Filozofija un krīze
Amālijas Rozenblūmas saruna ar filozofu un kuratoru Roju Brandu
Šī saruna sākotnēji tika publicēta BIDUD - eksperimentālā tiešsaistes rezidencē, kas darbojās COVID-19 izolācijas periodā. Šīs iniciatīvas autori bija mākslinieki Tamirs Erihs un Nojs Haimovics. Katru dienu tiešsaistē tika prezentēts viens projekts, nobeigumā piedāvājot visu dalībnieku kopīgu izstādi Timed Act Jeruzalemes kultūras centrā Hansen House.
Rakstnieces, žurnālistes un psiholoģes Amālijas Rozenblūmas sarunu ar filozofu un kuratoru Roju Brandu (abi dzīvo Telavivā) BIDUD publiskoja šī gada 9. aprīlī. Amālija ir laikrakstā Haaretz publicētās un plaši lasītās iknedēļas slejas autore, kur viņa apspriež savus novērojumus pāru psiholoģijā, paceļot tādas “karstās” tēmas kā poliamorija un psihedēlisku vielu izmantošana pāru terapijā. Rojs Brands ir vecākais lektors Bezalela mākslas un dizaina akadēmijā Telavivas Universitātē. Šobrīd viņš vada Parterre filozofijas un mākslas institūtu. Drīz Palgrave Macmillan apgādā iznāks Branda grāmata “Māksla un dzīves forma” (Art and Form of Life). Brands bija arī Arterritory.com 2018. gadā organizētās izstādes “Sapņi un drāmas. Izraēlas laikmetīgā māksla” kurators.
Ir labi zināma klišeja: “Kad runā lielgabali, mūzas klusē”. Taču filozofi šādos laikos parasti neklusē. Es atceros, jūsu savulaik rediģējāt un iztulkojāt ivritā “Filozofiju terora laikā” - Jirgena Habermasa un Žaka Deridā dialogus pēc 11. septembra terora aktiem. Vai filozofijai ir mums ko piedāvāt arī šodien?
Ir divi jautājumi. Viens - vai filozofija spēj mums pateikt kaut ko konkrētu vai arī nespēj. Bet pirms pievēršanās šai tēmai, vispirms ir jājautā, kāpēc šādos laikos parādās vajadzība pēc filozofijas un vēlme dzirdēt, kas tai sakāms? Es par to, protams, priecājos. Kad nenākas cīnīties ar globālas pandēmijas un apokalipses scenārijiem, mūs daudz mazāk velk pie filozofijas.
“Izzini sevi” - pamudinājums, kas rotā Apollona templi Delfos.
Tieši tā. Grieķiem filozofija nebija kaut kas pēkšņi uzspiests, kā, teiksim, iemācīties iekārtot bumbu patversmi, gatavojoties kārtējam raķešu uzbrukumam no Gazas. Sokratam nepieciešamība izzināt sevi aizsākas ar vēlmi pēc iekšējas apziņas, ilgām saprast to, kas mēs esam un kādai būtu jābūt mūsu dzīvei. Tas mūs pavada no brīža, kad sākam apzināties savu eksistenci, līdz pat beigām. Tomēr pārsvarā tas viss pazūd sadzīves peripetijās.
Vai atbilde uz to ir pārlaicīga? Tas ir, vai atbilde, kas būtu patiesa Sokratam, būtu tikpat patiesa mums, kas 2400 gadus vēlāk sastapušies ar koronavīrusu?
Nē. Atbilde nav pārlaicīga, un apstāšanās, uz ko mūs piespiedusi epidēmija, ir iespēja nodarboties ar filozofiju tagadnē. Tas ir aicinājums padomāt par to, kā pavadām savu dzīvi tieši šeit un tagad. Filozofi visbiežāk neuzskata sevi par mūžības teorētiķiem, kas piedāvā eksistences vai morāles skaidrojumus kā kaut ko nošķirtu no pašas dzīves. Filozofija ir mūsu reālās dzīves vērojums un refleksija, kā arī centieni meklēt un saprast, kā to dzīvot pareizi. Citiem vārdiem sakot, filozofija un dzīve ir sakusušas kopā. Un šī atvērtā pieeja filozofijas praksei iet roku rokā ar to realitāti, ko piedzīvojam šobrīd.
