs apgāza līdzšinējos priekšstatus par to, cik ilgi cilvēks var iztikt bez skābekļa līdz mirklim, kad iestājas smadzeņu nāve. Pierādot, ka ir iespējams tas, ko cilvēki uzskata par neiespējamu.
Vima Hofa metodikas pamats ir elpas aizture, bet uzreiz jāsaka, ka tur ir nianses un, ja kāds mēģina to darīt mājas apstākļos, vispirms vēlams iepazīties ar drošības noteikumiem.
Patiesībā jau šādu cilvēku ir daudz. Piemēram, Goltis - Vladimirs Ivanovičs Vuksta Ukrainā vai Natālija Avsenko (Natalia Avseenko) Krievijā, kas arī pavadījusi ļoti daudz laika aukstumā. Ko mēs no tā visa varam aizgūt? Protams, ir kaut kādas nianses, ja skatāmies uz pērļu nirējiem – viņi diezgan viegli nirst 6 un 12 minūtes, taču, kā liecina pētījumi, viņiem ir par 10-20% lielāka liesa nekā tā ir vidēji cilvēkam. Liesā ir rezerves, kas izšļācas situācijās, kad mums organismā ir nepieciešams papildu skābeklis. Tas viss ir zināms, tam būtu jābūt rakstītam jebkura profesionāla sportista un vispār cilvēka, kurš grib būt vesels, rokasgrāmatā – kā instrumentam. Šobrīd var teikt, ka Vims Hofs, pateicoties savai pieredzei, ir pārrakstījis medicīnas grāmatas, pierādot, ka cilvēks var aukstumā uzturēties daudz ilgāk nekā līdz šim tika uzskatīts, ka cilvēks var apzināti ietekmēt imūnsistēmu, asins marķierus utt.
Māris Žunda ar Vimu Hofu
Vienā no eksperimentiem, kas vēlāk tika atkārtots arī ar brīvprātīgajiem, viņam tika injicēts endotoksīnu kokteilis no mirušajām zarnu baktērijām (E.coli).
2011. gadā, eksperimentā, kurā piedalījās tikai Vims Hofs, viņš pierādīja, ka, injicējot šo kokteili, ir divi scenāriji. Pirmais – tu dabū gripas simptomus, drebuļus, temperatūru, vemšanu, pirmreizējā imūnsistēma ir panikā un netiek galā. Otrs, un tas bija viņa gadījums – tu kaut ko mazliet jūti, vienlaikus, pats apzināti ietekmējot endokrīno sistēmu, tu panāc, ka izmainās tavs hormonu līdzsvars, ph līmenis, adrenalīns, kortizols, visa imunitātes buķete un organisms ar to visu tiek galā. Un tieši šis pētījums palīdzēja tālāk attīstīt darbības virzienu, ar kuru Vims Hofs šobrīd pasaulē ir pazīstams. Būtībā viņš ir klasisks biohakeris, kurš pateica – draugi mīļie, man ir pārliecība, kā tas strādā. Tas nav arī stāsts par naudu – 2011. gadā viņam tās nebija vispār.
Jau nākamajā eksperimentā 2013. gadā ar viņa studentiem tika pierādīts tieši tas pats. Šis eksperiments tika nopublicēts grāmatā Biology Now, tālāk sekoja jauni pētījumi. Par Laima slimību, sāpju slieksni. Līdz šai Covid situācijai Vimu Hofu satiku katru gadu, un viņš teica - draugi mīļie, zinātne ir tik lēna, man nav laika gaidīt, kamēr tā tiks man līdzi.
Viens no provocējošiem faktoriem Vima Hofa gadījumā bija traģēdija viņa ģimenē.
Viņa sieva izdarīja pašnāvību. Viņa ilgus gadus bija lietojusi antidepresantus, un vienkārši izlēca pa ceturtā stāva logu. Ja paraugāmies uz Vimam Hofam līdzīgiem supercilvēkiem, katram visdrīzāk būs kāds šāds stāsts. Uzsākot strādāt ar kādu cilvēku un piemērojot jebkuru no biohakinga metodēm, gandrīz vienmēr brīdinu – vai tu esi gatavs atgriezeniskajai saitei? Katrā krīzē ir cikliskums un sākotnēji ir iespējama situācijas pasliktināšanās. Jautājums, kā uz to paskatāmies. Daudzi cilvēki man tā arī ir teikuši – zini, labāk es tagad to savu problēmu nekustināšu, jo šķiet, ka viss ir kārtībā. Lai gan no malas raugoties, labi redzams, ka tā nav.
Tās, par ko runā Vims Hofs un arī tevis pieminētais Sadhguru, būtībā ir vienkāršas pamatlietas, un var tikai pabrīnīties, kāpēc tās joprojām nav kļuvušas par meinstrīmu.
