Atvērtība un metafiziskais pieslēgums
Ainārs Ērglis
Saruna ar arhitektu Vilni Štramu
Vilnis Štrams ir arhitekts un uzņēmējs, kurš pēc četru gadu piespiedu pārtraukuma un vairākiem Londonā pavadītiem gadiem, nesen atgriezies Latvijā. Šobrīd raksta maģistra darbu filozofijā Latvijas universitātē, 2018. gadā kopā ar savu dzīves biedri, advokāti un mecenāti Vitu Liberti, kā arī mākslas kritiķi Jāni Borgu nodibinājis fondu “VV Foundation” - atvērtu bezrobežu platformu, kas savieno mākslu un dzīvi. Līdzās saturiski kvalitatīvu un starptautisku izstāžu producēšanai, rezidenču un izglītības programmai, fonds atbalsta alternatīvus un savādākus zināšanu ieguves veidus, kuri paplašina redzējumu un sapratnes horizontu par nākotnes sabiedrības iespējamiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem. Mūsu saruna ir par eksistenciāli pašsaprotamo un vienlaikus tik grūti izdarāmo, proti, kā pavirzīties uz priekšu – gan katram individuāli, gan sabiedrībai kopumā.
Tu esi profesionāls arhitekts, pietiekami ilgu laiku aktīvi līdzdarbojies procesos, līdz nāca piespiedu pārtraukums. Pašlaik, gribētos domāt, apzinātā vecumā esi sācis studēt filozofiju – precīzāk, atlicis uzrakstīt tikai maģistra darbu. Atzīšos, šis bija viens no iemesliem mūsu sarunai. Šķita interesanti saprast, kā līdz šim nonāci?
Jo vairāk dzīvo, un droši vien tev ir līdzīgas sajūtas, jo aizvien mazāk saproti, kas tu esi. Tādā personīgās vēstures esences griezumā - esmu liepājnieks. Dzimis dziļos padomju laikos, 1965. gadā, ģimenē, kurā mamma bija komunistiskās partijas biedre. Viņa strādāja rajona izpildkomitejā, tēvu neesmu saticis, nepazīstu. Esmu audzis pieticīgos apstākļos. No septiņu gadu vecuma sāku spēlēt basketbolu. Vispirms Liepājā, tad Rīgā. Biju dažādās komandās un izlasēs. Droši vien arī tas veido cilvēku. Nejauši iestājos Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, Dekoratoru nodaļā. Pēc gada, pateicoties basketbolam, pārcēlos uz Rīgu, pārgāju uz un pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Mana diplomdarba vadītājs bija Jānis Borgs. Tad, visiem un sev par pārsteigumu, iestājos Tallinas Mākslas universitātē, izstudēju iekštelpu arhitektūru, vienu gadu papildināju zināšanas Somijas arhitektūras skolā un 1993. gadā atgriezos Latvijā. Nodibināju savu arhitektūras biroju un praktizēju līdz 2001. gadam. Esam projektējuši vieglatlētikas arēnu un hokeja halli Ventspils Olimpiskajā centrā, Basteja pasāžu un vairākus centra namus Rīgā, dažus Rimi veikalus un loģistikas centru Dreiliņos un vēl daudzus citus projektus. Kad Juris Visockis 2000. gadā kļuva par vicemēru Rīgas domē, viņš mani uzaicināja par savu padomnieku. Vēlāk tiku iecelts par attīstības departamenta direktoru un līdz 2008. gadam biju atbildīgs par pilsētas attīstību. Tas bija liels izaicinājums, bet, protams, politika kopumā nav tā tīrākā lieta. Tu tajā ieej ar augstu mērķa apziņu, ideāliem un utopijām. Cerībā, ka spēsi kaut ko izmainīt, ietekmēt, reorganizēt, izdarīt labāk. Taču tavās rokās jau nav pilnībā nodoti varas instrumenti, tev vienmēr ir kaut kādā veidā jāveido attiecības ar varu un lēmumu pieņēmējiem, kas tu neesi. Šīs attiecības ir kompromisu pilnas un līdz ar to tev it kā jāsēž uz diviem krēsliem. Jādara kaut kas labs, ko tu arī apzinies un citi novērtē, un tai pat laikā, jātur drošinātāji droši, lai tev to netraucē darīt.
Teiksim tā, tā laika esošā politiskā situācija pieprasīja zināmas nodevas esošajai politiskajai kultūrai.
Domāju, ka jebkura politiskā situācija pieprasa nodevas. Pagājušā, šībrīža. Un tās ir dažāda veida nodevas – intelektuālas, morālas, materiālas, u.c.
Domāju, ka jebkura politiskā situācija pieprasa nodevas. Pagājušā, šībrīža. Un tās ir dažāda veida nodevas – intelektuālas, morālas, materiālas, u.c.
Neiedziļināsimies detaļās, notika pagrieziena punkts un kaut kāda daļa šo nodevu materializējās ne tikai tajā, ka atstāji šo amatu, bet bija jāpieņem arī piespiedu pātraukums...
Pātraukums no aktīvās dzīves, teiksim tā.
Cik ilgs tas bija?
Četri gadi. Kā mēs zinām, izvēles varianti ir vienmēr, un tos var izmantot. Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki it kā pazūd, dzīvo kaut kur ārzemēs, kamēr paiet kāds noteikts noilgums un tad viņi atgriežas vai neatgriežas. Konkrētajā situācijā man bija iekšēja sajūta, ka tas ceļš ir tā kā jāiziet līdz galam. Nesen klausījos stāstu par seniem kuģotājiem, kuri devās no Polinēzijas salām uz Lieldienu salu. Tur jākuģo diezgan liels strēķis. Tolaik jau nekādu navigācijas sistēmu nebija. Kuģotāji bija kaut kādi vietējie aborigēni, kuri apmēram saprata, kā tur varētu nokļūt, bet tas viss tādā lielā nenoteiktībā. Vienlaikus ir šī apziņa, ka tas ir tavs ceļš, un tev līdz tai salai jānokļūst. Un ir kaut kāda vīzija par procesu - tu kuģo, lasi vēju, viļņus. Visu laiku esi nomodā. Desmit dienas vispār neguli, jo tas ir tavs ceļš. Taču ik pa mirklim, protams, gadījās, ka kuģotāji iemiga. Un apmaldījās. Kad apmaldies, ieslēdzas intuīcija, pēdējais instruments, kurš izjūtu līmenī saka, ka tev jāiztēlojas tā sala un vienkārši intiutīvi jābrauc tajā virzienā. Un tu to sasniedz. Te ir tas moments, ka tu uzticies ceļam un ej. Reizēm tas mēdz būt briesmīgs un neparedzams, bet tu tam tici.
Būtībā tev ieslēdzās intuīcija un tu saprati, ka jāļaujas?
