Glezniecība un inženiertehniskie sapņi
Ainārs Ērglis, Una Meistere
Saruna ar mākslinieku Andri Eglīti
Jūlijā, mežonīgā dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem (apmēram 1,5 stundas brauciena attālumā no Rīgas) mākslinieks Andris Eglītis kopā ar domubiedriem aizsāka procesuālu brīvdabas izstādes projektu Savvaļa. Tā ietvaros īpašuma, kur atrodas arī Eglīša darbnīca, 35 hektāru lielajā teritorijā līdz pat gada beigām skatāmi vairāk kā 11 mākslinieku darbi. Viņu vidū – Andris Eglītis, Raitis Hrolovičs, Kate Krolle un Reinis Bērziņš, Austris Mailītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Kaspars Podnieks, Liene Rumpe, Kristīne Upīte, Linda Vidgorčika u.c. Ekspozīciju iespējams izstaigāt gan nosacīti pilsētnieciskā režīmā, gan esot savvaļā ar visām no tā izrietošajām sekām – dubļiem, brikšņiem un zāli līdz vidum. Esot dabā un tai ļaujoties jeb kā saka Eglītis: “Daba un māksla ar jums visu izdarīs pati.”
Mūsu saruna notika Savvaļā, Eglīša darbnīcā – atvērtajā telpā bez sienām vējš skrēja cauri ar divkāršu kaifu, tēja krūzē atdzisa pusminūtes laikā, raisot mirklīgas asociācijas ar būšanu Himalajos un savvaļai sarunā ienākot gan empīriski, gan fiziski.
Kā tev radās ideja par Savvaļu?
Godīgi sakot, šī ideja ir jau diezgan sena. Pirmo projektu KKF uzrakstīju jau pirms trim gadiem un mazu naudiņu tā uzsākšanai arī dabūju. Ar šo vietu man ir attiecības jau kādus padsmit gadus, iespējams, tie ir tādi naivi jeb, precīzāk, bērnišķīgi meklējumi – kā būtu izdzīvot savvaļā? Ko darīt cilvēkam ārpus civilizācijas? Kā tas ir būt vienam pret vienu ar dabu? Šīs domas kaut kādā mērā ir bijis vilinājums šeit strādāt un kaut kādu kurbuli tam visam iedevušas.
Man ļoti patīk, ka šeit ir nosacītas viensētas paliekas. Ka tā nav kaut kāda muiža, kur, ja tev ir simts dvēseles, tad tu vari nodarboties ar estētiku. Te visapkārt ir liecības, kā viena saime ir organizējusi to savu dzīvi. Vēlusi akmeņus kādā noteiktā veidā utt.
Un tad ir jautājums, cik daudz vajag iet tajā mežonībā, kāpēc to vajag, un ja tajā esi – vajag tev to karsto dušu vai nē? Tās ir domas, kas jaucas pa galvu, esot šeit. Arī darbi te darbojas pilnīgi citā kontekstā nekā aizvedot uz pilsētas izstāžu zāli. Un vienā brīdī man sāka šķist interesanti kaut ko parādīt tieši šajā te kontekstā. Vienlaikus sapratu, ka mani neieteresē solo, bet gan uzaicināt vēl kādu šeit piedalīties.
Linda Vigdorčika. Instalācija “Dab-nīca”, 2020. Foto: Madara Gritāne
Vai tas bija apzināts mēģinājums skatīties, cik tālu tu vari šai savvaļā iet, tā teikt, atrast sevī to neandertālieti un kļūt atkal par daļu no dabas? Vai arī pirms tam tev ir bijuši līdzīgi meklējumi? Vai esi gājis vienītī uz nedēļu, divām, vienkārši prom no visa? Jeb tas ir kaut kas jauns?
Šķiet, kopš sevi atceros, mani ir interesējusi – es to varbūt nesauktu par dabu, pasaule ārpus civilizācijas. Lai caur to kaut kā saprastu šo civilizāciju un kultūru. Visticamāk, tie ir arī tādi mazliet eksistenciāli meklējumi – vai cilvēks vispār var pastāvēt ārpus civilizācijas tīklojuma? Un vai vajag, un cik daudz vajag? Vienlaikus, esot šeit, tu pēkšņi novērtē, cik kruta ir tas, ka ir ceļi, mašīnas, silts un ērts dzīvoklis.
Esmu darītājs, es nekad neesmu vienkārši gājis mežā, man uzreiz vajag sākt kaut ko zāģēt un skrūvēt.
Ko mēs uzskatām par nosacītu būšanu savvaļā? Esot bez telefona sakariem un elektrības, cilvēks jau uzskata, ka viņš ir savvaļā. Būtībā tas ir tas, kā civilizācija visspilgtāk tevi aizskar. Tu nevari atslēgties, jo tā ir ap tevi. Telefons, kas tev iezvanās, tev ir gāzes plīts, nevis ugunskurs. Tu jau varētu reducēties arī bez tā.
Vēl viena lieta, par ko man nācies padomāt – sanāk, ka parasti tas pilsētas iedzīvotājs dodas ciemos pie dabas. Apskatīt dabu un tad ātri, ātri atpakaļ. Šeit man varbūt vairāk ir bijuši mēģinājumi iedzīvoties, palikt, sadzīvot ar dabu.
Esmu sapratis, ka nav cilvēkam jāatrod tāds viens pareizais modelis pēc kura jādzīvo. Tu vari dažādas dzīves dzīvot secīgi vai paralēli. Ir lieliski nodzīvot trīs nedēļas šeit, tad aizbraukt uz Parīzi vai Briseli, un saprast, ka pasaule ir dažāda.