Mēs dzīvojam Rietumu kultūrā un Rietumu civilizācijā un mēs ticam zinātnei vai reliģijas doktrīnām, kas ir vēl trakāk. Sadhguru zināšanas ir balstītas vēdās, jogā (termins joga nozīmē Pilnīgā vienotība, Oneness, saplūsme, un nebūt ne to, ko mēs bieži Rietumos asociējam ar jogu - vingrojumu kopumiem veselībai). Daudzās diskusijās ar neirozinātniekiem, smadzeņu un apziņas pētniekiem, kas bez maksas skatāmas You Tube, viņš uzsver, ka Indijā jau tūkstošiem gadu zināms par to, kā kļūt par šiem supercilvēkiem. Cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šo praksi vismaz 10-15 gadus, daudzējādā ziņā mūsu uztveres līmenī ar savu ķermeni un apziņu spēj paveikt brīnumus. Tai pat laikā Sadhguru uzsver, ka viņam ir tikai liels prieks, ka arī Rietumu zinātne šobrīd šo visu pēta un apstiprina, un daudzi zinātnieki iegūst neskaitāmas prēmijas un balvas (tai skaitā Nobela prēmiju), pierādot to, ko jogi (jogi – cilvēks, kas sasniedzis jogu, jeb Pilnīgo Vienotību) sīki un smalki aprakstījuši pirms tūkstošiem gadu...
Viens no pagājušā gada Nobela prēmijas ieguvējiem to saņēma par to, ka izskaidroja mehānismus, kā notiek šūnu elpošana un gāzu apmaiņa. Šobrīd zinātniski apstiprināts ir arī autofāgijas protokols, kaut jogas tradīcija šo procesu aprakstījusi jau pirms tūkstošiem gadu. Vienlaikus, kaut vai paraugoties uz to pašu Indiju un viņu sirds slimību statistiku, mēs redzam, kā Rietumu kultūra un industrializācija skārusi arī šo pasaules daļu. Jeb inuītu tautas, kas kādreiz bija ilgdzīvotāji, bet jau sen vairs tādi nav.
Līdzīgi ir arī ar Amazones reģiona pirmtautām, kas sākušas slimot ar sev neraksturīgām slimībām, kopš kolonizatori tās “uzsēdināja” uz cukura Coca Cola un sintētisko saldumu veidā...
Globalizācija ir izmainījusi pasauli tā, ka vietējās kultūras vairs nespēj pabarot pašas sevi, vienlaikus ir gatavas visus savus resursus eksportēt - līdzko atrodas kāds, kas par to maksā. Tie ir lieli, globāli jautājumi, kas mani uztrauc, vienlaikus es negribu par tiem tukši runāt, jo man nav risinājuma.
Tas, ko es varu – caur biohakingu un savu veselības inteliģences izpratni šobrīd, pieņemt konkrētajai situācijai vislabāko lēmumu. Piemēram, es dzīvoju Rīgas centrā un es esmu atradis mieru sevī – Rīgā, centrā. Manī nav nepieciešamības doties uz to vai citu vietu, lai atrastu mieru. Procesos, kas notika martā un aprīlī, es vienkārši izmantoju klusēšanu un meditāciju. Man bija sajūta, ka viss pilsētas centrā ir apstājies un tas ir fantastiski. Viss ir ievibrējis, izcili! Un ja es runāju par miera atrašanu sevī, es to redzu kā fizioloģisku kritēriju, kuru iespējams trenēt. Kaut vai caur tradīcijām, kas šeit kādreiz ir bijušas. To pašu pirts skolu.
Vienā mirklī es sapratu, ka ir atšķirība starp izglītību un izglītotību. Intelektu un inteliģenci. Es ļoti bieži redzu, ka cilvēki mani provocē jautājot – kāda ir tava izglītība, ka tu ar mums šeit runā par miegu? Un tad es atjautāju – vai man ir nepieciešams doktora grāds, lai es saprastu, kā labāk izgulēties? Vai man ir nepieciešams speciālists ar miega diplomu vai kāds, kurš man pasaka, kā elpot? Vims Hofs un vēl virkne cilvēku, kuriem sekoju, pierāda, ka nepastāv tāds “pareizi” vai “nepareizi”. Jā, ir kaut kādas pamatlietas un tās ir aprakstītas, tad tās ir jāizmanto jau tagad, bet, draugs mīļais, priekš tevis - Ludzā, Madonā, Londonā, Rīgā..., es nevaru aprakstīt, kāds tev tur gaiss uz ielas, elektromagnētiskais starojums, ko tu ēdi vakar vai pirms nedēļas un, kā tas tevi ietekmē šodien, meditācijas laikā.
Būtībā es runāju par to attīstības ceļu, ka cilvēks, nākot pie manis, apzinās, ka pats ir atbildīgs par savu veselību. Meditācija Latvijas skolās tuvāko desmit gadu laikā nebūs, katrā ziņā es šādai iespējamībai neticu. Taču tas, par ko mēs noteikti varam runāt, ir elpošanas tehnikas. Kaut vai pamatlīmenī tās apgūstot, mēs sākam sajust savu ķermeni, saprotam, ka apsēžoties un attiecīgi paelpojot, iespējams divu minūšu laikā pazemināt sirdsdarbību, ieslēgt pilnīgi citus mehānismus.
Tas, ko jau šobrīd redzu, mums nākotnē būs vajadzīgi kursi, kas māca, kā staigāt... Jau šobrīd mēs riktīgi esam sēdēšanas slimībā iekšā. Tas pats ir ar elpošanu - 95% vai pat 99% cilvēku tā nav efektīva. Un tas viss ir saistīts ar nervu sistēmu, miegu, atjaunošanos, mentālo veselību...