Jā, ka ir jāļaujas un jāiet. Kā būs, tā būs. Tu paliec, jo tev ir kaut kāda iekšējā pārliecība, ka tas ir tikai un vienīgi par tevi. Tev nav neviens jānodod vai jāizdomā kaut kādi stāsti, lai atvieglotu savu dzīvi, kas ir melīgi un tikai sarežģī tavu karmu. Tieši otrādi, tu it kā stoiciski izturi to ceļu. Tāds bija mans uzstādījums. Tas bija smagi. Tu vari iedomāties. Nē, tu nevari iedomāties. Tur tu izjūti visu to pazemojuma paleti, kuru spēj un arī nespēj iedomāties, jo visa mūsu sabiedrības soda izciešanas sistēma būtībā ir būvēta uz antihumānu pazemojumu. Ne tik daudz uz kāda cēloņa novēršanu, bet uz soda glorifikāciju. Attiecībā pret cilvēkiem, kas rīkojas pretēji vispārpieņemtām sabiedrības normām vai ekspektācijām, mēs nevis domājam, kā šo problemātiku novērst pēc būtības (vienalga kāda grupa tā būtu – nelabvēlīgie pusaudži, alkoholiķi utt.), bet būvējam atkal jaunus cietumus, lai sodītu. Šobrīd Liepājā, piemēram. Lai sodītu to bioloģisko ķermeni, maksimāli vārdzinātu, klapētu, ierobežotu un mentāli grautu. Tāds šajā jautājumā ir mūsu šī brīža sabiedrības attīstības līmenis, taču, pieņemu, ka tā ir laikmeta zīme. Iespējams, nākotnē tas varētu mainīties, progress ir ievērojams – Eiropā nāves sods ir gandrīz ierobežots.
Kam tu izmantoji šo laiku? Tu lasīji, domāji? Meditēji?
Viss tevis minētais. Tik daudz nekad nebiju meditējis. Arī lasījis. Biju meditējis arī iepriekš, bet vairāk tādā flirta līmenī. Ar garīgumu mēs dažreiz flirtējam, mums patīk to kaut kādā veidā privatizēt un pašiem sevi pārliecināt, ka ar to pietiek. Tā dara lielākā daļa, un arī es nebiju izņēmums. Mēs turpinām kalpot kaut kādām kapitālisma doktrīnām, sava laikmeta paradigmai, būtībā neizmainām to savu dzīvi, bet vienlaikus visu laiku flirtējam ar garīgumu. Tā teikt, nemirstam līdz galam, lai piedzimtu no jauna. Protams, ka to izolācijas periodu savā ziņā varētu saukt par nomiršanu, bet es nedomāju, ka no turienes cilvēki iznāk ārā atdzimuši. Tas nav nekāds klosteris vai cita garīga iestāde. Domāju, ka lielās līnijās ir tikai divi ceļi – vai nu tu izdzīvo vai nē. Ļoti daudzi cilvēki nocietinās un paliek ārkārtīgi nikni, dusmīgi uz pasauli. Viss, kā mēs zinām, ir atkarīgs no tavas attieksmes.
Arī budistu klosteris jau nav garantija, ka tu laicīgajā dzīvē atgriezīsies apskaidrots.
Protams. Es lasīju, meditēju, bet vienlaikus tā spriedze bija ļoti liela. Tāda iekšēja cīņa.
Daudz kas jau bija bijis arī pirms tam. Tostarp ceļojumi uz Elijas namu pie Jura Rubeņa. Nebija tā, ka gluži tukšā vietā. Taču visa šī situācija šos procesus ekstrapolēja jeb kaut kādā veidā pastiprināja vilkmi.
Pēc tam ir jauna dzīve. Tu it kā liec kopā to visu no jauna.
Kad tu atkal atgriezies aktīvajā dzīvē?
2015. gadā es aizbraucu uz Angliju. Pats saproti, cilvēku atmiņa jau nav tik īsa, viņi tevī redz kaut kādu spitālību un, domāju, uzreiz atgriežoties, šeit uz vietas kaut ko darīt nebūtu iespējams. Vairākus gadus nodzīvoju Londonā, strādāju arhitektūrā un būvniecībā. Atzīšos, Londona mani nogurdināja, un Covid-19 tikai apstiprināja to, ka tas stāsts būtu jābeidz. Paralēli pirms 1,5 gada Latvijas universiātē sāku maģistratūrā studēt filozofiju. Šajā mācību gadā atlicis vienīgi uzrakstīt maģistra darbu. Divos gados saprast filozofiju ir neiespējami. Tas ir dzīves ceļš, jo mēs varam uzskatīt, ka viss ir filozofija. Savā ziņā tā ir kaut kādu izcilu sistēmu vai atbilžu meklēšana, jo patiesības jēdziens ir tas, kas laikam interesē visus cilvēkus. Mēs visi meklējam patiesību. Kaut kādu sapratni vai kristāltīru apziņu par kaut kādām lietām, kuras mums rada šaubas. Mums ir jautājumi un mēs redzam, ka katrs kaut kādu parādību, objektu vai subjektu traktē pēc kādām savām sajūtām, bet ne pēc autentiskas izpratnes vai analīzes. Kas tas tāds ir un kāpēc tas tā radies? Būtībā triviāli izmantojot kādu jēdzienu, tiek būvētas dogmatiskas pārliecības, kas lielās līnijās ir nepareizas un tādas arī izskatās. Tādi maldi mazliet. Piemēram, ja tu lampu nosauc par krēslu un sāc visiem stāstīt, cik krēsls spoži spīd, tu saproti, ka problēma jau ir pašā jēdzienā. Es vulgarizēju, bet dažkārt cilvēki kaut ko sagrābsta un tad uz šādiem sagrābstītiem fundamentiem sāk būvēt sistēmas. Sabiedriskas, politiskas. Dažkārt ir baisi klausīties.
Mēs visi meklējam patiesību. Kaut kādu sapratni vai kristāltīru apziņu par kaut kādām lietām, kuras mums rada šaubas.
Bet tomēr - kāpēc tieši filozofija? Tikpat labi tā varēja būt teoloģija vai kvantu fizika.
Tas ir saistīts ar mākslu. Tā kā esmu studējis Tallinā, tur arhitekti mācās kopā ar tēlniekiem, gleznotājiem un citiem skaisto mākslu studentiem – atšķirībā no Latvijas, kur arhitektūra tiek apgūta Tehniskajā universiātē, mani vienmēr ir interesējusi māksla. Piedevām diezgan ilgu laiku esmu strādājis kopā ar igauņu mākslinieku un arhitektu Leonhardu Lapinu viņa studijā. Un viņš ir liels mākslinieks, nu jau varētu teikt, tāda igauņu mākslas ikona, viņam ir jau pāri 70. Studiju gados viņš bija mans mentors.
Iespējams, arī caur mūsu dialogiem un sarunām, māksla man vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga. Vēlāk – pēc atgriešanās dzīvē, tā mani sāka interesēt vēl vairāk. Tieši māksla bija tā, kas mani aizveda līdz filozofijai. Iedomājies, tu skaties uz kādu objektu, kas nav mimētisks objekts, bet ir kaut kāds pilnīgi jauns darinājums, kas līdz šim nekad nav eksistējis. Kādam māksliniekam šī ideja ir ienākusi galvā, un viņš to ir izveidojis. Varbūt tu atpazīsti materialitāti, bet neatpazīsti formu, veidolu. Principā satiecies ar vienu svešinieku, ar kuru tev sākas dialogs – kā ar subjektu. Būtībā – cilvēku. Tu uz to skaties, zini, ka tas ir objekts, bet vienlaikus tas tevi uzrunā kā subjekts, jo tu ar to iepazīsties. Apmeklējot diezgan daudz dažādus mākslas pasākumus, man parādījās arvien vairāk jautājumu. Kā to vispār saprast? Kas tas tāds ir?
Tieši māksla bija tā, kas mani aizveda līdz filozofijai.
Filozofiju es izvēlējos tāpēc, ka tā lielā mērā ir visa ietvars. Cik nu mums vispār ir pierakstīta vēsture – aptuveni 2500 gadu, filozofija sākotnēji un arī mūsdienās aptver visu eksistenciālo esību. Protams, laikam ritot, tā ir kaut kādā veidā strukturizējusies un dalījusies. No filozofijas ir nodalījusies zinātne, medicīna utt. Kādreiz tas bija viens vesels – zem filozofijas vārda. Šobrīd tās balss varbūt nav tik skaļa, bet es joprojām uzskatu, ka filozofija ir visa ietvars.