Es neesmu mēģinājis nonākt līdz pašpietiekamai naturālajai saimniecībai, taču jo vairāk tu mēģini eksistēt tai pašpietiekamības formā, jo vairāk arī noslēdzies un norobežojies no pasaules. Esmu sapratis, ka ja tu te nāc un dzīvo pa īstam, mākslai, kultūrai vai kam citam paliktu ļoti maz laika. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mani tomēr interesē arī kultūra.
“Savvaļa”. Foto: Antons Georgs Grauds
Vai šī nosacītā atrašanās ārpus civilizācijas ir pieredze, kas tevi kaut kādā mērā bagātina?
Šajā vasarā šeit, Savvaļā, bija ļoti daudz sarunu un vienkārši esamības piedzīvojumu. Ar Austri Mailīti aizrunājāmies, ka latviešiem tā identitāte joprojām ir diezgan tuvu dabai. Lai arī fiziski lielākoties dzīvojam pilsētās, salīdzinot ar Ņujorku vai Parīzi, mēs joprojām neesam to nabassaiti pārrāvuši.
Un arī tagad, Covid-19 laikā, esam atpakaļ pie dabas.
Maniem vecākiem Cēsīs ir piemājas dārziņš. Interesanti vērot, kā padomju laikā un vēl 90. gados visiem piemājas teritorijā bija sakņu vai puķu dārzs (tulpes, sīpoli un tā), tad tas viss tika pārvērsts mauriņā un tagad atkal tiek plēsts augšā un stādīti tomāti un gurķi.
Rezumējot tavu iepriekš teikto, līdzsvars ir sintēzē - tu vari būt civilizācijā un vienlaikus būt dabā.
Tā jaunā normalitāte ir, piemēram, ka tev ir jahta, un tajā pašā laikā tu audzē tomātus. No dzīvesstila un statusa atribūtu skatpunkta kādreiz tas šķistu kaut kas pretrunīgs, bet šobrīd sākt kļūt par aizvien normālāku parādību.
Nesen kādā sarunā spriedām, ka lauku cilvēki, kuriem ir savas saimniecības, govis, kartupeļi un viss pārējais, šajā situācijā jūtās visdrošāk, jo zina, ka, beigu beigās, vienmēr būs tas piens un kartupelis. Tādā ziņā laucinieki, tā gan nav mana doma, ir vislepnākie. Pilsētnieki ir iedomīgi, bet laucinieki ir lepni, tāpēc, ka viņiem ir aizmugure. Tas viss, protams, ir koķetērija un nosacīti, ņemot vērā mūsu subsidēto lauksaimniecību. Beigu galā arī tas zemnieks vienā brīdī kļūst par projektu rakstītāju.
Tagad ļoti modē ir arī re-enchantment idejas. Ja līdz modernismam cilvēks sevi uzskatīja par tādu kā zemāku, pakļautu vai nu Dabai vai Dievam, tad modernismā bija ideja, ka ar savu saprātu viņš tagad kontrolēs visu pasauli, pakļaus sev dabu un visu pārējo. Mūsdienu situācija ir pierādījusi, ka tas nedarbojas. Tā vienkārši nav. Un pamazām domāšana atkal mainās uz to, ka tu tomēr neesi tas, kas kontrolē, bet gan tas, kas ir pakļauts. Un tev ir jāmācās kaut kā pielāgoties un būt atkarīgam no nekontrolējamiem spēkiem.
Kate Krolle un Reinis Bērziņš. Skulptūra “Atgriešanās”, 2020. Foto: Andris Eglītis
Šim civilizācijas un dabas pretnostatījumam, ir vismaz divas šķautnes. Viena ir racionālā, šis neatkarīgais laucinieks, kurš pats var visu izaudzēt un būt mierīgs. Otrs ir nosacīti garīgais komforts – prāts. Kad nabassaite ar dabu tiek zaudēta, tu pārej tajā modernisma viedoklī, ka mēs kā saprāts visu kontrolējam. Taču tajā mirklī, kad tu saproti, ka tu kā saprāts neko nekontrolē, vai daba ir kā escape point, kur iegūt šo te garīgo līdzvaru?
Mēs arī esam dabas sastāvdaļa. Mēs kaut kādā neapzinātā formā esam klātesoši dabas noteikumiem. Mežā jau arī vienlaicīgi ir gan nāve, gan cīņa, gan sadarbība. Kaut kas aug, kaut kas nolūzt, ir klātesošs normāls lietu process, no kura tu ietekmējies arī neapzināti.
Viena lieta, kuru pats priekš sevis pēkšņi šeit sapratu - kāpēc latviešu valodā vārdam “laiks” ir šīs dažādās nozīmes: gan pulksteņlaiks, gan laikapstākļi. Jo atkarībā no tā, kādi ir laikapstākļi, tavs laiks plūst pilnīgi savādāk. Tas ir pilnīgi cits laiks. Biroja laikam ir pilnīgi citi laika noteikumi nekā tie ir šeit.
Šogad man radās vai vismaz noformulējās vīzija, ka mans ideālais dzīves modelis būtu 3/4 pavadīt ārpus pilsētas un 1/4 Rīgā. Trīs nedēļas laukos un vienu nedēļu Rīgā. Tad tā pilsēta uzreiz šķiet baigi foršā, vari satikties, sasocializēties...
Austris Mailītis. Kinētiska instalācija “Vēja vērotāji”, 2020. Foto: Andris Eglītis
Tu teici, ka tev ir bažas, ka, sākot pa īstam dzīvot laukos, vienā mirklī tā būšana dabā var kļūt tik pašpietiekama, ka tu pārstāj radīt. Kāpēc? Vai radošā enerģija tev nāk no civilizācijas? Tu zini tai avotu?