Jā, te mēs nonākam pie daudzās intervijās jau pieminētā kritiskās domāšanas trūkuma, pie tā, ka mūsu izglītības sistēma nekādā veidā neveicina domāšanu, drīzāk pat bremzē, radošuma un plaša lauka pārredzēšanas vietā radot “kastīšu cilvēkus”, kuri katrs sēž savā “kastītē” un baidās pat galvu pabāzt pāri tās malām. Arī uztura un veselības jomā kopumā tas ir ļoti labi redzams. Rietumu pieeju visam varētu raksturot ļoti vienkārši – One Pill. Jebkurai slimībai vai jebkurai neskaidrībai tiek meklēta šī burvju One Pill. Un bieži vien cilvēkam 70 gados izrakstīto zāļu kokteilis ir tik liels, ka mugursomā no aptiekas mājās jānes. Kā grāmatā Grow A New Body apraksta Alberto Villoldo, viņam ar savu mammu aizejot pie ārsta, pirmais jautājums bijis - kādus medikamentus mamma lieto? Savukārt ar suni aizejot pie veterinārārsta, pirmais jautājums bijis - ko jūsu suns ēd? Un Villoldo gluži loģiski rezumē, ka daudz jēdzīgāk būtu bijis vest mammu pie veterinārārsta..
Mana ārste man prasīja – kas sāp šoreiz? Un vienā reizē es atbildēju – nekas nesāp, es vienkārši vēlos ar jums pārrunāt dažas lietas. Tad es sāku uzdot jautājumus par to, ko biju izlasījis. Proti, ka vielmaiņas process ir ļoti cieši saistīts ar zarnu traktu, vai jūs varētu man paskaidrot tos mehānismus? Viņas atbilde bija – nē, tas nav saistīts ar jūsu gadījumu. Vienu, otru, trešo reizi. Un man bija iespēja – vai nu 100% noticēt šim viedoklim, vai apšaubīt to, ko es dzirdēju. Tāpēc es cilvēkiem vienmēr saku – neticiet arī man, jo, iespējams, tā praktiskā puse, par kuru es runāju, jūsu gadījumā ir kaut kā savādāk jāievieš.
Mans pavērsiena punkts veselības aprūpē nākotnē būtu individualizētā medicīna. Protams, tas sadalīs sabiedrību divās daļās. Būs daļa cilvēku, kuri atļausies šo darbu viens pret viens, un būs milzīga kategorija, kas to visu ignorēs. Ir tāds jēdziens “slimisms”. Manuprāt, ir jāļauj cilvēkiem būt slimiem, ja tā ir viņu izvēle. Piemēram, cilvēks ir izdzīvojis līdz 50 gadu vecumam. Es teiktu, super, ja viņa mērķis ir 65 gadi. Tos desmit, piecpadsmit var ļoti labi izturēt ar sauju zāļu, dažām transplantācijām, ja nepieciešams. Jautājums, kāds ir cilvēka ilgtermiņa mērķis? Ar īstermiņa mērķi viss ir skaidrs. Esmu redzējis cilvēkus, kuri man saka – ārsts izrakstīja tādas un tādas tabletes, bet es tās nedzeršu. Mans jautājums ir, ko tu dari, lai to problēmu atrisinātu? Puse cilvēku saka: neko nedaru. Tad parasti atbildu: saprotu, tu mazini risku, bet ko tu dari šo tablešu vietā? Tad jau labāk dzer tās.
Praktiskā piramīda ir ļoti vienkārša. Pirmkārt, tev jau šodien ir jāpieņem lēmums, kādi ir tie mazie solīši, kas tevi piecu gadu laikā novedīs pie tā, vai tu būsi “helsists” vai “slimists”. Šīs piramīdas pašā apakšā ir 7, 8 un 9 stundu miegs. Tad seko stresa vadības rīki. Abas šīs jomas ir ļoti cieši saistītas ar elpošanu un nervu sistēmu. Divas lielākās problēmas, ar kurām šodien saskaramies, ir hronisks stress un hronisks iekaisums. Un tās ļoti būtiski ietekmē to, kas mēs esam. Trešais ir uzturs. Tā pamatelements ir kvalitatīvs ūdens, un, ņemot vērā, ka mūsdienās uzturs ir nepilnvērtīgs – lielākā daļa produktu jau ir zaudējuši visas vērtīgās uzturvielas pirms nonākšanas veikalu plauktos, es kā biohakeris pārstāvu uztura bagātinātāju virzienu. Eksperimentēju ar dažādiem, taču daru to ar izpratni - ņemot vērā jaunākos zinātnes atzinumus. Ceturtais piramīdas elements ir fiziskā kultūra. Ķermenis, skelets, simetrija, asimetrija, meridiāni - saliekam visu pa plauktiņiem un saprotam, kā funkcionē mūsu mehānisms. Nepieciešams ir viss kopums – gan spēks, gan mobilitāte, gan izturība. Savukārt pašā piramīdas virsotnē es liktu tādu šķietami vienkāršu, bet fundamentālu jēdzienu kā dzīves jēga.
Pavisam vienkāršu (smejas).
Tieši tādu pat piramīdu būtu iespējams izveidot arī emocionālajā virzienā, kur arī ir nepieciešama sava metodoloģija un sistēmisks darbs ar sevi. Izpratne par to, kā darbojas smadzenes; kā atbrīvoties no traumām, nevēlamām emocijām. Garīgās prakses.