Mūsdienu cilvēks vairs tik viegli dažādām doktrīnām netic, viņš tās pārbauda, un filozofija ir instruments, ar kuru tu vari nemitīgi pārdomāt un pārbaudīt. Jebkuru ceļu un to, ko tev kāds stāsta. Filozofija kā instruments palīdz tikt skaidrībā, vai tas, ko tu stāsti, varētu būt patiesība, jo gandrīz vienmēr ir iespējams uziet tekstus, kur kāds par to ir jau runājis. Arī šodien mēs aizvien vēl atrodam sen rakstītus tekstus, un tie šķiet kā šodien radīti. Jeb šodien domāti, un tas palīdz dzīvot.
Pieķeroties vienam tavam teikumam, tu teici, ka mūsdienu cilvēks ir attīstījies tik tālu, ka viņš ir tendēts neticēt doktrīnām. Un līdz ar to ir sākusi mainīties arī izpratne par garīgumu un reliģiju, kas balstīta doktrīnās - daudzējādā ziņā tā noteikti ir bijusi vajadzīga, lai šī planēta vispār tiktu līdz šodienai. Taču šobrīd mēs arī visiem tā dēvētajiem lielajiem jautājumiem meklējam paši savas atbildes un pierādījumus – un tad var ņemt talkā gan kvantu fiziku, gan filozofiju vai filozofisku pasaules uzskatu.
Jā, es domāju, ka tas ir ietverošs. Paraugoties vēsturē – apgaismības laikmets bija tas periods, kad kaut kādā mērā izveidojās mūsu pašapziņa jeb indivīdam beidzot parādījās kaut kāda individualizācija. Mēs pagriezām to kameru nevis uz Dievu, bet no Dieva uz sevi; sākām iepazīt paši sevi un uzdot jautājumus par sevi, kas mēs esam. Franču revolūcija tam visam piešķīra vēl tādu brīvības garšu. Man šķiet, ka tad tas laika rats sāka iegriezties otrādi. Vienlaikus man bail, ka līdz šodienai mēs varbūt esam izjaukuši iepriekšējo, Viduslaiku baznīcas uzbūvēto patiesības paradigmu vai tās indoktrinēto uzvedības modeli, bet pagaidām vēl neesam uzbūvējuši jaunu. Mēs to meklējam. Manuprāt, ka tas ir normāls cilvēces evolūcijas ceļš. Mēs attīstāmies un šo laikmetu nevajag nosodīt. Tas, iespējams, mūs novedīs pie kāda jauna risinājuma, kas, visticamāk, atspoguļosies arī ģeopolitiskā situācijā. Katrā ziņā es to tā paredzu.
Mēs runājam par nākotnes cilvēku. Mēs varam to kaut kādā mērā uzbūvēt vai modelēt. Mēs runājam par mākslīgo intelektu un cilvēka lomu tā sakarā. Par daudz iekļaujošāku, empātiskāku, ekoloģiskāku, postantropocēnisku vidi. Dabu, ne-cilvēciskos dzīvniekus iekļaujošu cilvēku, kurš no sava, teiksim tā, pārdabiskā augstprātības troņa raujas atpakaļ - tuvāk dabai. Respektējot šo pasauli un tradīciju, kas ir miljoniem gadu vecāka nekā mūsu vēsture spējusi pierakstīt. Mēs cenšamies ar šo tradīciju uzturēt dialogu un tā kā iekļaut, nevis graut.
Mēs attīstāmies un šo laikmetu nevajag nosodīt. Tas, iespējams, mūs novedīs pie kāda jauna risinājuma, kas, visticamāk, atspoguļosies arī ģeopolitiskā situācijā.
Cilvēku lielākā problēma savā ziņā līdz šim bijusi komforts, uz kuru tiecamies. Jo mūsu komforts paredz kaut kādā veidā varbūt ne iznīcināt, bet ierobežot, pakļaut dabu jeb cīnīties pret to. Manuprāt, ir ļoti svarīgi ar domas vai intelekta palīdzību cilvēkus “noregulēt” uz tādas kā līdzsvara nots – ar to, ko agrāk ignorējām. Dabu, dabiskumu, šo te ilglaicīgo domāšanu par dialogu ar planētu.
Inku mitoloģija un pareģojumi runā par milzu pārmaiņu laiku, kuru šobrīd piedzīvo planēta. Ir beidzies 26 000 gadu kalendārs un arī 500 gadu cikls, ko ievadīja konkistadoru ierašanās. Pēc šiem pareģojumiem, pēc lielajām jukām – pachakuti – sāksies Zelta laikmets. Pašreizējais ir laiks, kad rodas jaunais cilvēks jeb jaunā cilvēku attīstības stadija – pirmie jaunie cilvēki uz planētas pēc šiem pareģojumiem ir parādījušies tikai pirms astoņiem gadiem, 2012. gada 21. decembrī. Dienvidamerikas šamaņi par šo jauno cilvēku runā kā par homo luminous, - nākotnes cilvēks pilnībā būs atteicies no vecā pasaules modeļa, kas bija vērsts uz savu interešu apmierināšanu uz cita rēķina (cilvēku, dzīvnieku, dabas, planētas). Arī daudzi mūsdienu domātāji runā par jaunas – empātiskās - sabiedrības veidošanos. Ir skaidrs, un to spilgti apliecina šobrīd pasaulē notiekošais, ka vecais sabiedrības modelis ir sevi izsmēlis. Šobrīd ir tāds kā griezuma punkts. Katram pašam tas varētu būt noticis jau agrāk, bet šobrīd kopumā ir sasniegta kaut kāda kritiskā masa.
Es tam piekrītu, par to daudz runā un raksta arī filozofi. Ne velti es pieminēju postantropocēna vai posthumāna cilvēka attieksmi pret pasauli. Arī pašreizējās politiskās situācijas kontekstā varētu teikt, ka kaut kāda tikumības morāle un dzīves ētika kopumā mums ir reāli aizklibojusi. Patiesībā mēs visu laiku kaut kur nomaldamies. Es pa šiem diviem studiju gadiem esmu izlasījis tik daudz, kā savā līdzšinējā mūžā neesmu lasījis. Un, kā jau tev sākumā teicu, tu arvien vairāk nesaproti, kas tu esi, un zināšanas tev šajā procesā aizvien nevis pieaug, bet pat samazinās.
Mēs neesam to pieredzējuši, bet zinām no vēstures grāmatām, ka visas pārmaiņas ir bijušas vairāk vai mazāk sāpīgas. Romas uzplaukums vai noriets, viduslaiku barbarisms, katoļu baznīca un kristīgā inkvizīcija... Nekas nav vienkārši, un šobrīd notiek tieši tas pats. Kaut kāda sistēma acīmredzami brūk, nāks jauna. Kāda tā būs? Gribam, lai būtu laba, bet kāda tā būs – nezinām.
Cilvēku lielākā problēma savā ziņā līdz šim bijusi komforts, uz kuru tiecamies. Jo mūsu komforts paredz kaut kādā veidā varbūt ne iznīcināt, bet ierobežot, pakļaut dabu jeb cīnīties pret to.
Bet tad nāk atkal šī katra paša pieredzē – filozofiskajā, garīgajā, - balstītā atziņa, ka tā pasaule ir tāda, kādu es to redzu. Mana realitāte izriet no manis, ne tikai no pasaules man apkārt. Līdz ar to es nevaru uzreiz izmainīt visu pasauli, bet es varu izmainīt sevi un savu skatu uz pasauli.