Nē, bet skaidrs, ka māksla zināmā mērā ir komunikācijas forma, protams, arī pašterapija un viss pārējais. Būtībā, ja tu jau to darbu radi ar domu kādam parādīt, tas nozīmē, ka tu tomēr esi tajā civilizācijas domāšanas laukā. Turklāt es vienmēr esmu mēģinājis atturēties no pašmērķīga ekstrēmisma. Manuprāt, arī domu apmaiņa ir būtiska lieta.
Es negribētu teikt, ka šeit – Savvaļā, viss ir labi un pilsētā viss ir slikti.
Kad tu glezno, vari pateikt, no kurienes tev nāk enerģija? Kas ir tas saslēgums? Vai vari racionāli paskaidrot, kas notiek tajā mirklī, kad tu radi?
Es domāju, ka tur ir ļoti daudzi līmeņi. Viens ir skaidrs, visu laiku es tajā radīšanas procesā nevaru atrasties, jo tas ir pārāk intensīvs. Tie paradīzes un elles stāvokļi ir tik intensīvi, ka permanenti tajos būt ir diezgan neiespējami. Taču, manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc cilvēki joprojām glezno, ir tas, ka tā ir iespēja nonākt kaut kādos tādos esamības stāvokļos, kurus citādi sasniegt neizdodas. Vismaz man. Tie ir tie ideālie brīži, kad tev ir sajūta, ka esi kopā ar patiesību… Un pēc piecām minūtēm tev šķiet, ka viss ir slikti.
Andris Eglītis. Strūklaka “Saules paneļi, sūknis un kušķis”, 2020. Foto: Andris Eglītis
Iespējams, tāpēc jau mākslinieks tik bieži ir trausls pēc savas būtības. Nodzeras, sajūk prātā...jo, tā kā tu saki, šis stāvoklis, acīmredzot nav ilgstoši izturams. Normāls cilvēks, kas nav budistu mūks, jau arī nevar visu dienu bez apstājas meditēt. Tas ir kaut kādā ziņā līdzīgi? Es neesmu gleznotājs, tāpēc prasu...
Es līdz galam neesmu izanalizējis un noformulējis visas tās procesa nianses, bet tur ir kaut kāds gatavošanās posms, kad tu kaut ko nēsā sevī un pamazām tas briest. Tad ir tas aktīvais posms, kas vienā brīdī izsmeļas un tu saproti, ka pēc tam tā kļūst jau par ražošanu. Ka vairs nav tas draivs.
No otras puses, protams, tas ir tāds sevi ģenerējošs process. Ja tu esi tur iekšā, tur arī rodas tās domas, enerģija un tā tālāk.
Mani izbrīnīja tevis teiktais, ka tev nebūtu laika radīt, ja tu visu laiku atrastos dabā. Teorētiski te apkārt iedvesmas avotu ir vairāk nekā vienam māksliniekam Rīgā, kam nākamajā dienā jānodod izstāde.
Es mēdzu teikt, ka daba mani neinteresē.
Tā ir svarīga nianse, man vienmēr šķitis tieši pretēji, ka tevi interesē daba.
Es tā mēdzu teikt tai apciemojuma kontekstā. Mani neinteresē dabas tūrisms vai kaut kas tāds.
Bet būšana dabā, vai, esot šeit, tu esi kaut ko jaunu uzgleznojis?
Tas ir interesanti, jo iepriekšējo ziemu es strādāju darbnīcā Rīgā, savā angārā Ganību dambī. Savukārt kopš pavasara strādāju gan Miķeļtornī, gan šeit, un tie darbi ir pilnīgi savādāki.
Tas viss ir ļoti primitīvi, jo es ietekmējos no tā, kas ir man apkārt. Es gleznoju to, ko es redzu. Tas arī ir viens no lielākajiem iemesliem, kādēļ ir šī atšķirība. Taču skaidrs, ka šeit ir tā būšana tuvāk dabai, kaut kādai mežonībai.
Andris Eglītis. Skulptūra “Luxury replica jeb augstākās priedes pēc lauzuma”, 2008. Foto: Madara Gritāne
Vai dabā arī domājas savādāk?
Vēl viens aspekts, par kuru pēdējā laikā piedomāju. Visiem šķiet pilnīgi normāli, ka cilvēks ļoti ātri mainās līdz kaut kādam 18 gadu vecumam – kamēr viņš no bērna kļūst par pieaugušo. Bet patiesībā jau viņš aug un mainās visu mūžu. Man patīk salīdzinājums ar koku. No sākuma tev ir jāizcīna sava vieta zem saules, un kad esi to izcīnījis, vari par to vairs tik ļoti nesatraukties un būt jau citā statusā. Tāpat arī ar cilvēku. Tas tāds normāls mūža process.
Tu primāri esi gleznotājs, bet vienlaikus arī izcils amatnieks, kurš pats savām rokām strādā ar koku, rada caur koku un arī tādējādi kanalizē kādas idejas/enerģiju. Piemēram, toreiz Venēcijas biennāles gadījumā tu taču varēji uzzīmēt skici un atdot to visu kādam uztaisīt. Taču, acīmredzot, tev svarīgs ir tas kaifs, ka tu pats to izdari, pats sanaglo.... Vai tas tā nav?
Tas pilnīgi ir tā. Manuprāt, tādējādi tas darbs veidojas un iegūst enerģiju, jo visi darbi ir ne tikai ideja, bet arī kaut kāds fiziski sensuāls piedzīvojums, kas top. Līdzīgi kā ar gleznu, tā ir jāuzglezno un tur nepietiek tikai ar ideju. Tā ir tā mana metodika.