Vai gribat teikt, ka tāpēc, ka mums nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiek, šis realitātes stāvoklis ir tieši tas faktors, kas mūs šobrīd “velk” pie filozofijas?
Tieši tā. Jo mēs nerunājam par nenozīmīgu robu savu zināšanu apjomā. Visa mūsu medicīniskā, ekonomiskā, pārvaldības, sociālā un tehnoloģiskā infrastruktūra sabrūk tieši tāpēc, ka tā ir uzcelta uz zināšanu un kontroles pamatiem. Un par spīti visām šīm aktuālajām zināšanām un kontrolei mēs tagad nonāk konfrontācijā ar to, cik šie absolūtās dominances koncepti izrādās tuvi fantāzijai. Gluži kā Holivudas filmās, kur cilvēcei galu galā izdodas uzvarēt meteorītu, citplanētiešus vai vīrusus. Tagad mēs īsti nezinām. Mēs šeit runājam par dziļu, fundamentālu nezināšanas stāvokli. Viss, ko varam darīt, ir noiet maliņā un klusi gaidīt, līdz tas pāries. Es ceru, ka šis filozofiskais brīdis, kad mēs apjaušam savu zināšanu robežas - savu zināšanu par neziņu -, mums kā sabiedrībai palīdzēs izveidot jaunu sociālpolitisku sistēmu, kas darbosies, par pamatu ņemot padziļinātu izpratni par cilvēku spēju apmēru un arī to robežām. Galu galā, visgrūtākā lieta ir vienkārši būt par to, kas tu esi, - par cilvēku.
Es ceru, ka šis filozofiskais brīdis, kad mēs apjaušam savu zināšanu robežas - savu zināšanu par neziņu -, mums kā sabiedrībai palīdzēs izveidot jaunu sociālpolitisku sistēmu, kas darbosies, par pamatu ņemot padziļinātu izpratni par cilvēku spēju apmēru un arī to robežām.
Vai filozofi kaut ko līdzīgu gaidīja pēc 11. septembra?
Taisnība, šajā gadsimtā tas jau reiz ir noticis - pēc 11. septembra katastrofas. Jūs pieminējāt grāmatu “Filozofija terora laikā”, kur iekļauti Habermasa un Deridā dialogi. Kad studēju doktorantūrā Ņujorkā, man bija tā laime būt abu šo izcilo 20. gadsimta filozofu studentam, vēl vairāk man paveicās, kad pavērās iespēja viņu sarunas pārtulkot ivritā. Šajā grāmatā viņi apspriež jauno filozofiski politisku struktūru, kāda būtu jāveido, reaģējot uz globālo terorismu. Viņi runā par solidaritātes jautājumiem un rīcības principiem krīzes laikos. Interesanti, ka arī toreiz likās, ka mūsu pasaules kārtību apdraud bezķermenisks ienaidnieks. Manuprāt, viņu situācijas analīze un piedāvātās risinājumu stratēģijas ir joprojām aktuālas.
Tolaik Habermass aicināja uz plašu dialogu un starptautisku solidaritāti. Viņaprāt, apziņai, ka neviens no mums, neviens pats cilvēks, nespēj eksistēt pilnīgi un jēgpilni bez sabiedrības, būtu jābūt jaunās pasaules kārtības pamatā. Tāpat var arī teikt, ka neviena sabiedrība nespēj eksistēt pati par sevi, ārpus plaša citu sabiedrību tīklojuma, ka ir jārada vienota, kosmopolītiska cilvēku sistēma - līdzīga tai, kas daļēji manifestējas starptautiskajās institūcijās. Deridā, pretēji Habermasam, uzsver, ka, veidojot 21. gadsimta filozofiskos pamatus, ir nepieciešams atzīt konflikta centrālo vietu un akūto nepieciešamību to risināt. Pieņemt, ka konflikts nav vienkārši kaut kas, kas jāizlabo vai jāatmet, bet gan būtisks dzīves spēks, ko vajag radoši vadīt.
Apziņai, ka neviens no mums, neviens pats cilvēks, nespēj eksistēt pilnīgi un jēgpilni bez sabiedrības, būtu jābūt jaunās pasaules kārtības pamatā.
Taču tagad, jāpieņem, mēs esam saskārušies ar pilnīgi citādāku ienaidnieku. Ne-cilvēcisku ienaidnieku. Vai šīs pārdomas ir tikpat nozīmīgas arī šajā situācijā?