Taču patiesībā viss sākas ar jautājumu – kas tu tuvāko piecu, desmit vai 50 gadu laikā gribi būt? Ja cilvēks dzīvo tikai darbību, ne vērtību līmenī, viņš nedzirdēs, ja mēģināsi runāt ar viņu par mieru, mīlestību, saticību utt. Izaugsme uz nākamo līmeni ir iespējama tikai apgūstot jaunas prasmes un piemērojot tām savu rīcību. Nepietiks, ja es iedošu grāmatu par elpošanu un jūs kādu nedēļu pamēģināsiet to darīt. Ir jāelpo vismaz 60 dienas vai pusgadu, tikai tad notiek transformācija. Iespējams, sākumā – ja ir trauma, vai kāda slimība, var būt arī pasliktinājums, taču arī tā ir daļa no transformācijas procesa. Līdzīgi ir ar uzturu.
Mainīt uztura paradumus daudziem šķiet neiespējamā misija, tāpēc tiek meklēti aizbildinājumi – redz, arī veselīgi dzīvojoši cilvēki tāpat slimo ar vēzi, mirst ar sirdstriekām, un vispār, nemaz nav laimīgāki, tāpēc turpinām tik štopēt fast food un tortītes, iedzert jautrībai vai no bēdām, un viss būs labi. Man ir viens paziņa, kurš izdzirdot, ko es principā nelietoju uzturā, jau vairākkārt ir prasījis - tu laikam gribi nomirt vesels? Mans pretjautājums laikam būtu – un tu gribi dzīvot slims? Kā saka Villoldo, dzīves ilgums, protams, ir providences rokās, bet ja nu tev būs lemts nodzīvot līdz 100 gadiem, bet, jau sākot no 65 gadu vecuma, tu jutīsies aizvien sliktāk, sākumā pārvietošanās grūtības, tad demence un alcheimers un beigās ratiņkrēslā pusaizmigušā stāvoklī pēdējie desmit gadi, labi vēl, ja bez sāpēm. Lieliska perspektīva, vai ne? Un tad es pieļauju, ka cilvēks tomēr teiks nē, es laikam tomēr būšu gatavs darīt visu iespējamo, lai līdz pēdējai mūža dienai mēģinātu saglabāt skaidru apziņu, spēju kustēties un dzīvesprieku...
Mūsdienu statistika lieliski ilustrē, kas tuvākajā nākotnē notiks ar Rietumu cilvēku. Ir viens lielisks TED Talk, kuru es precīzi neatceros, bet, ieskicējot būtību, auditorijā sēž 1000 cilvēku, un lektors saka: paceliet roku, kurš no jums nomirs no vēža? Neviens nepaceļ roku. Kurš no jums nomirs no sirds asinsvadu slimībām? Paceļas vien dažas rokas. Kurš izdarīs pašnāvību? Arī dažas rokas. Un tad viņš parāda aktuālos statistikas datus uz 1000 cilvēkiem un saka – draugi mīļie, tā tas nestrādā! Pēc statistikas datiem trešdaļa no jums nomirs no vēža, vēl daļa aizies ar sirdi un vēl 25 procenti sagaidīs vecumu kopā ar alcheimeiru. Statistika ir dzelžaina, bet no tās var “izkāpt” un daudzējādā ziņā tas ir katra paša ziņā, vai viņš būs ieraksts statistikas ailītē pie kārtējās slimības vai veselais izņēmums.
Protams, visi šie pētījumi ir par varbūtību. Varbūtība, balstoties uz statistikas datiem, nosaka, ja tavā asinsainā būs tik un tik D vitamīna, attiecīgā pētījuma ietvaros mēs varam teikt, ka tu mazini risku nomirt no sirds asinsvadu slimībām par tik un tik procentiem. Būtībā tā visa ir matemātika, un tas ir stāsts, kā skolās vajadzētu runāt par statistiku, mācīt kritisko domāšanu. Protams, tu vari uzklausīt dažādus viedokļus – valsts prezidenta, kaimiņa, ārsta vai mammas, bet tev vienā momentā ir jāpieņem pašam savs lēmums. Piemēram, es esmu izlēmis, ka ilgdzīvošanas koncepts man ļoti labi pasaka, kā es gribu nomirt.
Atsaucoties uz tevis minēto piramīdu, kur pašā augšā bija dzīves jēga, - es tur laikam blakus liktu vēl vienu jautājumu, - spēju pieņemt un sadzīvot ar nāvi. Jo tas taču ir tikai normāli, ka jebkas fiziskajā pasaulē ir ciklisks, un katrs, kas piedzimst, tāpat arī nomirs. Protams, ir loģiska vēlme šo lietu nesasteigt, taču izvairīties no tās tāpat nav iespējams. Un, ja to pieņem, ļoti daudz kas paliek vienkāršāk, vieglāk.
Runājot par nāvi un nomiršanu, es esmu izdzīvojis un pieņēmis to. Šajā ziņā man ir ļoti palīdzējis aukstums - kad tu esi kalnos, vien kopā ar pāris cilvēkiem, ir putenis, vējš, tu esi šortos, zābakos un cepurē, tausti sevi, knieb rokā un uzdod jautājumu – vai es vēl esmu dzīvs? Kāpēc es nejūtu aukstumu? Elpošanas laikā, kad, praktizējot neapzināti, esi n-tās reizes piedzīvojis ego nāvi, saproti, ka tieši tie arī ir bijuši šie transformējošie procesi. Viena no tādām ideālām bildēm par nāvi ir - un tā cilvēki kādreiz arī mira – tu sakārto visas savas lietas, esi pie pilna prāta un veselības, sapulcē pie galda ģimeni un pasaki, draugi mīļie, es šajā dzīvē esmu visu izdarījis un rītdien manis vairs nebūs.