Ja tu runā par sevi kā indivīdu, tev noteikti ir taisnība. Akls cilvēks pasauli jūt savādāk nekā cilvēks, kuram ir redze. Un tad ir jautājums tikai par tavu komunikācijas apli, vidi, cilvēkiem, ar ko tu komunicē. Mēs jau varam trijatā vai četratā noslēgties vienā telpā un pateikt, ka pasaule ir rožu dārzs, un viens otram to iestāstīt. Neiet ārā no šīs telpas un nekomunicēt ne ar vienu. Taču līdzko mēs iziesim, tam garāmgājējam, kurš varbūt saņem 30 eiro pensiju, pateikt, ka pasaule ir rožu dārzs, būs – sajukuši esat? Pasaule ir sūdu bedre, un viņš tev pateiks pamatojumu, kāpēc tā. Es piekrītu, ka mēs katrs uz pasauli skatāmies tikai un vienīgi savām acīm, jo mēs esam ieslēgti savos ķermeņos. Ārā mēs no tiem netiekam, lai cik es būtu empātisks, es tev pieslēgties nevaru. Nav man tādu iespēju. Esmu zināmā mērā piedzimstot sagūstīts. Sagūstīts savā ķermenī.
Mēs katrs uz pasauli skatāmies tikai un vienīgi savām acīm, jo mēs esam ieslēgti savos ķermeņos.
Tas tā ir, kamēr vadāmies pēc līdz šim dominējušā racionālā pasaules uzskata. Taču, ja paraugāmies uz lietām savādāk, vai no reliģiski/filozofiskā vai kvantu fizikas atklājumu viedokļa, viss mainās. Ja balstāmies neduālajā pasaules uzskatā, ko visspilgtāk iemieso advaita, vai, ja mēs ņemam kvantu fizikas atklājumus, kas nosaka, ka pilnīgi viss ir tikai enerģija, pastāv pieņēmums, ka, izmainot savu attieksmi pret realitāti, izmainās arī realitāte, ko piedzīvojam. Turklāt tā izmainās konstanti visā, nevis mums tikai četratā sēžot.
Es tev piekrītu, bet problēma, ka šie, par ko mēs runājam, tādā lielā kontekstā tomēr ir izņēmumi. Tu šo apgalvojumu vari balstīt tikai savā pieredzē, jo nav citu instrumentu. Es varu par to izlasīt simtiem grāmatu, bet, ja man nebūs šī saslēguma, šīs pieredzes, es nekad nesapratīšu, par ko tu vispār runā. Es varu imitēt, protams. O jā, tur lielais kaut kāds... Līdzīgi kā ar Dziesmu svētku kopības sajūtu, kuru piemin tie, kas tai estrādē kopā dzied. Tu man par to vari stāstīt un rakstīt grāmatas, bet, ja es to nebūšu pieredzējis, autentiski nekad nevarēšu par to reflektēt. Varēšu, piedod, tikai muldēt. Līdz ar to, tas, par ko tu runā, ir iespējams, bet šobrīd tas vēl ir izņēmums.
Ja runājam par šo jauno cilvēku, kā cilvēku, kura viena no iezīmēm ir spēja būt konstantā saslēgumā ar Visuma Lielo Enerģiju, tad vēlmes un centieni šo stāvokli vai šo apziņas attīstības stadiju sasniegt ir tikpat vecas, kā pati pasaule. Un jā, tie, kas to dzīves laikā sasniedza un dalījās ar to, bija kā izņēmums – redzamākie varētu būt Kristus vai Buda. Tomēr beidzamās desmitgadēs bijis pietiekami daudz domātāju un darītāju, kas, acīmredzami trāpot šajā saslēgumā, ir veikuši nepieciešamos priekšdarbus, lai arī visai pārējai cilvēcei būtu iespēja veikt šo attīstības lēcienu. Stīvs Džobs ir zināms ar diviem slaveniem izteicieniem šai kontekstā – viens bija par apziņas paplašināšanas nepieciešamību, lai varētu izmainīt realitāti, otrs – viņš atklāti deklarēja vēlmi atstāt savas pēdas, savu nospiedumu Visumā. Un jāsaka, viņam tas ir izdevies. Personālie datori, kas saslēgti vienotā tīklā pa visu planētu un sākotnēji Iphone, bet nu jau jebkurš telefons ar internetu, kas ir pieejams nu jau gandrīz jebkuram jebkurā pasaules nostūrī – Amazones džungļos, Himalajos kalnu tempļos – ir daļa no šī nospieduma. Google, Facebook un citi sociālie tīkli, kas kopā ar automātisko tulkošanu ļauj jebkuram interesentam jebkurā mirklī piekļūt teju visām pasaules zināšanām – gan senajām, gan pašlaik vēl radītām - to radītāji arī šķiet trāpījuši saslēgumā.
Ja mēs runājam par tiem kungiem, kurus tu pieminēji, skaidrs - Stīvs Džobss lietoja LSD, bija tripos (psihodēliskajos ceļojumos), redzēja vīzijas, mācījās kaligrāfiju un kaut kādā veidā no tās neaptveramās, neapzinātās tumsas viņam izgaismojās kaut kas, ko viņš pēc tam materializēja.
Franču filozofs Mišels Fuko arī brauca uz Amerikas tuksnesi, lai lietotu LSD un piedzīvotu kaut ko, par ko viņš bija dzirdējis un arī meklēja šo pieslēgumu. Es domāju, ka šo pieslēgumu meklē daudzi un tikpat daudz ir arī ceļu. Reliģija, garīgas prakses, šamaniskas ceremonijas, psihodēlija. Taču, ja mēs paraudzītos tādā procentuālā planētas iedzīvotāju kontekstā, šādu cilvēku ir ļoti maz.
Franču filozofs Mišels Fuko brauca uz Amerikas tuksnesi, lai lietotu LSD un piedzīvotu kaut ko, par ko viņš bija dzirdējis un arī meklēja šo pieslēgumu.
Tam es piekrītu, bet tajā pašā laikā no klasiskās teorijas it visā, vispirms ir jābūt pirmajiem izņēmumiem, pirmajiem pārmaiņu aģentiem. Kad to skaits sāk pieaugt nekontrolējamā progresijā, vienā mirklī tiek sasniegta pārmaiņām nepieciešamā kritiskā masa. Pēc manām sajūtām šīs pārmaiņas rietumu sabiedrībā, arī Latvijā, nu jau sāk jūtami uzņemt tempu un Covid-19 krīze visā pasaulē to tikai paātrina.
Tie ir tie paši cilvēki, kas vienkārši pārstāj dzīvot kā iepriekš un dodas uz laukiem, uz mežiem. Apzināti izolējas tikai tāpēc, lai kaut ko meklētu. Caur dabu vai praktisku roku darbu. Atgriežas pie kaut kādām pamatvērtībām, pamatelementiem, lai uztaustītu to pieslēgumu. Man šķiet, ka būtiski ir pašam būt par piemēru. Ja tu jūti sevī to pieslēgumu, saiti, manuprāt, ir svarīgi, ka tu to nes arī pārējiem cilvēkiem.
Domāju, ka to jau arī tas empātiskais cilvēks nozīmē, ka tu esi ietverošs. Nenosodi, sāc iekļaut savā lokā arī kaut kādus dīvainīšus, nekritizē viņus, tu tā kā sāc savādāk dzīvot. Un tie pārējie arī sāk domāt – varbūt to Bruknas muižas džeku nevajag galīgi nospārdīt?