Manuprāt, pat ļoti. Kā jau jūs teicāt, liekas, ka ienaidnieks ir cits. Taču terorismam un pandēmijai ir līdzīgas iezīmes. Patiesībā terorisms ir politiski psiholoģisks termins. Tas radās Lielajai franču revolūcijai sekojošā Robespjēra terora laikā; mērķis bija iznīcināt tos, kas ir pie varas, un tos, kas ir pret revolūciju. Terorisms nozīmē baiļu iedvešanu politiskos nolūkos. Pretēji tam mūsu aktuālā pandēmija pēc savas dabas nav politiska un tai nav skaidri uzstādīts mērķis. Taču politiskie spēki to izmanto, lai sētu bailes un šausmas. Tāpēc man liekas, ka tas, ko abi filozofi uzsvēra saistībā ar 11. septembra notikumiem, ir tikpat būtiski arī šobrīd - kad cenšamies definēt pareizo veidu, kā dzīvot koronavīrusa klātbūtnē. Nav šaubu, ka abi koncepti - nepieciešamība pēc solidaritātes, ko minēja Habermass, un nepieciešamība atzīt konfliktu, ko piedāvāja Deridā, - šodien ir ļoti akūti koncepti. Nav jautājums par vienu vai otru, bet drīzāk par abiem vienlaicīgi - solidaritāti un konfliktu atrisināšanu.
Nav šaubu, ka abi koncepti - nepieciešamība pēc solidaritātes, ko minēja Habermass, un nepieciešamība atzīt konfliktu, ko piedāvāja Deridā, - šodien ir ļoti akūti koncepti.
Kā jūs redzat šo kombināciju darbojamies šobrīd praksē?
No vienas puses, liekas, ka sociālā solidaritāte aug - ir viens par visiem un visi par vienu pret svešo, nezināmo ienaidnieku. No balkoniem aplaudē medicīnas darbiniekiem, bet sociālie mediji kļuvuši par atbrīvojoša un bezrūpīga prieka krātuvi. No otras puses, visi ir aizdomīgie. Ģimenes locekļi, kaimiņi, bērnudārza bērni, ārsti - visi ir eksistenciāls drauds, kaut paši to nemaz nezina.
Diemžēl ir tā - jo krīze kļūst intensīvāka, jo spēcīgāks kļūst aizdomīgums un solidaritāte pagaist. Mēs varētu nonākt atpakaļ pie tā, ko angļu filozofs Tomass Hobss sauca par “dabisko stāvokli” - visu karš pret visiem jeb, kā pats Hobss to definēja, suns ēd suni. 17. gadsimta angļa acīm dabiskais stāvoklis ir kaut kas līdzīgs džungļiem. Sekojot šai politiskajai filozofijai, destruktīvā cīņa beigsies tikai tad, kad tiks ievēlēts konkrēts vadonis. Tāpēc indivīdi izveido aliansi, paraksta sociālu vienošanos un nodod savu varu suverēnam. Tādā veidā pūlis tiek padarīts par tautu.
Tad sanāk, ka no Hobsa skatpunkta vienīgais veids, kā nodrošināt mieru un drošību un pakļaut haosu, ir radīt paktu, kas pamatotos uz mūsu visu gatavību atteikties no tiesībām valdīt un piekrišanu piešķirt tiesības valdīt pār mums vienai konkrētai personai vai personu grupai - ar nosacījumu, ka ikviens, kas noslēdz šo paktu, pieņem šādus noteikumus.
Nu, jā. Bet, vairāk iedziļinoties šajā risinājumā, kļūst skaidrs, ka tas rada trauslu un problemātisku situāciju, jo tas darbojas ar nosacījumu, ka visi bez izņēmuma piekrīt paklausīt valdniekam. Līdz ar to suverēns drīz pārvēršas tirānā, kas manipulē ar bailēm un sociālās sairšanas draudiem, lai iegūtu vairāk varas un kontroles.
Citiem vārdiem sakot, šī brīža krīze atbalso moderno politisko filozofiju un centienus samierināt individuālo brīvību un sociālo labklājību.