Atgriežoties pie veselīgā uztura. Tātad mēs par to runājam kontekstā, ka, pareizi ēdot, mēs nevis garantēti nodzīvosim nez cik ilgi, bet mēģināsim nodzīvot tik, cik nu būs atvēlēts, ar pilnu sparu, enerģiju un skaidru saprātu, nekļūstot par apgrūtinājumu pašiem sev un citiem. Nu jūs varat lūgt arī Dievu, protams. Un tad cerēt, ka Dievs tur atnāks un kaut ko sakārtos. Bet jūs varat sākt ar uztura izmaiņām, jo zarnu trakts ir lielākais dators organismā. Populārs viedoklis ir arī, ka līdz kādiem 40 gadiem jau var ēst un dzert visu, ko vēlas, un tikai pēc tam būtu jāsāk rūpīgāk piedomāt.
Piekrītu, un te ir vēl viena nianse – šim visam ir tendence kļūt aizvien jaunākam. Ģenētiski pārdzimst tā pieredze, kas mums ir bijusi. Šodien daudzi jau piedzimst ar slimām nierēm, aknām, un katra nākamā paaudze kļūst aizvien vājāka.
Pēdējo divu, trīs gadu laikā vidējais dzīves ilgums ir samazinājies gan ASV, gan Lielbritānijā. Vidējie slimnīcu statistikas dati liecina, ka mēs jau esam sasnieguši maksimumu pie dzīvesveida “gāze grīdā.” Būtībā šis samazinājums ir niecīgs katru gadu, bet tas ir. Tiesa, par to skaļi netiek runāts, taču visi šie dati ir publiski pieejami.
Būtībā tas stāsts, ka līdz kaut kādam vecumam tu vari darīt, ko gribi, vairs nestrādā, ir jāsāk jau tagad?
Jā, es tam vairs nepiekrītu. Statistikas dati un mana pieredze, runājot ar 25 – 28 gadīgiem cilvēkiem, kuri izskatās kā 40 – 45 gadus veci, liecina, ka veselības problēmu apjoms tikai pieaug. Arī bērnu un jauniešu vidū. Liekā svara problemātika ir baisa – tā skar 40-50% bērnu, daudziem jauniešiem ir pirmsdiabēta stadija, hormonu, vielmaiņas disbalanss, kas tiek regulēts ar attiecīgiem medikamentiem. Tāpēc bieži vien iebilstu, kad cilvēki saka - liec mierā, mans ķermenis, ko gribu, to daru. Jo, runājot par sistēmu kopumā, arī nodokļu politiku, kad redzu, ka tava veselības izpratne ir nekāda, mans jautājums – kāpēc man no sava nodokļa vajadzēs maksāt tev dārgas zāles jau 30 gadu vecumā, ja tu pats savā dzīvē pieņem pilnīgi ačgārnus lēmumus? Kopējā sabiedrības veselība šobrīd ir nekāda. Ja par šīm lietām netiks runāts un cilvēki izglītoti, man kā nodokļu maksātājam jārēķinās, ka es dzīvoju sabiedrībā, kura pēc 20-30 gadiem būs pilnīgi slima.
Līdzās veselīgam un sabalansētam uzturam Villoldo savā grāmatā apraksta arī intermittent fasting, kas veicina tevis jau minēto autofāgiju, keto principu pielietošanu, dažādu antioksidantu un dabas līdzekļu imunitātes stiprināšanai izmantošanu. Būtībā viņš raksta par paņēmienu kopumu, kuru mērķis ir apmānīt dabu, izmainīt mūsos iekodēto Nāves pulksteni. Jo no Dabas viedokļa cilvēkam, kas sasniedzis 40 gadu vecumu, jābūt jau sevi atražojušam un viņa tālāka eksistence ir bezjēdzīga un vienkārši resursus velti tērējoša.
Ir bioloģiskais vecums un ir hronoloģiskais vecums. Mans bioloģiskais vecums 26 gados, iespējams, bija 35 gadi. Šobrīd es jūtos kā 25 gadīgs vīrietis. To visu iespējams izmērīt, ar tehnoloģiju starpniecību interpretējot arī mūsu šūnu vairošanās ātrumu. Ja mēs paraugāmies uz ilgdzīvotājiem, kad tu esi atražojis sevi un ģenētiski nodevis savu materiālu tālāk, ilgdzīvotājiem ieslēdzas nākamais posms, kas vairāk saistīts ar sociālajām, emocionālajām saitēm, garīgās attīstības virzieniem. Sardīnijas ilgdzīvotāju ciematos, piemēram, vienā mājā dzīvo trīs paaudzes.
Un tādējādi tiek nodotas zināšanas...
Ne tikai zināšanas, arī emocijas, problēmas tiek risinātas kopīgi pie viena liela ģimenes galda. Ņemot vērā mums aktuālo viensētas domāšanu – arī problēmu risināšanā, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nebūsim ilgdzīvotāji. Stratēģiski mēs sevī esam iekodējuši to, ka gribam būt vieni. Vientulība ir 21. gadsimta slimība. Tu dzīvo savā dzīvoklī, betona sienās un tāpēc arī ir virkne mentālo problēmu, kuras mēs kā sabiedrība nemākam risināt.