Nesen ar vienu somu mākslinieku te, Savvaļā, aizrunājāmies, šķiet tas bija Heidegers, kurš teica: lai tu zinātu, ka uz galda ir septiņas krūzītes, tev tās ir jāsaskaita. Respektīvi, lai tev pasaule eksistētu, tev ir jāieņem pret to aktīva pozīcija. Un man tas ir kaut kāds veids, kā veidot un izzināt pasauli - man vajag vienmēr kaut ko radīt un darīt, ne tik daudz vērot.
Man šķiet, ka tas ir arī plaši zināms meditācijas veids – inženiertehniskie sapņi, jo tā ir tāda skaidra un saprotama pasaule; tu mēģini izdomāt, kā kaut ko uztaisīt, tehniski atrisināt.
Kristīne Upīte. Skulptūra “Far away beaches”, 2019-2020. Foto: Madara Gritāne
Kā tas notiek – tu kaut ko izdomā galvā un sāc uzreiz taisīt, tā teikt, vienkārši ļaujies jeb vispirms tu zīmē skices, rasē utt. Kāds ir tas process?
Tajā atkal ir analoģija ar gleznošanu. Protams, tajā pašā Venēcijas darbā bija gan plānošana, gan rasēšana, gan inženiertehiskie aprēķini, jo, galu galā, tā tomēr bija divstāvu māja. Taču līdzīgi kā gleznošanā, kur katrā otas triepienā neizbēgami tiek ielikta kaut kāda nozīme, manā gadījumā nozīme ir arī katram nozāģētajam dēlim. Un tā ir vienlaicīgi tehniska un poētiska.
Kā jau teicu, es sevi vienmēr identificēju un mans pamatdzinulis ir glezniecība, un no šī viedokļa instalācijas un skulptūras ir tāds kā paplašinājums vai palīgkonstrukcija, lai kaut kādā veidā atkal nonāktu līdz glezniecībai. Manuprāt, tas arī savā ziņā ļauj man palikt glezniecībā.
Savvaļas gadījumā, piemēram, esmu sapratis, ka kā platforma tā apmierina tās manas vajadzības un vēlmes, kuras atkal nevajag bāzt iekšā glezniecībā. Tā ka tikai gleznojot, iespējams, man kaut kas pietrūktu. Man ir vajadzīgas arī tās citas izpausmes.
Liene Rumpe. Instalācija “Sēņu kārta ir haotiska”, 2020. Foto: Madara Gritāne
Venēcijas darbs, šķiet, bija pirmais, ko radījāt kopā ar Katrīnu. Kā notiek šī radīšana divatā? Vai tas ir tā kā sekss, kur īsts orgasms ir tikai tad, kad abi saslēdzas kopā vienā? Es saprotu, ka radīšanas posmu tu normāli nevari kontrolēt, jo radīšanas brīdī tev ir šis saslēgums. Bet kā to var izdarīt divi kopā?
Jā, Venēcijas darbs bija pirmā reize, kad mēs ar Katrīnu kaut ko darījām kopā. Līdz tam bijām blakus jau diezgan ilgu laiku, bet katrs par sevi. Kopš tā laika ik pa brīdim ir šis mūsu duo formāts, kas, manuprāt, arī ir brīnišķīgs veids, kā kaut ko radīt un darīt, ar tādu savstarpēju papildinošu efektu.
Vēl pirms sākām ko kopā darīt, bija sajūta, ka tajās virtuves sarunās ir ļoti liela sapratne. Un arī visos lielajos projektos – Venēcijā, mūzikas festivālā Caochella, Kočinas biennālē u.c., kur ir iesaistīta liela komanda, mums ir ļoti viegli nepazaudēt kodolu un sākotnējo ideju, jo mēs it kā esam uz vienas frekvences. Kā tāds divgalvains pūķis ar vienu personību, kurai ir šīs nosacīti dažādās šķautnes, bet vienlaikus kopējā sapratne ir ļoti dziļa.
Katram no mums ir mazliet sava loma – es esmu tas būvētājs, savukārt Katrīna – stāsta un video veidotāja. Līdz ar to nav jākonkurē vienā teritorijā, bet tās kaut kā saslēdzas un pārklājas.
Ir kaut kādas lietas, ko mēs varam saprast, un ir nosacīti neredzamā daļa, kuru mēs joprojām nespējam izprast. Vai tev šajā ziņā ir iestājusies kaut kāda skaidrība, par to, kas kā ir, kāpēc tā ir un kāda ir tava loma tajā? Vai tu esi meklējumos jeb jūties sevi vairāk vai mazāk atradis?
Kaut kad, Gurdžijevu lasot, palika prātā, un priekš sevis jau sen esmu sapratis, ka prāts ir ļoti lēns un vājš instruments. Vienkārši mūsdienu rietumu racionālajā sabiedrībā ir priekšstats, ka prāts ir galvenais un noteicošais, bet skaidrs, ka tā galīgi nav. Cilvēks pēc būtības ir neracionāls. Nav tā, ka kāds pajautā par dzīves jēgu un tu mēģini atrast racionālu atbildi. Tajā pašā laikā tas prāts arī ir nepieciešams. Tas ir tāds process, kas ļoti labi atklājas arī mākslas radīšanas procesā - tur ir vajadzīgs gan racionālais prāts, gan neracionālais, kaut kāda intuīcija. Es laikam drīzāk teiktu, ka man ir sajūta, ka ir kaut kāds ceļš, kur es varbūt redzu vienu soli sev priekšā, bet ne tālāk, un vienkārši mēģinu būt atvērts, uzmanīgs un skatīties, kurš būs tas nākamais solis.