Absolūti. Katru sabiedrību apdraud divas lietas: anarhija un tirānija. Dažādos laikos kāds no šim apdraudējumiem kļūst izteiktāks un nodarbina filozofus tiešā saistībā ar vēstures attīstību. Hobsu visvairāk satrauca pilsoņu karš, kas bija pastāvīgs apdraudējums līdz pat 19. gadsimtam. Daudzi no mūsdienu režīmiem ir pilsoņu karu asiņainās vēstures komplekss iznākums. Bet tirānija ir tikpat hroniska. Diemžēl mēs neesam attīstījuši pietiekoši izsmalcinātus mehānismus, lai tiktu ar to galā. Patiesībā daudzi despotiski valdnieki ir nonākuši pie varas, izmantojot demokrātijas priekšrocības un iedvešot ideju, ka, ja nebūtu viņu, sāktos visu iznīcinošs karš. Līdz ar to mēs atgriežamies pie sadursmes starp sadarbību un solidaritāti, no vienas puses, un atvērtību konfliktam, no otras. Citiem vārdiem sakot, tas nav tikai konflikts starp pretējām pozīcijām, bet konflikts starp konfliktu un ne-konfliktu, kas ir pamatā visām attiecībām.
Un tas attiecas arī uz mūsu personīgo privātumu tikpat liekā mērā kā uz sabiedrību kopumā. Kādos veidos šī krīze varētu ietekmēt diskursu par cilvēka atbildību dabas priekšā?
Neesmu drošs, ka šis trieciens mūs motivēs vairāk rūpēties par dabu. Drīzāk tas stiprinās iesīkstējušo paradumu no tās baidīties.
Varbūt tas kalpos kā mācība kļūt pazemīgākiem?
Noteikti tā ir mācība attiecībā uz mūsu kā cilvēku spēju un zināšanu robežām. Grieķu traģēdijās cilvēku pamatgrēks ir lepnība - pārmērīga lepnība, kas noved pie sagrāves. Varonis cenšas uzvarēt likteni, taču tas nav iespējams - viņa sagrāve ir atgādinājums mums visiem, ka dievu vai dabas priekšā ir jāpieņem savs cilvēciskums un jābūt pazemīgam. Tagad mūsu lepnība ir palikusi bez naidniekiem, nav citas varas, tikai mūsējā. Taču mūsu augstprātība atkal sēs iznīcību, jo, izrādās, esam pakļauti vissīkākajai mutācijai. Šis vīruss galu galā nav nemaz tik gudrs. Tas nav nekādu supertehnoloģiju radīts, bet vienkārši bioķīmiska mutācija, kas netīšām nesusi lielu postu.
Vai iespējams, ka mēs atgriežamies pie sajūtas, kāda šobrīd ir daudziem, ka zeme mūs soda?
Jā. Krīzes laikos mēs ciešanām tiecamies atrast kaut kādu jēgu. Bez jēgas ciešanas ir nepanesamas, tieši tāpēc mēs vienmēr meklējam kādu, ko vainot, un bieži mēs vainojam paši sevi. Tas ir veids, kā atgūt varu pār neparedzamo. Tāpēc mums liekas, ka daba ir ar gribu apveltīta būtne, kam ir pašai sava sirds un prāts, un ka šī būtne atriebjas mums par daudzajiem nolaidības, ekspluatācijas un iznīcības gadiem. Tāpēc cilvēki saka, ka tā ir Gaija, Zemes dieviete, kas liek mums iepauzēt. Mēs personificējam dabu un konceptualizējam situāciju tā, lai sajustu, ka esam sastapušies ar kaut ko tiešām lielu - dzīvību visā savā skaistumā un varenībā. Un tagad tā mums atgādina, ka vajag veltīt laiku lasīšanai, elpošanai, būšanai kopā ar ģimeni un pārdomām.
Gaija jeb Māte Zeme pievērš sev mūsu uzmanību, liek parūpēties par sevi un padomāt, kurp vēlamies doties tālāk, kas ir solidaritāte visplašākajā nozīmē un kas ir patiesi svarīgais.