Apturēt novecošanas procesus, izmantojot tevis pieminēto protokolu, salīdzinoši vispār nebūtu problēma, taču ir viens cits jautājums, un te uzreiz ieslēdzas mana biznesa domāšana – kurš pelnīs, ja sabiedrība tagad sāks aizdomāties par autofāgiju un fāstings kļūs pašsaprotama lieta?
Kurš pelnīs, ja neēdīs?
Viens mehānisms ir tirgot zināšanas, būtībā tas ir tas, ar ko nodarbojos es un daudzi citi. Tā ir sociālā uzņēmējdarbība. Valstiskā līmenī būtu jādara tieši tas pats. Valstij ir milzīgas naudas veselības projektu veicināšanai, jautājums, cik racionāli tā tiek izmantota.
Viens no mītiem, ko esmu ļoti bieži dzirdējis ir, ka ēst veselīgi esot bezgala dārgi. Kas ir pilnīgi neloģiski! Ir jāēd mazāk, nav jāēd tik daudz, tātad jūs pat ieekonomējat naudu!
Tur jau ir tas stāsts, kad tev ir 97kg, izstiepies kuņģis, tu ēd neveselīgu pārtiku un tik krāmē uz tā šķīvja lielos apjomos...līdz vienā brīdī pasaki stop!, pamaini virzienus, efektivitāti, uzlabo barības vielu uzsūkšanās procesus savās šūnās, sajūti pārmaiņas. Protams, ir nepieciešams laiks, lai sakārtotu savu zarnu traktu. Tas nenotiek vienā dienā. Un, jā, tās ir zināmas investīcijas – arī ārstos, uztura speciālistos un analīzēs, bet tas viss ir aprēķināms. Cik tu investē, tik arī atgūsti. Turklāt pastāv arī varbūtība, ka, mazāk ēdot, mēs arī mazāk slimosim. Saspiežot dūri, mēs varam lieliski redzēt, cik liels ir mūsu kuņģis un cik patiesībā mums vajadzētu apēst. Es neesmu veģetārietis, bet vismaz piecas reizes nedēļā es tāds esmu. Gaļa ir emocionāls pirkums, iespējams, ka pieradums, nevis apzināts, veselīga uztura diktēts racionāls lēmums.
Par to, ko vajadzētu ēst, ir puslīdz skaidrs – pārsvarā augu valsts izcelsmes, pēc iespējas bioloģiska pārtika, kas ir uzturvielās bagāta un kalorijās nabadzīga. Savukārt no visām tām lietām, ko nevajadzētu ēst (nu vismaz vairāk par atļauto minimum), viena laikam ir tāda, par kuru vienisprātis būs 99 procentu speciālistu – cukurs. Turklāt pievienotais cukurs ir gandrīz visur - maizē, mērcēs, pat dārzeņu salātos lielveikalos. Un ko izraisa cukurs, tu jau minēji, - iekaisumu.
Cukurs rada paaugstinātu hroniska iekaisuma vidi ar ilgtermiņa sekām. Kādam tas rezultējas asinsspiediena problēmas, kādam hormonu disbalansā vai vēzī. Daži cilvēki ir man teikuši, ka dzer tikai augu pienu, bet paskaties, kas ir tā sastāvā – ir jāmāk rēķināt un domāt. Un jo vairāk tu iedziļinies, jo vairāk saproti rekomendācijas neēst augļus visu laiku.
Māris Žunda. 2018.
Cukurs!
Es, piemēram, esmu atteicies no augļiem ziemas periodā, jo esmu izvēlējies citu virzienu. Vasara ir antioksidantiem bagāts, ogļhidrātos bāzēts uzturs – jūnijā sākas vienas ogas, tad nākamās un laikā, kad tās ir, es ogas ēdu saujām. Protams, saldēšana ir vēl viens mehānisms, bet tad atkal jāskatās – cik daudz.
Veidu, kā funkcionē mūsu organisms, ļoti ietekmē arī sezonalitāte. Vasara ir ogļhidrātu laiks. Ziemā, rudenī mēs esam gatavāki vairāk šķelt taukus. To visu var mērīt, piemēram, cik kaloriju cilvēks miera stāvoklī sadedzina. Un te atkal nonākam pie individualizētās medicīnas. Mēs varam konkrēti izmērīt – tavs bērns, tu, tavi vecāki. Piemēram, viena no problēmām ir, ka 40 + vecuma grupā mēs neuzņemam pietiekami daudz aminoskābes, līdz ar to pieaugušiem cilvēkiem krītas muskuļu masa. Liela problēma ir kaulu blīvums – turklāt jau jauniešiem, bet tas ir tieši tas, kur organisms smeļas rezerves. Būtībā visu, kas uz šķīvja, iespējams saskaldīt zinātniskās formulās, un atrast tieši to, kam uz tava šķīvja būtu jāatrodas.
Mana pieeja šobrīd ir ilgtermiņš. Es gribu redzēt veselu sevi, kā arī veselus draugus un kolēģus tajā vidē, kurā es esmu. Kā jau minēju, ilgdzīvotāju galvenais elements ir sociālās saites. Vai tev 100 gados būs kam piezvanīt? Kāpēc cilvēkam, aizejot pensijā, mirstība palielinās par 50%? Vai, nomirstot laulātajam, 60 un 70 gadu vecumā cilvēks burtiski izgaist...