“Savvaļa”. Foto: Andris Eglītis
Vai tu tam ceļam uzticies? Esi ar to komfortā? Vai tev nav bažas, ka pēc trim soļiem būs tupiks utt.?
Tie psihoemocionālie stāvokļi visu laiku nenormāli mētā. Vienā brīdī tu jūties komfortā, otrā - izmisumā. Un tas var mainīties ļoti ātri. Vienīgais, ko es mācos atcerēties un pieņemt, ka tu tā esi mētāts visu laiku un ka neviens no šiem stāvokļiem nav absolūts vai galīgs. Es mēģinu būt aizvien lielākā komfortā ar sevi.
Vai tu kaut kam tici?
Es pilnīgi noteikti ticu, ka cilvēka sapratne ir ierobežota. Tā analoģija ir ļoti elementāra. Piemēram, muša, kas staigā pa krūzīti, es pieņemu, ka viņa nesaprot, kā tā krūzīte ir taisīta un kam tā tiek izmantota utt. Tāpat arī mēs esam ierobežoti savās sapratnes iespējās izprast kaut kādus augstākus likumus. Vienlaikus ir nemitīga tiecība un vēlme sisties pie tiem griestiem.
Vai tajā mirklī, kad piecas minūtes piekļūsti pie tās patiesības, tu esi izsities?
Vismaz tāda ilūzija ir.
Jānis Noviks. Instalācija “Industrija bebrs 17”, 2017-2020. Foto: Madara Gritāne 
Vai tu esi izmantojis kādus palīglīdzekļus, lai nokļūtu teritorijās ārpus racionālā saprāta, teiksim, eksperimentējis ar psihodēliķiem? Un ja jā, vai tu esi nokļuvis kādā punktā, kur ir kādas analoģijas ar radīšanas procesu kā tādu?
Ja mēs runājam par ajavasku, esmu bijis kādās trīs ceremonijās un tajās visās es vienmēr esmu bijis tādā superskaidrā prāta stāvoklī. Viss ir nenormāli skaidrs, un tas prāts kļūst kristāldzidrs, tu vari it kā saprast un izdomāt atbildes uz visādiem jautājumiem, kas tevi ir urdījuši un beigās pārņem tāds nenormāls laimes un eiforijas stāvoklis. Es neesmu ticis ne līdz kādām tur dzīlēm, nāvēm, atdzimšanām, pārdzimšanām vai halucinācijām, bet tas vienmēr ir bijis ļoti spēcinošs un kristāltīrs domāšanas process. Man patīk būt tajā prātā.
Ar laiku tas viss aizaug ciet, tā kā aizmirstas, bet vēl viena lieta, par ko šajā sakarā esmu domājis – no alkohola jau arī tev tajā pālī liekas, ka tu esi tajā patiesībā, un ka tev ir tās sarunas pa īstam, kuras no malas brīžiem izklausās vairāk vai mazāk nožēlojamas. Tur jau arī ir tā patiesības sajūta. Jeb ilūzija. Tikpat labi varbūt tā ir tāda pati ilūzija arī no ajavaskas vai sēnēm.
Abstrahējoties, lielākā starpība starp alkoholu un tā dēvēto augu medicīnu, šķiet, ir tā, ka alkohols nav skolotājs, alkohols noliek prātu malā. Tu esi ticis pie kādām atziņām caur alkoholu? Vai šajā kontekstā tu varētu likt blakus alkoholu un ajavasku?
Nē, es drīzāk teiktu, ka alkohols ir kā tāds sociāls instruments, kas ļauj notikt sarunām. Alkohols dažkārt darbojas arī kā restarta instruments.
Manuprāt, augu medicīnu savā ziņā var traktēt arī kā meditatīvu instrumentu. Tu pa īsāku ceļu nonāc turpat, kur ilgstoši meditējot. Vai tas ir tas pats stāvoklis, kurā tu esi gleznošanas mirklī?
Gleznošana jau savā ziņā ir tāds tripošanas instruments.
Kaspars Podnieks. Fotogrāfija no cikla “Neparasta vieta”, 2008-2010. Foto: Andris Eglītis
Ja paskatāmies no kvantu fizikas viedokļa, viss, kas dabā, visumā eksistē, ir enerģija, kas materializējas dažādās formās. Līdz ar to, gleznojot vai lietojot psihodēliķus, tu varbūt pietuvojies šim tīrās enerģijas stāvoklim?
Nu labi, bet tā enerģija jau arī tiek atbrīvota ar materiālu un ķīmijas palīdzību. Tādā ziņā, ka tā tīrā enerģija jau arī vienmēr ir kaut kā materializēta. Tikpat labi tā varbūt ir vienkārši ķīmisku vielu iedarbība uz smadzenēm.
Mans jautājums bija, vai var salīdzināt to gleznošanas stadiju, kad esi tajā visā iekšā, ar ajavaskas pieredzi – vai tajā eiforijā ir kaut kas analoģisks?
Pilnīgi noteikti. Tā ir būšana vienlaicīgi abos – materiālajā un nemateriālajā.
Viens no lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, ar kuru agrāk vai vēlāk saskaras pilnīgi visi, ir nāve. Proti, tu esi piedzimis un tu nomirsi. Šī apziņa var būt traumējoša un var būt mierinoša.
Es jau ļoti sen bravūrīgi saku, ka man nav bail mirt jebkurā brīdī. Bet tā, man šķiet, ir tāda pozīcija, kuru es esmu ieņēmis. Tad uzreiz ir vieglāk dzīvot.