Jā, kā jau teicu, es ceru, ka mēs šo pārdzīvosim un kļūsim par labākiem cilvēkiem, taču tāda Disneja stila dabas personifikācija ir lēts un arī galīgi neefektīvs triks. Daba nekļūst dusmīga, tāpat tā arī nemīl un neizglīto. Šāda veida domāšana iespiež dabu cilvēkveidīgā rāmī un pakļauj to mūsu sapratnei. Daba nav būtne ar apziņu un superspējām, un tā nesūta mums vēstījumus vīrusu veidā. Mūsu uzdevums ir atvērt acis un cieši ieskatīties dabas radikālajā Citādībā, kas nav pakļauta cilvēku sapratnei un noliedz mūsu sociālo, ekonomisko, tehnoloģisko un zinātnisko sistēmu dominanci. Mums ir jāiemācās dzīvot un sadzīvot ar radikālāku un varenāku dabu - tādu, ko nevar ne pieradināt, ne cilvēciskot.
Mūsu uzdevums ir atvērt acis un cieši ieskatīties dabas radikālajā Citādībā, kas nav pakļauta cilvēku sapratnei un noliedz mūsu sociālo, ekonomisko, tehnoloģisko un zinātnisko sistēmu dominanci.
Tātad varam secināt, ka filozofiskais uzstādījums būtu iemācīties dzīvot ar padziļinātu nesapratni?
Jā. Dzīvot ar dziļu un fundamentālu nezināšanu, nekļūstot šaubu paralizētiem. Tas nenozīmē, ka mums vajag pārtraukt mūsu attiecības ar dabu. Tieši otrādi - mēģinājums dzīvot labāku dzīvi prasa, lai mēs apzinātos un samierinātos ar to bezgalīgo plaisu, kas ir starp mums.
Un ko filozofija var pateikt par mākslas lomu šādos laikos?
Kultūra un plašākā kontekstā arī visa cilvēka dzīve ir ārkārtīgi kompleksa, un, lai to kritiski novērotu, vajag zināmu laika distanci. Piemēram, atskatoties atpakaļ, mēs varam identificēt un raksturot 80. gadus. Krīze, kādu piedzīvojam šobrīd, ir reta iespēja atmosties uzreiz, nevis gaidīt 40 gadus, lai izprastu, kas notika. Krīze ir kā sava laika spogulis. Krīzes laikos mēs pēkšņi aptveram dzīves kopumu tādā kā uzplaiksnījumā, kā fotogrāfijā. Šī krīze atklāj mums dažas mūslaiku dzīves raksturīgās iezīmes. Milzīgā vērtība, ko piešķiram objektiem, nepārtrauktā nēsāšanās apkārt, centieni nopirkt laimi, nebeidzamā sacensība utt. Tas viss izceļas uz šīs piespiedu izolācijas fona. Pandēmija ir kā globāla Salīdzināšanas diena (Yom Kippur) - sākumā mums ir bail no šī klusuma, bet tad tas mūs ievelk sevī kā svētīgs miers. Dvēsele ilgojas pēc mierpilnas vienatnes, kā arī priekpilnas intimitātes, taču mūsu ikdienas dzīvē mēs vienkārši pārāk daudz ražojam, pārāk daudz patērējam, esam pārāk miesiski un pārāk skaļi.
Pandēmija ir kā globāla Salīdzināšanas diena (Yom Kippur) - sākumā mums ir bail no šī klusuma, bet tad tas mūs ievelk sevī kā svētīgs miers.
Tātad šī krīze varētu pamodināt konfliktu starp ārējo jezgu un iekšējo ilgošanos pēc miera. Kāda veida kultūra varētu no tā dzimt?
Šeit paveras iespēja attīstīt tādu esības kultūru, kas nebūtu orientēta uz ražošanu un patērēšanu. Ikdienas pieredze arī var būt brīnumu avots. Par to var priecāties kā par mākslas darbiem. Iekšējās atklāsmes brīži, kā arī spēja nodalīt - mēs vērojam savu dzīvi no ārpuses, it kā tā būtu filma vai grāmata, kaut paši tur esam galvenie varoņi. Kā sabiedrībai mums ir jārada jauni veidi, kā būt kopā vai kā būt vienatnē, jārada jaunas, nemateriālas prieka, sociālās mijiedarbības un intimitātes formas, kas nebūtu balstītas ekspluatācijā vai šaurās interesēs. Mums jābūt partneriem, kas rada kopīgu dzīvi. Antīkajā pasaulē filozofiju dēvēja par “dzīvo mākslu”, jo tā māca mums vērot un veidot sevi no iekšpuses.