Lai tiktu tik tālu, kā tu saki un kļūtu par šo piemēru, pirmkārt ir jābūt pietiekamai paškritikai. Otrkārt, ir jābūt tikušam galā ar vēlmi pelnīt no pilnīgi visa, it sevišķi no garīguma. Šobrīd ir pārpilns ar dažādiem piemēru nesējiem, kas to pārvērtuši biznesā – 1001 aplikācija, kursi, semināri ar vienu domu “Kā iegūt apskaidrību un apzinātību, veltot tam 10 minūtes dienā”. Nav jau slikti, ja nauda tiek pelnīta ar garīgumu, taču bieži rodas šaubas ne vien par šo cilvēku nesavtīgo vēlmi veicināt labākas sabiedrības rašanos, bet arī par pašu piedāvājuma saturu. Līdz ar to piekrītu, ka tādu īstu cilvēku ar saslēgumu nemaz tik daudz nav... Turklāt vismaz man ir simpātiski, ja šāds cilvēks pieļauj šaubu un kļūdu momentu. Jo ir pilns ar guru, kuriem nav jautājumu un it visam ir gatavas atbildes. Tā teikt, maksā un uzzināsi patiesību.
Man šķiet, ka mirklī, kad tev ir pabeigta sistēma, arī viss apstājas. Vairs nav izaugsmes. Tu paliec kaut kur tās sistēmas ietvaros. Bet ja mēs paraugāmies uz dzīvi, pasauli, kaut kādu cikliskumu, sezonalitāti, neizbēgamu fizikalitātes sabrukšanu un atjaunotni, - visu laiku notiek kustība. Nepārtraukti notiek atjaunošanās, un cilvēks visu laiku šo atjaunotni meklē. Arī garīgo atjaunotni. Iedomājies, tu esi audzis ģimenē, vecāki tev ir kaut ko stāstījuši, skolā esi mācīts, un tad tu ieej tajā savā tunelī un tur arī grabinies līdz vienā mirklī saproti, ka kaut kas nav kārtībā. Šobrīd ir pat jauns termins - “atmācīšana” jeb “de-education,” kas paredz, ka cilvēkiem ir pat jāatmācās, lai viņi nonāktu pie sevis. Viņi ir tik iespiesti tajā kultūras tunelī, ka tā ir kā liels betona klucis uz pleciem – saka, tev obligāti jāuzvelk Lloyd kurpes, uzvalks, jābūt attiecīgam instrumentārijam, jo savādāk nemaz nevar būt... Un tad tas cilvēks zem tā visa gurst. Tas ir mūsu izdomāts. Kaut kādas normas, tabu, ko kultūra mūsos iedēsta no bērnības. Vienā mirklī – runājot par šādu brīvu cilvēku, mēs sākam to visu savu destruktīvo fonu tīrīt nost, lai tiktu pie patiesības. Skaidrs, ka mēs kļūdāmies. Mēs nevaram apgalvot, ka kāds no mums ir simtprocentīgi patiess, nekad tā nav. Daļiņa patiesības, jā. Taču, ja mēs saliekam šīs daļiņas kopā, mēs kā cilvēce varam pavirzīties uz priekšu - tuvāk patiesībai, kaut kādam autentiskumam.
Ja mēs paraugāmies uz dzīvi, pasauli, kaut kādu cikliskumu, sezonalitāti, neizbēgamu fizikalitātes sabrukšanu un atjaunotni, - visu laiku notiek kustība. Nepārtraukti notiek atjaunošanās, un cilvēks visu laiku šo atjaunotni meklē. Arī garīgo atjaunotni.
Mēs runājam par cilvēkiem, kuri savu saprātu mērķtiecīgi turpina attīstīt, neieliekot sevi rāmjos - visā plašajā spektrā. Jo tikai tad šis kvantu lēciens uz jauno cilvēku katram individuāli var būt pilnīgs. Bet vienlaikus tu saproti, ka attīstot saprātu, cik vien tālu gribi, tu plūsmai vari nepieslēgties, saslēgumu vari nedabūt, jo saslēgumu neveido tikai ar saprātu. Saprāts neveido saslēgumu.
Šeit es tev simtprocentīgi piekrītu. Kā jau mēs labi zinām, ir intelektuālie deģenerāti.
Vai garīgie augstprāši.
Tieši tā, kuri ir sasnieguši kaut kādas absolūtas intelektuālās virsotnes, bet ir slikti komunikācijā jeb elementārā tolerancē. Ir skaidrs, ka tas cilvēks vienkārši nav attīstījies līdz galam, viņš nav sasniedzis garīgo komfortu, kas ir ļoti svarīgi. Manuprāt, tikai tad, kad intelekts savienojas ar iekšējo garīgumu, tu kļūsti par pilnīgu cilvēku.
Manuprāt, tikai tad, kad intelekts savienojas ar iekšējo garīgumu, tu kļūsti par pilnīgu cilvēku.
Tas, manuprāt, arī ir tas, kas atšķirs mūs no mākslīgā intelekta – sapiens, kas mūs līdz šim raksturoja kā cilvēkus, vairs nebūs galvenā atšķirība, jo AI jeb Mākslīgais saprāts jau drīz vien visas darbības, kas saistītas ar saprāta izmantošanu, mācēs labāk par mums. Tas ir tikai laika, datoru jaudu un pietiekami liela skaita Big Data jautājums. Tāpēc, turpinot analoģijās ar datoru pasauli, mums vairs nepietiek tikai ar programmatūras pastāvīgu apgreidošanu jaunā versijā. Mums ir jāmaina attieksme pret sevi kā pret datoru vai mašīnu. Turpinot nerimtīgi uzlabot operētājsistēmu – saprātu, mums vienlaikus jāattīsta arī intuīcija, maņas, sirds, empātija.... Tad, to visu saliekot kopā, ja mēs trāpām pieslēgumā, mēs varam kļūt par šo jauno cilvēku...
Kaut vai tāds pavisam dabīgs process – strauts, kurš mutuļo un čalo, un ik pa mirklim apstājas. Tā ir tā rotaļa, ko tu dēvē par pieslēgumu. Iešana vienā ritmā ar kaut kādu dzīves pulsu. Man ir bijusi pieredze Brazīlijā, ajavaskas ceremonijā, kur tev pēkšņi izgaismojas absolūta harmonija. Nezin no kurienes tevī parādās skaņu kopums, kas lielās līnijās aptver pilnīgi visu. Viss skan kaut kādā vienā noteiktā skaņā, un viss ir pilnīgi saistīts. Cilvēki, skudra, miza uz zemes, kas šķiet mirusi, bet nav, un interesanti, ka tas atspoguļojas tieši skaņā. Viss skan, un tajā ir bezgalīga harmonija. Tā skaņa ir dzīva, tu esi dzīvs un piedalies tajā kopējā dzīves procesā. Materialitātē, ko mēs spējam sataustīt un saredzēt kā cilvēki. Tas jau nenozīmē, ka mēs redzam visu. Iedomājies, cik daudz mēs neredzam - mums ir ierobežotas maņas, ierobežota uztvere. Mēs saprotam tikai to, ko mēs spējam empīriski pieredzēt. Ja mums nebūtu tādi optiskie instrumenti kā lupas vai mikroskopi, mēs līdz pat šai dienai nezinātu, ka ir tik mazas daļiņas, bet aiz tām vēl mazākas daļiņas, kuras mēs pagaidām neredzam. Un, ka aiz šīs realitātes, kuru redzam, ir cita realitāte. Dievu, garu – sauc kā gribi, bet tā, visticamāk, ir. Mēs to intuitīvi nojaušam, bet nespējam savā ķermeniskajā klātbūtnē piedzīvot.