Vai tev kādreiz ir gadījies, ka kāds mēģina kaut ko teikt pieklājības pēc? Izsaka kādas savas sajūtas par taviem darbiem, bet tu acīmredzami jūti, ka viņš feiko.
Man patīk skatīties uz darbiem apzinoties, ka tajos ir ļoti daudz kas iešifrēts. Respektīvi, visas tavas domas un attieksmes, vēlmes un vērtības, tas viss ir tur klātesošs. Taču pretruna ir tajā, ka brīžiem ir cilvēki, kas ļoti jēdzīgi domā un ir visādā ziņā sakarīgi, bet glezno baigi sūdīgi, un otrādi. Tas ir kaut kāds vēl sarežģītāks algoritms. Talanta jēdziens jau arī ir ļoti neskaidrs. Tā ir tāda neartikulētu spēju klātesamība. Proti, dažkārt ir tā, ka tavs intelekts ir vājš un vēl viss kas ir draņķīgi, bet kaut kādā mērā tev piemīt tā gudrība un inteliģence, kas parādās tavā darbā.
Nesen sanāca būt vakarā, kur spēlēja pāris lokālās mūzikas grupas. Viņu vidū arī Klāvs (Kalnačs) no “Židrūna”. Un tad ir tā milzīgā atšķirība, kad redzi, ka tas, kā Klāvs dzied un spēlē to savu ģitāru... tas ir vienkārši kruta. Un tad ir vietējās grupas, kur tie cilvēciskie dvēseles kliedzieni ir tikpat īsti, bet tev ir it kā neērti uz to skatīties. Pietrūkst tie pārējie inteliģences slāņi; redzi, ka cilvēks pa īstam un no sirds dzied par mīlestību, it kā viss ir pareizi, bet mazliet kauns klausīties. Jautājums ir par to, cik dziļā slānī tas cilvēks, kas kaut ko saka, ir kaut ko uztvēris.
Kādreiz es mērķtiecīgi mēģināju atteikties no ainavu gleznošanas, jo tad visas kundzītes nāca klāt un teica – vai, cik skaista ainava! Un tad man likās, nē, tas nav par to! Un kā no tā izvairīties, ka tie darbi ir tik smuki un tas brīžiem kļūst kaitīgi. Tāpēc vienmēr ir prieks, ja cilvēks darbā ir uztvēris kādu dziļāku slāni.
Varbūt šī spēja piekļūt avotam, iegūt saslēgumu arī ir viens no veidiem, kā atbildēt uz jautājumu, kas ir talants. Tev šis saslēgums ir iedots, bet tu jau pats teici – tā nemaz nav nekāda dāvana. Varbūt ir kāds, kas būtu gatavs šo dāvanu atdot atpakaļ, tā teikt, paldies, vecīt, man to nevajag, es gribu būt normāls cilvēks. Es negribu jukt prātā.
Vienīgais, kā man pietrūkst, es gribētu mācēt labāk dzīvē iekārtoties. Pārējais viss ir ok.
Ko tu uzskati par labāku iekārtošanos?
Tādā materiālā ziņā.
Pasaki, kas tev materiālā ziņā pietrūkst?
Tagad, kad sēžu saulītē un viss ir labi, nekas nepietrūkst. Tie ir, protams, arī kaut kādi sociālie uzstādījumi, sabiedrības normas.
Tas, kas traucē saslēgumam vairāk un biežāk nekā gribētos, ka ir jāraizējas, kur dabūt piķi, lai to ģimenes ikmēneša budžetu nodrošinātu.
“Savvaļa”. Foto: Madara Gritāne
Šis ir vērā ņemams moments, diemžēl tas ir raksturīgs mums visiem, ne tikai tev. Bet, ja mēs runājam par tādu lietu kā realitātes izmainīšana, vai tev nav šādas pieredzes?
Drīkst, es anekdoti pastāstīšu. Viens ticīgais iet uz baznīcu un lūdzas: Dievs, lūdzu, lūdzu, kaut es vinnētu miljonu loterijā. Beigās Dievs neiztur un saka: nopērc tak beidzot to loterijas biļeti...
Vai tev ir bijuši absolūti krīzes brīži, kad nekas nesanāk?
Man visu laiku ir tā, ka man ir gari un ilgi gatavošanās brīži, un tad īsi un koncentrēti radīšanas mirkļi. Arī šeit tās divas nedēļas dzīvojot, es līdz gleznošanai nonācu tikai vakar vai aizvakar, kad tūlīt jau jābrauc prom. Man parasti ir tā, ka ir kaut kāda ņemšanās ar materialitāti, kārtošana, gruntēšana - es tā kā taustu, taustu to materialitāti un gaidu brīdi, kad gribēsies radīt. Tā ir tāda recepte, ko es jau diezgan sen izdomāju – situācijām, kad ir tā, ka vajag darīt, bet negribas. Nevar neko padarīt. Jūti, ka rodas jau kaut kāds stress un tad ir tā, ka vienkārši vajag pieņemt – viss, es tagad neko nedarīšu līdz brīdim, kamēr sagribēsies. Un tikko tu tā atlaid, diezgan ātri pienāk tas brīdis, kad sagribas. Nevis torčīt tajā, ka vajag un nevar, bet apzināti nedarīt, kamēr nesagribas.
To neiedzīšanu štoperā jau zināmā mērā var attiecināt uz visu dzīvi. Tajā mirklī, kad tu atlaid, viss notiek.
Es visu laiku vienlaicīgi esmu skeptiķis pret visām savām sajūtām un domām. Tas otrs grāvis, kurā iekrist, ir tāda tupa pašpārliecinātība, kas arī ir diezgan bieži sastopama. Jautājums, kur atrast vidusceļu starp to, ka esi paļāvīgs, paļaujies uz kaut kādām lietām un kurā mirklī tu kļūsti tupi pašpārliecināts? Atcel tās savas veselīgās šaubas būt uzmanīgam pret pasauli.