Nu tā ir tā matemātiskā varbūtība. Ja es izdzīvotu līdz 90 gadiem, ļoti priecātos, ka arī mani draugi dzīvotu tikpat ilgi, tas vien jau man egoistiski piespiež rūpēties par viņu veselību. Otrs ir tevis jau minētais racionālais, ekonomiskais nodokļu maksātāja aspekts, lai mani nodokļi neaizietu ārstējot “slimistus”...
Nu jā, tā ir milzīga problēma.
Ir vēl kāds aspekts – tas, kas strādā man, ir mans personiskais stāsts. Lai cilvēkos veidotos izpratne, viņiem ir jāmācās, plus arī jāatbild uz jautājumu – kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs? Skatos, ko ar elpošanu izdarījis un arī zinātniskos pētījumos apliecinājis Vims Hofs – diemžēl rietumu pasaulei tas viss vēl ir jāiepako kā produkts un jāpārdod.
Māris Žunda. 2018.
Citādi, ja bez maksas, tad..
Ja bez maksas – galu galā, mēs visi taču elpojam, turklāt katru dienu, tātad viss ir kārtībā.
Elpošana ir lielisks līdzeklis arī stresa mazināšanai...
Elpošana ir tieši saistīta ar nervu sistēmu. Veids, kā mēs elpojam, ietekmē to, kā jūtas mūsu nervu sistēma, tālāk – endokrīnā sistēma. Mēs varam uzelpot tā, ka tiek raidīts briesmu signāls un mūsu organismā parādās adrenalīns. Mūsdienu lielākā problēma ir, ka nepareizas elpošanas dēļ tiek izjaukts līdzsvars starp mieru un aktivitāti. Mēs it kā nemitīgi dzīvojam satraukuma režīmā, un tas izjauc bioloģisko pulksteni. Precīzāk, tā 24 stundu darbību un endokrīno sistēmu. Miegā organismam būtu jāatjaunojas, taču nezin kāpēc tas turpina maukt – strādāt kā uz karstām oglēm. Ilgtermiņā tas rezultējas dažādās saslimšanās, hroniskais stress pāriet hroniskā iekaisumā.
Pavērojot, kā cilvēks elpo, var saprast, kā viņš dzīvo. Pareizi elpojot iespējams minimizēt sirds asinsvadu saslimšanas risku. Ar katru ieelpu un izelpu mēs paplašinām un sašaurinām asinsvadus. Fizioloģiskā līmenī, tiklīdz aizturam elpu, apstājas asinsrite un līdzko atsākam elpot, tā atjaunojas. Nepareizi elpojot sašaurinās mazie kapilāri, izjūk bioloģiskā pulksteņa un nervu sistēmas darbības līdzsvara mehānisms. Sirdsdarbība ir cieši saistīta ar asinsspiedienu utt.
Elpošana jau var būt arī garīgi transformējošs process. Tā, piemēram, holotropā elpošana ir ārkārtīgi iedarbīgs instruments, kas palīdz nonākt pie nāvei tuvām pieredzēm, tās pašas Ego nāves utt. Ir DMT aktivizējoša elpošana, jau minētā Vima Hofa elpošana; elpošana ir pamatā arī daudzām meditācijas tehnikām, kur notiek koncentrēšanās uz elpu, jo elpošana ir iespējama tikai šeit un tagad.
Šajos gados, elpošanas nodarbībās izelpinot n-tos tūkstošus cilvēku, redzu, ka šobrīd mēs netiekam galā ar fizioloģiskām problēmām. Un tikai tad, kad sakārtota fizioloģija, mēs varam nokļūt pie nākamās – emocionālās pakāpes. Tālab, ja uzreiz ķersimies pie holotropās elpošanas, tā var izvērsties arī visai traumatiskā pieredzē. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka fizioloģija netur līdzi.
Arī Vima Hofa elpošanas vingrinājumi ir aktīva elpošana, kas jau tuvojas dinamiskai hiperventilācijai, un tā lieliski palīdz trenēt nervu sistēmu. Taču visa pamats ir jogas elpošana – apzināti lēna elpošana, vidēji sešas reizes minūtē, ieelpa, izelpa... Būtībā tas ir tas, uz ko ikdienā tiecamies. Naktī elpojot mazāk kā 11 reizes minūtē (un to iespējams izmērīt), mēs aktivizēsim parasimpātisko nervu sistēmu jeb mieru, kas, savukārt, aktivizēs dziļo miegu. Vēl viens kritērijs, kuru var izmērīt, ir elpas aizture, kuru iespējams mērīt gan uz ieelpu, gan izelpu. Ir ļoti daudz dažādu elpošanas vingrinājumu, taču ideālais variants ir lēnās un aktīvās elpošanas apvienojums.
Esmu daudz runājis ar Vimu Hofu – katrā viņa elpošanas vingrinājumā ir iestrādāts vesels mehānisms, kas, izmantojot ieelpu, izelpu un elpas aizturi, trenē abas – simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu. Līdzīgi kā sporta zālē – tu sasprindzini muskuli un atbrīvo. Veids, kā trenējas mūsu ķermenis, ir tieši caur šiem kontrastiem.