Manuprāt, ir svarīgi būt atvērtam. Ne tikai intelektuāli, jo mūsu intelekts vienmēr ir iesprūdis – vārdos, valodā, tas nespēj tikt ārā. Un tad ir šis neredzamais; pieslēgums, kas paver kaut ko ārpus, aiz intelekta, šo metafizisko plašumu. Un ja tu šo saslēgumu jūti, pēkšņi esi vienā harmonijā ar visu. Tu tā kā pulsē, jo tev ir pulss un tu sāc pulsēt kopā ar visu. Arī ar to nesaprotamo, neredzamo un pat melno pulsu, kurš nav izgaismojies un, iespējams, cilvēkam nekad neizgaismosies, jo tas ir citu spēku pārvaldībā. Cita, daudz intelektuālāka saprāta kontrolē, kas varbūt šo visu ir izveidojis un, kam pateicoties, tas funkcionē.
Tu pieminēji ajavasku. Grūti nepamanīt, ka šobrīd pasaulē sākusies tā dēvētā “psihodēliskā renesanse”. Daudzviet legalizēta marihuāna, plaši tiek lietota ajavaska, psiloscibīna sēnes, DMT, meskalīns.. Psihodēliķi ir atgriezušies dienas kārtībā, ar tiem atkal strādā ne vien šamaņi un psihonauti – savas apziņas stāvokļu pētnieki, - bet arī zinātnieki, psihiatri, antropolgi, radošie cilvēki visdažādākajās nozarēs. Tikpat sena kā šī augu medicīna, budistiem, hinduistiem, jogām, kristiešiem ir arī meditācija, kuru nu jau māca pat progresīvākajās skolās bērniem. Abiem šiem ceļiem acīmredzot ir viens mērķis – trāpīt šajā pieslēgumā. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Domāju, tā iemesla dēļ, kuru jau minēju - lai tiktu pāri prāta diktatūrai. Prāts tevi vienmēr ierobežos kultūras, valodas un arī zinātnes ierobežotajā telpā, un mēs netiekam no tās ārā. Taču arī zinātne nekad nav pabeigta. Ne velti eksistē Karla Popera falsifikācijas teorija, kura visu apšauba. Jo līdzko kādā teorijā ir elements, kuru vari apšaubīt, šī teorija ir nepilnīga un apšaubāma. Zinātne nebeigsies, kamēr vien cilvēks attīstīsies un tev vienmēr būs griesti. Taču tur, tajā pieslēgumā, tev tos griestus nojauc. To vairs nav.
Otrs veids, kā atbildēt uz šo – ar saprātu bez pieslēguma, tu gūsti tikai daļu iespējamās pieredzes it visā.
Skaidrs, jo prāts savā būtībā ir ļoti racionāls, tas vienmēr meklē pielietojamību; ko es, kā cilvēks, varu pielietot. Un tad ir iracionālais, kas izsit ārpus pielietojamības. Ne velti es pieminēju mākslu. Patiesa māksla ir nepielietojama. Līdz ar to cilvēki “pavelkas”. Kāpēc tik daudzi iet uz izstādēm? No vienas puses ir šī brīnīšanās, ka šie objekti (mākslas darbi) nav pielietojami, bet vienlaikus tie sevī nes kaut kādu ziņu, mesidžu, kas ir šis te prāta nepielietojamais pieslēgums. Kas ir tas, ko simbolizē jaunā māksla, ko tā visu laiku tev raida kā radars? Tas ir kaut kas ārpus tās tavas klasiskās sapratnes, tā smuki izdizainētā virtuves naža, ar kuru var maizi griezt. Ārpus kafijas dzirnaviņām un tavas BMW automašīnas. Kaut kas pilnīgi netverams. Tas arī ir tas metafiziskais pieslēgums. Vienalga kā mēs to nodēvējam – garīgā prakse, kas mistiskā veidā ir tevi izsviedusi ārā, paverot pilnīgi citu apvārsni.
Vai tu piekrīti ajavaskas raksturojumam, kā ārkārtīgi jaudīgam shortcut, kas tev ceremonijā – ja esi pareizā vidē, spēcīgā ceremonijā, ar patiešām labiem šamaņiem, - ļauj dabūt to, līdz kam tev, iespējams, citādi būtu nepieciešami kādi pieci, desmit kārtīgas meditācijas gadi?
Mana Brazīlijas lietusmežu pieredze tieši to apliecina.
Vai ajavaskas pieredze der visiem, vai tomēr ir nepieciešama zināma sagatavotības pakāpe, - kad tu jau šķietami esi ticis līdz savai esošā sapiens robežai, un, lai dabūtu šo pieeju lielākam laukam, ir vajadzīgs kaut kas vairāk?
Man ir arī iekšēja hipotēze, ka, iespējams, dažkārt šāda pieredze varētu palīdzēt izsist cilvēku no kaut kāda iestagnējuma. Nereti redzams, ka cilvēks ir it kā apstājies. Jau desmit gadus strādā vienā darbavietā, it kā viss jau ir un nav vairs dzirksteles. Man šķiet, ka ajavaska ir līdzeklis, trigeris, kas var pēkšņi kā korķis no šampanieša pudeles tevi izsist no šī stāvokļa, tu ieraugi kaut ko un tev sākas tāda kā iekšēja renesanse. Tu sāc savādāk skatīties uz pasauli, attiecībām, darbu, sabiedrību. Iespējams, tas tev pat liek mainīt darbavietu, attieksmi pret kaut ko.
Cilvēks jau nevar katru dienu vai mēnesi dzert ajavasku, un tas arī nav ikdienas lietošanai paredzēts līdzeklis. Tas ir tikai un vienīgi sapurināšanās moments - tālākais darbs katram ir jādara pašam.
Tāpēc vienmēr tikusi uzsvērta šī garīgās prakses nepieciešamība. Ajavaska tevi izsit, bet tālāk tev regulāri jāturpina garīgā prakse. Jāatrod šie motivatori noturēties tajā vibrācijā. Jo, ja runājam par mūsu ikdienas liberālo vai konservatīvo kapitālismu, vibrācijas tajā ir ļoti zemas. Galvenokārt materiālas un vērstas uz tendenci iegūt pēc iespējas vairāk. Ajavaska, protams, dod citu vibrāciju. Citu redzējumu. Jautājums ir, kā ar šīs garīgās prakses starpniecību tajā noturēties, neiekrist atpakaļ ikdienas steigā, kur tevi grūž komunālie rēķini, bankas kredīta maksājumi un viss pārējais.
Ajavaska tevi izsit, bet tālāk tev regulāri jāturpina garīgā prakse. Jāatrod šie motivatori noturēties tajā vibrācijā.
Šamaņi runā par “shadow work”, kā ļoti būtisku šī transformācijas darba sastāvdaļu, kas būtībā nozīmē – skaties savas dziļi slēptās, sliktās puses, ko esi apracis tā, lai nelien ārā. Ajavaska tās lieliski izceļ atpakaļ dienas gaismā...
Izceļ un tev pašam riebjas uz to skatīties, bet vienlaikus tas ir ļoti dziedinoši. Iedomājies, cik daudz enerģijas ir jāpatērē, lai, pirmkārt, tu to visu tajā pagrabā iesēdinātu; otrkārt, uzliktu vēl septiņus sargus, kas to pagrabu sargā, lai tik tā ēna neizlien ārā, jo tu jau tā kā zini, ka tā tur ir.