Savulaik, kad biju Ķīnā, tur vienam māksliniekam bija grāmata ar dažādiem teicieniem, viens man ļoti patika: “Uzticies tikai tam, kurš šaubās.” Līdzko cilvēks beidz šaubīties un kļūst pārliecināts, viņš kaut kādā ziņā kļūst aizvērts. Un tas vairs nav labi.
“Savvaļa”. Foto: Andris Eglītis
Ko tu tagad glezno?
Patlaban es tā mazliet atvērti taustos. Parasti ir tā, ka tad, kad atnāk nosaukums, tas sāk formēt kaut kādus rāmjus un šī brīža rāmis ir: “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”. Tīri tehniski es šobrīd gleznoju Savvaļas darbus.
Tev vienmēr vajag noformulēt nosaukumu?
Sākumā tas process ir diezgan atvērts. Teiksim, tuvojas kāda izstāde un es pat mēģinu pēc iespējas ilgāk izvairīties to nosaukt vārdā, jo konkretizēšana kaut kādā mērā var sākt tevi ierobežot. Sašaurināt procesu. Taču vienā brīdī vārdā nosaukšana ir nepieciešama, jo tas ļauj samobilizēties. Turklāt man tie darbi mēdz būt ļoti atšķirīgi. Tālab vienā brīdī vienkārši vajag saprast, kas ir šis no visām pasaules iespējām.
Vai tajā mirklī, kad darbs ir pabeigts, tev ir svarīgi, ka kāds to redz un ko domā tie, kas uz to skatās? Vai tu vispār gribi, lai skatās un kaut kādā mērā piekļūst tam, ko tu esi domājis vai arī kam pilnīgi citam?
Tas arī ir ļoti plašs un dažāds process. Viens ir tavas paša attiecības ar konkrēto darbu, ko zini tikai tu. Otrs, tas, kā šo darbu uztver citi, zināmā mērā veido arī tavu uztveri. Teiksim, kāds kaut ko pasaka vai paraugās no skatu leņķa, par kuru tu pats neesi iedomājies, un tas atkal izmaina to tavu attieksmi pret šo darbu.
Vēl ļoti svarīgs ir laiks. Esmu domājis, ka ideāli būtu vispār kādam ko rādīt, kad pagājis pusgads vai gads kopš darba tapšanas. Jo tad tu esi tā kā aizmirsis savu iekšējo tā brīža sajūtu; domas, ar kādām tu šo darbu esi radījis, un vari mazliet vairāk no malas paraudzīties. Vienmēr ir kaut kāda pretruna vai attiecības starp taviem iekšējiem centieniem, domām, sajūtām un to, kas tur ir tapis. Tu neesi brīvs no tā sava iekšējā skatiena, savukārt pēc kāda laika vari kaut kā neitrālāk uz to paraudzīties.
Tie, kas saka, ka glezno tikai sev, manuprāt, tās ir pilnīgas muļķības. Tad jau varētu vienu un to pašu audeklu visu laiku pārkrāsot... bet man šķiet, ka radot mākslas darbu, tur neizbēgami jau ir iekšā doma, ka tas tiks rādīts.
Man patika, kā Kaspars Vanags kaut kad formulēja – par vērtētāju, kas sēž tev uz pleca, kamēr tu radi, un ka tas vērtētājs arī ir tas konteksts. Esmu par šo aspektu dažkārt piedomājis un secinājis, cik tas tiešām ir interesanti - piemēram, radot darbu, par kuru jau zini, ka tas tiks izstādīts Latvijā, Rīgā, šis vērotājs uz pleca ir pilnīgi cits nekā, ja, piemēram, glezno zinot, ka darbs tiks izstādīts Lietuvā vai Indijā.
Konteksts, kas tevī kaut kur iedomās ir, vienmēr diezgan lielā mērā ietekmē to, ko tu dari, lai kā arī negribētos to atzīt.
Dzejas lasījums “Savvaļā”. Foto: Marta Krivade
To var nosaukt arī par atgriezeniskās saites vajadzību vai nevajadzību. No vienas puses tevi pašu interesē atgriezeniskā saite, no otras – tu ļauj cilvēkiem vismaz mirklīgi nonākt saslēgumā. Sākt ar mākslu sarunāties. Tu, mūziķis jeb kāds cits mākslinieks caur savu darbu radi cilvēkiem iespēju izdzīvot neracionālo. Jo māksla ir neracionāla, tavai gleznai nav funkcionālas nozīmes.
Kaut kad formulēju, ka mākslas darbi ir kā atgādinājums vai liecība par kaut kādu pasauli, lietu stāvokli un savā ziņā ļauj tev it kā atcerēties vai nonākt kaut kādā lietu esamības stāvoklī. Tajā visā ir arī tā mazliet dīvainā pretruna, līdzīgi kā šamaņa vai mācītāja gadījumā, tas vienlaikus ir izziņas ceļš un profesija. Bet kaut kā visi ar to sadzīvo.
Īsti nesaskatu tur pretrunu. Būt par šamani vai mācītāju nozīmē kalpošanu; kalpošanu kā došanu citiem. Izstādot darbus publiski, tu it kā ekshibicionējies, bet vienlaikus arī nosacīti padari pasauli labāku. Tu taču piekritīsi, ka māksla padara pasauli labāku? Cita lieta, varbūt to neizmaina. Galu galā, tu jau neradi tikai slavas dēļ, bet ļauj cilvēkiem pieslēgties un paskatīties uz savu dzīvi no malas. Caur mākslu.