Kā sabiedrībai mums ir jārada jauni veidi, kā būt kopā vai kā būt vienatnē, jārada jaunas, nemateriālas prieka, sociālās mijiedarbības un intimitātes formas, kas nebūtu balstītas ekspluatācijā vai šaurās interesēs.
Daudzi šai idejai pretojas. No brīža, kad krīze sākās, mēs esam apkrauti ar uzdevumiem - miljons ieteikumiem, kā pavadīt dienas, kā mācīties tiešsaistē, kā strādāt no mājām utt. Tātad jūs sakāt, ka, filozofiski runājot, ja vēlamies nonākt līdz padziļinātiem secinājumiem par savas dzīves trūkumiem, patiesībā mums ir jāiemācās nebūt visu laiku aizņemtiem?
Cilvēki visu laiku ir aizņemti ne jau tāpēc, ka viņiem pietrūktu filozofijas, bet gan galvenokārt sociālekonomisku apstākļu dēļ. Visdižākie prāti un vislielākie mākslinieki mēģina savienot septiņsimt darbus, jo citādi nevar savilkt galus kopā. Viņi baidās zaudēt darbu. Tā ir sociālekonomiska problēma. Bet dīkdienībai ir sava vērtība, tāpat kā bezmērķīgai klaiņošanai pa pilsētu vai karantīnas laikā - vienkārši domāšanai. Man ļoti patīk Paskāla, vēl viena 17. gadsimta filozofa, teiciens, ka “visas cilvēces problēmas rodas no cilvēka nespējas mierīgi pasēdēt vienam pašam”. Tagad, esot izolētiem savās mājās, ja vien spējam tikt pāri mokošajām raizēm, mums ir dota iespēja atcerēties esības prieku un izbaudīt mieru. Šeit, manuprāt, satiekas māksla ar filozofiju - priekā par dzīvi un radīšanu bez iepriekšpieņemtiem mērķiem vai konceptiem.
Izklausās, ka filozofija tā vien gaida šādas krīzes…
Filozofija, kā teica Sokrats, ir gatavošanās nāvei. Viņš, iespējams, ar to gribēja teikt, ka filozofija mūs paceļ tīrākā apziņas stāvoklī, vai arī vienkārši ironizēja. Galu galā, tas tika teikts viņa tiesas prāvas un nāvessoda kontekstā. Nāves nenovēršamības akceptēšanā slēpjas liela vitalitāte. Nav tā, ka es gaidītu nāvi, taču dzīvei jēga ir vienīgi tad, kad esmu nostādīts sava galīguma, sava mirstīguma priekšā.
Nāves nenovēršamības akceptēšanā slēpjas liela vitalitāte. Nav tā, ka es gaidītu nāvi, taču dzīvei jēga ir vienīgi tad, kad esmu nostādīts sava galīguma, sava mirstīguma priekšā.
Jūs gribat teikt, ka nāves draudos ir potenciāls likt mums pārdomāt patiešām svarīgās lietas?
Tas ir līdzīgi kā ar hipotētiskajiem jautājumiem: Ko tu darītu, ja zinātu, ka tev atlikuši vien pieci gadi, ko dzīvot? Vai no cita skatupunkta: Guļot uz nāves gultas, kurš tavas dzīves stāsts tev sniegtu vislielāko prieka un gandarījuma sajūtu? Šeit parādās ētisks dzinējspēks, ko var formulēt kā morālo imperatīvu: dzīvo dzīvi tā, lai vari ar to lepoties, par to priecāties un rādīt citiem kā skaistu un vērtīgu veidojumu ne tikai no mirkļa uz mirkli, bet arī savā pēdējā stundā, izturot laika pārbaudi.
Taču šobrīd nav iedragāta tikai personiskās nemirstības, bet arī sabiedrības progresa ilūzija, tāpat arī paša progresa ideja un izpratne par mūsu vietu vēsturē.