Runājot par apziņas stāvokļiem un tās attīstības stadijām, Latvijā jau labi zināma ir Kena Vilbera integrālās attīstības teorija, kas veido arī Integrālās Izglītības institūta pamatu. Tai pat laikā ir bezgala daudz teoriju par to, kas tad ir mūsu apziņa un kā tā ir saslēgta ar Lielo Apziņu, kurā ir pilnīgi viss, no lielā sprādziena un vēl pirms tā, līdz tālai nākotnei un multiversu pieredzei...
Ir filozofi, kas par šiem apziņas līmeņiem sarakstījuši grāmatas un uz kuriem atsaucies arī Kens Vilbers. Piemēram, Jean Gebser apgalvo, ka mūsu neandertāliešu apziņa, Viduslaiku apziņa un tā tālāk līdz pat mūsdienām, ir nepārtraukti klātesoša. Jebkurā mūsu pasaules skatījumā. Jautājums tikai, tev ir jāsaprot, ar kuru apziņu tu savu konkrēto dzīves parādību tver. Dzimtas turpinājumu un seksuālo baudu, pieņemu, mēs tveram ar pavisam citu apziņu, un tā noteikti ir nepieciešama. Bet galvenais, lai tu neiestrēgsti, lai visa tava dzīve neveidojas tikai kā ķermenisku baudu motivēta pieredze. Tu daudz ēd, nodarbojies ar seksu un tas arī viss. Tā teikt, vienīgais pēc kā tu tiecies.
Man šķiet, tā ir liela māksla – spēt apzināti nolaisties līdz šai apziņai. Ka tas nav kaut kas neapzināts, kas tevi kontrolē, bet otrādi – ka tu kā apzināts homo sapiens vai homo luminous (vienalga, kurā stadijā esi), sāc to apzināti saprast. Arī sarunās ar citiem.
Tu spēj piekļūt šim neandertālietim sevī arī tad, kad esi pie dabas – vienkārši sēdot naktī pie ugunskura, bez telefona, bez jebkā un raugoties ugunī, kā to darīja tavi senči. Vienlaikus tu spēj lasīt sarežģītus tekstus, ko viņi nespēja.
Noteikti vērts izlasīt Bila Plotkina grāmatu “Soulcraft: Crossing into the Mysteries of Nature and Psyche”. Tas ir tieši šis stāsts – piemēram, par spēju runāt ar Mēnesi. Spēju atrasties dabā naktī vienam pašam, dzirdēt un redzēt, būt tai piederīgam. Ļauties, nevis kaut ko intelektualizēt, būvēt nožogojumus un izdomāt, ka var iekost tīģeris, bet it kā saplūst ar dabu. Nolaisties neandertālieša apziņā. Pirmsvēsturiskajiem cilvēkiem nebija nošķirta dalījuma starp sevi uz dabu, viņi bija viens vesels.
Pirmtautām šāda nodalījuma nav joprojām.
Viņiem nav šīs dihotomijas, šī pretstatošā sadalījuma. Vienlaikus skaidrs, ka šis neandertālietis ir mūsos klātesošs, un tā savienošanās joprojām ir iespējama. Proti, tas štepselis mums ir.
Tā teikt, neraugoties uz Dekartu un viņa nospiedumu. Interesanti, ka pirmtautām ne tikai nav šo mūsu problēmu ar pārcirsto nabassaiti ar dabu, viņi arī nav lasījuši kaudzi filozofijas grāmatu, taču vienlaikus šo cilšu šamaņi atrodas patstāvīgā saslēgumā un “saslēdz” arī savas ciltis. To pierāda arī Covid-19, sākotnēji tieši pirmtautu ciltis bija vienas no ievainojamākajām, par ko liecināja arī nāves gadījumi, taču šobrīd daudzas no tām ir paziņojušas, ka tiek ar vīrusu galā, izmantojot tradīcijas.
Te vietā atcerēties Hēgeļa lielo teorija par tēzi, antitēzi un sintēzi. Mums ir tēze “rietumu kultūra”, mēs abi esam tajā dzimuši, esam doktrinēti rietumu kultūrā. Un šī kultūra ir tāda, kāda tā ir. Tā ir attīstījusies, sākot no Senajiem grieķiem, cauri Platonam, Aristotelim, Romas domātājiem, stoiķiem un visiem pārējiem. Cauri viduslaikiem, apgaismībai, Franču Revolūcijai - līdz mūsdienām. Mēs nevaram sevi dekonstruēt tik tālu, lai no tās pilnībā atbrīvotos. Savukārt antitēze ir šamanis, kurš pasaka - man ir cita kultūra, es neesmu jūsu rietumu kultūrai piederīgs, bet, draugi mīļie, es neesmu sliktāks par jums. Es to pašu vai pat ko daudz labāku varu dabūt pa citu ceļu. Un tad ir sintēzes jautājums. Tad, kad tu šo sintezē, tikai tad rodas kaut kas jauns, jo tev ir šīs abas pieredzes un no tā arī rodas šis jaunais.
Tam obligāti nav jābūt šamanismam. Kā teikuši gudrie domātāji, galvenais cilvēkam ir vispār par kaut ko interesēties un darīt to padziļināti. Izvēlies vienu tēmu, bet tad mēģini to izprast līdz galam, jo lielajās sistēmās ir patiesības aizdīgļi. Iedziļinoties, izprotot, vari aizķert kādu pavedienu, caur kuru tiec atkal pie nākamā. Mūsu problēma ir, ka aiz steigas ejam pa virspusi. Tas ir ļoti sekli. Tā nav iegrime. Mēs tā kā skrienam, parunājam ar vienu, otru, trešo, mums izveidojas mūsu priekšstats, ko mēs pēc tam atskaņojam tālāk. Bez dziļuma un bez zināšanām. Manuprāt, šī sintēze un iekļaujošais aspekts ir ļoti būtisks, ja mūsu vēlme ir izveidot kaut kādu jaunu sapratni.
Tas pats vecais Sokrata “es zinu tikai to, ka neko nezinu”. Neviena patiesība nav galīga, neviena atziņa nav galīga.
Katru lietu vajag izaicināt. Katrai jaunai atziņai, pie kuras esam nonākuši, ir jāuzdod jautājumi – vai tas ir tā? Jāmēģina vienmēr uziet citus avotus, apstrīdēt. Tikai tādējādi tu pārliecināsies, vai apstrīdot esi palicis pie tā paša viedokļa jeb redzējuma. Vai apstrīdot caur citu teoriju tu šo savu priekšstatu mainīsi un meklēsi atkal jaunus ceļus.
Katru lietu vajag izaicināt. Katrai jaunai atziņai, pie kuras esam nonākuši, ir jāuzdod jautājumi – vai tas ir tā?
Nolaižoties uz zemes un rezumējot šeit runāto, – vai tam, tavuprāt, var būt kāds pielietojums cilvēkam, kas joprojām ir pilnībā iesprūdis kādā savā vecajā versijā? Turklāt, vai visiem šo vispār vajag? Ja cilvēks ir laimīgs savā līmenī, bet atverot durtiņas uz šo nākamo līmeni, izrādās, ir atvērta Pandoras lāde un sākas problēmas.