Es domāju, ka tāpat kā šamaņu gadījumā un visos pārējos, tas vienmēr ir kaut kādā komplektā – gan kalpošana, gan racionālā pasaule, gan atzinība utt.
Iedomājies, pie tevis atnāk, piemēram Šiva un saka: “Andri, es tev dodu iespēju izvēlēties, vai nu tu radi pašu ģeniālāko darbu savā mūžā, uz kuru skatoties sapratīsi, ka tas ir augstākais, ko tev izdevies sasniegt, bet nevienam tas nepatiks un visi teiks, ka Eglītis ir izgāzies. Jeb tu radīsi tikai viduvējus darbus, bet visi teiks, ka Eglītis ir ģēnijs, izpirks pa lielām naudām, kamēr tu pats zināsi, ka tas ir pilnīgs sūds. Ko tu izvēlēsies?”
Protams, ka pirmo. Bet cik godīga ir mana atbilde, to jau neviens nezina. (Smejas.)
Šī jautājuma kontekstā man šķita interesanti, ka pareizā atbilde neapšaubāmi ir pirmā. Man liekas, ka tas varētu būt labs uzdevums, aptaujāt, vai būs kāds, kas pateiks to otru.
“Savvaļa”. Foto: Andris Eglītis
Vai ir kaut viena iespēja, ka kāds no cilvēkiem, kas skatīsies uz tavu darbu, sajutīs tieši to, ko sajuti tu, kad to gleznoji? Vai tas vispār ir iespējams?
Atbilde ir, ka man pašam ir ļoti neskaidras attiecības ar saviem darbiem. Es nezinu, ko es sajutu tad. Tas darbs ir tapis savveida dialogā. Sākumā es pie tā eju ar kaut kādu domu, un tad darbs man saka – nē, šitais nebūs. Varbūt kaut ko savādāk mēģinām sabīdīt. Respektīvi, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc kāds joprojām glezno, ka tu nezini, kas notiks. Savā ziņā tas ir brīnums, kas rodas procesā. Tie darbi nav tikai kaut kādas manas sajūtas reprezentācija, tie ir paši par sevi. Kaut kas cits. Ir gadījumi, kad es kaut ko ņemos un mokos, ir vislabākās sajūtas – o, tagad viss ir tik skaidrs, būs baigi superīgā glezna, bet nav.... Nu vienkārši nav. Un gluži otrādi, pēkšņi kaut kas rodas kā brīnums un tu saki: O!!! Tu pats nezini. Tā ka es nevaru teikt, ka ir kaut kas tāds, ko es esmu sajutis.
Iespējams, var būt tā, ka kādā šis darbs var izraisīt tādas pašas sajūtas kā manī. Taču patiesībā arī tas nav iespējams, jo tas skatītājs to darbu nav radījis. Tur vēl ir arī tās attiecības.
Būtībā darbs sanāk tāda būtne, kas paver skatītājam iespēju nonākt tur, kur tu nonāci - šo darbu radot.
Mēdz būt arī, ka, darbu radot, tev ir saslēgums, bet darbs neizdodas. Nav tā, ka ir labs saslēgums un ir labs darbs. Kaut kas tur ir sarežģītāk tajā mehānismā.
Varbūt arī neveiksmīgie darbi ir vajadzīgi?
Pilnīgi noteikti. Mana pieredze liecina, ka man ik pa laikam vajag sevi pamocīt ar kaut ko, kas nesanāk, lai pēc tam kā dāvana kaut kas rastos pilnīgi viegli.
Nesen pašķirstīju grāmatiņu, par to, kā senie lielmeistari darināja savas gleznas. Tehnoloģiju grāmatu. Tur cita starpā bija arī par sen zināmo domu, ka ir baigi slikti, ja darbā redz mākslinieka mokas. Tā it kā ir, bet tad es domāju – kāpēc? Vai tās mokas ir nepatīkamas? Skaidrs, ka, darbu radot, bieži vien ir jāiegulda smags darbs un tā tālāk, bet tajā gala rezultātā moku klātbūtne traucē. Vajag būt sajūtai, ka tas ir radies viegli. Un pats no sevis.
“Savvaļa”. Foto: Andris Eglītis
Tā analoģija par to, ka nezini, kas sanāks, ir ar dzīvi kā tādu. Tu nezini, kas sanāks, bet tev ir jāizbauda viss.
Esmu pieņēmis, ka diezgan būtisku daļu no manas identitātes veido gleznotājs. Ka es nevaru nošķirt – te es esmu gleznotājs un te es esmu cilvēks. Tā nu ir sanācis, ka es esmu gleznotājs. Es vienkārši nenormāli daudz laika dzīvoju ar glezniecību sevī. Un tā ir būtiska manas personības un dzīves daļa. Un tā drīkst būt, man liekas.
Vai uzlūkojot gleznu var sasniegt katarses sajūtu?
Jā, esmu par to domājis. Var nonākt katarses stāvoklī arī no gleznas. Taču tur darbojas cits mehānisms. Tā nav katarse, ko tu pārdzīvo, klausoties mūziku, kas ir šeit un tagad. Gleznas izraisītā katarse vairāk iedarbojas lēni un ilgstoši, kā tāds atgādinājums vai veids, kā skatīties uz pasauli, ko tu pēc tam varbūt nes sev līdzi. Iespējams, konkrētajā mirklī tas nav baigais high point, bet tas ir kaut kas, caur ko tu vari mazliet savādāk paraudzīties uz pasauli. Izmainītā veidā.
Andris Eglītis