Sākotnēji daudzi par Vima Hofa elpošanas vingrinājumiem izteicās visai skeptiski – tā teikt, šarlatānisms, indiešu pranajama tas pats vien ir. Jā, Vims Hofs ir daudz ko aizguvis no pranajamas, taču viņš ir izveidojis sava veida shortcut – iespēju ātrāk sasniegt rezultātu. Un tas ir tieši tas, kas Rietumu pasaulei bija vajadzīgs. Mums ir grūti desmit gadus elpot ļoti lēni un praktizēt apzinātību. Arī biohakings būtībā ir par šiem šortkatiem.
Latvijā līdzās Vima Hofa elpošanai es mācu arī Oxygen advantage tehniku, un šo abu jēdzienu apvienojumu es saucu par funkcionālo elpošanu. Tai ir jānotiek caur degunu – arī naktī, un jābūt vieglai. Ieelpa un izelpa nedrīkst būt smaga, arī fiziskas slodzes laikā un naktī. Visai fizioloģijai ir jābūt sakārtotai tā, lai nekur ķermenī neviens muskulis nesaspringst ne ieelpojot, ne izelpojot. Tālāk – elpošanai ir jābūt ritmiskai, jo tikko mēs pamainām mehānismu, parādās jau iepriekš pieminētā problēma ar stresu. Un visbeidzot – tai ir jābūt diafragmālai. Mēs visi elpojam ar diafragmu, bet jautājums – cik efektīvi? Te atkal ir virkne fizioloģisku kritēriju - vai mēs varam ievilkt vēderu, palikt rokas zem ribām, sataustīt, saspaidīt diafragmu? Vai mēs jūtam, ka tā ir arī aizmugurē un ideālā gadījumā ieelpojot izplešas pa visiem 360 grādiem, nevis tikai manāmi cilājas vēders.
Cilvēks elpo 20 000 - 25 000 reižu dienā. Stenforda universitātē ir veikti vairāki pētījumi, kas pierāda, ja cilvēks desmit dienas elpo caur muti, jau ceturtajā dienā parādās krākšana, šņākšana un par 10 punktiem paaugstinās asinsspiediens. Problēma ir tajā, ka no pieciem elpošanas pamatkritērijiem - deguns, diafragma, vieglums, sinhronitāte, efektivitāte, cilvēki lielākoties zina labi ja vienu.
Vimam Hofam ir on-line aplikācija, tikko iznākusi arī viņa jaunākā grāmata. Ko tu vēl varētu lasītājiem ieteikt no lasāmvielas par šo?
James Nestor Breath un Patrick McKeown The Oxygen Advantage. Abas vērts izlasīt, arī lai saprastu, kā cilvēki jau vēsturiski funkcionāli kārtojuši savu veselību caur elpošanu.
Spiriterritory intervijās esam diezgan daudz runājuši par psihedēliķiem kā iespējamiem palīglīdzekļiem garīgās transformācijas kontekstā. Tai pat laikā psihedēliskas pieredzes var iegūt arī meditējot, elpojot, vai pat mūsu pašu latviešu pirts rituālā, kurā notiek simboliska pārdzimšana, kuru ķermenis izjūt arī tīri fiziski. Kā tev ir ar šīm ārpusķermeņa pieredzēm – tu jau arī esi nodarbojies ar pirtsskolu?
Es sāku ar pirtsskolu, bet, kad tai vēl pievienoju elpošanu, es sapratu, ka atšķirība ir tajā, ka es pats kontrolēju, vai es izeju ārpus ķermeņa vai neizeju. Un tā ir pieredze, kuru es ieguvu caur elpošanu. Ir vēl virkne speciālu tehniku, tostarp DTM elpošana, tas, ko Vims Hofs sauc – get high on your own oxygen, ka tu vari mērķtiecīgi stimulēt endorfīnu izdalīšanos, parādīt ķermenim, ka tev nav nepieciešami sāpju receptori un arī aukstumā tas var uzvesties savādāk, un tev ir laimes sajūta no tā.
Ja runājam par šo sarežģīto laiku, mans šī brīža mehānisms ir iknedēļas pirts, aukstā pelde divreiz nedēļā. Es tās saucu par ūdens sēdēm, jo es sēžu – peldēšana novērš uzmanību. Es mēģinu ieiet apzinātā stāvoklī un sajust, kas notiek – 2, 5, 10 minūtes. Attīrīšanās metode, toksīnu izvadīšana caur pirti ir ļoti dabīga, jo gan āda, gan elpošana ir izvadkanāls. Un ja šim vēl pievienojam sabalansētu uzturu, tādējādi tiek sakārtotas veselības pamatlietas. Tiesa, visā ir vajadzīgs pakāpeniskums – arī, lai attīrītu un sakārtotu ķermeni.
Un, ja par veselīgu ēšanu vēl var atrunāties, ka tas ir dārgi, par elpošanu laikam šīs atrunas nelīdzēs – elpošana katram ir pieejama bez maksas (smejas).
Turklāt simtprocentīgi legāli, vai ne? Paaugstinot savu zināšanu izpratni, saprotot mehānismus, uzmeklējot cilvēkus, kas to jau ir darījuši, sekojot, mācoties, uzticoties. Tas ir tas, ko es cilvēkiem saku – elpošana ir bez maksas, kāpēc to nedarīt?