No savas pieredzes varu teikt, domāju, ja man vecumā X būtu bijis kāds skolotājs vai cilvēks, kurš man būtu autoritāte un kurš man būtu pateicis kaut daļu no tā, par ko mēs te šodien runājam, iespējams, es būtu izbēdzis no daudzām kļūdām. Manuprāt, nevajag nevienas durvis aizvērt. Savā ziņā tas ir kā atrasties telpā ar četrām, piecām durvīm. Tu apsēdies tās vidū, atver visas durvis un vienkārši skaties. Iedziļinoties, sajūtot. Tu, piemēram, nevari skatīties tikai farmācijas virzienā un iedomāties, ka kaut kādas tavas psihosomātiskās sekas var izārstēt ar Xanax. Nu nevar, bet noteikti ir arī citi veidi, kā to var ārstēt. Jau pieminētās ajavaskas ceremonijas, tautas medicīna, esamība dabā, permakultūra utt. Manuprāt, tā jau ir tā iekļaujošā teorija. Tu neaizver farmācijas durvis, bet neaizver arī pārējās. Vienkārši turi visas durvis atvērtas. Manuprāt, tā cilvēks – īpaši, ja viņam ir labs pavadonis, var cauri dzīvei iziet ar mazākām traumām. Taču šim pavadonim ir jābūt labam, viņš nedrīkstētu būt iestidzis tikai un vienīgi kristietības, budisma vai kādas citas reliģijas fundamentālisma doktrīnā.
Atceros, reiz lasīju gudru padomu – izveido savu personīgo mentoru kolektīvu no trim, pieciem, septiņiem personāžiem, kuri ir būtiski tavā dzīvē. Viņi var būt dzīvi un var būt arī miruši. Tu iztēlojies viņus savās domās, un, kad dzīvē ir jāpieņem svarīgi lēmumi, runā ar viņiem. Runā ar Jēzu Kristu, Džordžu Maiklu, ja viņš tev ir autoritāte.... Sasēdini viņus pie galda un ieklausies, ko viņi savā starpā runā, un kā tu ar viņiem runā. Tas palīdzot.
Esi mēģinājis?
Esmu un kaut kādā dzīves mirklī man tas patiešām darbojās. Tu esi ar viņiem iepazinies, zini tās viņu doktrīnas, domāšanu, un jau iztēlojies, kā viņi varētu savā starpā diskutēt par tevi interesējušo jautājumu. Tu vērsies pie viņiem domās, ja tev nav šāda fiziska mentora.
Vēl viens aspekts ir trāpīšana plūsmā vai īslaicīga nejauša saslēguma izveidošana, kas palīdz saprast lietu dabu. Un to var pārbaudīt katrs retrospektīvi, atrodot piemērus no savas dzīves, kad kaut ko darot ar ļoti mazu piepūli sanākuši fantastiski rezultāti, savukārt dažkārt ar lielu piepūli nav izdevies pilnīgi nekas. Tas ir līdzīgi kā straujā upē iet pret vai pa straumi, jeb lidmašīnai lidot pa vai pret vēju. Plūsmā tu vari trāpīt, acīmredzot, ne jau ar saprātu, bet ar intuīciju. Vai mēs varam iedrošināt uzticēties intuīcijai?
Tu tieši izrāvi no manas mutes vārdu – uzticēšanās. Tas ir uzticēšanās jautājums. Ka tu uzticies arī pašam ceļam.
Svarīgi ir atrast, kas ar tevi rezonē.
Piekrītu, ka ir impulsi vai zīmes, kuras jāiemācās nolasīt. Un, ja tu tās ignorē un nelasi, tad vienkārši ej pret plūsmu. Turklāt tās zīmes lielākoties ir acīmredzamas. Tās parādās divreiz, trīsreiz, piecreiz un sestajā reizē tās tevi vienkārši salauzīs. Nogāzīs pie zemes – saka, vecais, tas virziens nav pareizs. Tas nav tavs, ko tu dari vai lieto. Tur jau ir tā mistērija. Cik filozofi un cik teologi nav lauzuši savus prātus par metafiziku, par tīro esamību, Dievu. Tas ir neizskaidrojami, un nav vārdos aprakstāms. Vārdu ir par maz.
Pamēģini vārdos aprakstīt ajavaskas vai meditācijas pieredzi...
Es varu censties, bet tā kļūst mazliet vulgāra.
Reducējot – tātad uzticēties, saprast, skatīties, kas notiek, analizēt. Jautājums, ko man uzdeva prāta diktatūrā dzīvojošs paziņa – vai no šī visa arī paliek vieglāk?
Paliek, jo ja tu kaut kā sāc saprast, tu sāc arī pieņemt. Saproti to eksistenciālo izaicinājumu. Nav viegli, bet apzinoties, ka nav viegli, kļūst vieglāk dzīvot. Tu sāc pieņemt kļūdas momentus, arī kaut kādas nepareizības, ačgārnumus, ko ikdienā redzam gan sevī, gan citos. Saproti kā Vilbers, ka katrs atrodas savā attīstības pakāpē, un sāc mierīgāk to uztvert. Nav tā, ka tas vienkārši iznes tev smadzenes ārā, un, ja arī iznes, tu tās ātri vari dabūt atpakaļ, savaldīt.
Tajā visā mūsu sarunā ieskanas kaut kāda iekšējās brīvības nots. Šim apzināšanās elementam pievienojas brīvība. Tu pēkšņi jūties brīvāks, tev vairs nav svarīgi aizskriet un būt kaut kur pirmajam. Un, ja tev nav biļetes uz kādu pasākumu, tu arī uz to neej. Tā ir tā lielā iekšējā gudrība, kas pēkšņi sāk implementēties dzīvē. Tu vairs necepies, un tas rada kaut kādu brīvības sajūtu un vieglumu dzīvot.
Protams, tu saproti, ka tur pastāv kaut kādi fake momenti, cilvēki vienmēr grib būt labāki nekā viņi ir. Īpaši intervijās, un droši vien arī es šajā izklausīšos labāks nekā esmu. Cilvēki grib būt labāki un tas nav slikti, jo tas ir arī motīvs, kas viņus virza kļūt par tādiem.
Manuprāt, ir svarīgi censties būt par labu piemēru. Bērniem, sev pašam, lai tu pats ar sevi vari būt komfortā.
Daloties ar savām pārdomām publiski, lai arī tev var piekarināt dīvainīša birku.
Tā ir cilvēcīguma pazīme, jo tu patiesībā kļūsti ievainojams. Parasti cilvēki nav gatavi to darīt. Domāju, ka tikai tie, kas pietiešām ir pieredzējuši šo pieslēgumu, jūtas brīvi un pārliecināti par savu ceļu, viņi var izlikt sevi publiskam apsmieklam un palikt ievainojami, jo zina, ka ir pietiekami stipri, lai stāvētu pāri un aiz smiekliem vai nosodījuma.
Man šķiet, ka arī par kļūdām ir jārunā. Tā ir godīga attieksme.
Godīgi sakot, man ir bail no cilvēkiem, kas uzskata, ka viņi visu ir sasnieguši.
Tu jau zini, ka pārsvarā viņi melo, tie, kas saka, ka ir visu sasnieguši. Mums katram dzīvē ir bijušas lietas, ko mēs nožēlojam. Bet, ja tu tagad to ēnu ieslodzīsi skapī vai pagrūdīsi zem tepiķa, tu nepalīdzēsi ne sev, ne citiem. Man šķiet, ka arī par kļūdām ir jārunā. Tā ir godīga attieksme. Tāpēc es minēju šo mentoru, skolotāju vai pavadoni, ja manā jaunībā tāds būtu bijis, man būtu bijis arī daudz vairāk iespēju savādāk saprast dzīvi. Un, kā jau teicu, visticamāk, es daudzas kļūdas nebūtu pieļāvis. Bet citreiz ir tā, ka mums iesper pa vienu vietu, lai apstādinātu, lai liktu padomāt. Lai kaut ko dzīvē izmainītu. Reizēm nav cita instrumenta kā iespert, lai saprastu!