Interesanti, ka tādās krīzēs kā šī vēsture atgūst mītisko dimensiju. Dusmu dienas pravietojumam ir sena pagātne. Apokalipses ideja mums sekojusi jau kopš Bībeles vai vēl senākiem laikiem, un mēs ar to ik pa brīdim paspēlējamies. Interesanti, ka termins ‘apokalipse’ grieķu valodā nozīmē atklāsmi - patiesības atklāsmi, kam ir vara gan iznīcināt, gan atjaunot. Tagad bieži var dzirdēt, ka pasaulei vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, teikšu, ka, manuprāt, par šo krīzi nevar domāt progresa kategorijās. Progress ir modernā ticība pakāpeniskiem uzlabojumiem. Nākotne vienmēr būs labāka par pagātni, nākamā paaudze būs veiksmīgāka, tehnoloģija attīstītāka, mūsu sociālā struktūra smalkāka utt. Taču jēdziens ‘progress’ neaizpilda visus mūsu dzīves aspektus. Jo īpaši tas neattiecas uz mākslu un uz laimi. Vai Pikaso ir labāks par van Gogu? Vai Leonardo - labāks par alu zīmējumiem? Progress nav vēsturisks fakts, bet skatījuma veids. Patiesībā progresa ideja ir tāda lietu organizēšanas forma, kas piešķir tām jēgu. Un kapitālisma pasaulē tā kalpo arī kā ekonomiskais dzinulis, lai pārliecinātu mūs iegādāties jaunāku, labāku tā modeli, kas mums jau ir.
Kas notiks, ja mēs pārstāsim ticēt Progresa dievam?
Vispirms jau dzīve šķitīs pilnīgi nesaprotama. Kā tāds bezmērķīgs Sīzifa ceļojums. Ja mēs pastāvīgi neattīstāmies, ja rītdiena nebūs labāka par šodienu, ja nākamajai paaudzei nebūs labāka dzīve, tad kāda jēga ir mācīties, strādāt, censties un ciest? Varam to izbeigt uzreiz, šeit un tagad. Šāda refleksīva reakcija seko burbuļa pārsprāgšanai un ticības zaudēšanai. Līdzīgi kā ar Nīčes Dieva nāvi, arī šajā gadījumā pasaules kārtībai tiek atņemts kaut kas ārkārtīgi būtisks, un mēs jūtamies kā visu pamesti bāreņi. Bet atbildes reakcija būs visu vērtību noliegums jeb tas, ko Nīče sauc par nihilismu.
Bet tajā ir arī atjaunotnes potenciāls. Izvēlēties citu ceļu, pārorganizēt visu jaunā, jēgpilnā veidā.
Neesmu pārliecināts, kas ir kaut kas tāds, kas spētu aizvietot ticību progresam. Neticu, ka atgriezīsimies pie mūžīgā pielūgšanas kā klasiskajā laikmetā vai ticības spožajai pagātnei, kā to darīja viduslaiku sholasti. Iespējams, ka vienīgais, kas mums atliek, ir iedziļināties patiesi pārsteidzošajā un noslēpumainajā tagadnē. Mūsu laiku atšķir fakts, ka mēs intensīvi interesējamies par pašreizējo brīdi. Tagadne ir interesantākā par pagātni vai nākotni, kas konceptuāli ir kaut kas pavisam jauns.
Mūsu laiku atšķir fakts, ka mēs intensīvi interesējamies par pašreizējo brīdi. Tagadne ir interesantākā par pagātni vai nākotni, kas konceptuāli ir kaut kas pavisam jauns.
Internets ir pārbāzts ar dažādām meditācijas un apziņas fokusa grupām. Vai to jūs domājat?
Ne gluži. Tas, protams, ir atkarīgs no katras konkrētās grupas, no piedāvātā satura un iesaistītības līmeņa. Taču, manuprāt, šādās vieglās “devās” nav filozofiskā potenciāla. Krīzes brīžos mēs alkstam pēc komforta, kas ir saprotami, taču mums jāturas pa gabalu no jaunām zināšanas formām. Pieņemot sevis kā cilvēka saistības un spēju ierobežojumus, rodas absolūta komforta sajūta. Filozofija uzplaukst krīzes laikos - brīžos, kad notiek pāreja no vienas dzīves formas uz citu, no viena laikmeta uz citu, kad pati dzīve atklājas pa jaunam. Filozofijas vēsture ir zināšanu un kaislību, mīlestības un mākslas, atklāsmes un gudrības cīņa. Es ceru, ka šis tiešām ir tāds brīdis - kad notiek pozitīvi kritiska pamošanās, kas aicina mūs pārdomāt un reorganizēt savu dzīvi.
Titulbilde: Carsten Höller. “Hard, hard to be a baby”. 1992. Skats no izstādes “Bare life” (Museum on the Seam, 2007). Foto: Rojs Brands
